Iesaki rakstu: 
Pēc vairākiem salīdzinoši mierīgiem gadiem musulmaņu grupējums Hamas sāka masveida raķešu sūtīšanu un iebrukumu Izraēlas virzienā, kas izraisīja sašutumu visā pasaulē, bet no lielajām musulmaņu diasporām nekāds nosodījums netika sagaidīts. Tieši pretēji – vairākās valstīs musulmaņu kopienas izgāja ielās paust atbalstu džihādam.
Arī mūsu medijos žurnālisti un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki pauž savu viedokli par notiekošo. Lato Lapsa publicēja fragmentu no savas grāmatas. Tad arī Elita Veidemane uzrakstīja rakstu, bet, kas piesaistīja manu uzmanību visvairāk, ir Alvja Hermaņa raksti šeit un šeit.
Kā redzams, tad autori uzbrūk progresīvajiem, un tas ir ļoti pamatoti, jo islāms ar komunismu mēdz iet roku rokā. Par piemēru var ņemt komunistu un šiītu sadarbību Irānā revolūcijas laikā. Kā tas beidzās komunistiem, gan jau vidējais šī portāla lasītājs saprot. Ja ne, tad pateikšu priekšā – viņus visus apšāva, un paveicās tikai tiem, kuri aizmuka uz Zviedriju, kur tos mīļi un dāsni uzņēma sociāldemokrāti.
Mans personīgais viedoklis: ja Tu esi kā Paula un savā profilā liec personas vietniekvārdus, tad Tavam viedoklim vērtība ir mazāka nekā vienam Zimbabves dolāram. Tomēr, ja mūsu ievēlētie deģenerāti minstinās un atklāti nesaka, ka atbalsta islāmistus, tad, piemēram, Nīderlandē viņi to dara atklāti.
Bet ne par to stāsts. Mani neinteresē tas, ka varavīksnes boļševiki atbalsta musulmaņu ekstrēmistus. Mani neinteresē arī tas, ko par to teiktu šo pašu varavīksnes boļševiku biedrene, kura pati absolvējusi Izraēlas universitāti. Mani noteikti neinteresē, ka tajā reģionā neviena civilizācija nekad nav bijusi spējīga sadalīt smiltis.
Mani interesē musulmaņu pamatojums kāpēc viņi dara to, ko viņi dara. Un tāpēc ir nevis jāklausās pseidontelektuālu kreiso plānā galdiņa urbēju vervelēšana par šo tēmu, bet gan jāskatās musulmaņu reliģiskajos rakstos – Korānā, Hadīsos, Sīrā u.c. islāma literatūrā. Nu tad aiziet…
Korāns
Korāns 3:118 – Imrāns (Ali ‘Imran) Ak ticīgie, neņemiet par padomdevējiem, palīgiem vai draugiem tos, kas nepieder pie jūsu ticības (pagāni, jūdi un kristieši), jo viņi nepalaidīs garām iespēju nodarīt jums ļaunu. Viņu vēlmes ir lai jūs ciestu. Viņu aizspriedumus liecina viņu teiktais – un viņu sirdīs ir kas vēl ļaunāks. Mūsu atklāsmes esam izskaidrojuši, ja vien jūs saprastu.
Korāns 3:181 – Imrāns (Ali ‘Imran) Un patiešām, Allāhs dzirdēja, ko tie starp jūdiem sacīja: “Allāhs ir nabags! Mēs esam bagāti!” Mēs ņemsim vērā viņu aizvainojumus un arī to, ka viņi netaisnīgi nogalina praviešus. Un tad mēs sacīsim: “Tad baudiet dedzinošās uguns sodu!”
Korāns 4:46 – Sievietes (An-Nisa) Starp jūdiem ir tādi, kas sagroza vārdus, sacīdami “Mēs klausāmies un nepakļaujamies”, “Ieklausies! Lai Tu nekad nedzirdētu!” un “Ra’ina!” [gani mūs] – spēlējoties ar vārdiem un maitādami ticību. Ja viņi teiktu “Mēs klausāmies un pakļaujamies”, “Ieklausies mūsos” un “Unzurna!” [uzlūko mūs], tas būtu pareizāk un labāk priekš viņiem. Allāhs viņus ir nolādējis par viņu neticību, un viņi, izņemot pavisam dažus, netic.
Korāns 4:47 – Sievietes (An-Nisa) Ak jūs, kam tikuši doti svētie raksti (jūdi)! Ticiet tam, ko mēs esam atklājuši – apstiprinājumu jūsu svētajiem rakstiem – pirms mēs izdzēšam jūsu sejas un apgriežam tās otrādi vai mēs nolādam izaicinātājus tāpat kā Sabata pārkāpējus! Un Allāha pavēle tiek izpildīta vienmēr!
Korāns 4:160 – Sievietes (An-Nisa) Mēs aizliedzām jūdiem labumus, kas iepriekš bija atļauti, tāpēc, ka viņi rīkojās ļaunprātīgi un noveda daudzus no Allāha ceļa.
Korāns 4:161 – Sievietes (An-Nisa) Par to, ka viņi ņēma augļus (aizdevuma procentus), lai gan tas viņiem bija aizliegts, un par to, ka nelikumīgi piesavinājās citu mantu. Mēs esam sagatavojuši neticīgajiem mokpilnu sodu.
Korāns 5:41 – Mielasts (Al-Ma’idah) Ak vēstnesi! Nebēdā par tiem, kas steidzas neticēt – par tiem, kuri saka “Mēs ticam” ar savām mēlēm, bet viņu sirdīs ticības nav. Nedz arī par tiem jūdiem, kuri steidzas klausīties to cilvēku melos, kuri ir pārāk iedomīgi, lai vērstos pie tevis. Viņi sagroza svētos rakstus, ņemot nosacījumus ārpus konteksta, sakot “Ja tev ta sir dots, tad ņem to, bet jav nav dots, tad piesargies.” Ja Allāhs kādu grib maldināt, tu viņam nevari palīdzēt pret Allāhu. Tā nav Allāha griba šķīstīt viņu sirdis. Šajā pasaulē tiem būs negods – un aizsaulē būs bargs sods.
Korāns 5:51 – Mielasts (Al-Ma’idah) Ak ticīgie! Neņemiet par saviem aizstāvjiem jūdus un kristiešus! Jo viņi aizstāvēs viens otru. Un, ja kāds no jums ņem sev par aizstāvi kādu no viņiem, tad tiešām – viņš pats ir viens no viņiem. Patiešām, netaisnīgus ļaudis Allāhs neved pa taisnu ceļu.
Korāns 5:64 – Mielasts (Al-Ma’idah) Daži no jūdiem saka: “Allāham ir sasietas rokas! Lai viņu rokas ir sasietas un viņi ir nolādēti par to, ko teikuši. Allāha rokas ir plaši atvērtas un viņš brīvi dāvin kā vien vēlas. Tas, kas tev ir atklāts, ak Pravieti, no tava kunga, liks viņiem vairot ļaunumu un neticību. Mēs sējām starp viņiem neiecietību un naidu līdz Pastardienai. Katru reizi kad viņi iedzēš kara uguni, Allāhs to izdzēš. Viņi centīgi nopūlas vairot postu uz zemes. Bet Allāhs nemīl postītājus.”
Korāns 5:82 – Mielasts (Al-Ma’idah) Tu redzēsi, ka ticīgos visspēcīgāk ienīst jūdi un politeisti, un visdāsnākie ir tie, kas sauc sevi par kristiešiem. Tāpēc, ka viņu priesteri un mūki nav iedomīgi.
Korāns 9:29 – Nožēlošana (At-Tawbah) Cīnieties pret tiem no rakstu ļaudīm (jūdiem), kas netic Allāham un Pastardienai, kas neaizliedz to, ko Allāhs un viņa vēstnesis ir aizliedzis un nepieņem patieso ticību, kamēr tie nesāk maksāt nodevas, brīvprātīgi pakļaujas un tiek pazemoti.
Hadīsi
Sahih Al-Bukhari 437 Abū Huraira norāda, ka Allāha vēstnesis sacīja: “Lai Allāha lasts nāk pār jūdiem un kristiešiem, jo viņi cēluši lūgšanu vietas uz savu praviešu kapa vietām.”
Spekulācija: Šos vārdus, iespējams, Muhameds sacīja jau uz nāves gultas kad ik pa laikam atguva samaņu no drudžiem, kas bija rezultāts indēšanai, kura notika pāris gadus iepriekš.
Sahih Al-Buhkari 2926 Abū Huraira norāda, ka Allāha vēstnesis sacīja: “Tā stunda nebūs situsi līdz jūs necīnisieties ar jūdiem un pat akmens, aiz kura slēpsies jūds jums teiks: “Ak, muslim! Aiz manis slēpjas jūds, nāc un nogalini viņu!””
Sahih Al-Buhkari 4028 Ibn Umārs stāsta, ka Banu An-Nadir un Banu Quraiza cīnījās pret Pravieti, laužot miera līgumu, tādējādi Pravietis izraidīja Banu An-Nadir un atļāva Banu Quraiza palikt Medīnā, no viņiem nepaņemot neko, līdz viņi atkal atsāka cīnīties. Tad viņš nogalināja visus viņu vīriešus un izdalīja viņu sievietes, bērnus un mantu starp muslimiem, bet daži no viņiem nāca pie Pravieša, un viņš deva viņiem drošību, un viņi pieņēma islāmu. Viņš izraidīja visus jūdus no Medīnas. Tie bija jūdi no Banu Qainuqa, Abdullas bin Salama cilts un jūdus no Banu Haritha un citus Medīnas jūdus.
Sahih Muslim 2793 Abū Huraira norāda, ka Allāha vēstnesis sacīja: “Ja desmit jūdu piekristu sekot man, tad nebūtu uz zemes neviena jūda, kas nesekotu man.”
Sahih Al-Bukhari 1375 Abī Aijūbs norāda, ka Pravietis saulrietā gāja pastaigāties un dzirdēja biedējošu balsi, un sacīja: “Jūdi tiek sodīti savās kapa vietās.”
Kontekstam: Šos vārdus Muhameds izteica pēc tam, kad Medīnā nogalināja visus jūdu cilts Banu Quraiza vīriešus, jo viņi atteicās pieņemt islāmu (ap 600-900 vīriešiem). Kā norādīts augstāk, islāmu pieņēma vien daži (mazāk par 10) jūdi, un pārējie tika nogalināti.
Sahih Al-Buhkari 4728 Stāsta Musābs: “Es vaicāju savam tēvam: “Vai pants “Saki: Lai vai mēs pastāstam jums, kuru darbi nesīs vislielākos zaudējumus?” bija atklāts attiecībā uz Al-Haruiju?” Viņš atbildēja: “Nē, bet attiecībā uz jūdiem un kristiešiem, jo jūdi neticēja Muhamedam un kristieši neticēja Paradīzei un teica, ka tajā nav ēdienu un dzērienu. Al-Haruija ir tie ļaudis, kas lauž savu zvērestu Allāham pēc tā došanas, un Sads viņus dēvēja par Al-Fasiqin (ļaundari, kas pamet Allāha pakļautību).””
Sahih Al-Bukhari 7157 Stāsta Abū Mūsa: “Kāds vīrs pieņēma islāmu, bet pēc tam atgriezās pie jūdaisma. Muāds bin Džabāls atnāca aplūkot šo vīru ar Abū Mūsu. Muāds vaicāja: “Kas vainas šim vīram?” Abū Mūsa atbildēja: “Viņš pieņēma islāmu un tad aizgāja atpakaļ pie jūdaisma.” Muāds sacīja: “Es neapsēdīšos iekams Tu viņu nenogalināsi, jo tāds ir Allāha un viņa vēstneša spriedums!””
Al Tabari
Tad kad Allāha vēstnesis bija atpūties no padarītā, (jūdu sieviete) Zeinaba bint al-Hārita, Salāma bin Miškāma sieva, pasniedza viņam aitas cepeti. Viņa vaicāja, kuru aitas daļu viņš vēlētos, un viņai tika teikts, ka priekšējo kāju. Viņa saindēja gan šo, gan pārējās aitas gaļas gabalus un aiznesa. Kad viņa to nolika Allāha vēstneša priekšā, viņš paņēma priekšējo kāju un nokoda gabalu, bet uzreiz nenorija to. Ar viņu bija Bišrs bin al-Barā bin Marūrs, kurš – tāpat kā Allāha vēstnesis – fnokoda gabalu. Bišrs, savukārt, to norija, kamēr Allāha vēstnesis savu kumosu izspļāva, sacīdams: “Šis kauls man pateica, ka ir saindēts!” Tad viņš pasauca šo sievieti un viņa atzinās. Viņš vaicāja: “Kas lika tev šādi rīkoties?” Viņa atbildēja: “Nav noslēpums kā esi izrīkojies ar maniem ļaudīm. Tāpēc es pateicu, ka ja tu esi pravietis, tu par to [indi] zināsi, bet ja esi valdnieks, tad no tevis jātiek vaļā.” Pravietis viņai piedeva, bet Bišrs nomira no apēstā kumosa.
“The Events of the Year 7” in: The History of Al-Tabari. Vol. 8, The Victory of Islam, (transl. Ismail K. Poonawala, State University of New York Press, 1990.) pp. 123-124.
Kontekstam: Pēc šī notikuma Muhameda veselība pasliktinājās, jo inde viņa mutē bija paspējusi uzsūkties.
Kad pravietis gulēja ar Safiju (no jūdu cilts Banu Nadir), Abū Aijūbs palika pa nakti pie viņa durvīm. Kad viņš ieraudzīja pravieti no rīta, viņš sacīja “Allahu Akbar.” (arābu val. – Allāhs ir dižākais). Viņam bija zobens, un viņš Pravietim sacīja “Ak, Allāha vēstnesi, šī jaunā sieviete tikko apprecējās [ar tevi] un tu nogalināji viņas tēvu, viņas brāli un viņas vīru, tāpēc es neuzticējos, ka viņa tev nenodarīs pāri.” Pravietis pasmējās un pateica: “Labi”.
“Excerpts from The Supplement to the Supplemented” in: The History of Al-Tabari, Vol. 39, Biographies of the Prophet's Companions and Their Successors al-Tabari's Supplement to His History, (transl. Ismail K. Poonawala, State University of New York Press, 1990.) p. 185
Šie ir tikai daži izgriezumi no islāma literatūras, kas parāda musulmaņu naidu pret jūdaismu. Faktiski notikumi Haibārā un Banu Quraiza cilts genocīds ir atsevišķu rakstu vērti. Bet īsumā – musulmaņi ienīst jūdus tāpēc, ka viņus ienīda viņu pravietis. Tas arī viss. Ne vairāk, ne mazāk.
Nobeigumā ironizējoša dziesmiņa par to, kam tad īsti pieder tās smiltis, par kurām gadiem ilgi cīnās jūdi un musulmaņi.
P.S. – Arābu alfabētā nav burta “P”, tas tiek aizstāts ar burtu “F”.
P.P.S – Tiek spekulēts, ka Muhameda saknes var izsekot līdz pat Jemenas jūdiem.
* - Interesants fakts: Korānā ir vairāk naida pret ebrejiem (visa tekstā – jūdiem) nekā Ā.Hitlera “Mein Kampf” (es saku “jūdi”, jo nezinu, kāda reakcija mani sagaida, ja teikšu “žīdi”). Papildus Korānā jūdi tiek dēvēti arī par rakstu ļaudīm. Te būs tikai daži piemēri.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
