“Madam President”, vainīgais ir rokā, pats atzinās (par lūzeriem, feisbukiem un dundukiem)

Jautātājs līdzīgi kā vairums varnešu un pīlīšu pūtēju arī mūsu zemītē acīmredzami nejēdz, kā FB funkcionē, nesaprot, kā izplatās tā informācija, ko lietotājs pats tur izvieto. Ja neesi FB izlielījies ar hoteļa lukno brokastgaldu, vai “iečekojies” pa FB modei, tad šīs informācijas tur nebūs, un loģiski, ka nevar nozagt to, kā nemaz nav.

Tad kāpēc visa šī neredzēta mēroga šūmēšanās par vienkāršām lietām? Rūpes par daudzcietušās amerikāņu tautas “privātumu”?

Jau pirms vairākiem gadiem kļuva neapstrīdami zināms, ka visa e–pastu sarakste, kas iet caur lielajiem ASV uzņēmumiem, tiek skrīnēta pašā komunikācijas procesā, par vienkāršo iespējamību izlasīt ziņas e–pasta kontos pat nerunājot. Tātad visa privātā sarakste tiek aktuāli kontrolēta.

Bet FB gadījumā ir runa par informāciju, ko lietotāji brīvprātīgi ielādē sistēmā citu apskatei. Šajā uzpūstajā skandālā parādās daži miljoni, tad 50 miljonu, un tagad jau 86 mio – tipiski mitoloģiski skaitļi, kas it kā uzrāda problēmas globāli epohālo mērogu.

Maza atkāpe par “bezmaksas” servisiem. Lai atgādinātu par šādu mehānismu funkcionēšanu, paņemsim piemēru no veciem laikiem, teiksim, radio. Radio tāpat kā ikkatrs serviss, kas nodarbina cilvēkus un lieto resursus, nevar būt bez maksas principā, kaut kādā veidā finansējums ir jāsavāc.

Tas var notikt caur abonēšanu, var tikt savākts piespiedu kārtā, kā tas ir ar mūsu Latvijas Radio (caur nodokļiem, tātad nemaksāt nemaz nevar), bet var caur reklāmas ieņēmumiem kā komercradio. Ja pirmajā gadījumā klausītājs ir pircējs, bet sabiedriskais radio – prece, tad kurš ir pircējs komercradio modelī? Pareizi, reklāmdevēji. Ko viņi pērk? Tevi, mans dārgais mazais draudziņ, tevi! To smalki var saukt par auditoriju, reklāmas penetrāciju un kā visādi vēl tik ne, bet reklāmdevējs pamatoti cer, ka viņam būs konkrēts labums no tā, ka kāds to klausās, tātad naudiņa kādreiz ies arī virzienā no tavas kabatas uz reklāmdevēja kasi.

Ja klausītājs saņem servisu, par to tieši nemaksājot, tad auditorija pati ir prece. Un marketinga speci vada darba dunas piedārdinātas dienas, lai pēc iespējas precīzāk spētu aprakstīt, kas tieši klausās, kad, cik viņam/viņai naudas, kas pamudina to tērēt utt. Ar FB un Google ir līdzīgi, viņi piedāvā servisu, bez kura vairs nespēj dzīvot miljardi cilvēku, pretī savācot datus par lietotājiem. Šos datus tie monetizē, kā nu katra uzņēmuma modelis to atļauj. Maksā reklāmdevējs.

Atšķirībā no komercradio, kurā raida vienlaicīgi tikai vienu signālu visai auditorijai, FB un Google katram, katram dod sevišķu programmu, ko izskaitļo viltīgi algoritmi, pamatojoties uz individualizētu informāciju, kura ir šo servisu rīcībā. Tādēļ reklāma var būt daudz precīzāka, caur to lētāka un iedarbīgāka. Ja kāds domā, ka FB biznesa modelis jelkad ir bijis kas cits, nevis individuālu datu savākšana, analizēšana un pārvēršana naudā, tad tas ir labākajā gadījumā naivs cilvēks.

Jezga ap FB individualizēto datu nodošanu trešajām pusēm ir piedevām arī īsti divkosīga, jo tādu servisu lietoja arī Obama 2012. gada kampaņā, un tas visiem bija pie pakaļas nevienu tas neuztrauca. Kāpēc ļembasts tagad, pusotru gadu pēc 2016. gada vēlēšanām? Te nu būtu vietā atsaukt atmiņā gan 2016. gada kampaņu, tās negaidītos rezultātus, kā arī to, kas rakstīts šai pašā blogā pirms gada un senāk.

Toreiz, vēlēšanu naktī, Newsweek paguva nodrukāt 125 000 kopiju ar “Madam President” un Klintonietes noģīmi uz vāka.

Tirāžu gan drīz vien atsauca, bet vairāki tūkstoši eksemplāru ir palikuši publikas rokās un tiek pārdoti eBay kolekcionāru priekam. Šis it kā kuriozais notikums ir atslēga, lai saprastu aktuālo ņemšanos ap Cukerberga Zakerberga monstrozo uzņēmumu.

Vašingtonā vismazāk glabātais noslēpums 2016. gada rudenī bija “drošas ziņas” par sapulci, kurā 20 ASV lielāko me`2wdiju īpašnieki garantēja kandidātei Klintonei, ka viņa 100% būs prezidente, jo pilnīgi visas vērā ņemamās avīzes un žurnāli, plus visi TV kanāli, izņemot vienu, ir viņas pusē. Garantēja. Garantēja.

Šie aizkustinoša marasma aizķertie bonzas tik tiešām domāja, ka masu medijiem pieder monopols sabiedriskās domas manipulēšanā, kā tas bija bijis iepriekšējos 150 gadus. Šis monopols ir beidzies, par to esmu rakstījis šeit, un šai tēmai bija veltīts atsevišķs pasākums pērngad maijā, ko varēja apmeklēt arī mūsu puses profesionāļi.

Pēc kāda gadiņa šo ķezu, ka ar masu mediju kontroli vairs nepietiks, ir pamanījuši arī profesionālie sorosīti un citi mūsu sabiedrības pašpasludinātie glābēji. Viņu pirmais ieteikums bija ortodoksāla fašisma cienīgs: aizliegt! Aizliegt visu, kam netiek klāt delnas–šmelnas, kas nu tur liels, ja tādēļ jāatslēdz Feisbuks, jāaizliedz Tviteris un visas avīzes, kuru redkolēģijas nav apstiprinātas speciālās šim nolūkam izveidotās troikās, sastāvošās no Veinbergas, Rožukalnes un Kažokas.

Amerikas dižmediju garantijai ticēja ne tikai paši īpašnieki, tam ticēja arī pati kandidāte, kura vēlēšanu naktī piedzīvoja pilnīgu nervu sabrukumu un neieradās savā vēlēšanu štābā teikt uzrunu atbalstītājiem. Viņai bija sagatavots tikai viens teksts – triumfāla sajūsma par “mēs celsim tiltus, nevis sienas” un citām debīlībām. Publiku toreiz uzrunāja kampaņas vadītājs, sak, kundze nebūs, eita jūs mājās, un publika izklīda, šokēta un nopuņķojusies.

Pēc šādas epohālas aptaisīšanās kļūdas bija jāatrod vainīgais, jo paši vecie marasmātiķi atbildēt par kampaņā uz neatgriešanos zaudētajām simtiem miljonu lielajām summām atbildēt nekāroja. Sākās skaidrošanās labākajās stagnantu tradīcijās, kāds jāatrod, un tam kaklā jāuzkar visi sprāgušie suņi.

Pirmais acīmredzamais vaininieks bija FIB šefs Džeimss Komijs. Vēlēšanu iznākumā esmot vainīgs tieši viņš, jo dažas dienas pirms vēlēšanām paziņojis, ka atjaunota izmeklēšana pret Klintonieti par nelikumīgu rīcību ar valsts noslēpumu saturošiem e–pastiem.

Šī teorija nekad nav šķitusi kaut cik vērā ņemama katram, kas nav galīgi aptaurēts klintonīts, bet tās lietošana sabruka pavisam, kad šo ļauno, neganto klintonnīdēju Komiju pēkšņi no amata izmeta Tramps. Smalki izsakoties, iestājās kognitīvā disonanse. Ja reiz ļaunais, negantais Tramps kādu rupji izmet uz ielas, tas droši vien ir labs cilvēks, ko nu?

Jāmeklē cits atbildīgais, skaidra lieta. Tā kā nekas konkrēts vairs pa rokai nebija, nācās forsēt teoriju par kaut ko mazāk skaidru, toties dūmakaini draudīgu. Tā priekšplānā iznāca sazvērestības teorija, ka vēlēšanu rezultātu panākuši krievi. Lai pierādītu šo aumež sprogaino cēloņsakarību, jau ir notērēti miljonu miljoni dolāru (ne mēdiju īpašnieku, bet nodokļu maksātāju) naudas izmeklēšanā, apsūdzības uzrādītas kādiem padsmit cilvēkiem un…

Nja, padsmit personas sagāsužas ASV demokrātiju? Nu neizskatās daudz labāk par ļaundari Komiju. Speciālais prokurors rok trakāk par kurmju ģimeni manā dārzā, bet uz augšu nāk viss kas cits – zaglīgi un blēdīgi padomnieki, pornozvaigznes, grābstīšanās gar fotomodelēm – bet tikai ne krievu spalvainās ķepas. Vajag kaut ko citu.

Un te nu būs, rokā ir, Madam! Feisbuks vainīgs! Nevis stulbeņu nevainīgu lietotāju miljoni, kas aizpilda testus tipa kura filmzvaigzne mani precētu vai kura zīmola naktspods es esmu, bet mazais ļaunais Cukurkalns Zakerbergs! Jo atšķirībā no iepriekšējiem ļaundariem, kuriem nav ko zaudēt vai kuri nemaz vēl nav tā īsti atrasti, šamajam ir vairāk, ko zaudēt, nekā dažas labas valsts kasei gada ieņēmumos!

Visa ņemšanās ap to Cambridge Analytica bezgala lielo un ārkārtīgi ļauno ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem būtu tiešām smieklīga, bet šai teorijai ir milzu priekšrocība: saprast īsti neko nevar, CA īpašnieks ir pieķerts nelabu darbu apsolīšanā, tiesa, primitīvā kā mamuta mēsls, un FB īpašnieks nāk un taisnojas. Brīnišķīgi, Madam, mēs neko neesam parādā, lai maksā ļaunie.

Raksturīgi, ka CA un vēlēšanu sakarā pērn mani sazvanīja Wall Street Journal žurnāliste, kas jau bija uz kara takas, lai atmaskotu šos ūberviltīgos ļaundarus. Runa bija par 2010. gada Saeimas vēlēšanu kampaņu, kurā šie esot braši piedalījušies un lielījās ar to savā mājas lapā. Tā kā ar tēmu biju pazīstams, savu viedokli neliedzu, un tas daļēji arī parādījās publikācijā, un par to rakstīja arī mūsu prese.

Mana tēze, ka CA ir tukšdirsēji un blēži, kuriem nebija reāla piedāvājuma un vienīgais viņu praktiskais sasniegums – Latvijas Faktu apčakarēšana, viņiem pārāk nederēja, bet viņi to vismaz atspoguļoja. Zīmīgi, ka pirms kāda laiciņa par šo pašu tēmu mani intervēja LTV Panorāma, bet atšķirībā no solīdā WSJ šamie nolēma nepareizu un gaismas spēku norādēm neatbilstošu viedokli nerādīt. Skaidra lieta, lai nu kurš to nesaprastu.

Notikumi šai jomā noteikti attīstīsies, jo ies raibi gan tai okeāna krastā, gan arī tepat mūsu dievzemītē. Ko vien ir vērta pazīstamā jefiņa transatlantiskās diplomātijas meistara Raimonda V. izcilais sasniegums: viņam iedota adrese, uz kuru varēs rakstīt, kad uznāks sorosītiska nieze kaut ko atslēgt, aizliegt vai bargi nosodīt. Iepērkam popkornu, būs jautri.

Piebilde no redakcijas: Dažas stundas pēc šī raksta iesniegšanas Latviju pāršalca ziņa, ka KNAB Straume esot izsaucis pie sevis “feisbuk pārstāvjus”, nodevis stružku, solījis, ja Zakerbergs nepratīsies, nobloķēs šamo nost no Latvijas. Pārstāvji krietni sabijušies un solījuši, ka, tuvojoties vēlēšanām, ziņos personīgi par katru nepareizu postu feisbukā, par katru reklāmās ieņemto kapeiku, lai tik šos nebloķējot. Vārdu sakot, šim rakstam būs turpinājums, jo materiāla, kā redzat netrūkst.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu: