Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?
Ivars Zariņš23.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Šokē pārtikas cenas? Maksā, māmiņ, maksā!...” Šāds iespaids par Kariņa valdības attieksmi rodas pēc tai izteiktajiem ierosinājumiem sniegt atbalstu Latvijas sabiedrībai pēc šokējoši straujā pārtikas cenu kāpuma. It īpaši vienai no neaizsargātākajām tās grupām – vientuļajām mātēm. Taču līdz māmiņām mēs vēl nonāksim. Sākotnēji paskatīsimies uz kopbildi.
Inflācijas veiktā laupīšana.
Šokējoši straujais energoresursu cenu kāpums atstāja iznīcinošu ietekmi uz Latvijas mājsaimniecību finansēm. Degvielas, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenu pieaugums sekmējis loģistikas un ražošanas izmaksu palielinājumu un gala rezultātā – cenu kāpumu arī pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem.
Arī komunālos pakalpojumus kopā ar pārtiku var attiecināt pie pirmās nepieciešamības precēm. Piemēram, siltumenerģijas cena atsevišķās Latvijas vietās, kurām tagad gāze ir jāiepērk par jauno cenu, ir pat pieckāršojusies (Rēzeknē)!
Patēriņa preču pieaugums gada griezumā ir pieaudzis par 13% (Avots: The Enonomist, 2022.gada maija izdevums, raksts Bearing the brunt).
Tīri praktiskā izteiksmē – ja Latvijas iedzīvotājam līdz šim, piemēram, ikmēneša ienākumi uz rokas bija EUR 1000, tad tagad pāris mēnešu laikā, vērtējot to pirktspējas kategorijās, šī summa ir noslīdējis līdz EUR 870. Taču ģimenēm ar zemiem ienākumiem “cirpiens” ir pat par 75% lielāks.
Paskaidrosim, kā tas veidojas. Pārtikas preču īpatsvars mājsaimniecību patēriņa grozā vidēji veido ceturto daļu. Taču šajā statistikā būtiski ir nodalīt maksātspējīgos no maznodrošinātajiem, jo ģimenēs ar mazākiem ienākumiem pārtika sastāda turpat pusi no izdevumiem. Un, kā par spīti, visstraujākais cenu kāpums ir vērojams tieši pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem - maizei, mājputnu gaļai, piena produktiem, eļļai, dārzeņiem un cukuram.
Norādītās cenas, protams, var atšķirties no viena pārdevēja pie cita, bet te pāris kliedzoši piemēri. Ātri vārāmās rīsu pārslas putrai pusgadu atpakaļ maksāja EUR 1,20, tagad EUR 3,80. Rauga mīklas maisījums bērnu tik iecienītajām pankūkām bija EUR 0,90 - tagad EUR 2,70. Zīdaiņu piena maisījums bērniem pēc gada vecuma bija EUR 2,90, tagad EUR 4,80. Pieaugums par divām vai trīs reizēm. Un tā visam.
Par vientuļajām māmiņām.
No pārtikas cenu pieauguma cieš visi, taču vienu grupu šeit gribas izcelt it īpaši – vientuļās māmiņas, kuras likteņa varā pametuši alimentu nemaksātāji un kuras ir spiestas paļauties uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda sniegtajiem pabalstiem. Jūs zināt, cik ir šādu vecāku Latvijā? 42 000! No kuriem nospiedoši lielākā daļa ir sievietes. Valsts sniegtais pabalsts viņām ir EUR 129 par vienu skolas vecuma bērnu.
Un tagad atgriezīsimies pie skaitļiem, par pamatu ņemot tos pašus (hipotētiskos) EUR 1000 ienākumus uz vienu vientuļo māti (kaut lielai daļai arī tik daudz nesanāk). Izdevumi par pārtiku vidēji ir 25% no mājsaimniecību izdevumiem, maznodrošinātām ģimenēm tuvu 50%. Pirmās nepieciešamības produktiem cenas ir pieaugušas 2-3 reizes. Tātad bijušo EUR 250-500 vietā tagad nepieciešami EUR 500-1500. TIKAI, lai pabarotu ģimeni. Bet ceļas jau vēl arī transporta, apkures izmaksas, elektroenerģijas un gāzes izmaksas.
Bankrots, maksātnespēja, “lielas grūtības” vai cits glauns ekonomikas termins, bet tīri praktiski – tas nozīmē badu un trūkumu ciest piespiestus bērnus un izmisumā iedzītas sievietes.
Valsts atbalsts? Kas tas tāds?!
Un te uz visas šīs valsts atbalsta klaunādes fona cirka arēnas vidū izsoļo mūsu premjers Kariņš. Viņa valdība tikko kā braši ir noraidījusi ierosinājumu samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm, jo – citāts – “PVN samazināšana neproporcionāli vairāk palīdzētu turīgākajiem iedzīvotājiem”.
Klasisks demagoģijas un nekompetences piemērs esošās varas izpildījumā, lai attaisnotu jebkuru savu nejēdzību. Proti, tik tiešām, ja PVN samazinātu visām precēm un pakalpojumiem, tad vairāk iegūtu turīgie, jo viņi tērē vairāk. Taču, samazinot PVN pirmās nepieciešamības precēm, vislielāko atslogu justu tieši mazāk nodrošinātie, jo tās veido lielāko daļu izdevumu šajā grupā.
Pat varai vēlamās alternatīvās realitātes veidotājiem Re:Baltica savā 18.maija rakstā “Vai Kariņam taisnība, ka PVN samazināšana vairāk palīdzētu bagātniekiem?” ir nācies to atzīt:
“Statistika apliecina, ka nabadzīgākas mājsaimniecības lielāku daļu no saviem ienākumiem un izdevumiem tērē par pārtikas precēm un ar mājokli saistītiem pakalpojumiem. Ja PVN likme tiktu pazemināta šīm preču grupām un samazinātos vai nostabilizētos to cena, tad lielākie ieguvēji būtu tieši nabadzīgākā sabiedrības daļa.”
Protams, rīcībspējīga, kompetenta un atbildīga valdība varētu rīkoties vēl efektīvāk – pārdalot gūtos PVN ieņēmumus un mērķēti novirzot tos tieši tiem, kam palīdzība ir visvairāk nepieciešama, bet tas noteikti nav šīs valdības stāsts. Šīs valdības labklājības ministrs nav spējīgs pateikt pat to – cik tad īsti un kam vajadzētu palīdzēt.
Kariņš, iespējams, savu ASV iegūtās izglītības studiju laikā ekonomikas lekcijās aiz stūra būs pīpējis, varbūt arī ne, bet elementāras ekonomikas likumsakarības gan būs palaidis gar ausīm. Nu neko - lai māmiņas tagad par to maksā…
Turklāt Rīgā vientuļās māmiņas cietīs vēl vairāk. Ja ar PVN samazinājuma atteikumu vēl nav gana, Kariņam talkā nu nākusi arī Rīgas Dome, kuras spraunais vadītājs Mārtiņš Staķis tikko paziņojis par brīvpusdienu atcelšanu skolās no šī gada 1. septembra. Tas no alimentu nemaksātāju un varas pamesto sieviešu maciņiem izzvejos vēl papildus EUR 60 mēnesī.
Ja mēs savus bērnus vairs pat paēdināt nevaram augstāk uzskaitītās matemātikas dēļ, kā lai tos vēl apģērbj, par pulciņiem samaksā un (kur nu vēl tādu lepnību) uz kādu kino vai teātra izrādi aizved?
Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?…
Padomājiet par to un dodieties 1. oktobrī uz Saeimas vēlēšanām.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
