Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Lupatu deķis - risinājums Latvijas enerģētikai?

Ivars Zariņš, Saeimas deputāts
19.03.2016.
Komentāri (5)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Diemžēl tieši šāda pieeja līdz šim ir bijusi Latvijas enerģētikas politikas pamatā: kur kaut kas sāk plīst (vai arī - kādam kaut kas sāk plīst…) - tur tiek pielāpīts. Un parasti vajadzīgais ielāps tiek izgriezts uz citu rēķina, bet pēc tam tiek domāts, kā salāpīt šo pašu radīto caurumu no uztaisītā ielāpa.

Uzskatāms piemērs: visiem jau zināmais OIK (obligātā iepirkuma komponente) stāsts – kad no sākuma, lai attīstītu enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem un attīstītu koģenerāciju, tiek īstenota dāsna atbalsta politika un pēc tam tiek meklēti instrumenti, lai slāpētu tā rezultātā radīto elektroenerģijas izmaksu pieaugumu patērētājam – apliekot ar nodokļiem šos elektroenerģijas ražotājus vai pat vispār ierobežojot tās ražošanu jomās, kuras pirms tam Latvijas enerģētikas politikas veidotāji tik centīgi bija atbalstījuši, turklāt neskatoties uz atbildīgo kompetento institūciju (Regulatora) argumentētajiem iebildumiem un aprēķiniem, kas jau pirms vairākiem gadiem deva iespēju paredzēt - kādu iespaidu uz Latvijas tautsaimniecību radīs šāda enerģētikas politikas īstenošana, dāsni atbalstot atsevišķus elektroenerģijas ražotājus.

Viegli nojaušamu iemeslu dēļ toreiz šos iebildumus enerģētikas politikas veidotāji neņēma vērā. Arī tagad tiem ir visas iespējas uztaisīt kārtējo kādam vajadzīgo ielāpu un pasniegt to kā risinājumu. Un kas par to, ja pēc tam kādam par to nāksies dārgi maksāt – tā jau būs problēma citiem. Un tā tas jau atkal notiek - pēdējais nu jau aizgājušās valdības darbs enerģētikas jomā bija mēģinājums mainīt šos jau tā dāsnos atbalsta instrumentus – padarot tos vēl labvēlīgākus atsevišķiem elektroenerģijas ražotājiem. Jaunais ekonomikas ministrs tos nu ir atsaucis. Bet – tā arī nespējot atbildēt, kā tad tālāk tiks risināta šī atbalsta shēmu problemātika?

Ir skaidrs, ka biznesam, kuram politikas veidotāji nodrošina ikgadēju daudzu miljonu papildu finansējumu caur šiem atbalsta instrumentiem, ir ļoti liela motivācija pēc iespējas saglabāt to un paplašināt tā saņemšanas iespējas. Un tas centīsies ietekmēt politikas veidotājus pieņemt tiem vajadzīgos lēmumus.

Zīmīgi, ka uzreiz pēc minētā EM pagaidu demarša attiecībā uz izmaiņām atbalsta nosacījumos valdības noteikumos atsevišķi deputāti pacentās iesniegt līdzīga rakstura “uzlabojumus” Saeimā izskatāmajā Elektroenerģijas tirgus likumprojektā, pamatojot šo “savu” iniciatīvu ar savām bažām par EM nespēju jau ilgstoši izstrādāt atbilstošu normatīvo regulējumu atjaunojamo energoresursu izmantošanai.

Amizanti - tie bija tieši koalīcijas deputāti, kuri paši ir balsojuši par šādu ekonomikas ministru.

Satraucoši – šādām bažām tik tiešām ir pamats. Jo tik tiešām Latvijai joprojām nav savas Enerģētikas stratēģijas (un izskatās, ka arī nebūs!) – viena vienota kopīga ietvara, kas dotu saprotamu, skaidru ilgtermiņa skatījumu uz nozares tālāko attīstību, tāpat kā nav vienota normatīva regulējuma attiecībā uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu – savulaik, vēl 9. un 10. Saeimas laikā EM neveiksmīgi mēģināja virzīt likumprojektu par Atjaunojamo enerģiju. Tas būtu bijis solis pareizajā virzienā, jo dotu iespēju nodefinēt skaidrāku ilgtermiņa skatījumu šai enerģētikas jomai. Diemžēl tas pamatoti tika atzīts par ļoti nepilnīgu un pretrunīgu un tālāku virzību neieguva, un kopš tā laika nekādas likumdošanas iniciatīvas, kas veidotu kopīgu ilgtspējīgu ietvaru atjaunojamās enerģijas jomā, Ekonomikas ministrija tā arī vairs nav īstenojusi.

Vai Ekonomikas ministrija uzskata, ka šāds kopīgs normatīvais ietvars atjaunojamās enerģijas jomā Latvijai nav nepieciešams, vai arī Ekonomikas ministrija vienkārši nav spējīga to izstrādāt?

Tik pat pamatots šis jautājums ir arī attiecībā uz visas enerģētikas nozares kopīgo stratēģiju. Jo nav iespējams izstrādāt Latvijas vajadzībām atbilstošu normatīvo regulējumu kādai atsevišķai jomai, piemēram – atjaunojamo energoresursu izmantošanai vai dabasgāzes izmantošanai, ja nav skaidrības (vismaz sajēgas) par visas enerģētikas nozares kopējo ietvaru.

Rezultātā EM pat ar vislabākajiem nodomiem turpinās maldīties kā muļķis starp trim priedēm.

Reāls piemērs: viens no izaicinājumiem enerģētikas jomā būs izšķiršanās vai Latvijas valstij iegādāties vai neiegādāties kādu daļu no Latvijas gāzes infrastruktūras?

Karstasinīgie un ar “Gazprom” bubuli sabaidītie prāti jau sacenšas retorikā par tēmu: “Inčukalns – mūsu! “. Lai gan pamatots tas tiek ar rūpēm par nacionālo drošību (nenoliedzami – trumpja arguments!), racionāla pamata šādiem centieniem ir maz, lai neteiktu vairāk…

Kāpēc? Vispirms jau būtu jābūt skaidrai atbildei uz to, kāda vispār ir paredzēta loma dabasgāzei Latvijas enerģētikā? Ja jau mūsu politika ir pēc iespējas atteikties no tās (kā tas tiek karstasinīgi publiski pausts gandrīz pie katras iespējas), tad pamatots ir jautājums, kāpēc valstij ir jāsteidz izpirkt no esošajiem akcionāriem nākotnē varbūt pavisam nevajadzīgu infrastruktūru? Ja nu vienīgais, lai uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina kārtējo reizi glābtu kāda biznesa intereses…

Ja Latvijas stratēģija ir pēc iespējas mazināt savu atkarību no dabasgāzes - kas ir alternatīvas, kādas tās ir, to izvērtējums? Ja tie ir pašu atjaunojamie energoresursi – tad kur ir atbilstošs to izvērtējums un rīcības plāns (ar finansējumu) tā izmantošanai?

Varbūt tad tos simtus miljonus, kurus kāds ir gatavs samaksāt esošajiem Latvijas gāzes akcionāriem, lai izglābtu tos no sarūkoša biznesa, labāk būtu ieguldīt Latvijas atjaunojamo energoresursu apguvē – finansējot savu zinātni, inženierus, tehnoloģiju attīstību? Bet nepieciešamo drošības līmeni dabasgāzes apgādē nodrošināt ar tam atbilstošu tirgus modeli un sakārtotu likumdošanu (galu galā – kam tad mēs īstenojām tirgus liberalizāciju?), un spēcīgu pārraugošo institūciju – stiprinot regulatora neatkarību un kapacitāti. Tas izmaksās tūkstošiem reižu mazāk nekā centieni iegādāties infrastruktūru, kura tāpat paliks un darbosies Latvijā neatkarīgi no tā, kam tā piederēs.

Redzot, kāda ir valsts kompetence šajā jomā, varbūt tomēr prātīgāk un Latvijas interesēm atbilstošāk būtu pacensties (dot iespēju) piesaistīt šai infrastruktūrai stratēģisko investoru ar atbilstošu kompetenci un spēju sekmīgi to uzturēt un attīstīt ilgtermiņā? Kādēl arī šeit mums vajag kārtējo finanšu investoru, kurš šo biznesu aplūko kā slaucamo govi? (Bet slauks jau mūs!)

Nav iespējams atrisināt problēmu, turpinot rīkoties tāpat, kā tā tika radīta.

Turpinot ierasto praksi – cenšoties pieņemt lēmumus, šauri vadoties no atsevišķu biznesa interešu uzstādījumiem, bez kopēja, skaidri saprotama ietvara visai nozarei, esošā nesakārtotība enerģētikā turpināsies, radot aizvien lielākas pretrunas. Diemžēl šo kopīgo ietvaru nozarei, kas būtu par pamatu tālākiem lēmumiem – primāriem un pēc tam arī sekundāriem likumdošanas aktiem, kuri sakārtotu jau konkrētu problemātiku, Ekonomikas ministrija tā arī nav spējusi un joprojām nevēlas nodefinēt, atsaucoties uz virkni visādu dokumentu, kurus par derīgiem rīcībspējīgai darbībai būtu spējīgs atzīt tikai varbūt kāds enerģētiķis-teorētiķis vai no enerģētikas patālu stāvošs cilvēks.

Šāda situācija savukārt novedīs pie tām pašām pieļautajām kļūdām (kas kādam būs ļoti izdevīgas) – šauru interešu motivētiem, savstarpēji pretrunīgiem lēmumiem, kas neizbēgami deformēs enerģētikas nozari un tās tālāku efektīvu un ilgtspējīgu attīstību, līdz ar to radot nelabvēlīgu ietekmi uz visu tautsaimniecību un sabiedrību kopumā.

Var, protams, turpināt attaisnot notiekošās nejēdzības enerģētikā( un ne tikai…) ar ļauno spēku pretdarbību (piemēram: vareno “Gazprom” lobiju), kādēļ tik neiespējami grūti ir pieņemt Latvijas ilgtspējīgas attīstības interesēm atbilstošus lēmumus, un turpināt pašaizliedzīgi spītīgi neatzīt aizvien acīmredzamāko – ka tieši varas mazspēja, nekompetence un bezatbildība ar tās rīcības radītajām sekām ir vislielākais drauds mūsu enerģētiskajai drošībai, nākotnei un ne tikai tai...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...