"Liepājas metalurga" lēnā novešana līdz maksātnespējai - tizlums vai shēma?

Kaut arī Kirovs Lipmans jau pagājušā gada maija beigās brīdina, ka Liepājas metalurga tiesiskās aizsardzības procesa sākšana tikai dos "iespēju pārējiem akcionāriem - Sergejam Zaharjinam un Iļjam Segalam - izņemt no uzņēmuma vēl vairāk līdzekļu", Valda Dombrovska valdība kopā ar Prudentia padomdevējiem nolemj uzņēmuma saimniekiem šo iespēju dot, un viņi arī nekavējas to izmantot.

Ekonomikas ministrija uzskata, ka patlaban labākais AS Liepājas metalurgs situācijas risinājums būtu kvalitatīvs un ilgtspējīgs tiesiskās aizsardzības procesa plāns, kura ietvaros tiek piesaistīts arī stratēģiskais investors, kurš ir gatavs veikt nepieciešamos ieguldījumus uzņēmuma darbības atjaunošanā un attīstībā, - tā, piemēram, augusta sākumā deklarē bijušā pianista Daniela Pavļuta vadītā Ekonomikas ministrija. Protams, bez mazākās sajēgas, kā tieši to panākt.

Melošanas un tukšās cerēšanas procesā aktīvi iesaistās arī Liepājas metalurga tiesiskās aizsardzības procesa administrators Haralds Velmers, kurš pilnā nopietnībā klāsta gan to, ka "tiesiskās aizsardzības procesa plāns ir izstrādāts, ņemot vērā situāciju, ka starp akcionāriem ir konflikts, un tā izpilde ir īstenojama arī šādos apstākļos,", gan to, ka, "ja tas [plāns] nebūtu realizējams, tad diez vai tam piekristu kreditori"...

Šī vairāk nekā deviņus mēnešus ilgā vilcināšanās, melošana, Liepājas metalurga tālāka izputināšana un valsts naudas šķiešana likumsakarīgi beidzas tā paša 2013. gada novembrī, un Liepājas tiesa 2013. gada 12. novembrī tad nu arī pasludina AS Liepājas metalurgs maksātnespējas procesu.

Šis mirklis liek atcerēties Saeimas opozīcijas deputāta Ivara Zariņa ļoti pravietisko rakstu "Kurš īsti gremdē Liepājas metalurga glābšanu - akcionāri vai valdība?", kas portālā pietiek.com tiek publicēts vairākus mēnešus pirms maksātnespējas atzīšanas un ar konkrētu piemēru palīdzību parāda Valda Dombrovska valdības un Prudentia bezjēdzīgā un valstij dārgi izmaksājušā dueta darbības:

"Tā ir vienkārša kibernētikas gudrība: ja notiekošais process šķiet bezjēdzīgs, tad visdrīzāk tā jēga ir citādāka, nekā tas šķiet šī procesa vērotājam. To pašu var attiecināt uz notiekošo ap Liepājas metalurgu.

No sākuma, pēc ilgas mīņāšanās šī gada aprīlī valdība braši izvirza prasību akcionāriem ieguldīt 25 miljonus latu un nodrošināt kārtējo maksājumu Unicredit bankai vairāk nekā miljona latu apmērā - kā priekšnosacījumu, lai valsts iesaistītos Liepājas metalurga glābšanā.

Situācijā, kad valsts jau ir garantējusi uzņemties uz sevi lielākās Liepājas metalurga saistības – gandrīz 60 miljonu latu lielo galvojumu Unicredit - un pārējie lielākie Liepājas metalurga kreditori ir valsts uzņēmumi, Liepājas metalurga nerisināto problēmu smagums gulsies uz valsts, nevis akcionāru pleciem. Nevis akcionāri, bet valsts būs spiesta par to maksāt.

Tādēļ ir maksimāli naivi un aprobežoti piedāvāt akcionāriem samaksāt no savas kabatas vairāk nekā 26 miljonus, ja, nesamaksājot tos, akcionāri var panākt, ka valsts būs spiesta viņu vietā samaksāt pati un daudz vairāk. Kas arī notika...

Nu kāda velna pēc akcionāriem būtu jāpiekrīt šķirties no savām akcijām par vienu latu? Tādēļ, ka citādāk tiek draudēts ar Liepājas metalurga maksātnespēju? Bet akcionāriem tas nozīmē vien viena lata zaudējumu salīdzinājumā ar to, ko tie iegūtu, savas akcijas pārdodot, kā to vēlas valdība!

Nav brīnums, ka akcionāri joprojām „apdomā” šo viedo priekšlikumu. Sevišķi pēc tam, kad valsts viņu vietā zibenīgi ir pasteigusies samaksāt visu atlikušo galvojuma summu – 47,4 miljonus latu, nemaz nepacenšoties pirms tam tikt skaidrībā ar tālāko Liepājas metalurga likteni.

Zinot, ka šis maksājums varēja pagaidīt vismaz dažas nedēļas, tas ir ļoti savdabīgs Valsts kases gājiens, sevišķi ņemot vērā, kā valsts veic atmaksas saviem uzņēmējiem par pārmaksātajiem nodokļiem, turot naudu līdz pēdējam savā kasē.

Ja jau visā notiekošajā ir vainīgi akcionāri, kā apgalvo valdība, tad kāpēc tika pieļauts tiesiskās aizsardzības process?

Situācijā, kad uzņēmums nespēj pildīt savas saistības, ir divas iespējas - uzsākt tiesiskās aizsardzības procesu vai maksātnespējas procesu. Tiesiskās aizsardzības procesu ir loģiski un pamatoti izvēlēties gadījumos, kad uzņēmuma vadība un akcionāri ir spējīgi un ir gatavi atjaunot normālu uzņēmuma darbību, gatavi sadarboties ar kreditoriem un izstrādāt atbilstošu rīcības plānu un to īstenot.

Savukārt, ja uzņēmums nav spējīgs to izdarīt, un vēl jo vairāk – ja tā akcionāri nav gatavi sadarboties ar kreditoriem, tad visadekvātākais ir maksātnespējas process, kurā akcionāriem vairs nav nekādas teikšanas, bet visu lemj kreditori un tiesas iecelts administrators.

Maksātnespējas process - tas nenozīmē automātiski bankrotu un uzņēmuma galu, kā to atsevišķi runātāji tagad maldinoši cenšas pasniegt sabiedrībai. Arī maksātnespējas procesa ietvaros ir iespējams izstrādāt plānu, kas ļautu īstenot uzņēmuma darbības atjaunošanu, turklāt daudz ātrāk nekā ar šo valdības izvēlēto scenāriju, kas ir jo īpaši svarīgi ražojošam izņēmumam, lai tas pēc iespējas mazāk zaudētu savu vērtību, un Latvijas gadījumā arī - lai zaudētu mazāk cilvēku.

Ja tas būtu ticis izdarīts, tad, piemēram, tādi Liepājas metalurga maksājumi kā 4,6 miljoni eiro kādai nodokļu krāpšanā apsūdzētai firmai nebūtu bijuši iespējami laikā, kad valsts bija spiesta segt Liepājas metalurga saistības vairāku miljonu apmērā, jo Liepājas metalurgam neesot bijis tam naudas.

Ja valdība būtu rīkojusies izlēmīgi un atbilstoši situācijai, tad, iespējams, jau tagad Liepājas metalurgs būtu atjaunojis savu darbību, jau tagad Liepājas metalurgu varētu piedāvāt reāliem investoriem un īstenot tos plānus, par kuriem tagad tiek tikai kusli sapņots naivi cerot uz akcionāru cēlsirdību.

Ļoti savdabīgi – valdība cenšas atbrīvoties no esošajiem Liepājas metalurga akcionāriem, turpinot uzstājīgi piedāvāt tiem absurdus un pat neizpildāmus ultimātus Minhauzena stilā, tādējādi situāciju joprojām nespējot atrisināt. Savukārt vienkāršas un konkrētas darbības, kas šo situāciju spētu atrisināt un ir atkarīgas no pašas valdības, nevis no akcionāru gribas, joprojām netiek veiktas!

Kādēļ mūsu valdība tā rīkojas? Vai tā ir nespēja pašiem pieņemt adekvātus lēmumus situācijā, kad neviens nestāv aiz muguras un nesaka, kas ir jādara, un tāpēc tiek pieņemti tik „dīvaini” lēmumi un situācija tiek tā muļļāta?

Vai varbūt patiesībā šajos lēmumos nav nekā dīvaina, jo tiem ir sava vēsture un process tiek mērķtiecīgi virzīts, bet - lai tiktu īstenoti pavisam citi mērķi, nevis tie, ko tā gaida sabiedrība?

Un šādā gadījumā visam notiekošajam parādās sava loģika un pamatojums: kādēļ tika izsniegts tāds „pliks” galvojums? Kādēļ tas tika tā uzraudzīts? Kādēļ tagad notiek tāda savāda „muļļāšanās” ar akcionāriem un valsts naudas šķiešana? Kādēļ joprojām nav risinājuma un nav piesaistīts neviens investors, lai gan gribētāji ir jau sen, turklāt vairāki?

Kādas ir konsekvences visam notiekošajam? Acīmredzami šāds process nevairo Liepājas metalurga vērtību un tā iespējas atsākt sekmīgu darbību. Valsts no tā var būt trīskāršs zaudētājs – vispirms jau kā kreditors, tad kā nodokļu saņēmējs, bet pats galvenais – valsts var zaudēt nozīmīgu ražošanas eksportu un tūkstošiem darba vietu.

Bet, kas vienam ir nelaime, tas otram – laime. Ieguvējs būs tas, kas visas šīs „ķibeles” rezultātā varēs „pa lēto” iegādāties Liepājas metalurgu – vai nu visu kopumā, vai pa izlasītiem gabaliņiem. Un arī, iespējams, kāds, kurš palīdzēs to izdarīt...

Tādēļ tam ir nepieciešama iespējami lielāka jezga un ņemšanās – centīgi demonstrējot aizraujošu, pat poēzijā ietērptu cīņas procesu, tādejādi radot ticamības momentu notiekošajiem centieniem un sagatavojot alibi nākotnes sekām – pamatojumu tam rezultātam, kurš mūs sagaida. Bet vainu par to varēs uzvelt nepiekāpīgajiem un savtīgajiem akcionāriem, kuru dēļ viss tā ievilcies, ka nu mums ir jābūt laimīgiem, ka vispār kādam tas Liepājas metalurgs ir vajadzīgs.

Akcionāri par to varēs baudīt dvēseles mieru un savas „sūrā” darbā sakrātās bagātības, ja vien būs spējuši „pareizi” uzvesties, bet valstij un citiem kreditoriem, protams, tāpēc būs jānoraksta vismaz daļa savu kredītu, kas pa lielam būs tie miljoni, kurus mēs segsim no savām kabatām kā nodokļu maksātāji vai kā šo kreditoru klienti.

Lai šo tālāko procesu varētu kontrolēt, ir vajadzīgs savējais administrators - un šeit tad parādās jēga šim dīvaini izvēlētajam un ilgi „muļļātajam” tiesiskās aizsardzības procesam, kurš atšķirībā no maksātnespējas procesa dod iespēju akcionāriem ar kreditoriem vienoties par sev vajadzīgo administratoru, kas būs atbildīgs par tālāku šī procesa īstenošanu.

Tāpēc ir svarīgi sagatavot un apstiprināt tiesiskās aizsardzības procesu, jo tādējādi tiek dabūts vajadzīgais administrators, kurš tad tālāk būs tas, kas īstenos visas nepieciešamās darbības. Tas nekas, ja vēlāk izrādīsies, ka tik ilgi lolotais un tiesas apstiprinātais tiesiskās aizsardzības process nemaz nav īstenojams un beigās tik un tā būs jāuzsāk maksātnespējas process, toties administrators šajā gadījumā paliks tas pats – vajadzīgais, kas tālāk veiks visas „iegūtā laupījuma” pārdales darbības.

Uzņēmumu visdrīzāk nāksies likvidēt, pārdot to, kas no tā pēc visas šīs jezgas būs palicis, jo tā vērtība krītas ar katru „nomuļļāto” dienu – to „par sviestmaizi” pārņems nolūkotais „glābējinvestors”, jācer – lai turpinātu ražošanu, nevis, lai to izpārdotu tālāk.

Par miljoniem, kuri klusi tiks norakstīti (aizvilkti no mūsu kabatām), protams, netiks pieminēts - visa šī jezga mums tiks pasniegta kā kārtējais valdības veiksmes stāsts. Kādam tas tiešām tā arī būs..."

Šis arī ir vienīgais jautājums, kas paliek neatbildēts - kā īsti izskaidrojams viss tas, kas notiek laikā kopš Valda Dombrovska valdības "pamošanās" 2013. gada janvāra beigās līdz Liepājas metalurga maksātnespējas pasludināšanai tā paša gada novembrī?

Sākotnējais secinājums it kā uzprasās pats par sevi, - tā taču normālā muļļāšanās un neizlēmība Valda Dombrovska stilā. Nekādus valstiskus lēmumus, tā vietā maksimāli vilcināt laiku, sasaukt darba grupas, pieaicināt "piebarotus" ekspertus, visu atbildību maksimāli pārkraut uz citiem, iztērēt pamatīgi daudz valsts naudas procesa apmaksai - un beigās noplātīt rokas, kad atkal izrādās, ka ēzelis badināšanu nav izturējis un nosprādzis.

Taču ir arī virkne apstākļu, kas liecina par ko citu, - un vispirms jau absolūti dīvainā Liepājas metalurga saimnieku rīcība, atsakoties no sev raksturīgajām metodēm un 2013. gada janvārī bez kādas "ieeļļošanas" un "augsnes sagatavošanas" skaidri paziņojot - dodiet mums ātri to, to un vēl arī to, citādi būs slikti!

Protams, sekojošie notikumi it kā pierāda, ka Sergejs Zaharjins un viņa apkalpojošais personāls it kā lāga nesaprot, kā īsti kas notiek Latvijas "lielajā politikā". Bet - vai tiešām pierāda?

Patiesībā Liepājas metalurga saimnieki - atšķirībā no valstiskajiem "uzraugiem" - 2013. gada janvārī ir vienīgie, kas jau mēnešiem ilgi patiešām ir lietas kursā par to, cik dziļā bezizejas situācijā ir uzņēmums un kādas ir tam patiesībā vajadzīgās naudas summas.

Stāvoklis, reālistiski izvērtējot, no viņu redzes viedokļa ir vienkāršs - gada finanšu "caurums" ir aptuveni simt miljonu latu, kopējie uzņēmuma parādi ir kļuvuši reāli neatmaksājami. Ja no tiem neizdodas kaut kādā veidā tikt vaļā - viss, gals klāt. Viņiem arī ir skaidrs, ka vēl daži mēneši - un "oponents" Kirovs Lipmans caur tiesu atgūs no Sergeja Zaharjina daļu akciju un attiecīgi iegūs uzņēmumā daudz lielāku ietekmi.

Taču tūlītējs gals nav vēlams - Liepājas metalurgā vēl palicis pietiekami daudz resursu, kas no tā tuvākajos mēnešos varētu būt izsūknējami. Turklāt galam vajadzētu pienākt tā, lai ne jau uzņēmuma saimnieki tajā šķistu vainīgi - vismaz no tiesībsargāšanas iestāžu viedokļa noteikti...

Vai šādā situācijā varētu būt parādījies kāds pieredzējis Latvijas politbiznesa konsultants, kas spētu precīzi noprognozēt Valda Dombrovska valdības lēnīgumu un neizlēmīgumu - tieši to, kas uzņēmuma saimniekiem vajadzīgs, lai vēl dažus mēnešus pasaimniekotu un paizsaimniekotu?

Ļoti iespējams, ka jā. Katrā gadījumā visi Sergeja Zaharjina un Iļjas Segala manevri, mēnesi pēc mēneša vazājot aiz deguna Valdi Dombrovski, Andri Vilku, Danielu Pavļutu, Prudentia "ekspertus" un kompāniju, liecina tieši par šādu versiju.

Uzņēmuma saimniekiem, pateicoties tieši Valda Dombrovska valdības un pārējo "kreditoru kluba" dalībnieku neizlēmīgajām un gļēvajām darbībām, kuri cer un cer uz neīstenojamām lietām, izdodas uzņēmumā pasaimniekot vēl deviņus mēnešus, šajā laikā gan aizpumpējot šaubīgiem adresātiem desmitus miljonu, gan piespiežot valsti uzņēmuma vietā nomaksāt kredītu Itālijas bankai.

Savukārt pēc šiem deviņiem mēnešiem notiek tieši tas, kam vajadzēja sākties jau pavasarī, - Liepājas metalurgs beidzot tiek atzīts par maksātnespējīgu, un tā "saimniekiem" tāpat kā jebkuram citam interesentam rodas visas iespējas „pa lēto” iegādāties viņiem vajadzīgos Liepājas metalurga fragmentus – pateicoties izpumpētajai naudai, ar līdzekļiem problēmām nevajadzētu būt.

Novērtē šo rakstu: