Lembergs: jūs vēl nepieminējāt, ka ģenerālprokurora amata kandidāts manā tiesvedībā sagādāja 3000 latu zaudējumus valstij
PIETIEK08.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc tam, kad Pietiek publicēja oficiālās atbildes, kas apliecināja — prokurori, kuri gribējuši kļūt par ģenerālprokuroru, nav spējuši panākt neviena paša noziedznieka notiesāšanu astoņu, desmit un vairāk gadu garumā, portāls saņēma Aivara Lemberga rakstisku „pretenziju”, - vēl neesot pieminēts, ka viens no ģenerālprokurora amata kandidātiem viņa tiesvedībā sagādājis 3000 latu zaudējumus valstij.
Notiekot jaunā ģenerālprokurora atlases procesam, prokurors Juris Juriss, kurš plašāk pazīstams saistībā ar e-pastiem, kuros saskaņota Ventspils kriminālprocesos arestētās mantas iztukšošana, nodarot zaudējumus vismaz 126 miljonu eiro apmērā un pārliekot arestēto mantu Rūdolfa Meroni grupējuma rokās rakstveidā, sniedza informāciju, ka viņš pēdējo 10 gadu laikā uzrādījis apsūdzības trijām personām, no kurām neviena pati vismaz pagaidām nav tikusi notiesāta pat ne pirmajā instancē.
Viņš un kolēģis Jānis Ilsteris desmit gadus darbojušies vienā vienīgā kriminālprocesā Nr. 12812001408, bet nevienu citu apsūdzību J. Ilsteris uz tiesu nav virzījis, tātad arī viņa darbības rezultātā nav bijis arī neviens pats notiesātais.
Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokurors Alēns Mickevičs rakstīja: “[...] pēdējo desmit gadu laikā neesmu pieņēmis lēmumus par personu saukšanu pie kriminālatbildības, t.sk., kuri tiktu izskatīti tiesā.” Līdz ar to nav bijis neviens pats notiesātais. Savukārt Rīgas tiesu apgabala virsprokurors Armīns Meisters nav uz tiesu virzījis un nav uzvarējis nevienu pašu lietu “tikai” astoņu gadu garumā.
Pēc šīs informācijas publiskošanas Ventspils mērs Aivars Lembergs Pietiek piesūtījis rakstisku paziņojumu, kurā norāda: “Papildinājumā rakstā izteiktajam, [...], Jānis Ilsteris kā prokurors 2005. gada 29. decembrī uzsāka kriminālprocesu pret A. Lembergu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (tā sauktais “Ojāru Grinbergu” farss), izvirzot sākotnējo apsūdzību A. Lembergam saistībā ar tā laika ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa partijas biedra Ojāra Grinberga nevirzīšanu iecelšanai Ventspils brīvostas valdē. “Grinbergu lietā” tiesa pilnībā attaisnoja A. Lembergu, kā arī Latvijas valsts kompensācijā par morālo kaitējumu šajā lietā A. Lembergam samaksāja 3000 latus.”
No A. Lemberga parakstītās vēstules var saprast, ka “Ojāru Grinbergu farsa” ierosinātājs un procesa virzītājs bijis tieši J. Ilsteris, kaut gan tiesā apsūdzību nesekmīgi mēģināja pierādīt prokurors Māris Leja.
Lietas būtība bija visai komiska — pēc tam, kad K. Kariņš nolēma darbam Ventspils brīvostas valdē nozīmēt savu partijas biedru no Vienotības, kādu vecu karjeras komunistu vārdā Ojārs Grinbergs (savulaik beidzis PSKP partijas augstāko skolu Viļņā), dokumentos K. Kariņš neierakstīja O. Grinberga personas kodu, deklarēto adresi vai citu informāciju, kas identificē konkrētu personu.
Brīvosta izsludināja “konkursu uz vakanci” Ojāru Grinbergu starpā, un tajā gandrīz uzvarēja pazīstamais astoņdesmito gadu dziedātājs, kurš starp citiem O. Grinbergiem bija labāk piemērots darbam valsts amatpersonas amatā, jo deviņdesmitajos bija ticis ievēlēts Saeimā un līdz ar to labi pārzināja valsts pārvaldes lietas.
K. Kariņš atteicās precizēt savu izdoto dokumentu, ierakstot tajā personas kodu, un beigu beigās prokuratūra sauca pie kriminālatbildības nevis K. Kariņu par nolaidīgu darbu, bet gan A. Lembergu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tieši šis tiesas process savulaik A. Lembergam deva pietiekamu publicitāti, lai no provinces pilsētas mēra kļūtu par nacionāla mēroga politisko figūru.
Šobrīd izskatās, ka neviens no četriem augšminētajiem kandidātiem uz ģenerālprokurora amatu tomēr neiegūs šo amatu, tajā skaitā J. Ilsteris — Tieslietu padomes balsojumā par labāko pretendentu ir ticis atzīts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns, kura kandidatūra tagad jāapstiprina vai jānoraida Saeimai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
