Lemberga advokāts: varbūt manam klientam superdārgo pulksteni iedeva televīzija
PIETIEK15.08.2011.
Komentāri (19)
Iesaki rakstu: 
Atklātībā nāk aizvien jaunas, reizēm arī amizantas detaļas par Londonā notikušo tiesas sagatavošanās sēdi, kurā atbildētājs tā sauktajā Latvijas kuģniecības kuģu fraktēšanas lietā ir arī Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viena no tām – kā izrādās, Lemberga advokāts S. Hausmens tiesnesim paziņojis, ka televīzijas tiešraidē uz Ventspils mēra rokas pamanīto superdārgo pulksteni viņam, iespējams, vienkārši par brīvu iedevusi pati televīzija.
Pietiek jau informēja, ka laikrādi, kas ļoti atgādina pasaules prestižākās pulksteņu markas Patek Philippe rokaspulksteni, kura cena varētu būt vismaz 100 tūkstoši latu, Ventspils domes priekšsēdētājs visos iespējamos veidos demonstrēja šā gada 26. maijā vienā no savām pēdējā laika daudzskaitlīgajām uzstāšanās reizēm TV kanālā LNT.
Salīdzinot raidījuma kadrus ar rokaspulksteņu katalogu attēliem, kļuva skaidrs, ka par Latvijas bagātāko cilvēku uzskatītais Lembergs (ko viņš pats gan noliedz) arī rokaspulksteni iegādājies atbilstoši savam statusam, - šāda Patek Philippe pulksteņa cena ir virs 100 tūkstošiem latu, bet, ietverot vairākas īpaši sarežģītas funkcijas vai mehānismus, var sasniegt pat vairākus simtus tūkstošu eiro.
Kā rāda Valsts ieņēmumu dienesta publisko datu bāze, šādas cenas pulksteņa iegādes darījums Lemberga amatpersonas deklarācijās pēdējos gados nav minēts. Tikai 2009. gadā Lembergs deklarējis vienu pirkumu par 60 tūkstošiem latu, taču, ja tas tiešām bijis minētais rokaspulkstenis, ir skaidrs, ka Ventspils mērs vai nu uzrādījis mākslīgi samazinātu pulksteņa cenu vai arī to iegādājies jau lietotu vai ar slēptu defektu, vai arī vienkārši uz laiku no kāda aizņēmies. Avoti Ventspils uzņēmēju aprindās Pietiek ir norādījuši, ka iespaidīgo pulksteni uz Lemberga rokas esot pamanījuši jau pērn, - tātad šogad tam būtu bijis jābūt deklarētam.
Saistībā ar Londonas tiesas sēdi, kā Pietiek uzzinājis no vairākiem to apmeklējušiem cilvēkiem, dārgo pulksteni pieminējuši kā vienas, tā otras puses advokāti. Taču ar oriģinālāko skaidrojumu klāt nācis viens no diviem Lemberga advokātiem Hausmens: viņš paziņojis – neesot izslēgts, ka pulksteni Ventspils mēram kāds vienkārši iedevis.
„Bet kad viņš to nopirka? Kas viņam to iedeva? Es nezinu, cienītā tiesa, to nezina arī prasītāji, un to nezināt arī jūs, tiesneša kungs. Viņš parādās televīzijā. Viņš ir politiķis. Viņš darbojas politiskās partijas labā. Varbūt viņi finansē viņa televīzijas uzstāšanās. Varbūt televīzija viņam to iedeva par brīvu. Nepastāv pierādījumi ne par vienu no šīm lietām. Tā ir pilnīga spekulācija,” tiesā paziņojis Hausmens.
Kā zināms, tiesnesis Lemberga advokātu argumentus tomēr uzskatīja par nepamatotiem. Tikmēr par Ventspils mēra, iespējams, nedeklarēto superpulksteņa iegādes darījumu ieinteresējies Valsts ieņēmumu dienests.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
