Mēs, Kozins, Levrence, Bogustova, Pūpola, Raubiško, Austers un vēl virkne citu Iļjiča mazbērnu...

Mēs, šīs vēstules parakstītāji un parakstītājas, izsakām bezierunu nosodījumu "Hamas" pastrādātajiem noziegumiem pret Izraēlas civiliedzīvotājiem. Terorismam, vardarbībai un slepkavībām nav vietas nevienā civilizētā sabiedrībā.

Taču Izraēlas un Palestīnas "konflikta" iemesli meklējami daudz senāk par 7. oktobra uzbrukumu. Un, nē –, vēsturiskais un politiskais konteksts nav attaisnojums aukstasinīgai nevainīgu civiliedzīvotāju noslepkavošanai. Tomēr šis konteksts ir ļoti būtisks, lai izprastu tagadējo situāciju Izraēlā un Gazā; un vēsturiskā konteksta izprašana ir ārkārtīgi būtiska, lai, iestādamies pret varmācību, mēs neviļus nekļūtu par citas, ne mazākas varmācības atbalstītājiem, veicinātājiem vai piesedzējiem. 

Kopš 1967. gadā notikušā Sešu dienu kara Izraēla ir okupējusi sauszemes teritoriju, dēvētu par Rietumkrastu, kura pēc ANO 1947. gada rezolūcijas nr. 181, kas noteica divu valstu  – Palestīnas un Izraēlas  – izveidi,  bija paredzēta Palestīnas valsts izveidošanai. Kopš 1994. gada ar Izraēlas atļauju okupētajā teritorijā ir izveidota Palestīnas autonomija, kuru vada Palestīnas nacionālā adminstrācija, taču Palestīnu par neatkarīgu valsti nav atzinušas nedz ASV, nedz lielākā daļa Eiropas Savienības valstu, arī Latvija nē. Okupēto teritoriju formāli pārvalda Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, taču faktiski tā atrodas Izraēlas militāro spēku kontrolē. Šajā teritorijā ir izvietoti vairāki simti militāro kontrolpunktu, kas ierobežo un kontrolē civiliedzīvotāju pārvietošanos. Izraēlas spēki pret palestīniešiem īsteno aparteīdu, ierobežojot palestīniešu tiesības dažādās jomās, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties vai saņemt atļauju uz savas zemes celt māju. Rietumkrastā izplatītā setleru (kolonistu) kustība šo vārdu vistiešākajā nozīmē palestīniešus izdzen no viņu mājām, lai tur varētu apmesties Izraēlas pilsoņi. Sadursmēs ar armiju un vietējiem kolonistiem regulāri iet bojā civiliedzīvotāji.

Gazas josla jeb Gazas sektors (Gaza strip) ir 363 km² liela sauszemes teritorija, kas tās Dienvidrietumos robežojas ar Ēģipti, bet Austrumos un Ziemeļos ar Izraēlu un kuru apdzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Teorētiski Gaza atrodas Palestīnas nacionālās adminstrācijas pārvaldībā, taču kopš 2007. gada to kontrolē teroristiskā organizācija "Hamas", un tā atrodas Izraēlas īstenotā un Ēģiptes atbalstītā sauszemes, jūras un gaisa blokādē – Gaza tiek dēvēta arī par brīvdabas cietumu. Aptuveni puse Gazas iedzīvotāju ir bez darba un cieš no nabadzības. Tā kā Izraēla bloķē visas Gazas robežas, Gazas iedzīvotāju izceļošana un humānās palīdzības piegāde arī nosacītos miera apstākļos ir ļoti apgrūtināta. Gazas josla arī pirms 7. oktobra notikumiem cieta no regulāriem Izraēlas veiktiem gaisa uzlidojumiem, un tajā jau iepriekš ir notikuši vairāki Izraēlas militāri sauszemes iebrukumi, kas ir prasījuši lielu civilo upuru skaitu.

Pēc 7. oktobra uzbrukuma Izraēla pārtrauca ūdens un elektrības piegādi Gazai, tādējādi atstājot simtiem tūkstošus civiliedzīvotāju bez dzeramā ūdens un izraisot humāno krīzi. Izraēlas militāro uzbrukumu rezultātā tikai dažu dienu laikā gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju. Izraēla regulāri veic gaisa uzlidojumus, kuru rezultātā cieš civilā infrastruktūra, tostarp slimnīcas. Gazā tiek veikti arī militāri sauszemes reidi. Būtiski ņemt vērā, ka apmēram puse Gazā dzīvojošo ir jaunāki par 18 gadiem, un, saskaņā ar “Unicef” 24. oktobrī publicētajiem datiem, Gazā 18 dienu laikā bija nogalināti 2360 bērni, savukārt ievainoti  –  5364 bērni. Jaunākie dati liecina, ka nogalināti jau vairāk nekā 4000 bērni. Kopējais upuru skaits Gazā šobrīd pārsniedz desmit tūkstošus. Un aizvien jauni Gazas iedzīvotāji, pārsvarā sievietes un bērni, tiek ievainoti un mirst, kamēr top šī vēstule, un kamēr jūs to lasāt. 

13. oktobrī Izraēlas armija,  sākot gatavoties iespējamam sauszemes iebrukumam Gazā, deva rīkojumu aptuveni miljonam Gazas Ziemeļu teritorijas iedzīvotāju 24 stundu laikā pamest savas mājas un doties uz Gazas Dienvidiem. 

Vēršoties pret neaizsargātiem civiliedzīvotājiem un mērķtiecīgi radot apstākļus, kuros Gazas iedzīvotāji netiek nodrošināti ar ūdeni un citiem izdzīvošanai nepieciešamajiem resursiem, Izraēla ir pārkāpusi Ženēvas konvenciju, kas militāra konflikta gadījumā aizliedz radīt nevajadzīgas ciešanas un apdraudējumu grupām, kuras šīs konvencijas ietvaros tiek aizsargātas, šajā gadījumā tie ir neapbruņoti civiliedzīvotāji.

Izraēlas valdība apgalvo, ka brīdina Gazas iedzīvotājus, pirms bombardēšanas izplatot skrejlapas, taču saskaņā ar Gazas iedzīvotāju teikto tas tā notiek ne vienmēr. Un, pat gadījumos, kad notiek –, civilās infrastruktūras apzināta iznīcināšana un cilvēku atstāšana bez pajumtes nav humāna rīcība. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju, tas ir kara noziegums. Turklāt sagrautā infrastruktūra apgrūtina gan evakuēšanās, gan patvēruma rašanas iespējas. Gazā nav civiliedzīvotājiem pieejamu bumbu patvertņu. Nav arī drošu teritoriju, uz kurām bēgt, jo Gazas joslu pamest civiliedzīvotāji nedrīkst, bet gaisa uzbrukumi notiek visā Gazas teritorijā, arī Dienvidu daļā; ar raķetēm tiek apšaudīta, piemēram, Dienvidos esošā Hānjūnisas pilsēta, uz kuru pēc Izraēlas rīkojuma Ziemeļu daļas iedzīvotājiem pamest mājas devušies vairāki simti tūkstošu bēgļu.

Gaza ir viena no visblīvāk apdzīvotājām sauszemes teritorijām visā pasaulē; blīvā apdzīvotība padara militāru iebrukumu, kas ļautu neitralizēt teroristus, izvairoties no liela skaita civilo upuru, praktiski neiespējamu. Izraēlas valdība atsakās uzņemties atbildību par Gazas civiliedzīvotāju nogalināšanu, apgalvojot, ka civiliedzīvotāju aizsargāšana ir "Hamas" atbildība. Taču šāds arguments ir atruna, kuru Izraēlas armija izmanto, lai  ik dienas turpinātu slepkavot un atstāt bez pajumtes nevainīgus cilvēkus, kuriem nav nedz ieroču, nedz iespējas pamest Gazu, nedz arī varas, lai ietekmētu "Hamas". Lielai daļai šo cilvēku nav pat ūdens, ko dzert vai ar ko mazgāties. Pašlaik Izraēla pret Gazā dzīvojošajiem palestīniešiem starptautiskās sabiedrības acu priekšā īsteno genocīdu.

Viens no Izraēlas militārās vardarbības pret Gazu centrālajiem pamatojumiem ir centieni atbrīvot "Hamas" 7. oktobrī  sagrābtos ķīlniekus, taču masveida militāri uzbrukumi Gazai šo ķīlnieku dzīvības tikai apdraud vēl vairāk. Vienīgais veids, kā izglābt pēc iespējas vairāk gūstā sagrābto cilvēku dzīvību un atgriezt viņus Izraēlā, būtu sarunu uzsākšana par iespējamu ķīlnieku apmaiņu pret Izraēlas cietumos ieslodzītajiem palestīniešiem. 

Kopš 7. oktobra ir ievērojami pieaugusi arī Izraēlas armijas un kolonistu vardarbība pret Rietumkrastā un Austrumjeruzālemē mītošajiem palestīniešiem. 3. novembrī Apvienoto Nāciju organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ziņoja, ka Rietumkrastā kopš 7 oktobra nogalināts vismaz 131 palestīnietis, 42 no nogalinātajiem bija bērni. 

Publiskajā diskursā un medijos šobrīd dominē Izraēlas valdības veidotais naratīvs, kura ietvaros Izraēla atrodas upura pozīcijā un tai ir tiesības atbildēt uz "Hamas" uzbrukumu ar militāru vardarbību. Kritikas izteikšana Izraēlas valdībai nereti rezultējas tajā, ka šādas kritikas paudēji tiek nodēvēti par antisemītiem vai terorisma atbalstītājiem, taču Izraēlas valdības un Izraēlas armijas noziedzīgo darbību nosaukšana vārdā un nosodīšana nav antisemītisms vai terorisma slavinājums, tā ir spēja kritiski izvērtēt notiekošo un būt empātiskiem pret cilvēkiem, kuri piedzīvo neizmērojamas ciešanas, nešķirojot upurus pēc viņu izcelsmes. Humāna attieksme pret civiliedzīvotājiem ir viens no faktoriem, kam vajadzētu atšķirt demokrātisku valsti no teroristiskas. Genocīds nav adekvāta un taisnīga atbilde uz teroraktu. Iestājoties par taisnīgumu, Latvijas amatpersonām un sabiedrībai nevajadzētu īstenot dubultos standartus. Mēs stingri iestājamies pret Krievijas agresiju Ukrainā un atbalstām Ukrainas tiesības uz savas valsts aizstāvēšanu. Līdzīgi mums būtu jāiestājas arī par Palestīnas tiesībām neatrasties Izraēlas militārā kontrolē un par Gazas atbrīvošanu no pilna mēroga aplenkuma. 

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu un citas Izraēlas amatpersonas publiskajā telpā veido naratīvu, kas Gazas iedzīvotājus mērķtiecīgi dehumanizē, pārliecinot starptautisko sabiedrību, ka viņu dzīvībām nav būtiskas vērtības, ka viņus drīkst nogalināt tik lielā skaitā, cik būs nepieciešams, lai uzveiktu "Hamas". Taču šo cilvēku dzīvības ir neapstrīdama vērtība, tās aizsargā starptautiskas vienošanās, un tās vajadzētu aizsargāt arī cilvēcībai un empātijai. Savā līdzjūtībā pret ciešanās nonākušajiem mums nebūtu jāšķiro cilvēki pēc viņu etniskās vai reliģiskās piederības. 

Kultūrkritiķe Džūdita Batlere šo situāciju ļoti precīzi komentē, rakstīdama: “Es pati esmu ebrejiete, kas dzīvo ar paaudzēs pārmantotu traumu pēc tām zvērībām, kas savulaik tika paveiktas pret tādiem pašiem cilvēkiem kā es. Taču tādas ir veiktas arī pret cilvēkiem, kas nav tādi kā es. Lai nosauktu vārdā vardarbības aktu, man nav jāidentificējas ar [upura] seju vai vārdu.”

Mēs, šīs vēstules parakstītājas un parakstītāji:

pieprasām Latvijas valsts amatpersonām izteikt Izraēlas valdībai nosodījumu par tās veikto nesamērīgo militāro vardarbību pret Gazas civiliedzīvotājiem;

mēs uzsveram, ka genocīds un masveida civilās infrastruktūras sagraušana ir kara noziegumi, kurus aizliedz Ženēvas konvencija, un prasām šajā jautājumā paust skaidru nostāju, neatturoties turpmākajos ANO balsojumos, kas skartu humāno pamieru Gazā, ja tādi sekotu;

mēs prasām Izraēlas valdībai tūlītēju humānu pamieru Gazas teritorijā, gaisa uzlidojumu un sauszemes iebrukumu pilnīgu pārtraukšanu, ūdens, elektrības, degvielas un humānās palīdzības piegādi Gazas iedzīvotājiem;

mēs prasām Izraēlas amatpersonām atvērt Gazas robežas, lai būtu iespējams evakuēt ievainotos un sniegt tiem nepieciešamo medicīnisko palīdzību;

tā kā tas ir vienīgais veids, kas ļautu atbrīvot pēc iespējas vairāk "Hamas" sagrābto ķīlnieku, mēs prasām, lai Izraēlas valdība uzsāktu sarunas par ķīlnieku apmaiņu;

mēs prasām Izraēlas valdībai vardarbības izbeigšanu pret civiliedzīvotājiem Rietumkrastā un Austrumjeruzālemē un Rietumkrasta okupācijas pārtraukšanu;

mēs prasām Latvijas Republikas Saeimai atzīt Palestīnu par neatkarīgu valsti. 

Katrīna Rudzīte, dzejniece, aktīviste

Liene Jurgelāne, māksliniece, kultūras darbiniece

Lelde Vaivode, projektu koordinatore, aktīviste

Olivers Bērzs, programmētājs

Lauris Melkers, profesionāls ceļotājs

Laura Aizporiete

Laura Auliciema, jaunatnes darbiniece vides izglītības biedrībās

Anna Žabicka, sociālantropoloģe

Ieva Balode, biedrības “Baltic Analog Lab” vadītāja

Agate Dārzniece, studente

Inga Gaile, rakstniece

Dita Meija, bakalaura grāds komunikācijas zinātnēs, mājmācības mamma, iestājas par visa veida taisnīgumu un patiesu brīvību

Karīna Ješkina, doktorantūras studente, pētniece

Marija Luīze Meļķe, dzejniece

Dārta Treimane, sociālā darba studente

Dainis Deigelis, dzejnieks, sociālais mentors

Mētra Saberova, māksliniece, aktīviste

Toms Grīnbergs, scenogrāfs, dekorāciju gleznotājs

Lolita Dalbiņa, ārste-psihiatre

Ilze Jēče, neformālās izglītības mācību vadītāja

Marija Stefānija Linuža, režisore, filmu nozares darbiniece

Lenija Ratniece, studente, kura iestājas par neatkarīgu Palestīnas valsti

Janta Paula Putniņa, studente, aktīviste

Vita Jaunbērziņa-Stīvensa, tekstu autore

Patrīcija Puķe, studente, kura iestājas par neatkarīgu Palestīnas valsti

Brigita Medne, projektu koordinatore

Līna Orste, antropoloģe

Raivis Misjuns, komponists, mūziķis

Iļja Kozins, uzņēmējs

Anastasija Neimane, vecākā laborante LU Farmācijas katedrā

Annija Sprīvule, izglītības darbiniece, cilvēktiesību aktīviste

Lauris Veips, dzejnieks

Sintija Sudmale, brīvmāksliniece, konsultante

Jurita Krūma, sociālo mediju eksperte

Edgars Rubenis, mūziķis

Sandris Ādminis, dzīvnieku aizstāvis 

Zane Skuja, psiholoģe

Laura Prusakova, pašizaugsmes trenere, apmācību vadītāja

Selma Levrence, cilvēktiesību aktīviste

Agija Jirgena, starptautisko projektu koordinatore

Rasa Liepiņa, aktīviste, pašnodarbinātā, cilvēks ar sirdi

Anita Smeltere, muzejpedagogs

Krišjānis Vaivods, pašnodarbinātais

Anna Paula Veidemane, projektu koordinatore

Linda Gabarajeva, dzejniece

Ieva Raudsepa, māksliniece

Madara Mazjāne, neformālās izglītības mācību vadītāja, vardarbības prevencijas programmu izstrādātāja

Ina Lenca, interešu aizstāvības speciāliste, cilvēktiesību aktīviste

Intars Kirhners, mūzikas meklētājs

Sindija Mierture, aktīviste

Alīna Apine, programmu vadītāja

Lūkass Šmeļkovs, laborants

Enija Caune, kostīmu departamenta speciāliste kino un TV projektos

Mihails Simvulidi, programmētājs un aktīvists

Kristens Bērziņš 

Kaspars Kursišs, komunikācijas speciālists ar bakalaura grādu filozofijā no Lēvenas Katoliskās universitātes

Dāvis Kaņepe, producents

Kirils Surovovs, pētnieks, lektors

Emīls Ozoliņš, sabiedrisko attiecību speciālists

Dārta Kalniņa, dokumentācijas speciāliste

Monta Beca, tekstilmākslas studente, skolotāja

Anete Biteniece, pedagogs

Ulrika Skakovska, kultūras un sociālā antropoloģe

Valts Roberts Zirnis, loģistikas brokeris

Yvan Beca

Rūta Arāja, psiholoģe

Konstance Saltupe, kultūras studente

Marta Bergmane, sociālās uzņēmējdarbības eksperte

Johanna Lohrengel, māksliniece

Weronika Felcis, socioloģe un izvērtētaja

Elgars Felcis, ilgtspējības zinātnieks 

Elīna Indričāne, pašnodarbinātais 

Krišjānis Liepa, projektu koordinators, nvo sektora darbonis

Vita Sjomkāne, skolotāja, brīvprātīgā

Aija Cepliša, pašnodarbinātā

Elizabete Bērziņa, studente

Māris Graudiņš, politologs

Jete Gudeta, psihologijas studente

Mārtiņš Sīlis, tulkotājs

Liene Krauja, vides aktīviste

Santa Remere, publiciste

Toms Bergmanis, Dr., mākslīgā intelekta pētnieks

Eva Junga, māksliniece, skolotāja

Madara Kanasta-Ieviņa, projektu koordinatore, neformālās izglītības mācību vadītāja vardarbības prevencijā

Rita Ploce, pensionāre

Zanda Butkeviča, tekstu autore

Ilona Turkovska, informācijas tehnoloģiju testētāja

Monta Mestere, starptautisko attiecību studente

Solveiga Čakstiņa, projektu koordinatore, cilvēktiesību aktīviste

Linda Mazure, starptautisko tiesību un cilvēktiesību eksperte

Roberta Zvejniece, studente

Kristīne Auniņa, mākslas telpas MALA vadītāja

Baiba Dakša, web izstrādātāja

Māris Meldris, mežsaimnieks

Līvajs Amareins, aktīvists

Spāre Vītola, mūziķe

Maruta Rampāne, tekstu autore

Daniela Odrija Solovjova, LMMDV audzēkne

Mārtiņš Barinskis, IT speciālists

Linda Lapiņa, asociētā profesore Roskildes Universitātē

Renāte Burova, projektu vadītāja

Zane Pūpola, Rīgas domes deputāte, politiķe, aktīviste

Reinis Rinka, montāžas redaktors

Rūta Vimba, projektu vadītāja

Juta Celmāre, angļu valodas pasniedzēja, sociāli aktīvs cilvēks

Reinis Ivanovs, programmētājs, aktīvists

Miks Celmiņš, NVO "Make Room" dibinātājs

Mariia Fomina, kostīmu māksliniece

Agate Rublovska, studente

Agnese Berele-Aleksandrova, iestājas par cilvēktiesībām

Anna Rebeka Roziņa, Eiropas Studiju bakalaura studente, aktīviste

Ieva Raubiško, sociālantropoloģe

Anete Krūmiņa, uzņēmēja

Lauma Muižarāja, māksliniece

Laura Bužinska, aktīviste

Aldis Austers, sabiedriskais darbinieks un pasniedzējs

Aigars Ozoliņš, krāsotājs

Evija Zubova, projektu vadītāja

Lolita Krastiņa, pašnodarbinātā veselības aprūpē

Gints Romanovskis, redaktors

Kristiāna Bruce, cilvēktiesību aktīviste

Ieva Lange, komunikācijas speciāliste

Matīss Šteinerts, arhitekts, antropologs

Marta Bogustova, studente, aktīviste, jaunatnes NVO vadītāja

Kate Melnalksne, studente, aktīviste

Agnese Radziņa, aktīviste, publiciste

Meta Mickeviča, multimākslinieks un mūziķis (pazīstams kā Marss The Person)

Matīss Baķis, pašnodarbinātais, IT projektu koordinators

Gundega Graudiņa, tulkotāja, mūziķe

Eva Lipiņa, projektu vadītāja

Agita Pusvilka, darbojas vides aizsardzībā un iestājas par mieru

Agita Lūse, RSU Komunikācijas fakultātes docente

Vitālijs Meinerts, DU Bioloģijas bakalaura 1.kursa students, "Cita Daugavpils " brīvprātīgais biedrs, palīgaktīvists

Jana Ribkina, māksliniece

Marija Linarte, aktrise

Krista Ozola, jogas pasniedzēja

Iveta De Bēra

Aiga Preimane, uzņēmēja

Visvaldis Knuts Bērziņš, Saeimas darbinieks, students un aktīvists

Rolands Mālnieks, RSU students

Dāvis Malahovs

Patriks Jānis Pudāns, students, aktīvists

Emīls Prancāns, students Latvijas Universitātē somugru studiju programmā

Lidija Burtniece, studente

Romeks Sorokins, aktīvists, cīņas sporta profesionālis

Laura Sproģe, atbalstītājs

Annamarija Trausa, zinātniskā asistente

Novērtē šo rakstu: