Iesaki rakstu: 
Nebūšu oriģināls. Grēta Tūnberga ir zvaigzne, par viņu un ap viņu izsakās ikviens, kuram nav slinkums un kuram ir iespējas izteikties, neraugoties uz sasniedzamās auditorijas mērogu. Precīzāk gan, ka man daudz svarīgāka par uzlecošās sabiedriski politiskās megazvaigznes personas, kampaņas finansiālo atbalstītāju vai pat visā šajā procesā iesasitīto pušu interešu apspriešanu būtu saprast iespējamās konsekvences nedaudz dziļāk par jūsmīgiem virsrakstiem vai primitīviem uzbraucieniem.
Lai būtu skaidrs. Es pilnībā atbalstu ar Grētas palīdzību jaunos publicitātes augstumos pacelto nebūt ne vakar radušos trauksmi par pasaules ekoloģiskā līdzsvara pasliktināšanos, ienīstu planētas arvien pieaugošo piedrazošanu un atsakos saprast to vieglprātību un paviršību, ar kādu šī tēma tiek uztverta gan pasaules politiskās elites kabinetos, gan sociālo tīklu diskutētāju pulciņos. Man patīk drosmīgi jaunas paaudzes politiķi, kuri spēj iedegties un paust savu pārliecību, neatstājot nevienu vienaldzīgu. Modernās Žannas d’Arkas, kuras ar ticību un pārliecību spēj apgriezt esošo lietu kārtību ar kājām gaisā un ļaut noticēt brīnumam.
Es sliecos ticēt tiem zinātniekiem, kuri liek galdā pierādījumus un ceļ trauksmi par pieaugošo klimata problēmu, tāpat kā joprojām ticu savu acu priekšā notiekošajam un veselajam saprātam. Ļoti labi zinot, ka pasaulē klimats mainījies nepārtraukti un tas pavisam noteikti turpinās to darīt dabīgu ekoloģisku ciklu rezultātā arī turpmāk. Un man ir vienalga, vai šo kampaņu finansiāli atbalsta Soross, „žīdi-masoni” vai Zviedrijas valdība savās merkantilajās interesēs.
Es neticu, ka pastāv kāds pie vesela saprāta esošs cilvēks, kurš vēlētos saviem bērniem atstāt piegānītu planētu, māju vai pilsētu. Tomēr aiz visiem šiem vārdiem man svarīgākais būtu saprast, kas tieši būtu darāms, lai Grētas nozagtā bērnība un sapņi tiktu atgriezti.
Gaisa piesārņojums ar izmešiem un vides piedrazošana ar plastmasas atkritumiem ir redzamākā un objektīvi nozīmīgākā problēmas daļa. Divas trešdaļas no pasaulē radītajām izplūdes gāzēm rodas no elektrības/siltuma ražošanas un transportā, izmantojot fosilo kurināmo. Lielākās izmešu radītājas ir Ķīna, ASV, Indija, Krievija.
Kā, palielinoties labklājībai un secīgi arī enerģijas patēriņam, piespiest valstis/cilvēkus, kur vēl pavisam nesen elektrība bija pieejama atsevišķās diennakts stundās, pāriet atpakaļ pie skalu gaismas? Kā motivēt konkrētas ģimenes pārapdzīvotajā Ķīnā vai Indijā atteikties no siltuma nedaudz uzlabotajos mājokļos, pamatojot to ar globālas katastrofas draudiem nākotnē?
Varam aizliegt 90% pasaules auto īpašnieku lietot savus pirmos dūmojošos labklājības simbolus, bet kas nāks to vietā ? Lielākais un straujāk augošais elektroauto tirgus ir Ķīna, kurā tie tiks uzlādēti ar elektrību, kura saražota no tām pašām oglēm? Un planētas iztukšošanā auto bateriju ražošanas vajadzībām no naftas pārslēgsimies uz kobaltu, litiju un niķeli? Pēc ekoloģiskā braucamrīka mūža beigām, kur izdomāsim noglabāt lielos izstrādātos enerģijas avotus, ja šobrīd litija-jona pirkstiņu savākšana ir problēma pat attīstītajā pasaulē?
Ar plastmasas atkritumiem lietas izskatās cerīgāk. Zināms, ka 90% no pasaules okeānā ieskalotās pudeļu/maisiņu masas tur nonāk vienlaikus ar lielo Āzijas un Āfrikas upju tecējumu. Vienlaikus milzīgs daudzums arī civilizētās pasaules, galvenokārt ASV, atkritumu paklusām tiek pārvietoti uz attīstības valstīm, un to tālākais ceļš ir miglā tīts. Kā cilvēki Nigērijā, Indijā vai Indonēzijā lai tiek pie mums tik pašsaprotamā dzeramā ūdens, nemaksājot vairāk? Kā lai iznīdē cilvēku vēlmi pelnīt cerībā uz labklājību sev un savai ģimenei, aizmirstot par okeāna ekosistēmas nopietnajām problēmām?
Man nav atbildes uz šiem jautājumiem. Lai gan tie pavisam noteikti ir atrodami, ja enerģija tiktu veltīta risinājumu meklēšanai, nevis matu skaldīšanai sociālajos tīklos vai spalvu spodrināšanai ar pašiem vien zināmu pamatojumu. Viens gan ir skaidrs – visa notiekošā pamatā ir pirms diviem gadsimtiem rietumu pasaules uzsāktā industriālā revolūcija, kura neapšaubāmi novedusi pasaules iedzīvotājus pie labklājības līmeņa pieauguma. Galvenokārt uz dabas izmantošanas rēķina, koloniju iztukšošanas un resursu pārdales par labu industrializācijas ieviesējiem. Bet diemžēl ne visur vienlīdzīgi.
Ir acīmredzami, ka pienācis laiks par to maksāt, nevis uzstādīt jaunus noteikumus tiem miljardiem, kuri joprojām tiecas pēc tīra ūdens, siltuma mājās un nedaudz benzīna vecajam tuk-tukam. Ja Grētas Tūnbergas parādīšanās uz globālās skatuves to panāks, tad viss cits tiks aizmirsts, un Žanna d’Arka noliks savu zobenu pie jaunās zviedrietes kājām.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
