Muldoņu lecektī

Taču nē, ziniet, – tās nudien nebija nekādas abstraktas, nezināmas vai sen pensionējušās „augstas amatpersonas”. Tie bija pavisam konkrēti ļaudis, kas, atrodoties (un arī tagad turpat sēžot) augstos, nodokļu maksātāju labi apmaksātos amatos, izmantoja savu stāvokli, publiski bezatbildīgi muldot, kas pagadās uz mēles, un norādot uz iedomātiem bubuļiem, lai tikai novērstu sabiedrības uzmanību un kādam neienāktu prātā prasīt atbildību par neizdarīto no viņiem pašiem.

Numur viens – Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Viss viņam bija skaidrs, un tas arī tika skaļi vēstīts: „Baumas izplatītas apzināti ar mērķi destabilizēt situāciju Latvijā. (..) Šis laiks baumu izplatīšanai un nestabilitātes radīšanai, iespējams, arī ir apzināti izvēlēts.”

Numur divi – Valsts prezidents Andris Bērziņš. Arī eksbaņķiera kungam nebija šaubu, ka kaut kur slēpjas baiss sazvērnieku tīkls: „Baumas par nestabilitāti „Swedbank” ir bijusi mērķtiecīga akcija.”

Numur trīs – Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Kundzei, kā izskatījās, bija pieejama pavisam ekskluzīva informācija: „Baumas ir izplatītas apzināti un cilvēki, kuri to darījuši, jāsoda. „Swedbank” gadījumā nav runa par kādu augstskolas pasniedzēju, bet šeit ir iesaistīti daudz nopietnāki politiskie spēki. Neizslēdzu, ka šie spēki atrodas ārpus ES.”

Numur četri – Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis: „Cēlonis baumām par „Swedbank” stāvokli varētu būt meklējams ārzemēs.” Nu, un tā tālāk, un tā tālāk – runīgo kungu un dāmu saraksts sanāktu pagarš...

Šāda muldēšana, katrā ķibelē meklējot kādu ārējo ienaidnieku, kurš izplata ļaunas baumas, mēģina sagraut visu, kas pie mums graujams, un vēl pat akās saindē ūdeni, varētu būt attaisnojama un piedodama tantei Ņurai ar viņas pasaules uztveres un informācijas pieejamības līmeni.

Taču, piedodiet, piemēram, „Swedbank” gadījumā runa ir par valsts amatpersonām, kurām, lūk, ne tikai piemītot valstiska izturētība un politiska pieredze, bet arī esot pieejama lieliska mūsu izcili profesionālo un labi apmaksāto specdienestu analītiskā un visāda citāda informācija...

Tas, ka šie kungi un dāmas pēc ģenerālprokurora muldonības burbuli pārdūrušā paziņojuma „Swedbank” baumu tēmu tagad paši pat nepiemin un tā vietā vingrinās vērtējumos un „analīzē” jau par citiem, aktuālākiem jautājumiem, nudien neizbrīna, - tā mūsu valstī pieņemts.

(Ja netici, cienītais lasītāj, pamēģini pie sevis nosaukt kaut divus, trīs pašmāju „valstsvīrus” (kā viņi paši mīl sevi dēvēt), kuri jelkad būtu godīgi atzinuši: piedodiet, atvainojiet, tā muļķīgi sanāca, izmuldējos kaut ko galīgi šķērsām, centīšos citkārt tā nedarīt. Nez vai izdosies...)

Toties izbrīna tas, cik superaizmirstgatavi, superiecietīgi un supersaprotoši pret šādiem valstiskajiem muldoņām ir gan mediji, gan sabiedrība kopumā. Pagājuši daži mēneši, viss jau ir piemirsts un piedots – un konkrētu muldoņu nosaukšanas vietā nu tiek runāts par vārdā nesaucamām „augstām amatpersonām”. Sak’, lai neapvainojas, nabadziņi, tāpat jau viņiem grūti.

Protams, var jau piedot un aizmirst – nu, lai tak runā cilvēki, galu galā viņiem par to maksā. Taču, kamēr tā būs, nav ko brīnīties, ka šīs un citas augstās amatpersonas dzīvos svētā pārliecībā, ka dzīvo politiskajā leiputrijā – tādā siltā un komfortablā muldoņu lecektī, kur konkrētus darbus (vai atzīšanos konkrētā neizdarībā) lieliski var aizvietot ar publiskām norādēm uz mistiskiem ļaundariem, un publika ir sajūsmā.

Kā tas izskatās praksē? Lūk, piemērs saistībā ar tām pašām „Swedbank” baumām. Rau, uzreiz pēc krīzes banku uzraugi – Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) paziņoja, ka nu tik izstrādāšot veselu krīzes komunikācijas plānu, kas visiem būšot saprotams un skaidrs, savukārt tas pats Dombrovskis vēstīja, ka „jau tiek gatavots krīzes pasākumu plāns, lai neatkārtotos „Swedbank” ažiotāža”.

Nu, vairāk kā pēc pusgada premjera preses sekretārs uz jautājumu, kur tad tieši ir šis valdības vadītāja personiski solītais krīzes pasākumu plāns, teic - šādu plānu esot sagatavojusi un Finanšu sektora attīstības padomē prezentējusi FKTK, un viņš „domājot, ka viņi neliegs jums iespēju ar plānu iepazīties”.

Bet, kamēr premjera pārstāvis „domā”, komisija ziņo, ka tā kaut kādu plānu tiešām it kā esot izstrādājusi, taču – cik pārsteidzoši, vai ne? – tas tomēr katram gadījumam pasludināts par ierobežotas pieejamības informāciju. Jo kam gan sabiedrībai zināt, ar kādām muldonības pērlēm to cienās nākamreiz.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: