Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Mūslaiku vēsture: kā sākās runas par oligarhiju

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
16.12.2010.
Komentāri (9)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējo pāris nedēļu notikumi likuši ar jaunu sparu atsākties runām par Latvijas atlikušā oligarha aizvien pieaugošo politisko un ekonomisko ietekmi. Pietiek šodien publicē nodaļu no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, kas atgādina – kā tad sākās pirmās runas par oligarhu nākšanu pie varas un kā Latvijā pamazām, pamazām parādījās pirmie ekonomiskie grupējumi.

Latvijas galvenā kluba rašanās

Kad 1991. gada nogalē presē parādījās virknes sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstīts novēlējums „Veiksmīgu un pārmaiņām bagātu Jauno gadu!”, nez vai kāds varēja iedomāties, ka šis pilnīgi nekaitīgais sludinājums aizsāks vispirms aizvien pieaugošus runu uzplūdus par oligarhijas nākšanu demokrātijas vietā, bet ar laiku – arī pavisam īstu ekonomisko grupējumu un arī oligarhu parādīšanos, liekot Jānim Jurkānam publiski paziņot: „Skaidri redzam – šodien Latvijas politiku savās rokās tur trīs, varbūt četri cilvēki. Es pat teiktu vēl skarbāk – tur to aiz rīkles.”

Jaungada novēlējuma parakstītāji tiešām bija tālaika Latvijā lielākoties plaši pazīstami – ne tikai augstas amatpersonas, politiķi vai viņiem pietuvināti ļaudis (Sergejs Ancupovs, Mārtiņš Arnītis, Indulis Bērziņš, Valdis Birkavs, Jānis Bunkšs, Ojārs Kehris, Jānis Krūmiņš (attēlā), Egīls Levits, Andrejs Panteļējevs, Māris Steins un Mārtiņš Virsis), bet arī dzejnieki, komponisti, sportisti, pat pa kādam filozofam un uzņēmējam – sludinājumā varēja atrast arī parakstus, ko bija atstājis Helmūts Balderis, Leons Briedis, Māris Graudiņš, Imants Kalniņš, Vladimirs Kuļiks, Zigmārs Liepiņš, Juris Podnieks, Olafs Pulks, Igors Šuvājevs un Valdis Valters.

Parakstītāju kopskaits bija precīzi acīte jeb 21, un bieži tiek uzskatīts, ka tieši ar šo apsveikumu tad arī sākās mūsdienu Latvijas teju vai visleģendārākās un teiksmainākās neoficiālās struktūras – Kluba 21 īstā vēsture. Taču tā gluži nav – kad atklātībā tikai divus gadus vēlāk nāca kluba dibinātāju pilnais saraksts, izrādījās, ka, pirmkārt, tajā ir krietni vairāk nekā divdesmit viens dibinātājs (ja precīzi – 63 jeb trīsreiz 21), bet, otrkārt, ne visi Jaungada apsveikuma parakstītāji tiešām kļuvuši par kluba – kura oficiālais nosaukums ir nevis Klubs 21, bet Eiropa 21 – radītājiem un biedriem. (Eiropa 21, protams, bija atsauce uz Latvijas likteni 21. gadsimtā, taču kluba dibinātāji piemeklēja vēl virkni nozīmīgu divdesmitviennieku – tā bija gan acīte, gan ANO Cilvēktiesību deklarācijas 21. pants, kas paredz pulcēšanās brīvību, gan 1991. gada 21. augusts, kad Latvija atguva reālo neatkarību, gan 1921. gads, kad Latvija pirmoreiz kļuva starptautiski atzīta valsts…) Tomēr jebkurā gadījumā sarakstā bija atrodams tik kupls pulks gan vēl mūsdienās prominentu, gan odiozu un arī vienkārši acīmredzami „masai” piesaistītu ļaužu, ka kluba dibinātāju saraksts var būt interesants arī mūsu dienās.

Un tātad – Kluba 21 dibināšanas akta parakstītāji bija ne tikai jau zināmie tautas apsveicēji I. Bērziņš, V. Birkavs, L. Briedis, J. Krūmiņš, I. Šuvājevs, V. Valters, M. Arnītis, H. Balderis, J. Bunkšs, S. Ancupovs, J. Podnieks, M. Steins, O. Pulks un M. Virsis, Z. Liepiņš un V. Kuļiks, bet arī Arvils Ašeradens, Inese Birzniece, Aivars Borovkovs, Jānis Brēmers, Artis Bute, Imants Daudišs, Leonīds Esterkins, Rodrigo Fomins, Māris Gailis, Vitālijs Gavrilovs, Andris Gūtmanis, Vladimirs Hodakovskis, Edvīns Inkēns, Viesturs Koziols, Līga Krapāne, Jānis Krievs, Ģirts Kristovskis, Ivars Ķirsons, Imants Lieģis, Eduards Maharevs, Aleksandrs Maļcevs, Alla Petropavlovska, Dzintra Pededze, Kārina Pētersone, Andris Piebalgs, Uldis Pāže, Jānis Rozenfelds, Ojārs Rubenis, Ādolfs Sadauskis, Druvis Skulte, Gunārs Slavinskis, Jevgēņijs Šihmanis, Jānis Šipkēvics, Ārijs Ūdris un Valdis Ziemelis.

Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem? Turklāt laika gaitā šis īpatnais pulks kļuva vēl lielāks – 1993. gada nogalē Kluba 21 biedru rindās jau bija arī Vilnis Baltiņš, Ivars Bārs, Alfrēds Čepānis, Raitis Černajs, Helēna Demakova, Aivars Endziņš, Aigars Freimanis, Jānis Gavars, Māris Graudiņš, Viktors Kalnbērzs, Imants Kalniņš, Ojārs Kehris, Ilmārs Geige, Jānis Gobiņš, Guntis Grīnbergs, Ēriks Gruntšteins, Mihails Gurēvičs, Ilze Jurkāne, Juris Karlsons, Justs Karlsons, Vilis Krištopans, Jūlijs Krūmiņš, Jānis Ķīsis, Georgs Lansmanis, Slava Lerners, Egils Levits, Maira Mora, Mārtiņš Perts, Pāvels Stabņikovs, Jānis Stradiņš (goda biedrs), Arkādijs Talalajevskis, Žoržs Tikmers, Jānis Ūdris, Laima Vaikule, Juris Vīksniņš, Jolanta Vodopalasa, Tatjana Zandersone un Juris Žagars. Beigu beigās Klubā 21 bija atrodami pat tādi ļaudis kā kvēlais nacionālis Juris Dobelis, kurš gan no tā izstājās, paziņojot, ka nevēloties būt vienā organizācijā ar „reakcionārā” laikraksta SM žurnālisti A. Petropavlovsku.

Formāli visi dibinātāji bija apliecinājuši, ka iestājas Klubā 21 kā „brīvprātīgā sabiedriskā organizācija, kura ir izveidota, lai sekmētu demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, atbalstītu indivīda un sabiedrības brīvības idejas, veicinātu privāto iniciatīvu un brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, sekmētu Latvijas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras uzplaukumu, veicinātu personiskos kontaktus un domu apmaiņu kluba ietvaros”. Savukārt pats Klubs 21 saskaņā ar tā pilnīgi oficiālajiem statūtiem darīja tikai labus un atzīstamus darbus – „regulāri rīko kluba biedru sanāksmes, piedalās ekonomisko, kultūras, izglītības un sociālo programmu izstrādāšanā, realizācijā un atbalstīšanā, organizē labdarības pasākumus, lekcijas, koncertus, izstādes, sporta un citus pasākumus, sniedz vispusīgu atbalstu atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedriskām organizācijām, kustībām, kuru darbības mērķi sakrīt ar Kluba 21 darbības mērķiem, brīvi izplata informāciju par savu darbību, popularizē liberālisma idejas, var uzturēt sakarus ar citu valstu sabiedriskām organizācijām, var veikt citu darbību, kas nav aizliegta Latvijas Republikas likumdošanā”.

Tā bija oficiālā puse, savukārt ne tik oficiāli populārākā versija bija nedaudz cita: būtībā pie Latvijas pirmā un, iespējams, visietekmīgākā politekonomiskā grupējuma veidošanās vainojami divi cilvēki, kuri paši vēlāk par politikas pirmā līmeņa veidotājiem vai liela mēroga uzņēmējiem tā arī nekļuva, – Augstākās Padomes deputāti J. Krūmiņš un I. Bērziņš. Tieši viņi 1992. gada sākumā Reiterna namā savāca kopā bariņu domubiedru (un vienkārši interesentu – kā to pašu tolaik bezgala populāro mākslinieku A. Buti, kam vienkārši tika ieteikts atnākt līdzi uz interesantu pasākumu), ar kuriem kopā domāja spriest, kā tālāk attīstīties valstij un kā sabalansēt politiķu un komersantu intereses.

Tiesa, jau no paša sākuma šie plāni un ieceres bija, maigi izsakoties, ļoti atšķirīgi. No ideālisma tā arī „neizārstējies” J. Podnieks formulēja uzņemšanas klubā un pašas organizācijas pamatfilozofiju – mainīt apziņu, ka būt bagātam ir slikti, un faktiski likvidēt sabiedrības „nabadzības domāšanu”. Vēl citi kluba izveidošanas iniciatori kala vēl grandiozākus sabiedrības audzināšanas un uzlabošanas plānus, bet pirmo Kluba 21 prezidentu J. Krūmiņu uz tā dibināšanu bija mudinājusi apziņa, ka politiskā vara sāk attālināties no naudas varas un otrādi. Tikmēr ne mazumam ļaužu Klubs 21 jau 1992. gadā bija tikai un vienīgi vieta, kur stiprināt kontaktus un gūt pieeju „valstiskiem cilvēkiem”, kuri citādi atradās faktiski nesasniedzamā attālumā. Pat A. Panteļējevs vēlāk atzina, ka klubs bijis tā vieta, kur politiķi varēja konsultēties ar uzņēmējiem un otrādi, kļūstot par tādu kā lobēšanas instrumentu, bet, protams, tiešām samazinot attālumu starp biznesu un politiku.

Aizdomas un patiesība

Reālajā dzīvē šī attāluma samazināšana notika šādi: kluba biedri kopā savācās reizi nedēļā – piektdienas vakarā, kad kāds no viņiem vai īpaši uzaicināts viesis uzstājās ar referātu, kam sekoja pārrunas neformālā gaisotnē. Niekošanās ar sulu un riekstiņiem vidēji vienam apmeklētājam vakarā izmaksāja 1000–1200 Latvijas rubļus vai 5–6 latus (vēl 1993. gadā tā bija vērā ņemama nauda), lai gan dzirdēts, ka tieši šo neformālo pārrunu laikā viens otrs latviešu politiķis pirmoreiz nomēģinājis tādu jaunmodīgu stimulatoru kā kokaīnu. Un, protams, šādi tādi uz šīm pārrunām nemaz netika – ja neskaita dibinātājus, tad katram cilvēkam, kurš vēlējās iestāties Klubā 21, bija jāsavāc 21 biedra piekrišana (turklāt pret nedrīkstēja būt neviens esošais biedrs, – šādā veidā dibinātāji centās nodrošināt to, lai klubā būtu sabiedrībā pazīstami cilvēki bez sliktas reputācijas, toties ar vēlmi kaut ko sasniegt vai jau esošiem sasniegumiem) un vēl jāmaksā mēneša biedra nauda – 21 kādā (jebkurā) valstī apgrozībā esoša naudas zīme. Tikai īstenajam biedram bija atļauts ierasties uz kluba sanākšanām un vēl paķert līdzi pa kādam personiskam viesim.

Protams, diskusijas, lekciju klausīšanās, brīvības (kas oficiāli skaitījās kluba biedru kā kārtīgu liberālisma draugu faktiskā pamatvērtība) slavināšana, riekstiņu graušana un kontaktu dibināšana bija tikai viena no Kluba 21 darbības izpausmēm. Cik tādu bija īstenībā – un kuras bija būtiskākās? Krasu viedokli šajā ziņā pārstāv toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli Klubs 21 jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī – nu, vismaz parlamentā noteikti: kā nekā Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks tolaik bija V. Birkavs, Ekonomikas komisijas vadītājs – O. Kehris, Augstākās padomes atbildīgais sekretārs – I. Daudišs, Ārlietu komisijas vadītājs – I. Bērziņš. Savukārt visiem skeptiķiem J. Škapars oponēja ar vārdiem: „Kluba mērķis, īsi sakot, ir varas jautājums. (..) Klubs ir koferis ar dubultdibeniem. Pirmais slānis ir relaksācijas forma – pasēdēt, iedzert šampanieti, patērzēt, bet klubam paliks arī otrais – slēgtais līmenis. Klubam ir lietas, viņi negrib, lai tas nāk ārpusē…”

Oficiāli, protams, klubs nekad nekādas oficiālās varas sviras tā arī neieguva, taču jebkurā gadījumā apšaubāms nav viens: ja arī Klubs 21 nefunkcionēja kā neformālais varas centrs, tas viennozīmīgi kalpoja par aizmetni un sava veida „fārmklubu” Latvijas 90. gadu absolūti ietekmīgākajai partijai – savienībai Latvijas ceļš. Tiesa, kluba vadība ilgu laiku dievojās par pilnīgi pretējo – piemēram, tā viceprezidents V. Birkavs to atkārtoja un atkārtoja, un viens no kluba biedriem M. Gailis vēl pēc gadiem apgalvoja, ka daudzi par jaunas partijas dibināšanu tiešām domājuši, taču tāda vienota plāna jau Kluba 21 dibināšanas brīdī tiešām neesot bijis: „Pašā klubā par to tika diskutēts mazāk, neviens tā īsti nezināja pat, kad būs vēlēšanas.” Līdzīgu viedokli pauda arī cits kluba biedrs E. Inkēns: „Kad nodibinājās Klubs 21, sākotnēji varbūt nebija mērķis – izveidot partiju, bet tas bija zemapziņā.” Savukārt vēl vienu versiju vēl kluba pastāvēšanas laikā izklāstīja „klubistu” tāpat ieaicinātais publicists Vladlens Dozorcevs: „Noskaidrojās, ka viņi pat domājuši par to, vai vispār vērts tagad ņemt varu, jo ekonomikas lejupslīde turpināsies. Tāpēc it kā vajadzētu atdot varu radikāļiem un pēc tam nākt pašiem – baltos kreklos. Mēs ar [Jāni] Jurkānu viņiem pateicām, ka ar to nevar spēlēties. (..) Viņiem bija konsultācijas ar visiem iespējamajiem grupējumiem, izņemot tikai Līdztiesību. Viņiem bija vienalga, ar ko būt kopā, lai tikai sasniegtu mērķi.”

Tiesa, krietni kategoriskāk jau deviņdesmito gadu sākumā izteicās V. Kuļiks – viens no pirmajiem trim kluba viceprezidentiem: „Klubs nav politiska partija. Es uzreiz pateicu, ka, ja tā notiks, tad man nav pa ceļam. Es neesmu politiķis un esmu ārpus nacionālām pretrunām.” Taču, pat ja par partijas veidošanu nerunāja kluba sanākšanu publiskajā daļā, tas vēl nenozīmē, ka atsevišķi kluba biedri nebūtu sākuši vākt gaidāmo 5. Saeimas vēlēšanu triecienbrigādi. Lai nodrošinātu panākumus, tika uzņemti sakari arī ar Pasaules brīvo latviešu apvienību un tās vadītāju Gunāru Meierovicu. (Starp citu, sakaru veidošanas periodā gadījās arī pa kuriozam, piemēram, G. Meierovicam bija radušies iebildumi pret vēlēšanu kandidātu listē iekļauto M. Gaili – viņš taču esot tiesāts par izvarošanu! Izrādījās, ka G. Meierovics M. Gaili sajaucis ar Lauku Avīzes žurnālistu Ingu Gailumu, kuram tiešām iepriekš bija radušās pamatīgas problēmas ar likuma sargiem.)

Interesanti, ka tieši Kluba 21 birka bija tā, kas daudzus rietumniekus darīja piesardzīgus no iesaistīšanās topošajā partijā – Ameriku bija sasniegušas baumas, ka klubā iesaistījušies arī uzņēmēji ar ne visai labu slavu. Daļai aizokeāna tautiešu vispār bija īpatnēja attieksme pret vēlēšanu kampaņu, jo viņi uzskatīja, ka pieņemt ziedojumus no Latvijas uzņēmējiem nedrīkst – neviena godīga komersanta te tāpat nav, bet ar blēžiem sapīties nav prāta darbs. No tālās Amerikas atskanēja pat dažas ļoti dusmīgas balsis, piemēram, Lotārs Stūre no Indianapoles latviešu presei rakstīja šādus vārdus: „PBLA ar satelītiem ir nodevusi trimdas tautiešus un latvju tautu, bet, kārodami pēc mīkstiem krēsliem, ir gatavi bučoties un sēdēt kopā vienalga ar ko – kaut ar lielkomunistiem, kaut ar velnu. PBLA iestājās blokā ar lielkomunistiem, ar bēdīgi slaveno Klubu 21.”

Tomēr atsevišķi protestētāji procesus ietekmēt nespēja – 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš svinēja pārliecinošu uzvaru. Tiesa, uz paša kluba darbību tā nedaudz paradoksālā kārtā atstāja postošu iespaidu – varas centram pārvirzoties uz oficiālo struktūru pusi, Klubs 21 sāka aizvien vairāk nīkuļot, un jau 1993. gada beigās V. Dozorcevs publiski paziņoja, ka politiskajā dzīvē klubam vairs neesot nekādas ietekmes. Savukārt īstais beigu sākums bija novērojams 1996. gada pirmajās dienās: tad atklātībā parādījās ziņas par gaidāmu kluba biedru pilnsapulci, un tā viceprezidentam I. Bērziņam nācās informāciju publiski nosaukt par „vienkāršu preses pīli”, atzīstot, ka kluba ceturtās jubilejas svinības nenotiks prozaiskas biedru neieinteresētības dēļ, un vēl piebilstot, ka arī leģendārās un mitoloģizētās struktūras likvidēšana nav iecerēta viena vienīga pamatiemesla dēļ: „Kāpēc atņemt cilvēkiem mītu, ka ir tāds ļaundaris Klubs 21, ko var neieredzēt un vainot daudzās valsts likstās?...”

Kluba 21 pēcteči

Tiesa, arī pēc Kluba 21 agonijas nezuda kārotāji izveidot – un saskatīt – kādu neformālu, bet ietekmīgu „grupējumu”. Tā, piemēram, šī paša 1996. gada februārī parādījās ziņas par to, ka E. Inkēna, J. Jurkāna un Centrālās savienības Turība bosa Ivara Strautiņa virsvadībā notikusi jauna – Kluba 22 dibināšana, kurā piedalījies ne tikai iepriekšējā kluba veterāns I. Bērziņš, bet arī vēlākais miljonārs Atis Sausnītis, politiķi Juris Kaksītis un Māris Grīnblats, ekspremjers un tobrīdējais neveiksmīgais Krājbankas prezidents Ivars Godmanis un Zemes bankas prezidents Andris Ruselis. Vēl pēc pusgada jau pilnā nopietnībā tika baumots, ka jaunais klubs, kas savu sanākšanas vietu atradis tobrīd pazīstamajā ēdināšanas iestādē Lielais kamielis, kļūšot par pamatu Reformu partijas izveidei pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Lauku Avīzes galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš publiski aizrunājās pat tiktāl, ka politika jau labu laiku tiekot veidota ne Saeimā, ne valdībā, bet gan Lielajā kamielī, savukārt tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Ādamsons vēstīja, ka jaunā superbagāto partija pulcēšot zvaigznes, par kurām vēlētāji balsos bez domāšanas.

Zvaigžņu un zvaigznīšu klubā tiešām bija pietiekami: papildus jau Klubā 21 redzētiem ļaudīm šeit bija arī Latvijas ceļa biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un Tēvzemei un brīvībai pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas Saimnieks – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs J. Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs. Tomēr beigās ticamāka izrādījās krietni piezemētākā versija, ka jaunais klubiņš ticis izveidots tobrīd ietekmīgās, bet nākamajās vēlēšanās krahu piedzīvojušās Demokrātiskās partijas Saimnieks pīlāru iekļaušanai politiskajās shēmās: tā arī tikai ļaužu valodās palikušās Reformu partijas vietā pasaulē nāca Andra Šķēles Tautas partija, kur „zvaigžņu” pirmsākumos nemaz tik daudz nebija, savukārt jaundibinātā Nacionālā reformu partija drīz vien piedzīvoja pelēcīgu galu, kad pat tās priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins aizmuka uz to pašu Tautas partiju.

Taču tas, protams, nenozīmēja politekonomisko grupējumu galu; gluži otrādi – tieši ap 1996. gadu publiskās vaimanas par oligarhijas kundzību sāka sist augstu vilni. Pazīstamais mācībspēks un vienlaikus Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Ojārs Skudra bija publiski izmisis par Latvijas nepilnīgo demokrātiju un „oligarhijas valdīšanu”; Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītājs Juris Bojārs tikpat publiski vēstīja, ka „Latvijā nav demokrātijas, bet tipiska bagāto vara – oligarhija, par naudu var nopirkt jebkuru un jebko. Reżīms jānomaina pēc iespējas drīzāk”; Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītāja Vaira Paegle (kura pēcāk pēc publiskas iestāšanās pret A. Šķēli nākamajās vēlēšanās izlidoja no Tautas partijas valdes) paziņoja, ka Latvijā darbojoties sakropļotas partiju sistēmas izveidota oligarhija; prese sāka aizvien skaļāk runāt par to, ka valstij draudot „oligarhu kliķes kontrole pār privatizējamiem valsts monopoliem”; visbeidzot, 1998. gadā pat Ministru prezidents Guntars Krasts nāca klajā ar veselu programmatisku „pretoligarhu” vēstījumu, kura atsevišķi fragmenti varēja būt pietiekami aktuāli arī daudzus gadus vēlāk:

„Kapitāla koncentrācija dažu finansu un ekonomisko grupējumu rokās tuvāko 2–3 gadu laikā Latvijā var sasniegt tādu līmeni, ka tas var apdraudēt gan ekonomikas stabilitāti, gan arī politisko demokrātiju mūsu valstī. Ja šie grupējumi panāk, ka arī visu četru valsts varas atzaru (ieskaitot masu informāciju līdzekļu) intereses saplūst ar šo grupējumu interesēm, par patiesu demokrātiju, vidusslāņa un inteliģences lomu varam aizmirst. Ir jāpanāk, lai valsts vara būtu pietiekoši stipra sabiedrības interešu aizstāvībā. Tādēļ nepieciešams novērst šo grupu ietekmi uz visiem valsts varas atzariem. (..) Nobeidzot šo tēmu par kapitāla koncentrāciju, gribētu lietot kāda filozofa pirms 400 gadiem teiktos vārdus: ar naudu ir tāpat kā ar mēsliem. Ja tie vienmērīgi izkaisīti pa lauku, tie nes labumu, ja sakrauti lielās čupās, tad tie dod tikai smaku.”

No runām – pie darbiem?

Visās minētajās runās un paziņojumos bija tikai viens neliels defekts – līdz pat 1998. gada sākumam netika minēti ne konkrēti oligarhijas pārstāvji un diriģenti, ne skaidri noformējušies politekonomiskie grupējumi.

Jau 1995. gada jūlijā Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē paziņoja: „Nākot pie varas, ja vēlētāji par mums nobalsos, mēs ne tikai iepazīstināsim žurnālistus, bet tiks ierosinātas krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos. (..) Šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā.” Taču… bijušais iekšlietu ministrs nenosauca nevienu pašu uzvārdu vai kompāniju, bet tad, kad Saimnieks Saeimas vēlēšanās patiešām bija viens no uzvarētājiem, skaļās Latvijas izlaupītāju prāvas tā arī palika tikai priekšvēlēšanu solījumu līmenī.

Lietuvas preses tajā pašā 1995. gada publikāciju, kurā tika pieminēts „Valmieras grupējums”, Latvijā pat nepamanīja, toties jo skaļāka bija reakcija uz cita izbijuša iekšlietu ministra – Jāņa Ādamsona paziņojumu: viņš 1996. gada 9. martā televīzijā nāca klajā ar apgalvojumu, ka Latvijā pastāvot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi – „strīpainie” un „pumpainie”, no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm. Tostarp „pumpainie” kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu un vēloties arī pārņemt Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu. Turklāt J. Ādamsons sauca arī vārdus (tiesa, tikai no „pumpaino” nometnes) – līdz ar premjeru Andri Šķēli tajā esot lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, Zemnieku savienības dezertieris Gundars Bērziņš, premjera padomnieku korpusa (saukta arī par „asiņainajiem punduriem”) pārstāvis Edmunds Krastiņš un advokāts Andris Grūtups.

Tiesa, izjutis preses un pašu par „pumpainajiem” nodēvēto publisko reakciju, J. Ādamsons faktiski jau nākamajā dienā tā vietā, lai atklātu grupējumu sastāvu un struktūru, sāka taisnoties, apgalvojot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver humoristiski un ne tik nopietni. Tomēr teiku par „pumpaino” un „strīpaino” grupējumiem mediji ik pa brīdim J. Ādamsonam pieminēja arī turpmākajos gados, bet tikmēr konsultantam un A. Šķēles tolaiku padomdevējam Mārcim Bendikam ir sava versija par šo apzīmējumu patieso izcelsmi un J. Ādamsona paziņojumam sekojušajiem notikumiem, kad viss A. Šķēles premjera birojs un citi līdzgaitnieki aizrautīgi demonstrēja savas pumpainās kaklasaites:

„Tas viennozīmīgi ir mans izcilākais darbs manā dzīvē. Tas radās Tautsaimniecības pētniecības fondā un kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitim Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas. Piektdienas vakarā bija zināms, ka viņš brīvdienās nāks klajā ar šo paziņojumu. Viņš lietoja šos izteicienus, pats nesaprazdams, ko tas nozīmē. Mums bija sazvanīšanās mazajā birojā. Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita. Man pumpainas šlipses jau bija pirms tam. Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar 20 pumpainām šlipsēm. Mēs vēl drusku uzkurinājām šo situāciju un teicām žurnālistiem, lai paķer līdzi fotogrāfus. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu.”

Toties vienlaikus teorētiķi un mediji risināja garumgaros strīdus par to, kas tad īsti būtu un kas nebūtu saucams par oligarhu: galu galā no viena sausās teorijas viedokļu varianta oligarham jābūt ne tikai ievērojamai ekonomiskajai un politiskajai varai, bet arī saviem medijiem, – un to nu Latvijā oficiāli nebija faktiski nevienam ekonomiskajam grupējumam. Turklāt uz šiem strīdiem vēl gadus vēlāk mēdza atsaukties paši par oligarhiem dēvētie: piemēram, tas pats A. Šķēle 2002. gada pavasarī uz jautājumu, vai viņš sevi atzīst par oligarhu, jokojoties atbildēja – ja ņem vērā to, ka viņš nesen kļuvis par žurnāla Dārzs un drava līdzīpašnieku, tad varot viņu pieskaitīt oligarhiem, taču vispār jau viņš esot gandarīts, ka „mūsu valstī nevienam nav izdevies sasniegt tādu ietekmes līmeni, lai nosauktu sevi par oligarhu”. (Tiesa, jau tā paša gada vasarā A. Šķēle atzina, ka „par klasisku oligarhu Latvijā var apzīmēt tikai vienu cilvēku, un tas ir Aivars Lembergs”, bet dažus gadus vēlāk viņš visā nopietnībā par oligarhu gana skaidri nodēvēja... Baltic International Bank lielāko īpašnieku un Einara Repšes kreditētāju Valēriju Belokoņu.) Vēl vairāk, arī desmit gadus pēc oligarhijas ietekmes apdziedātāju aktivitāšu sākuma sociologs Aigars Freimanis uzskatāmi parādīja pašmāju analītiķu spējas grupējumu un oligarhu uziešanā, uz jautājumu „kad mums parādījās oligarhi?” atbildot šādi:

„Oligarhu aizmetnis mums parādījās... Kas tad vispār ir oligarhs? Tas ir tad, kad viņa rīcībā ir vairāk ekonomisko un varas resursu kā lielam vairumam vai kā visiem citiem. Tas bija saistīts ar pirmajiem privatizācijas vai prihvatizācijas procesiem, kuriem šodien var piemērot tikai morālas mērauklas un no šīm pozīcijām vērtēt. Likumu vakuums un morāles principu vakuums neliedza viņiem piesavināties šīs lietas. Tas bija likuma telpas tukšums. Un tad bija nākamais etaps, kas tika izmantots, pašiem ejot politikā vai izmantojot saistītos politiķus oligarha piramīdas vai resursu tālākai nostiprināšanai, vai bagātības vairošanai. Bet mūsējie nav tādi lieli oligarhi. Viņi ir sīki plēsoņas, kas maļas lauciņā, kurš viņiem ir ierādīts. Latvija nav tajā līmenī, lai varētu nopirkt Anglijas augstākās līgas klubu vai pasaulē lielāko jahtu. Krievi to var…”

Tiesa, Latvijas vēsturē tomēr bija atrodams brīdis, kad abstraktās runas par oligarhiem un grupējumiem kļuva nesalīdzināmi konkrētākas. Vēl vairāk – runas strauji pārgāja darbos, turklāt to, ka šāds brīdis pienāks, varēja nojaust jau uzreiz pēc J. Ādamsona „pumpaini strīpainajiem” paziņojumiem, kad E. Krastiņš, atbildot uz tiem, tikai noliedza, ka viņš piederētu „pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību”, taču ne ar vārdu neieminējās, ka tāds nepastāvētu. Vēl vairāk – viņš piebilda, ka finanšu grupējumi ir normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence var nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu. Nodaļu no Mūsu vēstures: 1985 – 2005, kas veltīta tālākajām norisēm, Pietiek publicēs rīt.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

21

Vai birokrāts - mūsu kungs?

FotoDomājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās nozarēs, kas prasa lielus ieguldījumus. Ne velti nodokļus vispirms sāka maksāt tur, kur bija lieli apūdeņošanas darbi. Piemēram, izveidoja dambi, lai palu laikos neapplūstu lauksaimniecības zemes.
Lasīt visu...

21

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

FotoĻenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti
Lasīt visu...

21

Karš kibertelpā

FotoKrievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā.
Lasīt visu...

21

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

FotoPatiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un sabiedrības uzmanība saasinātāka.
Lasīt visu...

21

Ak, eglīte...

FotoPēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.
Lasīt visu...

12

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

FotoKatrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti toleranto attieksmi pret resertifikācijas procedūru, kas mūsu "de iure" demokrātiskajā valstī gadiem ilgi nav saprotama ne loģiski, ne tiesiski, var secināt, ka liberālās demokrātijas (vai tomēr maskēta totalitārisma) idejas ir pārņēmušas pat mūsu tautas it kā kritiski domājošo daļu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu sabiedrisko mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...