Iesaki rakstu: 
2014. gada 18. martā, tikko pēc Krimas nelikumīgās pievienošanas Krievijai dokumentu parakstīšanas, Putins teica: "Un šajā sakarā es vēlos pateikties ukraiņu militārpersonām, un tas nav mazs kontingents – 22 tūkstoši cilvēku ar pilnu apbruņojumu. Es vēlos pateikties tām Ukrainas militārpersonām, kuras negāja uz asinsizliešanu un neaptraipīja sevi ar asinīm."
Putins izteica morālu vērtējumu, norādot – ja Ukrainas karavīri būtu atbilstoši zvērestam aizsargājuši savas valsts teritoriālo integritāti, tad būtu "aptraipījuši sevi ar asinīm". Tas būtu tas pats, ja Hitlers teiktu – paldies sarkanarmiešiem, kuri padevās un nekaroja pret nacistisko Vāciju, un neaptraipīja sevi ar asinīm...
Šādi vēstījumi Kremlim nepalīdzēja karā Donbasā, jo, sākot no 2014. gada, Ukrainas spēki sāka aizstāvēt savu zemi un drosmīgi dara to līdz pat šodienai. Kara laikā vienmēr tiek mēģināts uzrunāt pretējās puses kareivjus, virsniekus un civilās personas, lai noskaņotu padoties. Vai Krievu pareizticīgā baznīca (KPB) ir palīdzējusi Kremlim uzrunāt ukraiņus un krievus šajā kontekstā? Jā. Palīdzība izpaudās kā aicinājumi nekarot pret Krievijas "miera uzturētājiem" 2014. gadā, un līdzīga komunikācija turpinās arī šogad.
Maskavas patriarhāta komunikācija 2014. gadā un vēlāk
Maskavas patriarhāta Baznīcas un sabiedrības attiecību sinodiālās nodaļas vadītājs Vsevolods Čaplins 2014. gada 1. martā teica, ka Krievija tās vēstures labākajos laikos ir aizstāvējusi tos cilvēkus, kuri ir tuvi tai pēc ticības un kuru dzīvība un brīvība ir bijusi briesmās.1
Čaplina paziņojums tika izteikts tajā pašā dienā, kad Krievijas Federācijas padome (parlamenta augšpalāta) pieņēma likumu, kas atļāva Putinam izmantot Bruņotos spēkus Ukrainā. Čaplins intervijā ziņu aģentūrai "Interfax-Religia" norādīja: "Jau 1995. gadā "Pasaules Krievu tautas sapulce" paziņoja, ka krievu tauta – sadalītā nācija savā vēsturiskajā teritorijā – ir tiesīga atkal apvienoties vienotā valstiskā ķermenī, tā ir vispārpieņemta starptautiskās politikas norma." Tas, ka patiesībā nav tādas normas, netraucēja Čaplinam paust atbalstu Krimas okupācijai un anektēšanai.
KPB oficiālais pārstāvis Čaplins turpināja: "Vienlaikus cerēsim, ka Krievijas kareivju misija šo cilvēku brīvības un identitātes, un pat dzīvības aizsardzībai nesastapsies ar sīvu pretošanos, kas novedīs pie liela mēroga sadursmēm. Neviens nevēlas asinsizliešanu un tās šķelšanās padziļināšanu, kas jau pastāv starp pareizticīgajiem cilvēkiem vēsturiskās Krievzemes telpā."2
Šie vārdi nepārprotami liecina, ka KPB aicināja Ukrainas pusi nepretoties Krievijas agresijai. Šāda nostāja precīzi atbilda Krievijas mērķiem Krimas teritorijas okupācijā un sekojošā anektēšanā, proti, šim procesam bija jānotiek ātri, bez Krievijas karavīru bojāejas un ukraiņu pretestības. Polijas pētniece Jolanta Darčevska savulaik norādīja, ka "Krimas operācija" perfekti parādīja informācijas kara esenci: agresijas upuris – kā tas bija Krimas gadījumā – nepretojas.
Čaplina teiktais, protams, neizšķīra operācijas likteni, tomēr KPB atbalstītais stāsts par Krievijas kareivjiem – miera nesējiem – atbilda Krievijas ārpolitikas īstenotāju un militārā resora mērķiem.
Roka roku mazgā
Maskavas patriarhāta vadība un Kremlis viens otru papildināja, runājot par vienu un to pašu, tikai no dažādiem redzesleņķiem. KPB galva Kirils nepiedalījās svinīgajā pasākumā 2014. gada 18. martā par godu Krimas okupācijai un aneksijai, tomēr viņa teiktais neilgi pēc šī notikuma parādīja drīzāk viņa atbalstu Kremļa rīcībai nekā tās nosodījumu. Kirils sprediķa laikā runāja par Krievijas teritorijas pieaugumu, kas ļāva tai izaugt no nelielās Maskavas kņazistes līdz lielai valstij "no okeāna līdz okeānam".3
KPB vadītājs skaidroja, ka vēsturiski jaunu teritoriju apgūšana bija veiksmīga, jo esot notikusi nevis mantkārīgos nolūkos, bet kā garīguma izpausme. Patriarhs tajā pašā reizē izteica cerību, ka "brālis nekaros pret brāli".4
No amatiem atceltais pareizticīgais diakons un filozofs Andrejs Kurajevs, analizējot minēto Kirila sprediķi, norādīja, ka, lai gan KPB vadītājs tieši nepieminēja Krimu, tomēr slavināja Krievijas vēsturisko teritoriālo izplešanos, kas, pēc diakona domām, liecina, ka Kirils šo jautājumu sasaistīja ar mūsdienu notikumiem. Kurajevs ar ironiju rakstīja par Kirila vēstījumu: "Mēs lūgsim par to, lai brālis nekaro ar brāli, kurš pulcina zemes zem Maskavas valdnieka labās rokas."5
Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas vadības nostāja
2019. gada 5. janvārī Ekumēniskais Konstantinopoles patriarhāts paziņoja par jaunas baznīcas izveidošanu (apvienojot daļu no esošajām) un atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību no Maskavas patriarhāta. Joprojām pastāv arī Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kuras vadība šogad ir vērsusies pret Krievijas agresiju, ignorējot sava Maskavas vadītāja Kirila pozīciju.
Arī 2014. gadā ne visi MP UPB garīdznieki runāja par nepieciešamību integrēties ar Krieviju. Metropolīts Pereslavs-Hmeļņickis norādīja: "Mēs esam divas pareizticīgas tautas. Bet ukraiņu tautai ir sava vēsture, sava kultūra, sava mentalitāte, visbeidzot, savas politiskās un ģeopolitiskās intereses."6
Metropolīts Onufrijs 2014. gadā Ukrainas Baznīcu padomes vārdā aicināja bruņotajā konfliktā iesaistītos nolikt ieročus: "No jauna akcentējam mūsu agrāk pausto pozīciju, ka Ukrainas teritoriālā vienotība, kas ir mums Dieva dāvināta, ir vērtība mūsu tautai, bet pieļaut tās sadalīšanu mums nav tiesību tāpēc, ka tas ir grēks Dieva un mūsu tautas nākotnes paaudžu priekšā."7 Diemžēl, neskatoties uz vadības nostāju, daudzi MP UPB priesteri okupētajās teritorijās nostājās Kremļa kaujinieku pusē un atbalstīja savas valsts šķelšanu.
Savu (?) karavīru pārliecības stiprināšana
Viens no būtiskiem publiskās diplomātijas uzdevumiem kara laikā atbilstoši Entonija Pratkaņa teorētiskajām nostādnēm ir savas puses karavīru morāles stiprināšana. Daļa Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo priesteru vairoja kaujas noskaņojumu nevis saviem, bet agresora kareivjiem.
Piemēru ir daudz, te izmantošu tikai dažus. 2014.–2018. gadā tika konstatēta MP UPB Sumu, Simferopoles, Feodosijas, Luhanskas, Ziemeļdoņeckas, Roveņku, Gorlivkas un Slovjanskas, Doņeckas un Mariupoles, Odesas eparhiju garīdznieku sadarbība ar Kremļa vadītajiem/balstītajiem kaujiniekiem.
Ukrainas pētniece Tatjana Derkača, pētot Maskavas patriarhāta eparhiju iesaisti Krievijas agresijas atbalstīšanā 2014.–2018. gadā, secināja, ka vislielāko atbalstu Krievijas intervencei izrādīja Harkivas eparhija.8 Pieņemu, ka Krievijas šāviņi Harkivā šogad nešķiroja, kurš pieder pie Kijivas, kurš pie Maskavas patriarhāta... Acīmredzot arī Putinu tas neinteresē. "Krievu pasaules" garīgā vienotība ir fikcija, kuru vadonis izmanto tikai kā vienu no vēstījumiem informācijas karā.
Doņecka nonāca Kremļa vadīto kaujinieku rokās 2014. gada 5. jūnijā, kad pilsētā ieradās Krievijas pilsoņa, bijušā (tā viņš pats saka) FSB virsnieka Igora Girkina (Strelkova) kareivji, kuri atkāpās no Slavjanskas. Medijos ir pieejams fotoattēls, kurā redzams, kā 2014. gada 10. jūlijā Igoru Girkinu svētī MP UPB Doņeckas eparhijas Svēto jaunmocekļu dievnama vadītājs Andrejs Maničs.9
2014. gadā Slavjanskas Maskavas patriarhāta dievnamā notika Girkina vienības karoga iesvētīšanas ceremonija, kuras laikā priesteris Oļegs Hižņakovs teica, ka viņš nešķiro Ukrainu un Krieviju, jo tā visa esot Svētā Krievzeme.10
Girkins teica, ka visu karošanas laiku ir sajutis Maskavas patriarhāta garīdznieku atbalstu: "Pirmkārt, jau no paša "Slavjanskas epopejas" sākuma kā Slavjanskā, tā Doņeckā mēs pastāvīgi jutām Krievu pareizticīgās baznīcas priesteru un mūku atbalstu. Vispirmām kārtām no Svjatogorskas Lavras. Viņi, neskatoties uz iespējamām represijām, atklāti brauca un svētīja zemessargus. Visi priesteri, kurus man nācās satikt, atbalstīja mūsu cīņu. Turklāt darīja to nevis nacionālās, bet garīgās motivācijas dēļ: viņi saprata, kas un kurš ir nonācis pie varas Kijevā."11
Maskavas patriarhāta virspriesteris Ziņkovs 2016. gadā sniegtā intervijā Krievijas interneta medijam "Segodnja.ru" pauda atbalstu Ukrainas pievienošanai Krievijai. Viņš atgādināja Lavrentija Čerņigovska teikto, ka dalīt krievus, ukraiņus un baltkrievus "ir tas pats, kas dalīt Svēto Trīsvienību, un tas ir nāves grēks".12
Atbilstoši Ziņkova paustajam Ukrainas neatkarība ir skatāma kā garīgi nepieņemama. Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz, raksta apjoms neļauj iekļaut vēl daudz ko citu. Šādā veidā Maskavas patriarhāta priesteri palīdzēja demonizēt ukraiņus un noskaņot pret Ukrainas varu karojošos kaujiniekus par to, ka viņi dara svētīgu lietu. Kā norādīja diakons Kurajevs, kara sakralizācija parasti noved pie noteiktām sekām, pretinieki tiek demonizēti un pieskaitīti absolūtajam ļaunumam, līdz ar to tiek eskalēta agresija.
Kirils pret Ukrainu 2022. gadā
Šā gada 9. martā Krievu pareizticīgās baznīcas galva Kirils teica: "Mums ir jādara viss, lai nomierinātu un klusinātu sirdis, lai cilvēku ienaidnieks nespētu sagraut mūsu garīgo vienotību, ap kuru ir veidojusies mūsu vienotās – krievu un ukraiņu – tautas reliģiskā un kultūras dzīve."13
Pati Krievija šo vienotību sagrāva, atsūtot zaļos cilvēciņus uz Krimu 2014. gadā un ar draudiem un viltu atņemot to, kas tai jau sen vairs nepiederēja. Lielais karš risinājās jau vairāk nekā mēnesi, un Maskavas patriarhāta vadītājs 2022. gada 3. aprīlī sludināja: "Šodien mums ir īpaša lūgšana par Bruņotajiem spēkiem, par mūsu kareivjiem, ar kuriem ir saistīta cerība uz drošību, uz brīvību, uz mūsu valsts īstu neatkarību."14 Kas ir apdraudējis jūsu neatkarību? Jūsu kareivji ir iebrukuši svešā zemē! Putins ar jaunu noziegumu steidz apklāt 2014. gada nozieguma sekas, uztraucoties par to, ka Ukraina tūlīt iestāsies NATO un uzbruks Krievijai...
Diakons Kurajevs pamāca, ka Kirila atbalsts "apsteidzošajai aizsardzībai" ir nekristīgs, jo ir pretrunā ar Kristus teikto par nezūdīšanos par rītdienu. Kurajevs skaidro: jūs nedrīkstat īstenot agresiju pret citiem, lai novērstu rītdienas hipotētisko agresiju pret sevi. Maskavas patriarhāta vadība ir nostājusies agresora pusē.
Kirils šā gada 3. aprīlī teica, ka uzskata Krieviju par miermīlīgu valsti, bet krievus par ļoti miermīlīgu un daudz cietušu tautu: "Mums nav nekādas tieksmes uz karu vai to, lai darītu kaut ko, kas varētu nodarīt kaitējumu citiem, bet mēs esam tā visas mūsu vēstures audzināti, ka mīlam savu tēvzemi un būsim gatavi sargāt to tā, kā tikai krievi spēj sargāt savu valsti."15
Pēc tā gribas tikai jautāt Kirilam – Jūs vispār saprotat, ko sakāt?! Jūs zināt, kas notika Bučā un citur?! Ak vai!
Pareizticīgie pret Krievijas agresiju
Ne jau visi pareizticīgie atbalsta Kremli. Amsterdamas Krievu pareizticīgā baznīca norobežojas no Maskavas patriarhāta un meklēs vienotību ar Konstantinopoles patriarhātu. Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas vadītājs Onufrijs savā aicinājumā konstatēja, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un salīdzināja to ar Kaina grēku, kurš noslepkavoja savu brāli Ābelu.16
Šāds paziņojums, turklāt pašā lielā kara sākumā, ir sevišķs notikums. Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs nosauca invāziju par neizprovocētu uzbrukumu un cilvēktiesību pārkāpumu. Rumānijas pareizticīgais patriarhs Daniēls nosauca to par "karu, ko Krievija uzsākusi pret neatkarīgu valsti".17
Vēl bija 290 (skaits var palielināties) KPB priesteru un diakonu, kuri parakstīja vēstuli ar aicinājumu pārtraukt karu. Viņi raksta: "Mēs skumstam par tiem pārbaudījumiem, kuriem nepamatoti tika pakļauti mūsu brāļi un māsas Ukrainā."18 Cienu viņus par drosmi. Lietuvas metropolīts Inokentijs vēstīja: "Pareizticīgās baznīcas Lietuvā pozīcija ir nemainīga – mēs strikti nosodām Krievijas karu pret Ukrainu un lūdzam Dievu par tā ātru pārtraukšanu. Kā jūs droši vien jau esat pamanījuši, mums ar patriarhu Kirilu ir atšķirīgi politiskie uzskati un atšķirīga aktuālo notikumu uztvere. Viņa politiskie izteikumi par karu Ukrainā – tas ir viņa personīgais viedoklis. Mēs Lietuvā nepiekrītam tam."19
Inokentijs turpināja: "Vēlētos te atklāti pateikt par to, ka mums, pareizticīgajiem Lietuvā, šodien ir iespēja neatkarīgi lemt savus iekšējos draudzes (Baznīcas) jautājumus, arī turpmāk tieksimies pēc vēl lielākas Baznīcas neatkarības, ticot, ka Kungs to dāvās savā laikā. Mēs dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Lietuva – tā nav Krievija."20 Veselīgi.
Nobeigumā: ārpus politoloģijas
Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB) ir publicējusi metropolīta Aleksandra paziņojumu, kurā tiek nosodīta "agresija Ukrainā", īsti neminot, kurš uzbrūk un kurš aizstāvas. Cita starpā teikts: "Mūsu Latvijas Pareizticīgā Baznīca nav atbildīga par citu valstu darbību. Mūsu pienākums ir veicināt Latvijas sabiedrības saliedētību, un mēs pilnībā atbalstām mūsu valsts Ministru prezidenta Kariņa kunga nostāju, aicinot nekurināt naidu pret krieviski runājošiem šeit Latvijā, un viņa sacīto 1. martā: "Mums Latvijā ir ļoti svarīgi palikt vienotiem, mēs visi esam mūsu valsts un zemes visdziļākie patrioti, mēs runājam dažādās valodās, bet visi esam patrioti.""21
Vienotība ir laba lieta, tikai ap ko? Negrasos neko pieprasīt LPB – nekādus paziņojumus un nekādu detalizētu pozicionēšanos nelūdzu, jo ticīgajiem Latvijā tiešām nav jāatbild par Putina un viņa slepkavnieku rīcību.
Pareizticīgie paši lems, ko viņiem teikt un darīt politiskos jautājumos. Respektēju jūsu tiesības un reliģisko brīvību. Tomēr kā tas ir – būt par Maskavas patriarhāta daļu, nepiekrist savai vadībai Maskavā, bet neteikt to?
Kā kristietis spriežu šādi – ja manas konfesijas biedri (Krievijā) atbalstītu karu pret citiem manas konfesijas biedriem (Ukrainā), tad, ja ne publiski, tad vismaz personīgi uzrunātu savus ticības brāļus un teiktu: "Brāļi (tie, kuri Maskavā), pārtrauciet, lūdzu, atbalstīt slepkavošanu Ukrainā! Vai esat jau uzrunājuši jūsu draudzes locekli – Vladimiru Putinu – un aicinājuši viņu pārtraukt grēku? Ja viņš nepiekrita, vai izslēdzāt viņu no draudzes? (Mat. 18:15-18) Ja jūs to nedarāt, brāļi, tad mēs nevaram būt vienoti, jo uzbrukt, aplaupīt, izvarot un nogalināt kaimiņus ir grēks."
Neesmu pareizticīgais, tāpēc šādu vēstuli nesūtīšu.
1 Протоиерей Всеволод Чаплин рассматривает миссию России на Украине как миротворческую. 01 марта 2014 года. http://www.interfax-religion.ru/?act=news&div=54620
2 Turpat.
3 Андрей Кураев. Патриарх Кирилл о присоединении Крыма к России, https://diak-kuraev.livejournal.com/648006.html
4 Turpat.
5 Turpat.
6 УПЦ: утверждения о том, что Украина и Россия один народ, противоречят реальности,
12 июня 2015., Glavnoe.ua, https://glavnoe.ua/news/n229829
7 Временный глава УПЦ Московского патриархата призывает ополченцев сложить оружие 11 июля 2014., Newsru.com, https://www.newsru.com/religy/11jul2014/onufrij.html
8 Татьяна Деркач, Казаки-разбойники: ЧВК на службе УПЦ МП? Часть 6. Харьковская епархия, 09.10.2017., https://petrimazepa.com/churchandmercenaries6.html
9 Татьяна Деркач, Казаки-разбойники. ЧВК на службе у УПЦ МП. Часть 15., 02.01.2018., https://petrimazepa.com/kazaki_razboiniki_cvk_na_sluzbe_u_upc_mp_cast_15_doneckaa_eparhia_heppi_end
10 Освящение знамени первого добровольческого батальона, Информационный Корпус, 2014.,
https://www.youtube.com/watch?app=desktop&v=wj64r6ao16A
11 Татьяна Деркач, Казаки-разбойники. ЧВК на службе у УПЦ МП. Часть 15., 02.01.2018., https://petrimazepa.com/kazaki_razboiniki_cvk_na_sluzbe_u_upc_mp_cast_15_doneckaa_eparhia_heppi_end
12 Борис Джерелиевский,Нас никому не разделить, 16.03.2016., Segodnia.ru, http://pda.segodnia.ru/content/173734
13 В РПЦ призвали тех, кто прямо не вовлечен в конфликт на Украине, не поднимать градус ненависти, 11 марта 2022 года, http://www.interfax-religion.ru/?act=news&div=78737
14 Патриарх Кирилл считает, что от нынешнего исторического момента зависит судьба России, Москва. 3 апреля. ИНТЕРФАКС, http://www.interfax-religion.ru/?act=dujour&div=370
15 Turpat.
16 Metropolitan Onuphhry appeals for penitential prayer and end to the "fratricidal war", Kiev, February 24, 2022,https://orthochristian.com/144642.html
17 Katherine Keiladis, No, Patriarch Kirill of Moscow is not calling for peace — in fact he's Putin's accomplice, Febr. 25, 2022., https://religiondispatches.org/no-patriarch-kirill-of-moscow-is-not-calling-for-peace-in-fact-hes-putins-accomplice/
18 Hundreds of Russian Orthodox clerics sign letter calling for end to Ukraine invasion, Washington Post, https://www.washingtontimes.com/news/2022/mar/3/hundreds-russian-orthodox-clerics-sign-letter-call/
19 ОБРАЩЕНИЕ МИТРОПОЛИТА ВИЛЕНСКОГО И ЛИТОВСКОГО ИННОКЕНТИЯ, 17.03.2022., https://www.orthodoxy.lt/novosti/3615-obrashenie-mitropolita-vilenskogo-i-litovskogo-innokentiya
20 Turpat.
21 Visaugstsvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra vēstījums, 2022-03-06,
http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=9438
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
