Melnbaltās refleksijas. Bezprāta patoss

Bezprāts var būt mākslinieciskās domas centrā. Spilgts piemērs – „Hamlets”. Šekspīra traģēdijā tiek runāts par bezprāta metodi. Polonijs par Hamleta īpatno bezprātu saka: „Though this be madness, yet there is method in't.”

Šekspīrs traģēdijas skatītājos filtrē rūgtu atziņu. Proti, vienīgi bezprātība sola objektīvi novērtēt Hamleta tēva noziegumu, karaļa galminieku lišķīgumu, Dānijas sabiedrību. Cilvēki ir morāli samaitāti. Viņi baidās no patiesības un jebkuru patiesības izpausmi uzskata par vājprātību. Ne velti daiļdarbā ir smalka ironija par sirdsapziņu. Pasaulē esot uzplaukusi sirdsapziņa, un tas liecinot par pasaules galu. Hamlets apšauba sirdsapziņas uzplaukšanu.  

Bezprāta klātbūtni var rezumēt plašā kontekstā. Var bez pārspīlējuma sacīt, ka bezprāts ir kultūras simbols. Bezprāts ir valoda, kurā kultūra runā ne mazāk izteiksmīgi kā prāta valodā.

Dažu laikmetu kultūrā bezprātam ir oriģināla reputācija. Viduslaiku kultūrā pret bezprātu izturējās kā pret ezotērisko (slepeno un vienīgi iesvētītiem pieejamo) zināšanu elementu. Turpretī mūsdienās „baltās” rases intensīvajā degradācijā bezprāta loma kļūst vēl pirmtiesīgāka nekā viduslaikos. Bez bezprāta analītikas mūsdienu laikmetu vispār nevar pareizi izprast. Mūsdienās bezprāts ir kļuvis ikdienišķs grāviens kultūras visos segmentos. Kultūras visdažādākajās norisēs pašlaik ne tik daudz pārsteidz bezprāta grāviens kā pārsteidz bezprāta trūkums. Kļūstam aizdomīgi, ja kaut kas risinās saskaņā ar veselo saprātu.

Mūsdienu laikmets ir bezprāta leģitimācijas laikmets. Piemēram, Latvijā pašlaik nav sastopams neviens bezprāta nosodīšanas un izolācijas institūts. Arī medicīna neizmanto savu represīvo varu. Bezprātu neuzlūkojam kā devianci – novirzi no sabiedrībā pieņemtajiem garīgajiem standartiem.

Bezprāts saprātīgajos indivīdos izraisa satraukumu, apdraudētību, galvu reibinošu bezjēdzību. Bezprāta patoss liecina par cilvēka, sabiedrības, tautas, nācijas, valsts smieklīgo mazvērtību.

Bezprāts ir avots visdrūmākajām refleksijām. Bezprātu var uzskatīt par apokalipses vēstnesi – pastardienas ielīgotāju. Rietumu civilizācijā tā tas bija superracionālajā XIX gadsimtā. Tolaik bezprāta iracionālismam neļāva maisīties pa kājām ne politikā, ne ekonomikā, ne garīgajā kultūrā. Tolaik bezprāts tika ieslodzīts speciālās slimnīcās. Bezprāts nevarēja iekūņoties parlamentā, valdībā, ierēdņa krēslā, profesora, akadēmiķa mantijā. Bezprāta izolācija kļuva terapeitiska tradīcija. Tas ne visiem patika. Ļoti nepatika vācu nacistiem. Viņiem bija daudz radikālāks priekšlikums. Viņi okupētajā teritorijā vispirms iznīcināja ne tikai ebrejus, bet arī trako māju iemītniekus.

Taču pret bezprātu nepieciešams izturēties arī kā pret prāta formu ar savu jēgu un pašvērtību. Tādā interpretācijā bezprāts ir prāta autoritātes spodrinātājs, uzpulējot prāta varenību pretstatā bezprāta apsūbējumam. Bezprāta kontekstā nostiprinās prāta pašpārliecinātība par savu intelektuālo spodrību.

Ne tikai Z.Freids organizēja dialogu ar bezprātu. Dialoga iespējamību nosaka bezprāta specifika. Tā var izpausties divos maģistrālos virzienos.

Mēdz būt ekstātisks bezprāts. Tātad ārkārtīgi jūsmīgs un principā nenormāls bezprāts. To ikdienā saucam par trakumu. Priekš trakajiem ir trako mājas.

Taču mēdz būt arī tā dēvētais doktrinārais bezprāts. To demonstrē cilvēki, kuri neievēro dzīves īstenību un akli rīkojās saskaņā ar savu slimīgo iedomu. Viņu rīcība šķērmi nesaskan ar veselo saprātu un liecina par dziļu garīgo aprobežotību. Ikdienā šo bezprātu saucam par stulbumu. Stulbeņiem pagaidām nav iekārtotas speciālas mājas. Viņi ir sabiedrības organiska sastāvdaļa. LR daudzus no viņiem dēvē par VIP, sabiedrības krējumu, populārām personām, tautā pazīstamiem cilvēkiem.

Speciālisti doktrināro bezprātu saista ne tikai ar attiecīgā cilvēka bioloģiskajām novirzēm, bet arī ar kultūras vidi. Piemēram, doktrinārā bezprāta grāvienus var stimulēt bagātība un progress. To var izdarīt nabadzība un sabiedrības vienaldzīgā izturēšanās pret veselā saprāta trūkumu.

Bagātības un progresa kaitīgā enerģija no planētas iedzīvotājiem vislabāk ir pazīstama „zelta miljardam”. Bagātība un progress Rietumu cilvēkos ir stimulējis doktrināro bezprātu sintezē ar morālo izvirtību un alkatību. Tas viss ir labi zināms. Par to tagad ir neērti atkārtot, nevēloties iešļūkt triviālā retorikā.

Nabadzība visos kontinentos notrulina prātu. Nabadzības izmanība notrulināt prātu attiecās uz visu cilvēci. To nevar teikt par sabiedrības vienaldzīgo izturēšanos pret veselā saprāta trūkumu. Mūsdienās tā ir „zelta miljarda” prioritāte. Rietumu civilizācija ir samierinājusies ar veselā saprāta trūkumu kadriem, kuriem formāli ir jāstrādā ar skaidru galvu un jāstrādā ar skaidru galvu visas sabiedrības labā. Citās civilizācijās veselā saprāta deficīts joprojām ir liela cilvēciskā nelaime. Teiksim, islama civilizācija „baltos” šodien neciena dažādu iemeslu dēļ. Svarīgs iemesls ir „balto” bezprātīgā knibināšanās, ar prātu nespējot risināt pat savas demogrāfiskās problēmas.

Latvijā esam jau pamatīgi aklimatizējušies bezprāta vidē. Kā nekā pagājuši 25 un vairāk gadi. It kā nekādu pārsteigumu vairs nevarētu būt. Tomēr regulāri uzrodas kāds tips un mums atgādina par bezprāta neierobežotajām iespējām. Regulāri kāds atgādina, ka bezprāts ir bezizmēra fenomens.

Acīmredzot mums nākas beidzot samierināties, - bezprāta grāvieniem nekad netiks pielikts punkts. Bezprāta grāvienus var apturēt vienīgi fiziskā nāve. Visticamākais, ne tikai atsevišķu bezprātīgu tipu fiziskā nāve, bet arī atsevišķu sociālo slāņu fiziskā nāve un varbūt vēl lielāku sociālo formāciju fiziskā nāve.

Bezprāts tiek sociāli atbalstīts. Bezprāts netiek sociāli izolēts un sodīts. Pat netiek enerģiski kritizēts visos medijos. Rietumu žurnālisti paši ir bezprāta sagrauzti. Tikai atsevišķi „ārprātīgie” turpina pretoties bezprāta triumfam. Sabiedrības vairākums pret bezprātu izturās kā pret intelektuālo zeltu. Ar prieku bezprātīgos ievēl parlamentā. Apsveic bezprātīgo iecelšanu valsts un pašvaldību amatos. Bet tas liecina par kolektīvo vainu un atbildību. Vaina un atbildība nav tikai atsevišķu bezprātīgo tipu prerogatīva. Vaina un atbildība ir nesalīdzināmi plašāka. Nākas atzīt tautas un nācijas vainu un atbildību.

Latvijā 2015.gada novembrī ilūzijas par bezprāta radošo izsmeltību  nokautēja tagad pasaulē slavenais ģenerālprokurors. Jau likās, ka vietējie bezprātību mākslinieki ir uzmālējuši visus savus šedevrus. Viņu radošais ģēnijs vairs nav spējīgs ģenerēt kādu unikālu bezprātību. Diemžēl tās izrādījās naivas ilūzijas. Nedaudz ir pat kauns, ka uz brīdi bija aizmirsta latviešu valdošā slāņa bezprāta bezizmēra potence.

Ģenerālprokurora vārdi noteikti iekaļami latviešu „valsts” vēsturē: „Ja mēs tērēsim visu policijas resursu sīku noziegumu vai kriminālu pārkāpumu izmeklēšanai un atklāšanai, kurš strādās ar smagiem un īpaši smagiem noziegumiem?" Ģenerālprokurora bezprāta kodolā ir pamācība „slīkstošo glābšana ir pašu slīkstošo rokās". Ģenerālprokuratūra esot pārāk aizņemta ar nopietnu noziedznieku ķeršanu. Tāpēc sīko zādzību (naudas maka vai velosipēda nozagšanas) „bezjēdzīgā izmeklēšana” traucējot ģenerālprokuratūras darbu.

Pašlaik var uzskatīt, ka tas ir viens no vislielākajiem stulbuma paraugiem LR pirmskara un pēckara varas struktūru vēsturē. Tā kvalificēšanā tādi vārdi kā idiotisms, stulbums, absurds, marasms, nonsenss ir semantiski nepietiekami – pārāk maigi un glāstoši.

Domāju, pēc ģenerālprokurora fantasmagorijas vispiemērotākā leksika uzšķīla profesionālo zagļu korporācijā. Tās biedri noteikti ir iepazinusies ar ģenerālprokurora bezprāta ūnikumu. Minētajā korporācijā sākās liela jautrība un katrā ziņā sāka sprēgāt ļoti atjautīgi ģenerālprokuroram adresēti „piecstāvīgie”. Tas ir saprotams. Minētās korporācijas biedri pirmo reizi tiekas ar tik lielu muļķi viņu oficiālo ķērāju mundierī. Taču viņiem gribot negribot ar šo neārstējamo muļķi ir jāsamierinās, jo ģenerālprokurors ir kļuvis viņu tēvs saskaņā ar seno aforismu: „Ja nabadzība ir noziegumu māte, tad bezprāts ir noziegumu tēvs.”

Novērtē šo rakstu: