Iesaki rakstu: 
Pirms kāda laika pasauli pāršalca video ainas, kurās redzams, kā Krievijas kareivji ar Baltkrievijas pasta starpniecību sūta pakas saviem radiniekiem uz dzimteni. Mihaila Hodorkovska vadītais “Dosjē centrs” izpētīja, kas 2. aprīlī sūtīja Ukrainā nolaupītās veļasmašīnas, televizorus, mēbeles uz Rubcovskas pilsētu Altaja apgabalā. Par tās dienas marodieru čempionu kļuva leitnants Jevgēņijs Kovaļenko, kurš tajā dienā aizsūtīja 17 pakas ar kopējo svaru 440 kg. Starp sūtījumiem sievai bija darba instrumenti, telts, skaņu kastes (tumbas), galds. Savukārt viņa “cīņu” biedrs Artjoms Lazarevs aizsūtīja trīs pakas ar kopējo svaru – 256 kg. Lazarevam bija iepaticies elektroskrejritenis un autodaļas.
Bez morāles problēmām parādās arī atgādinājums par to, cik nabadzīgi ir krievi savas valsts attālākos nostūros. Marodieri sūta sievām nevis zeltlietas un briljantus, bet sadzīves tehniku, galdu un telti. Kas ir zināms par Rubcovskas pilsētu? Tur atrodas četras kolonijas, pilsētā ir rūpnīcas gruveši un tualetes papīra deficīts. Zīmīgi, ka Otrā pasaules kara laikā uz Altaja apgabalu tika izvests aprīkojums no Harkivas un Odesas rūpnīcām. Tajā laikā izveidotā rūpnīca Altajā nostrādāja līdz 2011. gadam un bankrotēja. Tās aprīkojums tika izzagts, bet daļa celtņu sabruka. Agrākās rūpnīcas kvartāls tagad ir degradēta teritorija.
Vai nav simboliski?! Ved un ved no Ukrainas, bet attīstības kā nav, tā nav. Toties ir četras ieslodzījuma vietas. Putina kareivjiem bija svarīgāk paņemt galdu un telti nekā kritušos kareivjus. Un kā tad ar saukli “Savējos neatstājam”? Žurnālisti ziņo, ka viens otrs jaunietis redzēts, rokamies atkritumu tvertnē, bet Altaja apgabala gubernatoram ienākumi 2021. gada laikā ir pieauguši desmitkārtīgi. Te simbols uz simbola; vienas vienīgas Putina varas laikmeta zīmes. Ko šādā situācijā darīt? – Protams, doties “denacificēt” Ukrainu. Skatoties uz to, kas pašlaik notiek Ukrainā, nav iespējams nesaskatīt līdzību ar sarkanarmiešu pastrādātajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā Vācijā un citur.
Siltas tualetes un kompoti
1945. gada maijā sarkanarmieši šturmēja Berlīni, kalpodami par lielgabala gaļu nežēlīgo padomju karavadoņu rokās. Sarkanarmieši laupīja vāciešu namos, muzejos un izvaroja viņu sievietes. Berlīne bija drupās, toties tās bagātajās piepilsētās bija neskartas pilis un turīgu cilvēku nami. Sarkanarmieši piedzīvoja kultūršoku, ierodoties bagātajā Vācijā no nabadzīgās PSRS; viss redzētais bija acis žilbinošs. Zīmīgi, ka arī 2022. gadā ukrainietes liecināja, ka viens otrs no Krievijas reģioniem ieradies kareivis brīnījās, ka tualete ir mājas iekšienē, nevis “butka” kaut kur pagalmā. 1945. gadā ieraudzīt elektrificētu valsti ar siltām tualetēm krievu kareivjiem bija kas ārkārtējs.
Ģenerāļu marodierisma mērogs bija lielo uzpleču cienīgs. Maršals Koņevs esot paņēmis līdzi daļu slavenās Drēzdenes galerijas. Drēzdenes muzejs ar tūkstošiem eksponātu nonāca sarkanarmiešu rokās. Muzeja dārgumus pirmie apskatīja padomju virsnieki; oficiālai konfiscēšanai norīkotie NKVD speciālisti atbrauca tikai pēc pāris nedēļām, kad frontes “eksperti” jau bija paplosījušies un paņēmuši to, kas tīk. Žukova līdzgaitnieks, valsts drošības ģenerālis Ivans Serovs lika izlauzt greznu kamīnu un pārvest sev uz viņa daču (vasarnīcu) Maskavā. Serovs esot izvedis arī Beļģijas karalienes kroni, ko viņa sieva esot uzlikusi galvā kādā pasākumā, kas izraisīja skandālu un kroni nācās atgriezt atpakaļ uz Beļģiju. Bija vēl lielāki kuriozi, kad padomju marodieru sievas ieradās kādā pasākumā, tērpušās peņuāros, domādamas, ka tās ir kleitas. Vai kas ir būtiski mainījies Krievijā? 2022. gadā kāds ukrainis vēstīja, ka krievu marodieri ir paņēmuši gan viņa darbarīkus – instrumentus, gan sievas apakšveļu. Kā teica Sālamans – nav nekā jauna uz šīs pasaules.
Padomju spēku vadība ļāva virsniekiem izvest no Vācijas automašīnas. Tas notika atbilstoši hierarhijai – ģenerāļiem tika luksusa auto, savukārt zemāk stāvošie virsnieki tika pie tautas klases spēkratiem, kas tehnoloģiski atpalikušajā padomijā vienalga bija kas sevišķs. Seržantiem bija jāiztiek ar trofejas motocikliem. Maršalam Georgijam Žukovam tika eksluzīvs auto – Horch markas rumaks, līdzīgi auto tajā laikā bija privātmājas vērtībā. Žukovs esot ne tikai sev vagonus sūtījis, bet arī vadonim Staļinam, kurš esot atteicies no laupījuma. Vienlaikus Staļins arī neaizliedza ģenerāļiem laupīt, bet tikai līdz brīdim, kad vajadzēja pārmācīt Žukovu, kurš pārāk labi izskatījās uzvaras parādē, jādams uz balta zirga pa Sarkano laukumu 1945. gada jūnijā. Diktatori netur sev tuvumā pārāk spilgtas personības, lai tās neaizsegtu tautas skatu uz vadoni. Ir izskanējusi versija, ka Staļins nepieņēma uzvaras parādi 1945. gadā, jo neesot to skatījis kā pietiekamu uzvaru, - ne visa Eiropa bija iekarota. Tomēr pastāv banālāks skaidrojums, proti, Staļins neturējās seglos pietiekami labi (esot pat nokritis mēģinājumā), turklāt viņa kreisā roka nefunkcionēja pilnā mērā.
ASV ģenerālis Eizenhauers kādā pieņemšanā teica, ka iešot politikā un kļūšot par ASV prezidentu, bet viņa draugs Žukovs pēc Staļina nāves vadīs PSRS un kopā viņi uzbūvēšot jaunu pasauli. Tā nedrīkst runāt, kamēr “tautu tēvs” ir dzīvs; Staļinu satrauca Žukova popularitāte. Žukovam cita starpā pārmeta lielīgumu (pierakstot sev visas uzvaras) un pārlieku neatkarību, rīkojoties okupētajās teritorijās Vācijā. Arī sarkanie ģenerāļi nebija vairs pietiekami uzticami, jo bija redzējuši, ka poļu namu pagrabi ir pilni ar konserviem un kompotiem atšķirībā no Krievijas bardaka un nabadzības. Karavīriem bija ieroči rokās, un Žukovs bija reālākais cilvēks, kurš spētu nostāties pret Staļinu. Nekas gan neliecināja, ka Žukovam būtu kādi reāli plāni valsts apvērsuma rīkošanā, tomēr, drošs paliek drošs, mutīgais “uzvaras maršals” bija jāpastumj malā.
Sit savējos, lai naidnieki baidās
Melno darbu uzdeva PSRS Valsts drošības ministram Viktoram Abakumovam. 1946. gada pavasarī drošībnieki izsekoja Žukovu, viņa dzīvoklī bija uzstādītas noklausīšanās ierīces. Bet ko lai piesien maršalam – nodevību? Pagrūti, visu kara laiku taču plecu pie pleca ar vadoni utt. Sazvērestība pret Staļinu? Tad būtu jānošauj, bet tas būtu vairāk nekā riskanti, ņemot vērā Žukova popularitāti, un Staļins ar to rēķinājās. Vajadzēja kaut ko pietiekamu, bet ne pār mēru, tāpēc “nelieli” grēciņi ar trofejām te labi atbilst mērķa sasniegšanai – Žukova atvirzīšanai no varas virsotnēm. Bija ērti, jo nekas nebija jāfalsificē – Žukova septiņi no Vācijas atvestie vagoni ar laupījumu runāja paši par sevi. Ja ne politiskās intrigas un Staļina satraukums, iespējams, mēs neuzzinātu par Žukova (un citu sarkano ģenerāļu) lielo laupījumu Vācijā.
Žukova adjutants, apakšpulkvedis Semočkins tika arestēts pirmais un deva liecību, ka pie Žukova esot daudz vērtīgu no Vācijas atvestu mantu, tai skaitā čemodāns ar dārglietām. 1946. gada pavasarī Žukova dzīvesvietā ieradās valsts drošības darbinieki un veica kratīšanu. Uz 1946. gada 1. jūniju jau bija arestēti 74 virsnieki (tai skaitā ģenerāļi) no Žukova tuvākā loka. Izmeklētāji izsita vajadzīgās liecības pret Žukovu. Visvairāk cieta tuvs viņa draugs ģenerālis Konstantīns Telegins, kurš pēc ilgas sišanas nespēja atcerēties ne savas sievas, ne četru bērnu vārdus. Telegins iznāca no Lubjankas pagrabiem tikai pēc pusgada. Viņa dačā esot it kā atrasti pazudušās dzintara istabas fragmenti. Telegina radiniece skaidroja, ka pēc iznākšanas no Lubjankas pagrabiem Telegins nekad neesot tuvinieku klātbūtnē novilcis maiku, jo uz muguras esot bijušas rētas, veseli ādas gabali esot tikuši izrauti spīdzinot.
1948. gada septembrī arestēja Žukova draugus – dziedātāju Lidiju Ruslanovu un viņas vīru, ģenerāli Vladimiru Krjukovu. Lubjankā uzskatīja, ka Krjukovs un viņa sieva glabā čemodānu ar Žukova dārglietām. Lidija Ruslanova jau pirms kara krāja gleznas, kuru skaits tika lēsts simtos. 1948. gadā padomju drošībnieki viņai konfiscēja 123 gleznas, starp kurām esot bijuši krievu mākslinieku darbi. Krjukovam un Ruslanovai konfiscēja arī četras automašīnas: 1 Horch, 2 Mercedes-Benz un 1 Audi.
Mācās no “labākajiem”
Ko atrada izmeklētāji “uzvaras maršala” vasarnīcā? Vairāk nekā 4000 m zīda un dažādu citu audumu, 323 lapsu un dažādu citu zvēru kažokādas, 35 ādas gabalus apavu izveidošanai, no Potsdamas un citu pilsētu pilīm un namiem izvestus 44 liela izmēra tepiķus un gobelēnus, 55 ierāmētas gleznas, septiņas lielas kastes ar porcelāna servīzēm un kristāla traukiem, divas kastes ar sudraba traukiem un galda piederumiem, astoņus dārgus akordeonus, divdesmit unikālus (Vācijā ražotus) medību ieročus, daudz vērtīgu grāmatu, zelta un sudraba rotaslietu. Žukova vasarnīcā bija dārgas mēbeles, maršals un viņa tuvinieki ēda no trofeju traukiem. Vasarnīcā Žukovs nelietoja neko Padomju Savienībā ražotu. Dārgas gleznas bija piekārtas pat pie vasarnīcas virtuves sienām. Bet divi gleznu audekli, uz kuriem bija attēlotas vācu imperatores, bija piekārtas Žukova guļamistabā.
Zīmīgi, ka visa padomju nomenklatūra zināja, ka sarkanie pulkveži no kara atgriezās ar laupījuma pilnām rokām. Kāpēc tikai reto kratīja? Kāpēc Vladimirs Putins īsteno selektīvo tiesiskumu un arestēja Mihailu Hodorkovski, bet ne citus? Atbilde ir vienkārša – Krievijas (un PSRS) varas olimpā tiesiskums un taisnīgums bija otršķirīgi faktori, svarīgākais bija un ir lojalitāte vadonim. Kratīšanas protokolu parakstīja PSRS Valsts drošības ministrs, ģenerālis Viktors Abakumovs. Ar šo “trofeju protokolu” bija iespējams kontrolēt Žukovu un neļaut viņam spert kādus drošus soļus politiskajā karjerā. Izskanēja versija, ka Berija un Abakumovs skatīja Žukovu ne tikai kā Staļina, bet galvenokārt savu politisko konkurentu, jo vadonis jau sāka novecot un tuvāk stāvošie iztēlojās sevi pašā augšgalā.
Žukovs skaidroja, ka daļu mantu ir pircis par savu naudu Vācijā, un vēl daļu viņš uzskatīja par valsts īpašumu, jo arī vasarnīca, kurā viņš dzīvoja, bija valsts īpašums. 1946. gada 1. jūnijā Kremlī notika Kara padomes sēde, kurā tika lemts Žukova liktenis. Maršalu publiski kaunināja, teica, ka esot sev pierakstījis visas uzvaras utt. Centrālkomitejas cilvēki vēlējās ko lielu, tomēr maršals Koņevs aizstāvēja kolēģi un palīdzēja viņam izsprukt ar salīdzinoši nelielu sodu. Žukovu neuzdrošinājās arestēt, bet tikai atcēla no Padomju okupācijas zonas pavēlnieka amata, norīkoja par Odesas kara apgabala pavēlnieku, un vēlāk viņš tika pārcelts uz Urālu kara apgabalu. Procesa virzītājs Abakumovs esot piesavinājies daļu pie Žukova atrastajām dārglietām. Abakumovu pašu nošāva 1954. gadā par politisko represiju īstenošanu. Cilvēkēdāju režīmā varenie viens otru ēd pusdienās.
Nobeigumā
Var jau Krievijas TV stāstīt, cik eiropieši ir nejauki, egoistiski naciķi utt., bet nu Krievijas kareivju barbarisms un sadisms runā skaļāk nekā propaganda. Putina režīma būtība un mūsdienu Krievijas (lielas daļas cilvēku) vērtību saikne ar Maskaviju un Ordu ir spilgti redzama. Garīguma sludinātāji ir pieķerti liekulībā un melos. Tāpat kā PSRS laikā komunisti nebija tie, kuri rūpējās par strādnieku dzīvi (lai gan it kā tāpēc taču sociālismu būvēja!), tāpat arī tagad liela daļa putinistu ir nevis tradicionālo vērtību izplatītāji, bet marodieri, izvarotāji un mierīgo iedzīvotāju slepkavas. Ja lielā kara Ukrainā nebūtu, varbūt putinistiem nākotnē vēl izdotos tādās valstīs kā Francija stāstīt, ka viņi piecēla valsti no ceļiem, bet kopš 2022. gada 24. februāra – vairs ne. Bučas bildes un Mariupoles video uz visiem laikiem Putina varas vīrus un “krievu pasaules” būvētājus iemūžinās kā barbarisku režīmu, kas turpināja Ivana Bargā, Pētera I un Staļina tradīcijas.
Pirmo – Sarkanā karoga ordeni Žukovs saņēma par zemnieku sacelšanās apspiešanu Tambovas apkaimē 1921. gadā. Savukārt pēdējo, ceturto Padomju Savienības Varoņa zvaigzni – jau kā aizsardzības ministrs 1956. gada nogalē saņēma par Ungārijas brīvības cīņu apstādināšanu. Sāka karjeru ar cilvēku brīvības centienu apspiešanu un arī pabeidza ar līdzīgu “varoņdarbu”. Tie ir PSRS un mūsdienu Krievijas varoņi – marodieri un miesnieki. Latvijā ir jānojauc ne tikai stabs Pārdaugavā, bet jebkuri citi pieminekļi, kuri veltīti sarkanarmiešiem. Tie nav mūsu varoņi, un mums viņi nav jāgodina.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
