Miljonāru ģimenes visatļautība: PIETIEK turpina publicēt tiesas materiālus saistībā ar Ramoliņu iecerēto kāpu apbūvi
PIETIEK04.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc tam, kad Vides pārraudzības valsts birojs pagājušā gada 26. februārī pieņēma lēmumu „Par Valsts vides dienesta Kurzemes reģionālās vides pārvaldes 2020. gada 4. novembra tehnisko noteikumu Nr. KU20TN0001 apstrīdēšanu”, ar to vismaz uz laiku apturot meža nozares uzņēmēja Andra Ramoliņa (attēlā) ģimenes visatļautību saistībā ar iecerēto apbūvi kāpu zonā, miljonāra dzīvesbiedre Anna Ramoliņa vērsās ar pieteikumu administratīvajā tiesā, cenšoties panākt Vides pārraudzības valsts biroja lēmuma atcelšanu. Pietiek turpina šīs Latvijas mūsdienu apstākļus labi raksturojošās prāvas materiālu publicēšanu, - šodien turpinām publicēt Lato Lapsas tiesā iesniegtos paskaidrojumus šajā administratīvajā lietā, kuri apgāž miljonāru ģimenes argumentus, ar kuriem tiek pamatota vēlme būvēties tieši kāpu zonā.
(IV) Iepriekšējā apbūve
Pieteicēja uzskata, ka Nekustamajā īpašumā “Teikas” esot konstatējama iepriekšējā apbūve. Šajā sakarā pieteicēja atsaucas uz Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatā reģistrēto saimniecības ēku (turpmāk – Saimniecības ēka; sk. Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatas izdruku un attiecīgās saimniecības ēkas kadastrālās uzmērīšanas lietu (atrodas lietas materiālos)) un Nekustamajā īpašumā “Teikas” it kā esošām pamatu atliekām (turpmāk arī – Pamati). Kompetento iestāžu vērtējumā pieteicējas uzskati par iepriekšējās apbūves esamību Nekustamajā īpašumā “Teikas” nav pamatoti. Šādam kompetento iestāžu vērtējumam pievienojos arī es sakarā ar turpmāk izklāstītajiem apsvērumiem.
Iepriekšējā apbūve ir Aizsargjoslu likumā īpaši definēts jēdziens ar specifisku saturu. Proti, Aizsargjoslu likuma 1. panta 17. punkts nosaka, ka iepriekšējā apbūve ir: likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras konstatējamas dabā.
Ievērojot minēto tiesību normu, ir secināms, ka iepriekšējo apbūvi raksturo divas pazīmes: 1) nekustamā īpašuma sastāvā esošas dabā eksistējošas būves vai ēkas (vai to pamati); 2) minēto būvju vai ēku (vai to pamatu) izbūves likumīgums.
Konkrētajā lietā attiecībā uz Saimniecības ēku neizpildās otrā iepriekšējo apbūvi raksturojošā pazīme, bet attiecībā uz Pamatiem neizpildās abas no minētajām pazīmēm.
Saimniecības ēka
Pieteicēja nav spējusi uzrādīt pierādījumus, ka Saimniecības ēkas būvniecība ir bijusi likumīga vai vismaz uzrādīt pierādījumus par Saimniecības ēkas vēsturisko esamību Nekustamajā īpašumā “Teikas”. Šiem nolūkiem nav pietiekama nedz Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmata, kurā reģistrēta Saimniecības ēka, nedz arī pieteicējas kompetentās iestādēs iesniegtie Latvijas valsts vēstures arhīva un citu iestāžu dokumenti par Nekustamā īpašuma “Teikas” vēsturi.
Saimniecības ēkas reģistrācija Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatā
Saimniecības ēkas reģistrācijas zemesgrāmatā ir notikusi, balstoties uz Engures pagasta padomes 2007. gada 1. novembra izziņu par ēku un būvju piederību (turpmāk – Engures pagasta padomes Izziņa; sk. Engures pagasta padomes 2007. gada 1. novembra izziņu Nr. 3-14.1/1382 (atrodas lietas materiālos)):
Pirmkārt, ir jākonstatē, ka šajā izziņā ir ietverta nepatiesa informācija. Saskaņā ar attiecīgās izziņas pēdējo teikumu Nekustamā īpašuma “Teikas” bijusī īpašniece Daina Gavare Saimniecības ēku apsaimniekoja no 1997. gada. Tomēr, kā liecina Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatas dati (sk. Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatas izdruku (atrodas lietas materiālos)), Daina Gavare līgumu par Nekustamā īpašuma “Teikas” pirkumu noslēdza 1998. gada 13. jūlijā, bet īpašumtiesības uz Nekustamo īpašumu “Teikas” ieguva tikai 1998. gada 7. augustā. Tādējādi Engures pagasta padome ir apliecinājusi, ka Daina Gavare it kā esot rūpējusies par īpašumu ilgu laiku, pirms šis īpašums viņai vispār ir piederējis. Šāda neprecizitāte rada šaubas par Engures pagasta padomes Izziņas patiesumu arī pārējās tās daļās.
Otrkārt, ir jākonstatē, ka, izsniedzot attiecīgo izziņu, Engures pagasta padome ir pārkāpusi savu kompetenci. Šis secinājums izriet, sekojot likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” priekšrakstiem, konkrēti minētā likuma 18. pantam, 21. pantam un 22. pantam.
Likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18. pants paredz: Ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pirms 1993. gada 5. aprīļa un tai nav saglabājies īpašuma tiesības apliecinošs dokuments (līgums, apliecība par tiesībām uz mantojumu, akts par ēkas nodošanu ekspluatācijā un tamlīdzīgi dokumenti), ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatā uz šīs personas vārda, pamatojoties uz pašvaldības vai Valsts zemes dienesta izziņu, kurā norādīts, uz kāda tiesiska pamata šī persona ieguvusi ēkas (būves).
Likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 21. pants paredz: Ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pēc 1993. gada 4. aprīļa darījuma rezultātā vai mantošanas ceļā, tās zemesgrāmatā ierakstāmas uz šīs personas vārda ar nosacījumu, ka nostiprinājuma lūdzējs iesniedz pierādījumus par to, ka atsavinātājs vai mantojuma atstājējs bijis šo ēku (būvju) īpašnieks. Ja arī minētais atsavinātājs ēkas (būves) ieguvis pēc 1993. gada 4. aprīļa, iesniedzami pierādījumi par iepriekšējā atsavinātāja vai mantojuma atstājēja īpašuma tiesībām un darījuma likumību (tiesībspēja, rīcībspēja, trešās personas piekrišana, kad saskaņā ar likumu šāda piekrišana nepieciešama), līdz ir pierādītas atsavinātāja vai mantojuma atstājēja īpašuma tiesības (būvniecība, reģistrācija likumā noteiktajās iestādēs).
Savukārt likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 22. pants paredz: Ja nostiprinājuma lūdzējs nevar iesniegt šā likuma 21. pantā minētos dokumentus, par nostiprinājuma pamatu var būt tiesas spriedums, ar kuru atzītas viņa īpašuma tiesības. Sagatavojot lietu izskatīšanai, tiesa publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" sludinājumu, kurā uzaicina personas, kurām ir kādi iebildumi pret prasību, iesniegt tos tiesai triju mēnešu laikā.
No likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 18. panta, 21. panta un 22. panta izriet, ka ēku reģistrācijai zemesgrāmatā gadījumos, kad nav saglabājušies to īpašumtiesību apliecinoši dokumenti, ir piemērojama dažāda kārtība atkarībā no tā, vai persona ēku ir ieguvusi pirms 1993. gada 5. aprīļa vai pēc 1993. gada 4. aprīļa. Ja persona ēku ir ieguvusi pirms 1993. gada 5. aprīļa, ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā ir piemērojama atvieglota kārtība; šādā gadījumā ēku var ierakstīt zemesgrāmatā, pamatojoties uz pašvaldības vai Valsts zemes dienesta izziņu.
Savukārt, ja persona ēku ir ieguvusi pēc 1993. gada 4. aprīļa, ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā ir nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par tās iepriekšējo īpašnieku īpašuma tiesībām; šādā gadījumā atvieglotā kārtība nav piemērojama un ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā nav pietiekama nedz pašvaldības, nedz Valsts zemes dienesta izziņa. Ja tādu vai citādāku iemeslu dēļ personai nav pieejami pierādījumi īpašumtiesībām uz ēku, personas īpašumtiesības uz ēku ir atzīstamas vispārējās jurisdikcijas tiesā prasības tiesvedības kārtībā (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 24. novembra lēmuma lietā Nr. SKC-1023/2017 9.1. punktu).
Saimniecības ēku zemesgrāmatā reģistrēja iepriekšējā Nekustamā īpašuma “Teikas” īpašniece Daina Gavare. Viņa savas īpašumtiesības uz minēto īpašumu ieguva 1998. gada 7. augustā. Tādējādi, ja uz Nekustamā īpašuma “Teikas” šajā laikā jau atradās Saimniecības ēka, ir jākonstatē, ka Daina Gavare to ieguva pēc 1993. gada 4. aprīļa. Tas nozīmē, ka Saimniecības ēkas reģistrācijai zemesgrāmatā, ievērojot likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” priekšrakstus, nebija piemērojama atvieglota kārtība un nebija pietiekama Engures pagasta padomes (pašvaldības) izziņa. Saimniecības ēkas reģistrācija zemesgrāmatā bija nepieciešami pastāvīgi pierādījumi par Nekustamā īpašuma “Teikas” iepriekšējo īpašnieku īpašumtiesībām uz Saimniecības ēku; bet šādu pierādījumu neesamības gadījumā – tiesas spriedums, ar kuru ir atzītas Dainas Gavares īpašumtiesības uz Saimniecības ēku.
Treškārt, ir jākonstatē, ka Engures pagasta padomes Izziņā nav vērtēts Saimniecības ēkas būvniecības likumīgums vai vismaz izdarītas atsauces uz pierādījumiem, kas par to liecinātu. Bez šāda vērtējuma vai atsaucēm nevar atzīt, ka Saimniecības ēka ir likumīga ēka un kā tāda ir ierakstāma Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatā.
No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Engures pagasta padomes Izziņa ir apšaubāma no ticamības viedokļa, tā ir izdota, pārkāpjot Engures pagasta padomes kompetenci un nevarēja kalpot par pamatu Saimniecības ēkas reģistrācijai Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatā, kā arī tā nesatur jebkādu informāciju par Saimniecības ēkas būvniecības likumīgumu, kas ir pamatkritērijs ēkas reģistrācija zemesgrāmatā. Tādējādi Saimniecības ēkas reģistrācija Nekustamā īpašuma “Teikas” zemesgrāmatā nepamato Saimniecības ēkas būvniecības likumīgumu.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
