Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem čekas maisiem. Nav jāatgādina, ka čekas maisu publiskošanas jautājums bijis politiķu dienas kārtībā jau ilgus gadus, līdz beidzot lēmums tika pieņemts un sākās taisnošanās periods. Par katra indivīda stāstījumu, kamdēļ tā vārds ir parādījies kartotēkā, varētu sarakstīt grāmatu 100, un tie būtu vieni meli, bet pasaku stāstīšana lai paliek uz katra sirdsapziņas. Pēdējās dienās plašsaziņas līdzekļos parādījās raksti, ka daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki tiesā spējuši pierādīt, ka nav sadarbojušies ar VDK1.

Tā jau šķistu, ka, ja tiesa reiz tā teikusi, tad tā jau arī noteikti ir, bet ir viens liels “bet”. Sadarbības fakta konstatēšana notiek atbilstoši likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”14.panta sestajai daļai:

Lietās par sadarbības fakta konstatēšanu pirmstiesas pārbaudē pierādāmi šādi apstākļi:

1) fakts, ka sadarbība ar VDK ir notikusi (laiks, vieta, veids, forma un citi apstākļi);

2) personas subjektīvā attieksme pret sadarbību (vai šī sadarbība bijusi apzināta vai neapzināta)2.

Tomēr - vai viss ir tik smuki un tiesas konstatējums atbilst faktiskajai vēsturiskajai situācijai jeb patiesībai vai arī tiesas spriedums ir tikai “acu aizmālēšana”?

Laikā no 1994. līdz 2018. gadam pārbaudes lietas kopumā ir bijušas ierosinātas par 385 personām. 309 no tām ir izskatītas tiesā, un tikai 11 gadījumos tiesa konstatējusi sadarbības faktu ar VDK.3 Tas sanāk noapaļojot 0,4 % no kopējo lietu skaitu. Tiesa spriedumos bieži norādījusi, ka nav konstatējusi sadarbības faktu ar VDK “pierādījumu trūkuma dēļ”. Arhīvā norāda, – ņemot vērā faktu, ka VDK aģentu lietas 1980. gadu beigās izveda uz Krieviju un šobrīd nav pieejamas, tad no vēsturiskā viedokļa šāds secinājums uzskatāms par korektāku.4

Tādējādi rodas loģisks jautājums – vai tiesa vispār var konstatēt sadarbības faktu, ja visi pierādījumi atrodas ārpus Latvijas? Man šķiet, ka ne.
Turklāt vai likumdevēji, kad izstrādāja šo regulējumu nezināja vai neapzināja šādas situācijas iespējamību? Proti, ka sadarbības faktu faktiski tiesā nebūs iespējams konstatēt?

Te nu paliek pavisam interesanti. Jāskatās, vai nav iespējams iepazīties ar attiecīgās sēdes stenogrammu vai dažādākiem viedokļiem par likumprojekta izstrādi. Attiecīgo likumprojektu 1994.gada 19.maijā pieņēma 5.Saeima un likumprojektu iesniedz Ministru kabinets (ministru prezidents bija Valdis Birkavs). Savukārt likumprojekta referents bija tieslietu ministrs Egils Levits. Pie reizes – paskatījos, kurš tad bija Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs – Aivars Endziņš. 

Hmm, visi šie kungi ir juristi, turklāt, pēdējie divi tiek uzskatīti par autoritātēm. Vai viņi neapzinājās, ka sadarbības faktu ar VDK nebūs iespējams faktiski pierādīt? Šaubos. Labi, skatīšu, ko var sameklēt par likumprojekta pieņemšanas gaitu.

Šoreiz varētu teikt, ka ir pat paveicies, jo atrodama likumprojekta pieņemšanas sēdes stenogramma.5 Pirmais pārsteigums nebija tālu jāmeklē: izrādās, ka sākotnēji bija plānots pieņemt likumu, kurš paredzēja visu Latvijas teritorijā pastāvējušo totalitāro režīmu darbības izvērtēšanu, ieskaitot arī vācu okupācijas laiku. Likumprojekta tvēruma sašaurināšanu paredzēja Saeimas Juridiskās komisijas izteiktais priekšlikums.

E.Levits, referējot par likumprojektu, minēja: Ja izziņa ir pozitīva, tādā gadījumā prokuratūrai ir jāierosina pārbaudes process. Tas ir īpašs process, kurā prokuratūra savāc iespējamos pierādījumus, un tad, ja tā uzskata, ka šie pierādījumi ir pietiekoši šī sadarbības fakta konstatēšanai, tā griežas tiesā, lai tiesa šo jautājumu izšķirtu ar spriedumu: ir sadarbība bijusi vai nav bijusi, vai kādā veidā šī sadarbība ir bijusi. Tātad sekas var balstīt tikai uz attiecīgu tiesas spriedumu. Šis tiesas spriedums var būt gan tāds, ka šī sadarbība ir bijusi, gan arī, protams, attaisnojošs spriedums, spriedums, ka sadarbība nav bijusi. Tādā gadījumā tas ir reabilitējošs spriedums.

Interesanti šķiet noteiktie termiņi. Proti, priekšlikumu iesniegšanai paredzēt tikai divas nedēļas, nosakot izskatīšanu pa pantiem 10.martā.

Iepazīstoties ar 10.marta stenogrammu, varam izlasīt savā ziņā savdabīgu A.Seiles komentāru: Šis ir šā likumprojekta otrais un tātad visnopietnākais lasījums. Vakar, saņemot dokumentus, man šā dokumenta kastītē nebija. Darba kārtībā šis dokuments tika iekļauts tikai šorīt ar "Latvijas ceļa" 10 deputātu parakstiem. Tā es tikai šorīt uzzināju, ka šis dokuments ir darba kārtībā. Mēs visi, kas šeit esam, - gan es, gan visi pārējie deputāti - protams, būtu gribējuši ar ierosinājumiem iepazīties, lai šodien plenārsēdē varētu izteikt savu attieksmi. Es nespēju piedalīties šajā apspriešanas procesā, tas ir par ātru, jo dokumentu es esmu saņēmusi tikai šorīt.6

Visnotaļ interesanti, ka netika dots laiks iepazīties ar likumprojektu un sagatavot savus priekšlikumus, bet tika vienkārši lēnāk viss nolasīts. Diskusijas par 14.panta redakciju bija, turklāt jau tad tika izteiktas šaubas par fakta konstatēšanas iespējamību. Proti: Pēc Silāra kunga un Levita kunga uzstāšanās arvien vairāk par sesto iedaļu rodas pārliecība, ka tā ir ļoti neprecīza un ka tā vispār nav pierādāma. Es piekristu tam, ko teica Silāra kungs, ka ir jāieslēdz konkrēts 3. pants, uz kuru tad arī šī sestā iedaļa attiektos. Tam es piekristu. Tad būtu izslēgta iespējamība, ka šī sestā daļa tiek attiecināta uz jebkuru cilvēku, kas tajā laikā ir sadarbojies, bet nevis nesis slepenas ziņas.

Bet man ir arī otras šaubas, ka vispār sestās iedaļas abus apakšpunktus faktiski nevar pierādīt. Kā var pierādīt visus iekavās noteiktos faktus - laiku, kad tas noticis, vietu, formu? Un ir pierakstīts vēl - "un citi apstākļi". Tātad, ja viss tas nav pierādīts, tad vispār nekāds fakts nav pierādīts.

Man būtu vienkārši priekšlikums pārdomāt šādu lietu, ka sesto iedaļu vispār varētu svītrot un balstīties uz septīto iedaļu, kura saka, ka pierādījumi pārbaudes lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata prokurors un tiesa likumu noteiktajā kārtībā nosaka apzinātas sadarbības ar VDK esamību vai neesamību. Šeit var būt ietverta gan tā vieta, gan tas laiks, gan forma un vēl citi apstākļi, bet to nosaka prokurors un nosaka visa tā procedūra. Un tad šī nenoteiktība, kas ir ietverta 6. panta 1. un 2. apakšpunktā, līdz ar to būtu izslēgta. Es ierosinu autoriem padomāt par šādu priekšlikumu. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds no deputātiem vēlas runāt par šo pantu vai tā atsevišķām sadaļām? Godātie deputāti, mums ir komisijas ierosinātā panta redakcija, un komisijas vārdā deputāts Egils Levits aicināja balsot par šo redakciju, bet savus labojumus un grozījumus iesniegt uz trešo lasījumu. Acīmredzot šo savu attieksmi pret 14. pantu jūs varat izteikt balsošanā. Kā vienmēr mūsu prakse, kura jau ir iedibināta, ir tāda, ka tad, ja 14. pants negūst vajadzīgo atbalstu no deputātiem, tad tas ir tajā redakcijā, kādā tas bijis pirmajā lasījumā. Un tad uz trešo lasījumu atkal notiek grozījumu un pārlabojumu iesniegšana7.

Trešais lasījums notika 19.maijā, un, kā redzams no stenogrammas, arī šajā reizē deputāti likumprojekta tekstu saņēmuši tikai sēdes dienā, to apstiprina E.Levita sacītais: Labdien cienītie kolēģi! Mēs turpināsim trešajā lasījumā apspriest likumu "Par bijušās Valsts Drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta asr VDK konstatēšanu". Salīdzinot ar otro lasījumu, ir ienākuši vairāki deputātu priekšlikumi, kurus Juridiskā komisija ir apkopojusi, apspriedusi un daļēji iestrādājusi variantā trešajam lasījumam, kurš jums ir šodien izdalīts kā dokuments nr.544-a.8

Viss iepriekš minētais liek izdarīt secinājumu, ka likumprojekts tika “dzīts” cauri Saeimai milzu ātrumā, neļaujot deputātiem pat kārtīgi iepazīties ar sagatavoto redakciju, kur nu vēl uzspēt sagatavot priekšlikumus.

Lai cik dīvaini nebūtu, par šo pantu pēc būtības nekādas diskusijas nenotika. Likums tika pieņemts ar 55 balsīm “Par”, 1 – “Pret” un 9 – “Atturas”. Varētu pat teikt, ka pieņemts ar nomācošu balsu pārsvaru. Savdabīgi, vai ne, īpaši, ņemot vērā jautājuma aktualitāti?

Likumu pieņēma, laiks pagāja, un tiek izdarīti šādi secinājumi: Bijušais Valsts prezidents uzsver, ka kartotēkas datus nevar izmantot pat tiesā, lai pierādītu sadarbību ar Valsts drošības komiteju. Un tiesa ir vienīgā, kas var apliecināt sadarbības faktu.

To uzsver arī bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. „Bet arī tā prakse, kas ir bijusi, faktiski parāda to, ka nevar īsti arī pierādīt. Līdz ar to tiek mesta ēna uz šīm iespējamām personām, kas būtu sadarbojušās ar VDK," atzīst Endziņš.

Endziņš atceras kādu gadījumu ar tā saucamajiem "čekas piecīšiem" - Aivaru Kreitusu, Roberts Mīlbergu, Edvīnu Inkenu, Andreju Siliņu un Georgu Andrejevu. Viņi bija 5. Saeimas deputāti un viņu sadarbību ar Valsts drošības komiteju mēģināja pierādīt tiesā. No šīs grupas tikai Andrejevs atzina sadarbību un atkāpās no ārlietu ministra krēsla. Pārējie to noliedza un arī tiesā sadarbības faktu ar Drošības komiteju pierādīt nav izdevies.9

Viss jau būtu labi, bet vai A.Endziņš nebija tas, kurš stāvēja klāt pie šī likuma šūpuļa un veidoja absurdo normu par fakta konstatēšanu? No viņa arī nav izdzirdēti vārdi, jāatzīst, ka arī no pārējām tā laika atbildīgajām personām, ka viņas būtu kļūdījušās, vai nepietiekami padomājušas par sekām. Tātad – viņi visu ir izdarījuši ideāli. Var būt, bet tikai tad jautājums, kas kam skaitās ideāli.

Nelielai atkāpītei un pārdomām. Proti, mēģināju sameklēt par ko iepriekš minētie kungi strādāja padomju laikā. Jāatzīst, tas nenācās viegli. Tātad:

Valdis Birkavs 1983.gadā, pildot amata pienākumus, toreizējais Tiesu ekspertīžu un kriminoloģijas zinātniskās pētniecības laboratorijas vadītājs nozīmējis savus padotos ekspertīzes veikšanai Gunāra Astras krimināllietā par «pretpadomju aģitāciju un propagandu».10

Romāns Apsītis  profesionālās darba gaitas sācis 1962. gadā kā Rīgas pilsētas Maskavas rajona prokuratūras izmeklētājs. Bijis obligātajā dienestā Padomju armijā (1963-1965), kur kļuvis par PSKP biedru (izstājies 1990. gada pavasarī). Kopš 1965. gada septembra bijis LVU Juridiskās fakultātes asistents, aspirants, vecākais pasniedzējs, docents.11

Aivars Endziņš 1977.gadā Maskavas Mihaila Lomonosova Valsts universitātē ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu, bet 1997.gadā tiesību doktora zinātnisko grādu. No 1972.gada bija Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs. Jāatzīmē, ka A.Endziņu apvienība “Saskaņas centrs” izvirzīja par valsts prezidenta amata kandidātu.12

Vai šie kungi padomju laikos bija saistīti vai nebija ar VDK – nezinu, bet amatus ieņēma visnotaļ nozīmīgus. Īpaši, ja par juristu padomju laikos neļāva kļūt kuram katram.

Atsevišķi ir jāapskata E.Levita dzīves gājums:

Egils Levits dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā, pretpadomju disidenta Jonasa Levita un viņa sievas Ingeborgas, dzimušas Bargās, ģimenē. Mācījās Rīgas 2. vidusskolā (līdz 1972). Uzlabojoties PSRS attiecībām ar Rietumiem, daudzām Latvijas ebreju izcelsmes ģimenēm ļāva repatriēties uz Izraēlu. Levitu ģimene izbrauca no PSRS, taču apmetās uz dzīvi Vācijā. Tur Egils mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kuru absolvēja 1973. gadā. Beidzis Hamburgas Universitātes Juridisko fakultāti (1982), tad Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu (1986). Latviešu Studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs. Ķīles Universitātes zinātniskais referents (1984—1986), advokāts, Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūta (Getingenē) zinātniskais referents (1989—1991).13 Šeit tik nelielu jautājumu rada tas, ka it kā Levita ģimenei (kā minēts – disidentu ģimene) ļauts repatriēties uz Izraēlu, bet viņi ir apmetušies uz dzīvi Vācijā. Pikantumu šim visam piešķir internetā pieejamā informācija, ka E.Levita tēvs Jonasa Levita padomju vara 1940.gadā ir iecēlusi par valsts komisāru.14 Ja iepriekš minētais fakts ir bijis, tad tas kaut kā neiet kopā ar disidenta statusu.

Gala rezumē – likumā ietvertais regulējums par sadarbības konstatēšanu ar VDK, maigi sakot, ir izgāzies jeb pat izgāzts pašā sākumā. Jebkurš likums ir grozāms un uzlabojams. Tomēr šajā gadījumā nav dzirdēta neviena diskusija vai ierosinājums, lai mainītu šī brīža redakciju. Tamdēļ laikam jākonstatē, ka kādi vēl joprojām ir ļoti ieinteresēti, lai būtu, kā ir. Turklāt viņi atrodas vadošos vai ietekmīgos amatos vai arī uz tādiem pretendē.

1 https://www.tvnet.lv/6673570/daudzi-sabiedriba-zinami-cilveki-tiesa-spejusi-pieradit-ka-nav-sadarbojusies-ar-vdk

2 https://likumi.lv/doc.php?id=57277

3 https://skaties.lv/zinas/latvija/tiesam-lielakoties-neizdodas-konstatet-sadarbibas-faktu-ar-ceku/

4 Turpat

5 http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

6 http://www.saeima.lv/steno/st_94/st0505.html

7 http://www.saeima.lv/steno/st_94/st0505.html

8 http://www.saeima.lv/steno/st_94/st1905.html

9 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/turpinas-stridi-par-cekas-maisu-atversanu.a72397/

10 https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/lielakie-skandali-no-saeimas-lidz-saeimai-10334195

11 https://www.limbazubiblioteka.lv/novadnieku_enciklopedija/apsitis_romans/?a=A

12 https://www.delfi.lv/news/national/politics/apvienibas-saskanas-centrs-izvirzita-valsts-prezidenta-amata-kandidata-aivara-endzina-cv.d?id=17971712

13 https://lv.wikipedia.org/wiki/Egils_Levits

14 http://fronte.lv/2019/04/jonass-levits-okupacijas-varas-iecelts-komisars/

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...