Mums nav morālu tiesību pieciest Latvijas politikā „Progresīvos” – spēku, kas netieši atbalsta slepkavas un teroristus
Alvis Hermanis09.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīt man teātrī pirmizrāde, taču jau ceturto dienu nespēju domāt ne par ko citu kā par baisajiem notikumiem Izraēlā. Internetā parādās arvien vairāk informācijas un video par palestīniešu zvērībām. Nupat redzēju uzfilmētu to, kā ģimenes galva palīdz izglābties visai savai astoņu cilvēku ģimenei, lai pa jumta lūku izkļūtu brīvībā no teroristu aplenktas mājas. Kad visi bērni un sieva ir drošībā, tad tēvs tiek nogalināts. Arī šī slepkavība ir uzfilmēta.
Un paralēli es domāju par Latviju. Un nekādi nespēju aptvert, ka Latvijas valdībā joprojām ir partija, kuras politiķi un viņu sekotāji netieši atbalsta šos slepkavas („Hamas” ir likumīgi tautas ievēlēta organizācija cita starpā), motivējot to visu ar "viss nav tik viennozīmīgi".
Vakar uz teātri bija atbraukusi Latvijas televīzija un radio, taču es atteicu interviju, jo privāti esmu nolēmis boikotēt jebkuru pasākumu, kurā piedalās "Progresīvo" politiķi. Un, kā zināms, Latvijas "sabiedriskie mediji" viņiem simpatizē un nepārtraukti un uzstājīgi dod tiem ideoloģisko platformu.
Daudzi man pārmetīs paranoju, taču pilsonim nav daudz izvēles iespēju kā pretoties šim neiedomājamam absurdam - mūsu valsts pārvaldē šobrīd atrodas partija, kas netieši atbalsta terorismu, slepkavības un izvarošanas. Oficiālos paziņojumos viņi trīs dienas pēc notikumiem raksta pareizos teikumus, taču savos soctīklos turpina atbalstīt un attaisnot slepkavas.
Vienmēr esmu iestājies par viedokļu dažādību, taču šī tolerance beidzas tur, kur sākas cilvēku nogalināšana.
Mēs varbūt varam vēl pieciest "Progresīvos", kamēr viņi cīnās pret nacionālas valsts ideju vai pret Dziesmu svētkiem. Taču mums nav morālu tiesību pieciest Latvijas politikā spēku, kas netieši atbalsta slepkavas un teroristus.
Es aicinu visu Latvijas sabiedrību turpmāk boikotēt jebkuru pasākumu, kurā iesaistīti "Progresīvo" partijas politiķi un viņu ideologi. Arī tad, ja tie ir ministri, vēl jo vairāk - aizsardzības.
Un, jā, - tāpat arī ceru, ka "Progresīvo"aktīvisti nekad vairs nenāks uz Jauno Rīgas teātri. Es tiešām ceru viņus tur vairs nekad neredzēt.
Ja pārējiem politiķiem, prezidentiem un drošības dienestiem tas liekas OK, kas tagad notiek, tad šeit vienīgā cerība uz pilsoņiem un Latvijas sabiedrību.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
