Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Nekādas attiecības man nebija ar VDK,” – tā nu jau bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš apgalvoja Latvijas Televīzijā, kad viņš tika minēts kā Valsts prezidenta kandidāts. Tagad, kad no „čekas maisiem” ir „izbirusi” arī Auziņa „stukača” kartiņa, melīgais zinātnieks-ziņotājs apjomīgā rakstu darbā ar nosaukumu „Maniem draugiem un kolēģiem, kam ir tiesības zināt” nācis klajā ar izvērstu versiju par savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju, tagad jau apgalvojot nevis to, ka viņam ar VDK „nebija nekādas attiecības”, bet tikai to, ka nevienu līdzcilvēku nodevis neesot, - publicējam šo jauno stāstu pilnībā

Droši vien mums visiem - Latvijas sabiedrībai - vislabāk būtu, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē.

Bet palikuši viņu bērni, mazbērni, citi cilvēki, kuri viņus pazinuši. Viņiem ir tiesības zināt, kas patiešām ir un kas nav noticis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu rīcībā ir tikai Valsts drošības komitejas kartotēka, kas nejauj uzzināt neko vairāk kā vienīgi cilvēku vārdus. Tā nepasaka, kādos apstākļos un kāpēc cilvēki nonāca šajā kartotēkā un ko viņi tiešam ir un ko nav darījuši.

Taču, tā ka tas izdarīts netika un aicinājumiem maisus iznīcināt arī piekritēju nebija daudz, tad šis ir pats pēdējais brīdis to darīt. Kad maisos esošo vairs nebūs dzīvajos, būtu vēl daudz sliktāk, jo viņu bērniem un mazbērniem vairs nebūs, kam jautāt. Pašiem maisos atrodamajiem nebūs iespējams kaut ko vairāk teikt...

Arī mans vārds šajā kartotēka ir atrodams. Tādēļ, izmantojot sagadīšanos, ka es vēl varu izstāstīt, esmu nolēmis to darīt. Rakstu to galvenokārt savām meitām un arī saviem mazbērniem. Bet, ja arī kādam citam šis stāsts var noderēt, ja ne vairāk, tad kā vēsturiska liecība, man nebūs iebildumu, ja tas kļūs publisks. Maniem radiniekiem ir tiesības zināt patiesību. Tādēļ esmu nolēmis rakstīt visu, kā es to atceros. Neko nenogludinot. Protams, šie fakti visdrīzāk nebūs pārbaudāmi, un tādēļ tas paliks katra paša ziņā, vai ticēt.

Šī ir mana izšķiršanās un mans lēmums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri domās un teiks (ir jau teikuši) - kādēļ tev tas vajadzīgs. Tiem, kuri ir tavējie, šis stāsts nemaz nav vajadzīgs. Tie, kuri ir tavi nedraugi, tāpat neticēs, un tas būs pamats vēl vienam ķengu un žults aplim.

Droši vien viņiem ir taisnība. Tad teikšu tā. Šo stāstu izstāstīt varbūt vissvarīgāk ir man pašam. Tas ļauj noteiktā veidā sakārtot domas. Vēlreiz pārdomāt, kā un kas notika, un atbildēt sev uz jautājumu, kādas izvēles, kurā brīdī es esmu izdarījis. Ko ar šābrīža pieredzi es būtu darījis citādi, vai pieņemtu tos pašus lēmumus, ko pieņēmu jaunībā.

Tā nebūs taisnošanās. Arī ne grēksūdze. Savu izvēlu un rīcības vērtējumus es atstāju to cilvēku ziņā, kuriem būs interese un pacietība manu stāstu izlasīt līdz galam.

Droši vien ir vēl viens iemesls šos notikumus aprakstīt. Tā ir daļa no vēstures, un es ļoti ceru, ka kādreiz valsts drošības komitejas vēsturi Latvijā mēs tomēr mēģināsim nopietni izpētīt. Tad notikumu dalībnieku atmiņu stāsti var noderēt. Bet var būt vēl svarīgāk, šis ir stāsts arī to cilvēku vietā, kuri tajā laikā nonāca man līdzīgas situācijās, bet tagad to vairs izstāstīt nevar, vai arī to stāstīt viņiem ir cilvēcīgi pārāk grūti.

Un vēl viena piezīme. Man šķiet, ka mēs valsts drošības komitejas varenību, kāda tā bija divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šodien stipri pārspīlējam. Šajā laikā padomju valsts strauji tuvojās sabrukumam. Valsts institūcija funkcionēja slikti un bieži darbu tikai imitēja. Domāt, ka kopēja aina bija izņēmums - Valsts drošības komiteja, kas darbojas efektīvi un profesionāli, man šķiet, ir pārspīlējums. To vajadzētu paturēt prata.

Protams, visā pilnībā aprakstītos notikumus var saprast tikai tie, kuri paši ir dzīvojuši tajā laikā. Tādu paliek aizvien mazāk, un arī man nebūs iespējams pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus aprakstīt detaļās. Tā kā katram pašam nāksies tos, vai nu atcerēties, vai arī mēģināt iedomāties pēc citur - romānos vai vēsturiskos pētījumos - lasīta.

Sākšu ar to, ka manā studiju laikā Latvijas Universitātē, ko tolaik sauca Latvijas Valsts universitāte, un pēc studiju beigšanas strādājot turpat, bija sajuta, ka ziņotājiem mūsu vidū vajadzētu būt. Vienkārši būtu dīvaini, ja viņu nebūtu. Taču vismaz manā grupā un darbavietā starp studiju biedriem un kolēģiem tā īsti neviena nebija, par kuru mēs domātu, ka viņš varētu būt ziņotājs. Godīgi sakot, tas nešķita arī ļoti svarīgi. Bail no ziņotajiem nebija, un arī sajuta, ka kāda klātbūtnē būtu jāpaklusē, vai nu apspriežot politiku, vai arī anekdotes stāstot, nebija. Var jau būt, ka to var norakstīt uz jaunības bezrūpību, bet nebija arī gadījumu, vismaz tādu, par kuriem es zinātu, ka pēc izrunāšanās kādam no maniem kursabiedriem vai darba kolēģiem būtu sanākušas nepatikšanas ar attiecīgām iestādēm. Te jāsaka, ka runa ir par septiņdesmito gadu beigām un astoņdesmitajiem gadiem. Tie tālu vairs nebija Staļina laiki, par kuriem tālaika vecākajai paaudzei tiešām bija drūmas atmiņas un dramatiski stāsti.

Tai pašā laikā runu, kas drošības komitejai varētu nepatikt, manu kolēģu vidū bija daudz. Lai viss būtu zināmā kontekstā, izstāstīšu tikai vienu epizodi. Domāju, tas bija kaut kad astoņdesmito gadu pašā sākumā (Brežņevs vēl bija dzīvs). Divi mani kolēģi laboratorijā, kurā strādāju, slēdza derības uz kasti konjaka par to, cik ilgi noturēsies un kad sabruks Padomju Savienība. Tas bija laiks, kad vēl bija Brežņevs un par tuvojošos PSRS sabrukumu nekas neliecināja. Derības tika noslēgtas. Tagad precīzi neatceros, bet sabrukuma laiks, ko mans kolēģis pareģoja, bija, šķiet, divi gadi. Tie pagāja, sabrukums nepienāca, un konjaks kolektīvi tika dzerts, jo derības tika slēgtas, daudziem kolēģiem klātesot. Vai kāds par to ziņoja? Iespējams, jo diez vai varēja būt citādi. Taču mēs par to nedomājām. Vismaz par sevi varu teikt droši. Seku saistība ar drošības komiteju vai kādām citām organizācijām nebija. Tāpat tika lasīti caur daudziem koppapīriem pārdrukāti Solžeņicina romāni un citi teksti. Tā, ja drīkst tā teikt, bija samēra brīvdomīga fiziķu ikdiena.

Arī augstskolā bija Valsts drošības komitejas nodaļa. Droši vien tā to varētu klasificēt. Visi zināja, kur tā atrodas, un sauca to par pirmo daļu vai nodaļu (первый отдел). Reāla ikdienas saskarsme ar to bija, rakstot zinātniskus rakstus un iesniedzot tos redakcijā. Tam vajadzēja šīs pirmās daļas atļauju vai izziņu, ka materiāls nesatur valsts noslēpumu. Saņem to, cik atceros, nebija grūti. Kādam no maniem kolēģiem fiziķiem vajadzēja uzrakstīt apliecinājumu, ka nekā potenciāli slepena rakstā nav, un tad uz šā apliecinājuma pamata varēja iegūt pirmās daļas izdotu raksta publicēšanas atļauju. Parasti to sagādāt daudz laika neprasīja. Var izklausīties tā ļoti rotaļīgi, bet tā es to atceros. Esmu pārliecināts, ka pirmā daļa darīja arī citas lietas, bet ar tām man saskarsmes nebija.

Pirmā reize, kad ar pirmo daļu saskāros tiešāk, bija 198? gadā. Viļņā bija starptautiska konference fizikā. Mani skolotāji bija izlēmuši, ka man kā “jaunam un daudzsološam” uz šo konferenci vajadzētu braukt. Kad viss jau bija nokārtots un biļetes nopirktas, es laboratorijā saņēmu zvanu no pirmās daļas. Tiku ielūgts tūlīt pat pie viņiem ieiet aprunāties. Atceros, ka tas mani iztrūcināja ne pa jokam un biju nobijies.

Ienākot attiecīgajā telpā, mani sagaidīja jauns puisis, pirmās daļas darbinieks, kuru biju iepriekš redzējis, prasot atļaujas rakstu publicēšanai. Saruna nebija gara. Tagad tās saturs izklausās smieklīgs, bet toreiz man smiekli nenāca nemaz. Man tika teikts apmēram tā: "Tu jau saproti, ka tai konferencē būs visādi cilvēki. Arī mūsu valsts - PSRS - ienaidnieki. Nav izslēgts, ka kāds no viņiem mēģinās tevi savervēt, lai tu spiegotu ASV labā. Tad nu tu neatsakies, piekrīti. Bet, kad atgriezīsies no komandējuma, uzreiz nāc pie mums. Tad mēs tev izstāstīsim, ko darīt tālāk.” Tā arī bija visa saruna. Šajā reizē no manis nekas vairāk kā mutiska piekrišana to darīt prasīts netika.

Protams, es varēju reaģēt dažādi. Taču tas, ko es atbildēju, bija - ja mani vervēs, tad noteikti jums pateikšu. Man tas jau toreiz likās tāds absurda teātris. Pavisam godīgi, varbūtība, ka kāds amerikānis varētu mani vervēt, man likās labs spiegu romāna sižets, bet ne iespējama realitāte.

Droši vien būs lieki teikt, ka neviens rietumnieks mani ne tajā, ne arī kādā citā konferencē vervējis netika un līdz ar to iet uz pirmo daļu pēc konferences man nebija nepieciešamības. Saukts arī netiku.

Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1986. gada man pavērās iespēja pieteikties uz stažēšanos ārzemēs. Mūsdienas to sauc par postdoktora studijām, un parasti tās notiek, vienojoties starp jauno doktoru un kādu pieredzējušu profesoru, kurš jauno šajā postdoktora pozīcijā būtu gatavs pie sevis uzņemt. Padomju laikā tā bija ministrijas izvēle, kuram stažēšanos atļaut un kuram ne. Arī valstis, uz kuram bija iespējams braukt, izvēlējas ministrijas ārzemju daļa. Bija tāda institūcija.

Un tā nu es 1987. gada uzzināju, ka ir iespējams pieteikties, lai stažētos Ķīnas Tautas Republikā. Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojas ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai.

Tas nonāca izskatīšanā ministrija. Tad arī viss pa īstam sākās. Pie manis universitātē kādu dienu ienāca jauns cilvēks. Tajā laikā man jau bija atsevišķs kabinets. Viņš tajā ienāca un, kā atceros, ar zināmu pārākuma un varas apziņu sejā parādīja man savu drošības komitejas darbinieka apliecību.

Cik atceros, tad nekāda garāka saruna tajā brīdī nenotika. Es tiku aicināts satikties vēlāk. Interesanti, ka mūsu sarunas tālāk nekad nenotika universitātē vai drošības komitejas telpās. Tās bija kafejnīcā vai parkā.

Nākamajā tikšanas reizē man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komiteju. Lai arī ŠĪ saruna notika pirms trīsdesmit gadiem, to atceros skaidri. Laikam jau tādēļ, ka tā bija izšķiršanās. Un tā nebija vienkārša. Man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komitejas ārējas izlūkošanas daļu. Tas bija skaidri izteikts priekšnoteikums, ļai mana stažēšanās tiktu apstiprināta. Kā man jau mūsdienās teica Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, reģistrācijas kartītē noradītais daļas numurs ļauj atšifrēt, kura daļa bija vervētāja. Kā tagad atceros, vervētājs man teica - mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничать). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Kā atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Tas arī ir Valsts drošības komitejas arhīvā atrodamās manas kartītes aizpildīšanas laiks - 1987. gada vasara. Šī saruna, kā man šķiet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšķiršanās pieņemt šo lēmumu un piekrist piedāvājumam, bet arī mans vervētājs saprata šo situāciju un mēģināja mana lēmuma parakstīt dokumentu cilvēcisko smagumu mīkstināt, izvēloties vārdus ar zināmām nozīmes niansēm.

Tūlīt pēc šīs sarunas ministrijā tika pieņemts pozitīvs lēmums par manu stažēšanos Pekinas Universitātē, Ķīnā. Pēc paris mēnešiem es jau biju Pekinā.

Cik zinu no sarunām ar ekspertiem par šo laiku, šāda notikumu secība un šāda procedūra bija standarts, lai ko arī teiktu tie, kuri apgalvo, ka kartotēkā nonākuši, paši to nezinot. Protams, apgalvot, ka nav bijušas nestandarta situācijas, nevar neviens, bet pamata drošības komiteja instrukcijas ievēroja. Cita lieta, ka informācijas Latvija ir ļoti maz un nekā daudz vairāk par kartotēku nav. Līdz ar to salīdzinoši daudzie tiesu procesi, kuros kartīšu īpašnieki ir lūguši tiesu pārbaudīt sadarbības fakta pierādāmību, ir beigušies ar spriedumu - fakts nav pierādāms. Pretēji spriedumi ir tikai tad, ja vervētājs ir dzīvs, dzīvo Latvijā un tiesā apliecina, ka viņš ir attiecīgo personu vervējis. Vervētāji parasti neliecina...

Katrs izvēlas savu ceļu. Noliegt caur tiesu kaut vai karjeras un amatu dēļ. Lai met akmeni pirmais tas, kurš bez grēka. Tomēr man šķiet svarīgi, lai mani bērni un kādreiz, kad pieaugs, arī mazbērni varētu uzzināt patiesību, ja viņiem tas šķitīs svarīgi.

Bet atgriežoties pie tā laika. Kas no manis tika prasīts? Kā man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā. Esot Ķīnā un ejot uz PSRS vēstniecību Pekinā pēc vēstulēm no mājām, man pa reizei bija saruna ar cilvēku vēstniecībā, kurš, kā saprotu, bija drošības komitejas pārstāvis vēstniecībā. Arī viņš neko speciālu neprasīja. Atceros divas lietas. Pirmā bija konferences referātu tēžu krājums. Mans ķīniešu kolēģis bija zinātniskā fizikas konferencē, šķiet, Irānā. Arī tad tāpat kā tagad šādās konferencēs pirms to sākuma tiek publicēts īss referātu tēžu krājums. Konference bija atklāta visiem, bet, protams, dažādu saprotamu iemeslu dēļ no PSRS tur neviena nebija. Tēžu krājums Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā strādāju, bija brīvi visiem pieejams. Tad nu tas vēstniecības cilvēks lūdza, vai es nevaru to viņam nokopēt. To arī izdarīju. Man nešķita, ka daru kaut ko ļoti sliktu. Arī tagad nešķiet.

Otrs uzdevums man bija gadījumā, ja Pekinas Universitātes laboratorija, kurā es strādāju un kura bija loti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatūru, paradītos kāds no šīs aparatūras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzētu uzsākt sarunu par iespēju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei Rīga. Taja laikā noteiktas aparatūras pārdošanai uz PSRS bija embargo un kungam no vēstniecības bija doma, ka varbūt šo embargo ir iespējams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu es neizpildīju to vienkāršo iemeslu dēļ, ka neviens firmas pārstāvis Pekinas Universitātē manas stažēšanās laikā neparādījās. Lieki teikt, ja šīs iekārtas nopirktu, tas nebūtu domātas manai laboratorijai Rīgā.

Starp citu, tieši Ķīnā, iespējams, situācija nonāca vistuvāk tai, kas varētu atbilst manas pirmās sarunas saturam Latvijas Universitātes pirmajā daļā. Esot Pekinas Universitātē, profesors, ar kuru kopa strādāju, iepazīstināja mani ar jaunu doktorantu, kura uzdevums bija palīdzēt man risināt sadzīves jautājumus. Piemēram, kur vislabāk pirkt pārtiku, kur universitātē atrodas bibliotēka un tamlīdzīgas lietas, ar ko sastopas Ķīnā ārzemnieks, kurš nerunā ķīniski.

Un tad kādu dienu šis jaunais puisis nejauši iepazīstināja mani ar savu paziņu, jaunu un skaistu ķīniešu meiteni. Iepazīstoties man, starp citu, tika teikts, ka meitene strādā Ķīnas kodolpētniecības laboratorijā. Varbūt tā arī bija, bet gan mans fiziķa prāts, gan intuīcija teica, ka varbūt šis nav tas gadījums, kad pazīšanās būtu jāturpina. It īpaši vēl uz dažu citu epizožu fona, kas Ķīnā liecināja par noteiktu uzmanību, kas pievērsta manai personai...

Arī šis stāsts par laiku astoņdesmito gadu Ķīnā, Pekinas Universitātē, ar to kolorītu, kas Ķīnā valdīja laikā, tikai desmit gadus pēc kultūras revolūcijas beigām, būtu uzrakstīšanas vērts. Bet ne tagad.

Vai man tika prasīts ziņot par kolēģiem? Netika. Izņemot vienu sarunu jau Rīgā pēc atgriešanas no Pekinas. Mans Rīgas pārraugs jautāja par vienu manu kolēģi, kurš bija pieteicies ārzemju komandējumam. Arī šo sarunu atceros ļoti skaidri. Es biju satrūcies par šo jautājumu, bet tomēr teicu, ka mums taču bija noruna, ka man nebūs jāziņo par kolēģiem. Man par pārsteigumu, šī mana pozīcija tika pieņemta. Vēl vairāk, mans pārraugs teica kaut ko apmēram šādu: Nu jā, mēs jau līdz šādām lietām nenolaižamies." Vārdi, iespējams, nav īsti precīzi, bet jēgu un šo, ja gribat, “elitārisma” uzsvaru atceros skaidri. Valsts drošības komitejas pirmā nodaļa - ārējā izlūkošana -, no kuras nāca mans pārraugs, un piederība kurai tika atzīmēta manā uzskaites kartītē, ka saprotu, sevi uzskatīja par augstāku drošības komitejas hierarhijā. Jā, paskatījos arī, ko nozīmē mana kartītē atrodama atzīme par trešo apakšnodaļu (отделение). Tās atšifrējums - zinātniski tehniska izlūkošana. Tas tad droši vien mani paglāba no iespējami sliktākiem notikumu scenārijiem.

Padomju laikā man bija vēl otrs komandējums uz ārzemēm, uz Kanādu - Rietumontario Universitāti Kanādas pilsētā Londona. Taču šis komandējums beidzās, īsti neiesācies. Pēkšņi Rīgā nomira mana māte, un es atgriezos Latvijā. Tādēļ šā komandējuma laikā nekādi notikumi, kas atbilstu stāsta tēmai, nepaspēja notikt.

Lai cik tas arī būtu maz, bet pamatā tas ir viss. Ar dažu gadu nobīdi laikā, bet piepildījās arī mana kolēģa pareģojums, slēdzot derības par PSRS sabrukšanu.

Kā jau teicu, katrs var pats izvēlēties, vai ticēt manam stāstam. Pieradīt es to nevaru. Un maz ticams, ka pilns drošības komitejas arhīvs, kas tika aizvests uz Maskavu, tuvākajā laikā būs pieejams Latvijā. Visdrīzāk, manas dzīves laikā nebūs. Tomēr ticu, ka kādreiz tāda iespēja radīsies. Varbūt mani bērni, bet varbūt mazbērni, varēs pārliecināties par mana stāsta detaļām.

Savu uzdevumu es redzu patiesumā. Katrs var veidot savu viedokli, vai kompromisu ar sevi un manas izvēles bija pieļaujamas.

Droši vien varu būt pateicīgs liktenim par to, ka man nebija jāizdara vēl nopietnākas izvēles. Ja būtu bijis - kas zina, ka viss pavērstos.

Ieguvumi no iespējas strādāt ārzemēs bija lieli gan man personīgi, gan pētniecībai Latvijā, izmantojot iegūtos zinātniskos kontaktus, tos attīstot pēc PSRS sabrukuma, gan arī maniem studentiem. Bet tā jau atkal ir cita tēma. Citam stāstam.

Novērtē šo rakstu:

1
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

FotoEsam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību holokausta traģēdijas upuru piemiņas jautājumam un atmiņas par Otrā pasaules kara laikā notikušā genocīda pret ebrejiem saglabāšanai. Holokaustu pārdzīvojušie ir kļuvuši par lieciniekiem vieniem no vissmagākajiem un briesmīgākajiem no jebkad nodarītajiem noziegumiem pret cilvēci, tostarp slepkavībām, postam un īpašumu izlaupīšanai.
Lasīt visu...

21

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

FotoLatvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā radīsies gan mājsaimniecībām, gan tautsaimniecībai kopumā. Turklāt tās turpmāk jānosaka 85% apmērā no vidējā tirgus līmeņa, kā tas savulaik normatīvos bija paredzēts.
Lasīt visu...

12

Pa iznīcības ceļu…

FotoKāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!” Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Divi simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?” Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – nedaudzos gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!” Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…
Lasīt visu...

6

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

FotoVides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reformu, kas paredz DAP pamatfunkcijas nodot Valsts vides dienestam, tādējādi būtībā likvidējot DAP kā vienotu valsts dabas aizsardzības kompetences centru.
Lasīt visu...

12

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

FotoPārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi ir 3000 EUR bruto mēnesī, tad ar trīs mēnešu ienākumiem var samaksāt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli un badā nemirt, bet, ja ienākumi ir 300 EUR bruto, tad pat viena mēneša ienākumu zaudējums var būt par iemeslu ģimenes dzīvošanai pusbadā, mājokļa zaudējumam un virknei citu nelaimju.
Lasīt visu...

12

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

FotoPubliskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.
Lasīt visu...

18

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

FotoJau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu vietu grāmatu tirdzniecības vietu plauktos. Pēc nomelnojošām, izņirdzošām grāmatām ir patiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tās ir izliktas kā acīs krītošs piedāvājums, ja tās piedāvā kā īstu mantu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene. “Progresīvākajiem”...

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...