Iesaki rakstu: 
Pirms dažām dienām Valsts policija pieņema lēmumu par ceļu satiksmes negadījumu, kurā maija sākumā iekļuva Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs. Šis negadījums, ko pats A. Kulbergs sauc par traģisko autoavāriju, kļuvis par bieži apspriestu notikumu Latvijas informatīvajā telpā, lielā mērā tāpēc, ka pats A. Kulbergs no tā ir radījis interaktīvu šovu.
Noslēdzošais posms šim šovam bija viņa nevainīguma deklarācija sociālajos tīklos, kurā Andris turpina uzstāt, ka visu izdarījis pareizi, kā arī brīnās, kāpēc tik daudzi cilvēki ārkārtīgi negribīgi tic tam, ka negadījums nav noticis Andra vainas dēļ.
Sirsnīgi jūtu līdzi Andrim un viņa ģimenei saistībā ar to, kas viņiem bija jāpārdzīvo šī traģiskā incidenta rezultātā. Bet mana līdzjūtība nemaina faktu, ka Andris ir izlutināts mažors, kurš absolūti visu mūžu nodarbojies ar liekulīgu demagoģiju.
Labs piemērs tam ir viņa “patiesais pārsteigums”, ka cilvēki atsakās ticēt viņa nevainībai, neskatoties uz to, ka Andris ļoti labi atceras visus ceļu satiksmes pārkāpumus, kurus viņš ir pieļāvis pēdējos 20 gados.
Var sākt ar to, ka studenta gados Andra mašīnai tika uzstādīts antiradars, kas jau toreiz bija aizliegts ar likumu. Taču Andri to nemulsināja, un viņš turpināja braukt kā traks, zinot, ka ir imūns pret policijas ātruma mērīšanas iekārtam.
Andrim savulaik bija divi vadītāja tiesību pāri, ar ko viņš ļoti mīlēja lielīties saviem kursabiedriem - latvijas un amerikāņu. Latvijas dokumentu Andris lietoja Latvijā, bet amerikāņu - tajā skaitā arī Igaunijā, kur mācījās apmēram 4 gadus. Otrā dokumenta esamība, lai arī ne uz ilgu laiku, tomēr ļāva izvairīties no atbildības par izdarītajiem pārkāpumiem.
Jau 19 gadu vecumā Andrim bija tjūnēts Audi S2, kuru viņš izmantoja, lai uzstādītu ātruma rekordus uz Tallinas šosejas. Andris to darīja tieši tāpēc, ka viņam bija gan antiradars, gan otras tiesības, kas palīdzēja izbēgt no pelnītā soda.
Ar kādu atrunu Andris vadījis šo auto, var uzzināt vienā no forumiem, kur Kulbergs publiski lepojas arī ar augstumu, no kāda viņš urinēja gan uz likumu, gan uz satiksmes drošību:
„Rallijā braucu ar Audi A4 Quattro 1.8 turbo standarta automašīnu (150 hp). Sanāk tā, ka pa ielu braucu ar gandrīz 2x spēcīgāku mašīnu nekā rallijā - Maksimālais ātrums: 285 km/h (izprovēts), Ieskrējiens: 0-100 km/h 5,9 sec. Patēriņš: 12l (pie normālas braukšanas) 16l (pie sportiskas gonkošanas).”
Nobriedis Andris nedaudz nomierinājās, taču turpināja pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, par ko liecina ne tas īsākais viņa pārkāpumu saraksts Ceļu policijas datubāzē. Un tas tikai oficiāli.
Visu šo pārkāpumu esamības fakts ir interesants jo, tiklīdz Andris atjēdzās pēc nesenas avārijas, viņš aktīvi sāka meklēt negadījuma aculieciniekus. Aculiecinieku medības tika uzsāktas absolūti visos sociālajos tīklos un medijos.
Kāpēc bija nepieciešams sarīkot šo rosību ar aculiecinieku meklēšanu? Internetā izskanēja pieņēmums, ka ceļu policiju varētu mulsināt tas, ka negadījumā bija iesaistīta rallija Mitsubishi EVO IV automašīna, ar kuru brauca Kulbergs, un šim apstāklim varētu būt galvenā loma neobjektīva lēmuma pieņemšanā.
Taču patiesībā Andris, zinot par savu pietiekami lielo pārkāpumu skaitu, lieliski saprata, ka ceļu policija papildus automašīnas markai daudz lielāku uzmanību pievērsīs viņa braukšanas reputācijai. Viņš ļoti labi apzinājās, ka bez acīmredzamiem un dzelzsbetona pierādījumiem izmeklētājam būs gandrīz neiespējami noticēt tam, ka negadījumu izraisījis nevis pastāvīgs pārkāpējs, rallija braucējs un neliela sporta automašīnu parka īpašnieks, bet gan sieviete faktiski bez pārkāpumu gadījumiem.
Proti, Andris, neskatoties uz to, ka viņš šajā negadījumā ir cietušais, staigāja pa ļoti plānu ledu. Ja nebūtu aculiecinieku, nav zināms, vai A. Kulbergs būtu spējis pierādīt savu nevainību bez cienījamo kungu iejaukšanās.
Interesanti, ka savā komentārā par policijas lēmumu Andris daudz uzrakstīja arī par satiksmes drošību. Tas ir tas pats Andris, kuram 1973. gada Dodžā nav neviena gaisa spilvena, un tas pats Andris, kura 25 gadus veco Evolution frontāla sadursme pārvērta par metāllūžņu kaudzi, bet viņu pašu par bez piecām minūtēm pastāvīgu ratiņkrēsla lietotāju.
Tajā pašā laikā abās automašīnās A. Kulbergs diezgan bieži pārvadā gan savus ģimenes locekļus, gan citus pasažierus, tostarp pa koplietošanas ceļiem.
Rezultātā sanāk, ka demagogs un liekulis Andris uzraksta kārtējo rindkopu par satiksmes drošības nozīmi, lai pēc 5 minūtēm paņemt visu ģimeni un dotos ceļojumā ar savu antīko šrota vāģi, kas drošības ziņā faktiski neatšķiras no cinka zārka.
Nobeigumā jāsaka, ka komentētāju un lasītāju vidū, protams, būs cilvēki, kuri šī teksta rakstīšanas motīvus attaisnos ar autora personīgo skaudību. Ņemot vērā, ka Latvija ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo reitingā ir līderpozīcijās, šādu cilvēku loģika ir saprotama un paredzama.
Cita daļa lasītāju noteikti pārmetīs autoram atsauci uz 20 gadus seniem notikumiem. Šiem cilvēkiem vēlētos teikt, ka, raugoties uz Andra pašreizējo liekulību auto drošības un ekoloģijas jautājumos, kā arī uz ceļu satiksmes notikumiem, kas viņu turpina vajāt joprojām, acīmredzami mažora, kas brauc pa Tallinas šosēju ar 285 km/h ātrumu, mentalitāte nav zudusi līdz pat šai dienai.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
