Lūgums par ekonomiskā bēgļa statusa piešķiršanu

Īrnieki, kuri dzīvoja denacionalizētajās mājās, paļāvās, ka viņu intereses būs ievērotas, likumīgi piešķirtais dzīvoklis tiks kompensēts, jo zināja, ka viņu dzīvoklis tiek atdots trešai personai, nav privatizējams.

Darām zināmu, ka šis likums dzīvokļu īrniekus sadalīja atšķirīgās šķirās. Vienai īrnieku grupai, protams, ar citu likumu, piešķīra tiesības īrētos dzīvokļus privatizēt, iegūt īpašumā. Otra īrnieku grupa, kuri uz tāda paša tiesīgi noslēgta īres līguma pamata tika piešķirti īres dzīvokļi, pret pašu gribu nokļuva otrās, diskriminētās šķiras īrnieku grupā, kam privatizācijas tiesības vai kompensāciju valsts liedza.

Izrādījās, ka ar valsts atšķirīgu attieksmi, “likumisku diskrimināciju” šiem īrniekiem aptuveni 90% gadījumu atņem tiesības uz dzīvokļa privatizāciju bez kompensācijas, tanī pat laikā pārkāpjot Satversmi, veselu virkni valsts pieņemto un spēkā esošo likumu un starptautisko tiesību normas, proti, šai īrnieku grupai, kuri dzīvoja 10 321 denacionalizētajā mājā, valsts, laužot noslēgto īres līgumu, viņu dzīvokļus atdeva trešai personai, liedza privatizāciju un bez kompensācijas.

Tas nozīmē, ka bez brīdinājuma un saskaņošanas tika lauzts ar valsti noslēgtais dzīvokļa īres līgums, kas ar likumu pielīdzināts ierakstam zemesgrāmatā, līgums, kas atbilst Civillikuma 1587. pantā un turpmākos pantos noteiktām tiesībām, kur noteikts, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Šis likums īrniekiem garantē atlīdzību, jo īres līgums īres noteikumi tik lauzti, krasi pasliktinot īres tiesiskās attiecības, jo tika mainīti visi līguma noteikumi.

Spēka stājušais Civillikuma 3. pants arī nosaka, ka „katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības”. Tas nozīmē, ka lauzt minēto īres līgumu bez kompensācijas un zaudējuma atlīdzināšanas nebija tiesiski.

Tātad minētā īres līguma pārkāpuma gadījumā ir jānodrošina ATLĪDZĪBA.

Pašlaik Ekonomikas ministrija (EM) atkārtoti ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru Kabinetā likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums”, kas ir 2014.gadā Saeimā noraidītā likuma analoga brāķis, kas jau publikācijās nodēvēts kā kārtējais ekonomisko bēgļu akts. Ar šajā likumā iestrādātām represijām paredz pakļaut atlikušo apmēram 60 000 denacionalizēto māju īrniekus ar nepanesamu īres maksu, ar īres līguma termiņu ierobežojumiem, ar vienpusējiem īres maksas noteikumiem un atņemot CL 1229. pantā paredzētās tiesības īrnieka ģimenes locekļiem.

Veidojas bīstams īrnieku tiesību ierobežošanas precedents.

Vairāku sabiedrisko organizāciju pārstāvji uz šo likumprojektu ir izteikuši iebildumus, priekšlikumus un protestu. Denacionalizēto māju īrnieku aizstāvju organizācijas ierosinājumi netiek ņemti vērā. Nav izslēgts, ka tik drastiska likumprojekta virzīšana pieņemšanas procedūrai Ministru kabinetā un Saeimā, varētu būt saistīta ar attiecīgo amatpersonu vai partiju sponsoru iemaksu atstrādāšanai.

Informējam, ka minētais mūsu juristu skatījumā ir nopietns Latvijas Satversmes 91.panta pārkāpums, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas un 96. panta - ka ikvienam ir tiesības uz … mājokļa … neaizskaramību, ka šis likumprojekts neatbilst vairākām citām tiesību normām.

1990. 4.maija Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kuras 8.pantā noteica: „Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām …” Šīs tiesības netiek ievērotas.

Ar pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punktu, kurā teikts: “Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, Līgumslēdzējas puses apņemas veikt sekojošus pasākumus - nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīves vietu.”, kā arī pretrunā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punktu: “Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai sadarbībai”. Nav šaubu, starptautiskā tiesības Latvijai ir saistošas, bet EM tās neievēro.

Denacionalizēto māju īrnieku prasībā norādījām, ka "īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm (Satversmes 105. pants), proti - atgriežot īpašumu vienai grupai, nevar tikt aizskartas citas grupas iedzīvotāju tiesības uz mājokli bez attiecīga risinājuma un kompensācijas, ko arī tika paredzēts garantēt minētājā AP lēmumā un citās minētajās tiesību normās.

Iepazīstoties ar likumdevēju attieksmi pret šo kategoriju īrniekiem jau vairāk nekā 20 gadu garumā, ir pamats uzskatīt, ka šie īrnieki jau no 1991.gada tiek pasludināti ārpus likuma, ka pret viņiem var vērst jebkuras represijas kā pret vainīgajiem (vai kā tautas ienaidniekiem) par to, ka notika okupācija un ka pēc 1940. gada Latvijas okupācijas tika nacionalizēti īpašumi, ka šie īrnieki būtu nelikumīgi ieņēmuši privātīpašnieku. Teikto pierāda arī EM sagatavotais kārtējais likumprojekts „Dzīvojamo telpu īres likums”.

Tanī pat laikā atrodam, kā jau tika minēts, ka nav nekādu šaubu, ka sākoties denacionalizācijai denacionalizēto māju īrniekiem tika noteiktas garantijas uz dzīvokļa kompensāciju, uz tiesisko paļāvība par valsts godprātīgu rīcību, jo, 1991. gada 30. oktobrī Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību un uzdeva līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām». Turklāt šī lēmuma daļā likumdevējs neizslēdz nevienu denacionalizācijas procesa dalībnieku par tiesībām uz kompensāciju.

Teikto apliecina arī šī likuma 14. pants, kas noteica Ministru kabinetam līdz 1996.gada 31.decembrim noteikt kārtību, kādā fiziskajai personai (personām) bez atlīdzības tiek nodots īpašumā neizīrēts pašvaldības dzīvoklis.

Arī likums «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» 15. panta 1.d. 2.punktā denacionalizēto namu īrniekiem paredz sociālās garantijas, kas noteica tiesības pirmām kārtām saņemt brīvo, neizīrēto dzīvokli izsoles kārtībā.

Ir zināms, ka no Latvijas uz starptautiskā līguma pamata izbrauca Krievijas armijas ģimenes vai citas ģimenes, kuriem kompensēja dzīvokļa vērtību. Izbrīvēto dzīvokļu skaits ir ievērojams, kas, ja šos dzīvokļus piešķirtu denacionalizēto māju īrniekiem, mūsuprāt, daļēji šī īrnieku problēma būtu atrisināta un īpašnieki būtu atbrīvoti no maksātnespējīgiem īrniekiem. Tomēr nav faktu, ka tos piešķīra šiem īrniekiem, kas ir minētā valsts un pašvaldību amatpersonu prettiesiskā attieksme un liela skaita īrnieku diskriminācijas sekas.

Tāpat likumā „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 14. pantā bija noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.martam izstrādā un līdz 2005.gada 1.jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismus īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šīs telpas lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kas ir pierādījums tam, ka valsts ar šiem aktiem atzina, ka īrniekiem atņemtie īres dzīvokļi ir jākompensē.

To pierāda arī likums par pašvaldību palīdzību, ka vienai īrnieku daļai tika izmaksāta dzīvokļa kompensācija 10 000 latu apmērā un uz katru ģimenes locekli vēl 3000 latu, kas jau tuvojās dzīvokļa kompensācijai, bet valsts un pašvaldības šo kompensāciju pārtrauca.

Diemžēl kompensāciju risinājums sasniedza labi, ja 1-3% no denacionalizēto īrnieku skaita, kaut vairākuma šo īrnieku ienākumi maz atšķīrās no par maznodrošinātajiem atzītiem īrniekiem.

No vienas puses valsts vara atzīst nepieciešamību kompensēt denacionalizēto īrnieku dzīvokļus un atbrīvot namīpašniekus no maksātnespējīgiem īrniekiem, realizējot pilnas rīcības tiesības uz īpašuma izmantošanu, bet no otras puses no jauna pret šiem īrniekiem vērš „likumisko diskrimināciju”, viņu tiesisko nodrošinājumu atstājot likteņa varā vai lielīpašnieku patvaļai.

Tostarp jāpiebilst, ka valsts ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri” daudzie grozījumi pēc 1993.gada ir ar varas morālās degradācijas pazīmēm, prettautiski, apkaunojoši, ko publikācijās nereti apzīmēja kā „likumus, kas krāsojas asins krāsā”.

Praktiski ar denacionalizācijas likuma realizāciju netieši tika ieviests sava veida pilsoņu karš starp īrniekiem un īpašniekiem. Īpašnieki uzsāka tiesības terorizēt īrniekus ar draudu vēstulēm par izlikšanu un īres maksas paaugstināšanu, ar pakalpojumu nesniegšanu, ar lietošanas tiesību ierobežošanu u.c. Dažviet īpašnieki uzliek vienu pasta kasti un pats īrniekiem izsniedz vai piesavina pasta korespondenci, bez vajadzības un bez brīdinājuma lauž dzīvokļa sienas, griestus, liedz lietot pagalmu, palīgtelpas u.c.

Īrnieki un mūsu vairākas sabiedriskās organizācijas kopā valsts varas iestādēm ir iesnieguši desmitiem tūkstošu sūdzību, iesniegumu un lūgumu un piketu rezolūciju, bet vara ir pilnīgi infantila, ne tikai neaizstāv īrniekus, bet joprojām sašaurina vai aizskar īrnieku pamattiesības. Savulaik pat grozīja likumu „Par dzīvojamo telpu īri” un noteica paaugstinātu īres maksu, ko Satversmes tiesas atzina par neatbilstošu Satversmei.

Izveidojās sistēma masveida mājokļu atņemšana, deportācija uz ielas saistībā ar maksātnespēju par īri un pakalpojumiem ar ilgstošu bezdarbu, mazu algu vai mazu pensiju, nenodrošinātību ģimenēs ar bērniem, slimība un nespēja strādāt utt.

Proti, Latvijas tiesās ierosinātas lietas par īrnieku ģimeņu izlikšanu no dzīvokļiem 1995. - 2004.gadā pret 61 955 ģimenēm vai 185 865 cilvēkiem (ja katrā ģimenē vidēji 3 cilvēki, tad 61 955 x 3 = 185 865).

Pēc valsts statistikas datiem Rīgu vien dzīvokļu un sociālās drošības apdraudējuma dēļ ir atstājuši un izbraukuši uz pastāvīgu dzīvi uz ārzemēm 175 214 cilvēku, tajā skaitā jaunākā paaudze no 20 – 49 gadiem izbraukuši no Rīgas 71 355 cilvēki.

Šis kārtējais Ekonomikas ministrijas sagatavotais likumprojekts „Dzīvojamo telpu īres likums”, kas jau iesniegts Ministru kabinetā apstiprināšanai un Ekonomikas ministrijas atbilde, ka mūsu priekšlikumi par kompensācijā īrniekiem netiek ņemti vērā, likumprojekts tikšot virzīts uz Saeimu pieņemšanai, rada nopietnas bažas, ka denacionalizēto namu īrnieki, ievērojot, ka Latvijā starp šiem īrniekiem ap 90 vai vairāk procentu ir ģimenes ar bērniem, mazatalgotas ģimenes un daļa pensionāru, Latvijā veidojas kritiska sociālās drošības situācija. Pat jau šodien šis likumprojekts no lielo namīpašnieku puses tiek likts darbā, to citē vai piesauc kā pamatojumu.

Sakarā ar teikto mēs, īrnieku aizstāvības sabiedriskās organizāciju daudzu tūkstošu darbaspējīgu ģimeņu vārdā, kuri tiek atstāti ārpus likuma un apdraudēta viņu dzīve zem jumta, vēršamies pie starptautiskās sabiedrības, pie sadraudzības valstīm ar lūgumu šo Latvijas iedzīvotāju daļu, kura konkrēti vērsīsies ar personīgu lūgumu, šiem Latvijas pilsoņiem atzīt ekonomiskā bēgļa statusu, izsakot atbalstu konkrētajā valstī nodrošināt viņus ar darba un dzīves vietu.

Latvijas valsts varas augstākajām amatpersonām lūdzam atbalstīt Latvijas pilsoņu repatriāciju uz ārvalstīm jo mēs apzināmies, ka Latvijai kā nabadzīgākajai Eiropas valstij, kā nodokļu nemaksātāju pārpilnības valstij, jau 27 gadu garumā nav līdzekļu taisnīga risinājuma nodrošināšanai, nedz politiskās gribas to risināt.

* Cilvēktiesību Līgu Starptautiskās Federācijas Latvijas Cilvēktiesību komiteja, Latvijas denacionalizēto un municipālo māju īrnieku un dzīvokļu īpašnieku asociācija, Denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības „AUSMA”, Latvijas Īrnieku apvienība 

Novērtē šo rakstu: