Levita ignorētais deputātu iesniegums ar lūgumu neizsludināt Elektroenerģijas likuma grozījumus

Saeimas komisijas sagatavotā likumprojekta mērķis bija ļoti skaidrs un vienkāršs: lai turpmāk novērstu to, ka esošā likuma deleģējuma ietvaros EM nespēj vai nevēlas veidot sekundāro likumdošanu (Ministru kabineta noteikumus) tā, lai nodrošinātu atbilstīgu valsts atbalsta sistēmas izveidi un pārraudzību, tāpēc tika paredzēts noteikt likuma līmenī tādu regulējumu, lai EM būtu pienākums nodrošināt atbilstošu valsts atbalsta kontroli, un likumā noteiktais mērķis - “nodrošināt, lai visiem enerģijas lietotājiem, ievērojot normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamajā veidā par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija” (Elektroenerģijas tirgus likuma 2.pants), beidzot tiktu pildīts arī attiecībā uz subsidētās elektroenerģijas ražošanu.

Tieši EM rīcības dēļ tas ilgstoši netika pildīts. EM ne tikai nerūpējās par Elektroenerģijas tirgus likumā noteiktā mērķa sasniegšanu, bet tieši otrādi – īstenoja darbības, kas rezultātā radīja fenomenu, kurš sabiedrībā pamatoti tiek saukts par “OIK afēru”.

Proti, izmantojot to, ka likumā tieši netika noteikti skaidri šīs sistēmas un tās pārraudzības principi, EM ar saviem uz šī likuma pamata izveidotajiem Ministru kabineta noteikumiem, radīja situāciju, lai, izmantojot tos, varētu apiet minēto likumā noteikto prasību un to varētu nepildīt gan atbalsta saņēmēji, gan tie, kuru pienākums ir veidot un uzraudzīt šo atbalsta sistēmu.

Tāpēc likuma grozījumi paredzēja skaidri noteikt likuma līmenī sekojošo:

īstenot reālu un efektīvu atbalsta saņēmēju darbības kontroli, lai novērstu nepamatotu vai nelikumīgu atbalsta izmaksu;

noteikt pienākumu anulēt tiesības saņemt atbalstu tiem ražotājiem, kas nepilda atbalsta noteikumus vai krāpjas. Kā arī, paredzot pienākumu, atgūt no tiem nepamatoti izmaksāto atbalstu. (Nevis kā tas ir pēc EM izstrādātajiem Ministru kabineta noteikumiem, saskaņā ar kuriem, par šādiem pārkāpumiem komersanti tiek tikai brīdināti);

paredzēt EM pienākumu nodrošināt, lai izmaksājamais atbalsta apmērs būtu samērīgs nevis pārmērīgs(kā tas tika apsolīts Eiropas Komisijai (EK), lai varētu šo atbalsta shēmu saskaņot ar EK), – skaidri nosakot, ka aprēķinos ir jāiekļauj, nevis daļa (kā līdz šim), bet viss komersantam samaksātais atbalsts elektroenerģijas ražošanai, ietverot aprēķinos izdevumus samērīgā apmērā (nosakot līmeņatzīmes), kādi tie būtu pamatoti komersantam efektīvi strādājot, nevis jebkāda apmēra izdevumus (kā tas ir bijis iespējams līdz šim, pateicoties EM izstrādātajiem MK noteikumiem).

Diemžēl likumprojekts galīgajā lasījumā būtiski atšķiras no šī likumprojekta mērķa – lielā mērā tieši EM virzīto priekšlikumu dēļ, kuri torpedēja minētā mērķa sasniegšanu un ir padarījuši likumprojektu par gandrīz bezjēdzīgu.

Tikai daži konkrēti piemēri:

- Pēc EM priekšlikuma likumprojektā tika sašaurināts atbalsta tvērums, attiecinot likumprojektā ietvertās normas (piemēram: attiecībā uz kontroli, pārkompensāciju) tikai uz konkrētos likuma pantos piešķirto atbalstu (tikai uz esošo atbalsta shēmu), tādejādi tās neattieksies uz jauno atbalsta shēmu, ar kuru ekonomikas ministrs sola nomainīt esošo OIK atbalsta shēmu jau 2021. gadā – tas ir pirms vispār šīs likuma normas būs reāli pielietojamas (kad būs izstrādāti atbilstošie paredzētie MK noteikumi), tām vairs jau nebūs jēgas, jo tās būs piemērojamas tikai tiem komersantiem, kuri saņem atbalstu pašlaik esošās atbalsta shēmas (OIK) ietvaros.

- No grozījumiem ETL ir izslēgta norma, kas noteica to pārkāpumu tvērumu, par kuriem pienākums būtu anulēt atļauju saņemt atbalstu, tas atkal ir deleģēts Ministru kabinetam (pretēji likumprojekta sākotnējam mērķim – novērst situāciju, kad EM ar MK noteikumu alīdzību ir iespējams veidot regulējumu, kurš neatbilst ETL mērķim) . Un pat ja šajos Ministru kabineta noteikumos (kurus izstrādās EM, kas līdz šim “nebija spējusi” izstrādāt atbilstošu regulējumu) tiks paredzēts likumdevēja sākotnēji paredzētais princips par atļaujas anulēšanas pienākumu (pret kuru iebilda EM), šo noteikumu izstrādei ir paredzēts nesamērīgi ilgs termiņš – līdz 2021.g 31. maijam. Tas nozīmē, ka tikmēr piemērot šādu likumā paredzēto atbildību vispār nebūs iespējams, jo nebūs atbilstošu noteikumu (Elektroenerģijas tirgus likuma pārejas noteikumu 81.punkts), bet pēc spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem “OIK krāpniekiem” varēs izteikt tikai “brīdinājumu” (šādu esošo lietu kārtību EM joprojām izmanto, lai nepiemērotu adekvātu atbildību komersantiem, kuri krāpjas ar atbalsta saņemšanu). Savukārt pēc tam – vairs nevarēs šos noteikumus piemērot, jo tie ir attiecināmi tikai uz esošo atbalsta shēmu, kuru uz 2021.gadu EM paredz izbeigt.

Ja tā nav klaja nekompetence un bezatbildība, to grūti ir vērtēt savādāk, kā apzinātu visatļautības un liela apmēra krāpniecības piesegšanas mēģinājumu.

(Šāda lietu kārtība, kad par atbalsta sistēmas uzraudzību atbildīgā institūcija atbilstīgi nereaģē uz pārkāpumiem (pēc būtības – piesedz tos), kuri ir acīmredzama iespējamā krāpniecība sevišķi lielos apmēros (kas daudzos gadījumos jau ir apstiprinājusies), kas ir vairākkārt tikusi pierādīta Saeimā, pēdējo reizi – izskatot Deputātu pieprasījumu ekonomikas ministram Ralfam Nemiro (reģistrācijas nr. 20/P13) “Par Ekonomikas ministrijas rīcības pamatotību saistībā ar OIK elektrostaciju pārbaužu rezultātiem”, kad, reaģējot uz pierādītajiem faktiem, tika apsolīts, ka šādu situāciju (krāpniecības piesegšana) rašanās iespēja tiks novērsta, veicot atbilstīgas izmaiņas likumā. Diemžēl likumprojekts galīgajā redakcijā ne tikai nav to nenovērsis, bet gan rada papildus piesegu šādām krāpniecībām, lai tās varētu turpināties un atbilstoša atbildība par tām neiestātos).

- Nenosakot ražotāju pienākumu pašdeklarēties atbalsta nosacījumu neizpildes gadījumā un neparedzot pienācīgu atbildību par to – likumā paredzētais kontroles mehānisms būs neefektīvs, dārgs, radīs lielu administratīvo slogu, bet nespēs nodrošināt paredzēto mērķi.

(Nav objektīva pamatojuma, kādēļ attiecībā uz šo valsts atbalsta sistēmu tiek piemēroti tik ekskluzīvi īpaši uzraudzības nosacījumi, kādi netiek paredzēti nevienai citai valsts atbalsta sistēmai – proti, īpaši saudzējošs atbildības mehānisms, kas neparedz gandrīz nekādu atbildību par atbalsta nosacījumu neievērošanu. Diemžēl grozījumu ETL galīgajā redakcijā paredzētie pasākumi un kontroles instrumenti, pat ja tos pagūs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ieviest un reāli īstenot, nespēs nodrošināt nepieciešamo efektivitāti atbalsta sistēmas uzraudzībai).

- Attiecībā uz pārkompensācijas novēršanu – Ministru kabineta noteikumos noteiktā kārtība, kas pieļauj jebkādu izdevumu iekļaušanu aprēķinos (ja vien tie ir pareizi iegrāmatoti), ne tikai netiek novērsta, bet tagad tiek nostiprināta ar likuma spēku (Elektroenerģijas tirgus likuma 31.4 pants). Tie ir daudzi miljoni eiro nepamatotu izdevumu, kas tādejādi tiks legalizēti un sabiedrībai būs jāapmaksā.

(Vēl 2018. gadā EM izveidoja “Augsta līmeņa darba grupu” – vairāk nekā 20 ekspertu trādāja vairākus mēnešus, lai izvērtētu esošo regulējumu un izstrādātu priekšlikumus OIK sloga mazināšanai – šī darba grupa atzina, ka esošā Ministru kabineta noteikumos noteiktā pārkompensācijas kārtība (kura pieļauj krāpšanos un nepamatotu izdevumu iekļaušanu pārkompensācijas aprēķinā) ir neatbilstoša, lai nodrošinātu atbalsta samērojamību, viens no šiem darba grupas priekšlikumam paredzēja noteikt, ka šie aprēķini ir jāveic tieši vadoties no līmeņatzīmēm, nevis pēc komersanta faktiskajiem izdevumiem, kurus komersants var nepamatoti palielināt – piemēram: izveidojot nepamatoti lielus administratīvos izdevumus (valdes locekļu algas, komandējumi, transporta izdevumi, u.c.), veicot nepamatotus un nesamērīgi dārgus ieguldījumus pamatlīdzekļos (dažādus “dīvaini organizētus” remontus un iekārtu iepirkumus), vai vispār atļaujoties īstenojot neefektīvu ražošanas procesu), kas rezultātā rada nepamatotus papildus izdevumus vairāku miljonu eiro apmērā, kuri ir jāapmaksā Latvijas sabiedrībai, un vēl jānodrošina no tiem atbilstoša peļņas norma šiem komersantiem.

Ieviešot principu, ka pārkompensācijas aprēķinus var veikt pēc komersanta faktiskajiem izdevumiem, tas padara likumā paredzēto līmeņatzīmju piemērošanu par bezjēdzīgu fikciju, jo tādejādi tiek radīta iespēja apiet līmeņatzīmes, vai izmantot tās tikai tajos gadījumos, kad tās ir noteiktas nepamatoti augstas).

- Savukārt nosacījums, ka visām koģenerācijas stacijām pienākums nodrošināt lietderīgās siltumenerģijas izmantošanu stājas spēkā tikai no 2021. gada 1. janvāra - nonāk klajā pretrunā ar Eiropas Savienības koģenerācijai noteiktajiem atbalsta principiem, jo šāda veida koģenerācijai, kur siltums netiek lietderīgi izmantots, ES tiesību normas atbalstu vispār nepieļauj.

Pēc būtības, grozījumi ETL šādā redakcijā nevis novērsīs OIK afēras tālāku īstenošanu (kāds sākotnēji bija šī likumprojekta mērķis, un visu Saeimā ievēlēto partiju dotie solījumi Latvijas sabiedrībai), bet gan dod iespēju radīt šai afērai jaunu piesegu, nu jau nostiprinot to ar likuma spēku. Tas savukārt radīs tālākas tiesiskas sekas (gan attiecībā uz iespējamo nepamatoti izmaksāto atbalstu, gan attiecībā uz nelikumīgu atbalstu saistībā ar Eiropas Savienības tiesību normām - uz šādiem riskiem pamatoti norādīja arī Finanšu ministrija) un daudzu miljonu eiro zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai, kurus varēja novērst.

Mēs norobežojamies no politiskā populisma, ka atbalsts enerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus (turpmāk - AER) būtu jāizbeidz pilnībā (un tas nav bijis arī šī likumprojekta mērķis) - komersantiem, kuri no savas puses ir godprātīgi pildījuši atbalsta nosacījumus, nebūtu pamatoti to atņemt. Šādā gadījumā tas tiešām radītu valstij pamatotus tiesvedības riskus. Taču mēs uzskatām, ka valsts pienākums jau sen bija nodrošināt, lai šī atbalsta sistēma būtu taisnīga, samērīga un atbilstoša visas sabiedrības, nevis tikai šauras personu grupas interesēm,kuras daudzos gadījumos, izmantojot esošo situāciju, ir guvušas un joprojām gūst labumu prettiesiskā veidā, un par šīs sistēmas uzraudzīšanu un izveidi atbildīgās institūcijas joprojām piesedz šos pretlikumīgos darījumus (tas ir ticis pierādīts ar reāliem faktiem – vairākkārtēji!), un pretēji publiski paustajiem apgalvojumiem, arī šis likums to nenodrošinās.

No valsts interešu viedokļa ir svarīgi, lai šī atbalsta shēma būtu ne tikai sabiedrības interesēm atbilstoša, bet arī atbilstu Eiropas Savienības tiesību normās un Eiropas Komisijas lēmumā (SA.43140 (2015/NN)) noteiktajam, jo pretējā gadījumā šāda atbalsta shēma var tikt atzīta par nelikumīgu un tas var radīt pamatotus nozīmīgus tiesvedību riskus valstij jau no atbalsta maksātāju un Eiropas Savienības institūciju puses. Šie riski līdz šim ir tikuši noklusēti un nav tikuši pietiekoši novērtēti.

Diemžēl, ir acīmredzams, ka Saeimas pieņemtie grozījumi ETL šos riskus ne tikai nenovērš, bet tos pat pastiprina.

Šāda situācija apdraud ne tikai mūs tautsaimniecības konkurētspēju un mūsu sabiedrības labklājību un var radīt nozīmīgus tiesvedību riskus pret Latvijas valsti, bet arī nozīmīgi apgrūtinās Latvijas nākotnes iespējas sekmīgi īstenot jaunus projektus saistībā ar AER izmantošanu, jo Latvijai būs jānes esošais – bezatbildīgi (vai apzināti) izveidotais atbalsta slogs, kas daudzos gadījumos nepamatoti nodrošinās novecojušu, neefektīvu, bieži arī – neatbilstošu, tehnoloģiju pārmērīgu subsidēšanu, tādejādi nozīmīgi samazinot Latvijas iespējas veicināt jaunu, efektīvu un Latvijas tautsaimniecībai atbilstošāku tehnoloģiju izmantošanu un apdraudot jauno klimata mērķu sasniegšanu.

Pamatojoties uz minēto, vēršamies pie Jums ar lūgumu izmantot savas Latvijas Republikas Satversmes 71. pantā paredzētās tiesības un prasīt minētā likuma otrreizēju caurlūkošanu, lai tas nodrošinātu to mērķu sasniegšanu, kādēļ tas vispār tika radīts, apsolot visai Latvijas sabiedrībai beidzot sakārtot šo valsts atbalsta sistēmu – aicinot Saeimu novērst vismaz augstāk uzskaitītās neatbilstības, kuras, mūsuprāt, ir ļoti būtiskas.

NB. Pretēji lūgtajam prezidents ir izsludinājis šo likumu. Tās ir prezidenta tiesības tā rīkoties.

Taču pieņemt šādu lēmumu, ignorējot Saeimas lielākās frakcijas paustās bažas, pat nevīžojot atrast laiku, lai satiktos un uzklausītu to, - tas ir kārtējais apliecinājums, ka ar patiesu demokrātiju Latvijā ir nopietnas problēmas vai arī mūsu Valsts prezidents vienkārši ir valdošā politiskā karteļa marionete.

Tagad arī šis Valsts prezidents būs atbildīgs sabiedrības priekšā par turpmāko šīs afēras piesega īstenošanu, taču tas jau viņu visdrīzāk nemaz neuztrauc, jo viņš jau nav Latvijas tautas, bet gan valdošās koalīcijas prezidents...

Novērtē šo rakstu: