Miķelsons: Mani vajadzēja dabūt malā, tas arī notika

Lai viestu skaidrību, vai apsūdzības ir zināmas un vai šīs runas atbilst patiesībai, Pietiek intervēja Miķelsonu, kurš teic, ka pēc gandrīz divu gadu prombūtnes nav pārstājis domāt par energouzņēmuma attīstību.

Ir pagājis vairāk nekā pusotrs gads kopš jūsu aizturēšanas. Vai tagad jums ir skaidrs, par kādu noziegumu tikāt aizturēts?

Es teiktu, ka gandrīz divi gadi...

Bet tagad jums ir pilnīga skaidrība, par ko tiekat turēts aizdomās?

Nekas nav mainījies. Joprojām man nav paskaidrots, par ko tieku turēts aizdomās.

Kas notiek šajā kriminālprocesā, ko dēvē par vienu no „lielajām” KNAB lietām? Jūs aizvien aicina uz biroju, pratina?

Nekas.

Jums liek pilnīgu mieru...

Pērn oktobrī biju izsaukts, man piedāvāja sniegt liecības. Īsti nesaprotu, par ko. Uzskatu, ka visu, ko esmu varējis, esmu pateicis. Es izmantoju iespēju neliecināt.

Kāpēc? Varbūt no izmeklētāju jautājumiem varētu saprast, par ko ir stāsts...

Kādreiz jau to lietu nodos prokuratūrai, tad arī lasīsim un redzēsim, par ko tā ir.

Ir izskanējusi informācija, ka jums, iespējams, ticis piedāvāts samaksāt miljons latu, lai lietu pret jums izbeigtu vai apsūdzības mīkstinātu.

Es to nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt.

Bet tā ir taisnība?

Jau atbildēju. Vairāk nekomentēšu.

Varbūt tā bija pret jums vērsta provokācija, daudz kas ir dzirdēts par mūsu valsts tiesībsargājošajām iestādēm?

Iespējams ir viss. Es nezinu. Vairāk nekomentēšu.

Ar ko jūs patlaban nodarbojaties?

To, ko es māku. Palīdzu cilvēkiem pārvaldīt biznesu.

Konsultējat?

Var teikt arī tā.

Vai jums ir pārliecība, ka kriminālprocesu pret jums novedīs līdz notiesājošam spriedumam?

Es ne par ko neesmu pārliecināts. Droši vien kādā brīdī šī lieta tiks nodota prokuratūrai, tālāk uz tiesu.

Bet vai jums ir skaidrs, kādēļ jūs vajadzēja aizturēt, turklāt vēl ar tik lielu pompu?

Es to teicu jau pirms gada. Mani vajadzēja dabūt malā. Drīz būs pagājuši divi gadi, es maz ko zinu par uzņēmumu, enerģētikas jomā man nav pieejama svaigākā informācija. Es nekādi nevaru iespaidot procesus enerģētikā.

Jūs kādam ļoti traucējāt?

Es uzskatu, ka jā.

Redzot no attāluma, kas notiek Latvenergo, tikai no preses un publiskās informācijas, kāds ir iespaids, vai uzņēmumā lietas notiek pareizā virzienā?

Redziet, tas kuģis ir pietiekami liels, lai vienā dienā nenogrimtu. Lai gan arī lieli kuģi mēdz nogrimt stundas laikā, bet pagriezt citā virzienā nav tik vienkārši un ātri. Manuprāt, uzņēmumā viss notiek. Gada, pusotra laikā neko daudz nevar izdarīt. Skatīsimies, kas notiks ar uzņēmuma attīstību. Uzņēmums ir strukturāli pietiekami sakārtots, tas strādā ar peļņu. Vienmēr kāds būs neapmierināts, ka tarifi ir par augstu. Tirgus situācija ir aprobēta, uzņēmums strādā tirgus apstākļos. Un kopš 2007.gada ir Baltijā līderis. Ar to arī pietiek. Es tur arī savu darbu redzu.

Ar to, ka jūs pabīdīja malā, izdevās kaut ko pamainīt?

Vai pamainīt, vai nepamainīt, vai atrast kādu citu pieeju. Viss parasti ir saistīts ar lieliem projektiem.

Toreiz tika pieminēts TEC...

Tos būvē. Neviens nevar atzīt, ka TEC nav vajadzīgi. To pierāda laiks un tirgus situācija. Gāzes piegāde nav apstājusies, par ko mums bija lielākie pārmetumi. Kamēr gāze no Krievijas tiks piegādāta Eiropai, tā nāks arī pie mums. Lētāk, dārgāk, tas ir cits jautājums. Bet projekti notiek. Neviens nevar apgalvot, ka tie ir slikti pēc savas tehniskās uzbūves vai lietderības - visi projekti, kas tika sākti, man vēl esot uzņēmuma vadībā, proti, gan Kurzemes loks, TEC-2, Pļaviņu HES rekonstrukcija. Ko darīt tālāk, tas ir cits jautājums. Kas būs uzņēmuma vieta šeit, Baltijā, kā attīstīsies? Turpināsiet čibināties, knibināties vai attīstīties un iet proaktīvi uz priekšu? Vai iet soli atpakaļ? Vai meklēt investoru, pārdot? Tie ir aktuālie jautājumi. Toreiz aktuāls bija jautājums par privatizāciju. Šie procesi vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi un sensitīvi. Tai skaitā arī privatizācija. Acīmredzot, es nebiju labākais partneris.

Ja jūs būtu palicis Latvenergo vadītāja amatā, kāds uzņēmums būtu šodien?

Stratēģiski ir tikai viens ceļš. Attīstīties. Tas jau tika nodefinēts manā laikā, ka ir jākļūst tirgus līderim vismaz Baltijā. Jāskatās ar iespēju ātrāk strādāt Skandināvijas tirgū. Ja kabelis no Lietuvas uz Zviedriju un otrs kabelis no Igaunijas uz Somiju tiks uzbūvēts, tad tas būtu jau daudz iespējamāk. Kopējais tirgus, protams, ir likvīdāks.

Bet kabeļa taču vēl nav.

Būs. Pēc pāris gadiem. Stratēģiju šādiem uzņēmumiem nevar uzbūvēt gadam vai diviem. Tehniski minimālais periods, kuru var plānot, ir trīs gadi. Tas ir īstermiņš. Tad ir desmit gadi un tad - 25. Kādā veidā uzņēmums tehniski attīstās, kā tirgus, kā finansiāli. Cik man ir zināms no preses, valdība ir pieņēmusi kaut kādu politisku lēmumu piedalīties Visaginas projektā. Tā kā projekts ir ļoti sensitīvs un ļoti dārgs, uzskatu, ka vajadzētu būt vismaz parlamenta lēmumam. Jo ne visa sabiedrība ir atomenerģijas atbalstītāja, ja runa ir par aptuveni vienu miljardu latu, kas jāiegulda šādā projektā. Tas nav tikai ministrijas jautājums – ir jābūt parlamentārai piekrišanai.

Ja jūs joprojām būtu Latvenergo prezidents, vai jūs būtu pret piedalīšanos daudz diskutētajā Visaginas atomelektrostacijas projektā?

Es nesaku, ka būtu pret. Es drīzāk teiktu, ka tā šodien ir milzīga nauda. Un pietiekami liels slogs uzņēmumam ilgtermiņā. Bet esmu divus gadus ārpus uzņēmuma. Varbūt ir kādi citi jauni apstākļi, kas ir citādāki. Varbūt norunas ar Lietuvu ir citādākas. Nevajag aizmirst, ka tas ir miljards, kas tiek investēts kaimiņu valstī. Tas ir viens no veidiem, kā attīstīties, bet vislielākā labuma guvējs no tā, protams, ir Lietuva. 

Un kas būtu ar Latvenergo privatizāciju?

Par to ir pēdējais laiks runāt, un runāt pragmatiski, nevis emocionālā līmenī, kā tas notika, kad šeit bija Starptautiskais Valūtas fonds. Būtu ārkārtīgi jauki zināt, ko Valūtas fonds šajā sakarā ir gribējis. Vai nav bijuši vispār nekādi nosacījumi, par ko es ļoti brīnītos. Skatoties, kas parasti notiek šādās sarunās citās valstīs, parasti Valūtas fonds ir ieinteresēts šādu uzņēmumu attīstībā. Nekas slikts nebūtu, ja Latvijas līdzpilsoņi kādā sadaļā, vai tie ir 15 vai 20 procenti, varētu iegādāties šā uzņēmuma akcijas. Tas tikai palielinātu uzņēmuma spēju būt politiski neatkarīgam.

Jā, mums tikko bija bēdu stāsts ar uzņēmumu, kas piederēja valstij un līdzpilsoņiem. Es domāju airBaltic...

Tas ir pilnīgi cits stāsts, to nedrīkst jaukt. Tas ir pilnīgi cits privatizācijas process, kurš notika 90.gadu sākumā pilnīgi nesaprotamā veidā sarunās ar SAS kā stratēģisko investoru.

Es nerunāju par stratēģisko investoru. Es runāju par zināmas daļas akciju pārdošanu biržā. Tas ir vienīgais veids, kā noskaidrot, vai uzņēmums ir vērtīgs, vai nav vērtīgs. Akciju cena ir vienīgais patlaban zināmais veids, kā var uzzināt, kāda ir uzņēmuma patiesā vērtība. Tas notiek ne tikai pie mums. Ir pietiekami daudz civilizētu valstu, kā tuvāko var minēt Norvēģiju, kur šādā veidā tiek daļēji privatizēti, piesaistīti līdzekļi attīstībai. Birža tagad nosaka tādus nosacījumus uzņēmumiem, ka tur ir grūti teikt, ka uzņēmums nav caurspīdīgs. Tad šaubas zūd. Nav jau jākotē uzņēmums tikai šeit. Tam ir Stokholma, Oslo, Varšava.

Līdzko palaiž biržā, tā ir risks, ka visas šīs akcijas var iegādāties viens investors.

Kāpēc viens? Es runāju varbūt par 15-20 procentiem.

Nu, bet šos 15-20 procentus būs iegādājies kāds mums nevēlams...

Vai jūs zināt, kam pieder Rietumeiropas enerģijas tirgus gigants E.ON? Neviens nezina. Varbūt tas jau sen pieder kādam „nevēlamam”. Bet mēs to nezinām. Vai no tā kāds sliktums ir vāciešiem? Es domāju, ka tas, kas tur ir, pat īpaši nevēlas, lai zinātu, ka viņš tur ir īpašnieks. Kapitālam jau nav tādas īstas piederības, kamēr viņu neiezīmē ar krustiņu kā ebrejus kara laikā. Nauda ir nauda, kamēr tā ir legāla. Tā tiek izmantota uzņēmuma mērķiem. Pat, ja tie 15 procenti piederētu vienam „nevēlamajam”, viņš neko nevar izdarīt, izņemot šīs akcijas pirkt un pārdot un pelnīt no tām, kas biznesā ir normāli.

Novērtē šo rakstu: