Mediju telpā atbalsts ukraiņiem, realitātē ciniska izmeklēšanas vilkšana
Dmitrijs Skačkovs, advokāts01.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vispārzināms fakts – Ukrainas teritorijā 24. februārī ienāca Krievijas karaspēks, kā rezultātā valstī sākās karadarbība. Fakts nr. 2 – publiski visi iestājas par ukraiņu tiesībām, sākot no privātpersonām, beidzot ar valsts institūcijām. Fakts nr. 3 – ne vienmēr publiski izskanējusī nostāja saskan ar reālajiem darbiem. Runa ir par Ukrainas valstspiederīgajiem, kuriem karš sākās ne šogad, bet jau 2014. gadā.
Pirms astoņiem gadiem daudzi ukraiņi meklēja iespējas, kā savus finanšu līdzekļus nogādāt drošībā, raugoties Eiropas Savienības virzienā. Latvija ir viena no to valstu loka, kam ukraiņi uzticējās, kur nolēma ieguldīt savus finanšu līdzekļus, lai a) pasargātu finanses, jo situācija jau tolaik bija neprognozējama; b) pasargātu savus finanšu līdzekļus no korupcijas ēnas un sev nepieņemamiem "spēles noteikumiem" (nedrošas bankas, reiderisma riski utt.).
Vai tas viņiem izdevās? Drīzāk tieši pretēji – piepildījušās šo cilvēku sliktākās bažas. Kā piemērs tam var kalpot mana klienta Petro (klienta vārds ir mainīts) lieta, kuru var uzskatīt par ļoti tipisku situāciju, ko Latvijā piedzīvo ukraiņi – Latvijas finanšu sistēmas klienti.
Aizskartās mantas īpašnieks ir ukraiņu izcelsmes komersants, kuram dzīvesvieta ir Ukrainas teritorijā, konkrēti – Mariupolē, pilsētā, kur pašlaik notiek aktīva karadarbība. Viss sākās pirms nepilna gada (2021. gada maijā), kad, pamatojoties uz Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) atzinumu, tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas, kas skar noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.
Pieņēmums, ka Petro konts ir izmantots fiktīvu darījumu veikšanai, lai, mainot līdzekļu piederību un slēpjot vai maskējot to izcelsmi, legalizētu, iespējams, ārvalstīs izdarīta noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūtus līdzekļus, – būtībā klasiskais pieņēmums, kur procesa virzītāji balstās uz aizdomām.
Gandrīz gada laikā izmeklētājs neuzdod aizskartajam mantas īpašniekam Petro nekādus papildu jautājumus un nav pieprasījis no aizskartā mantas īpašnieka nekādu papildu informāciju, izskatās, ka arī nav izmantojis iespēju šo informāciju pārbaudīt, izmantojot tiesiskās palīdzības metodes. Protams, procesa virzītāji aizbildinās ar Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.1 daļu, kas noteic: ja kriminālprocesā iesaistīta persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.
Tomēr te gan jānorāda, ka jau 2021. gada jūlijā Petro procesa virzītājiem iesniedza paskaidrojumus, tiem pievienojot arī pierādījumus. Taču pašlaik uz maniem centieniem panākt kriminālprocesa izbeigšanu un paskaidrot izmeklēšanas iestādēm, ka karadarbības dēļ papildu pierādījumu apkopošana ir būtiski kavēta vai pat neiespējama, saņemam procesa virzītāja atbildi – līdz 2022. gada 24. februārim, kad sākās karadarbība Ukrainā, ir bijis pietiekami daudz laika, lai iesniegtu papildu pierādījumus. Šāds pamatojums ir pretējs loģikas likumiem.
Pirmkārt, ja 2021. gada jūlijā sniegtie paskaidrojumi ir izsmeļoši, bet pierādījumi pietiekami, nav saprotams, kādēļ izmeklētājs joprojām nav izbeidzis kriminālprocesu pats, pēc savas iniciatīvas. Otrkārt, ja izmeklētājs plāno pārbaudīt ar izmeklēšanas darbībām aizskartā mantas īpašnieka sniegtās ziņas, tad, kā norādīts pieteikumā par kriminālprocesa izbeigšanu, faktiskās iespējas izmantot tiesisko palīdzību šajā brīdī nepastāv.
Treškārt, atkārtojoties, ja 2021. gada jūlijā sniegtie paskaidrojumi un pierādījumi nav pietiekami, nav saprotams, kādēļ izmeklētājs neuzdod aizskartajam mantas īpašniekam nekādus papildu jautājumus un nav pieprasījis no aizskartā mantas īpašnieka nekādu papildu informāciju, kā arī nav izmantojis iespēju šo informāciju pārbaudīt, izmantojot tiesiskās palīdzības metodes.
Fonā tam, ka gada laikā no procesa virzītāja nav nekādas informācijas, pieprasījumu par papildu materiālu nepieciešamību lietas izskatīšanas procesa laikā, Petro tika lūgta dzīvesvietas izziņas tulkošana. Sākotnēji tas var šķist kā nebūtisks lietas apstāklis. Tomēr nav saprotams, kuru vārdu dzīvesvietas izziņā izmeklētāja nesaprot bez tulkojuma: aizskartā mantas īpašnieka uzvārdu vai pilsētas nosaukumu "Mariupole". Paskaidrojot – saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 14. panta 2. daļu procesa virzītājs izvēlas konkrētiem apstākļiem atbilstošo vienkāršāko kriminālprocesa veidu un nepieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē un nepamatotus izdevumus.
Uzskatu, ka konkrētajā situācijā, kad aizskartais mantas īpašnieks tā jau ir cietis karadarbības rezultātā (bija spiests pamest savu dzimto pilsētu un ilgstoši ir prombūtnē, pārdzīvo par tur palikušajiem tuviniekiem) un viņam tā jau ir apgrūtināta iespēja savākt kriminālprocesā nozīmīgas ziņas, ir absolūti nesamērīgi un vienlaikus arī ciniski vēl vairāk apgrūtināt viņam pierādījumu savākšanu un mākslīgi paildzināt izmeklēšanu.
Valstiskā līmenī un visā sabiedrībā tiek pausts uzskats, ka atbalstam Ukrainai jābūt praktiskam un efektīvam, tātad tas nevar aprobežoties ar simboliem un nepārtrauktu viedokļu paušanu medijos. Labākais veids, kā šis atbalsts var izpausties, ir konkrētu lēmumu pieņemšana, tostarp izbeidzot kriminālprocesu, kura turpināšana būtu bezjēdzīga, netaisnīga un likumam neatbilstoša konkrētajā situācijā. Šādu secinājumu cita starpā liek izdarīt arī tas apstāklis, ka šajā kriminālprocesā gandrīz gada laikā nav noskaidrots un, visticamāk, netiks konstatēts noziedzīga nodarījuma notikums.
Šobrīd aizvien notiek pirmstiesas izmeklēšana (precizējot, tā notiek jau gadu), kuras gaitā uzsāktais kriminālprocess tikšot novests līdz paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Bet, zinot visus lietas apstākļus, rodas jautājums: kas, pēc procesa virzītāja domām, ir taisnīgs noregulējums? Tas, ko prasām saistībā ar šādiem klientiem, – paātrinātā kārtā izvērtēt, vai vispār bija pamats kriminālprocesa uzsākšanai un vai ir pamats to turpināt līdz maksimālajiem izmeklēšanas termiņiem.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
