Iesaki rakstu: 
Ir tāds mīts, ka visnekompetentākais, visaprobežotākais, visrīcībnespējīgākais jaunā Ministru kabineta loceklis esot ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Jāatzīst, arī man bija tādas aizdomas, bet nu varu paziņot – Kristovska kungs neizbēgami zaudē šo goda nosaukumu, ko viņam pārliecinoši atņem jaunais satiksmes ministrs Uldis Augulis komplektā ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski.
Sakiet, lūdzu, ko jūs darītu, ja uzzinātu, ka zaglīgs kaimiņš ir nočiepis jums no pagraba zāles pļāvēju un aizstiepis to uz lombardu? Varianti vairāki: a) ietu pie kaimiņa un viņu tā kārtīgi papurinātu, b) ietu uz policiju, rakstītu iesniegumu un pieprasītu kriminālprocesu, c) ietu uz lombardu, pārliecinātos, ka zāles pļāvējs tiešām ir tur, un vai nu mēģinātu to kā zagtu atdabūt uzreiz, vai arī piekodinātu to novākt no pārdodamo mantu stenda.
Ir iespējami vēl kādi apakšvarianti, taču kopumā, ja jūs būtu labi sava zāles pļāvēja saimnieki, jūs rīkotos kaut kā tā, vai ne? Un nevis, piemēram, rakstītu vēstuli zāles pļāvēju ražotājam, lai noskaidrotu, vai tā rīcībā gadījumā nav ziņu, ka jūsu zāles pļāvējs varētu būt aizceļojis no jūsu pagraba lombarda virzienā, bet, ja tā, kāds varētu būt jūsu zāles pļāvēja pašreizējais tiesiskais statuss? Vai ne?...
Kā varbūt esat pamanījuši, arī Latvijas valsts uzskata (vai vismaz skaļi apgalvo, ka tā uzskatot), ka tai nočiepts zāles pļāvējs aviokompānijas airBaltic preču zīmju izskatā, kuras nu kopš 16. decembra ir saķīlātas Latvijas Krājbankā un tās mātes bankā Snoras.
Jautājums – vai ticēt Latvijas valstij tās premjera Valda Dombrovska un satiksmes ministra Ulda Auguļa personā, ka tā ir sava zāles pļāvēja labs saimnieks un ka tai tiešām interesē šo derīgo un vērtīgo uzparikti atgūt?
Atļaušos teikt īsi un skaidri – nē, protams, un tas nav izskaidrojams tikai ar latvju politiķu tradicionālo gļēvumu un neizlēmību vien.
Ja Latvijas valsti šo indivīdu personā tiešām interesētu preču zīmju atgūšana un ja Latvijas valsts patiešām būtu pārliecināta, ka tās viņai aizstieptas nelikumīgi (kas patiesībā nebūt nav īsti skaidrs), tā tieši tāpat kā zāles pļāvēja īpašnieks jau sen būtu aizskrējusi kaunināt un purināt zagli, vērsusies ar iesniegumiem tiesībsargāšanas iestādēs – nu, vai vismaz precīzi noskaidrojusi, kas tad ar preču zīmēm ir noticis.
To visu izdarīt valstij ir bezgala vienkārši – gan izsaukt uz tepiķa airBaltic prezidentu un vismaz pieprasīt paskaidrojumus, gan nomotivēt mūsu jauko iekšlietu ministri atrauties no Fermas un kaut reizi kaut ko izdarīt valsts labā, galu galā – apmēram pusminūtes laikā Komercķīlu reģistrā noskaidrot, ka preču zīmes ir skaidri un nepārprotami ieķīlātas.
Taču tā vietā enerģiska un stingra rīcība Dombrovska, Auguļa un Co. izpratnē ir... vēlreiz pajautāt Patentu valdei, kas tad īsti noticis ar airBaltic preču zīmēm, kaut patiesībā šai iestādei ar preču zīmju ieķīlāšanu ir vēl mazāk sakara kā zāles pļāvēju rūpnīcai ar jūsu zaglīgo kaimiņu un piemājas lombardu.
Ar vārdu sakot, Dombrovska un Auguļa rīcību nosaukt par muļķa laišanu, - tas viņiem vēl ir kompliments.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
