Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Par Zolitūdes traģēdiju ir atbildīga Latvijas tauta, kurai pieder vara. Atbildīga ir tā sociālā kopa, kuras vara ir fiksēta Satversmes 2.pantā: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai." 

Satversmē fiksētā „Latvijas tauta” reāli ir LR nācija, un tajā ietilpst ne tikai latvieši, bet arī citu tautību pilsoņi. Taču no nācijā ietilpstošajām tautībām nosacīti vislielākā atbildība gulstas uz latviešu tautu, kura pēcpadomju gados centās ieņemt „virsnācijas”, „titulnācijas”, „valstsnācijas” pozīciju, nereti atklāti nepieļaujot minoritāšu līdzdalību varas realizācijā. Tādējādi līdz šim visas norises LR galvenokārt ir bijušas atkarīgas no latviešu tautas gribas, cilvēciskās kvalitātes un pilsoniskās apziņas.

 

Bet, kā jau minēju, tas ir nosacīti. Formāli kolektīvā atbildība gulstas uz visu tautību pārstāvjiem LR nācijā.

Nelaime cilvēkus saliedē. Traģēdijas dienās latvieši un cittautieši izturas cienīgi. Neesmu sastapies ar citu tautību pārstāvju centieniem visu vainu uzvelt latviešiem, ņemot vērā viņu līdzšinējo politisko izturēšanos un kardinālo lomu valstī pastāvošās politiskās sistēmas izveidošanā.

Diemžēl interneta komentāros nācās sastapties ar viena jaunekļa prieku par „okupantu” nāvi. Par to vairākos komentāros priecājās nelietis ar pseidonīmu „N.Māstrihts”. Savukārt par Zatlera kunga attieksmi pret traģēdiju liecina šāda ziņa: „Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers savā plašu rezonansi guvušajā braucienā uz modes šovu Viļņā tieši Zolitūdes traģēdijas upuriem veltītajā sēru dienā kopā ar dzīvesbiedri ir devies par Latvijas nodokļu maksātāju naudu - izmantojot valsts auto un līdzi ņemot valsts nodrošināto apsardzi."

Tas, ka Zolitūdes traģēdija ir vienota ar nācijas kolektīvo atbildību, bija skaidrs tūlīt. Par to nevarēja būt ne mazāko šaubu tiem cilvēkiem, kuru dzīve pēcpadomju laikā  pagāja Latvijā. Nevarēja būt šaubu arī tiem iedzīvotājiem, kuri par traģēdiju un ar to saistītajām norisēm uzzināja no medijiem. Žurnālistu publicētā informācija jau pirmajās dienās uzjundīja tik grandiozu atmaskojošo materiālu kalnu, ka tūlīt bija saskatāma nācijas kolektīvā atbildība, jo mediji atspoguļoja nācijai piederošo valsti kā noteiktu sistēmu un Zolitūdes traģēdiju kā šīs sistēmas darbības rezultātu. Tāpēc traģēdijas sistēmiskais aspekts bija tūlīt konstatējams, un to varēja konstatēt katrs daudzmaz saprātīgi domājošs cilvēks.

Šajā gadījumā mikroskops nevar palīdzēt. Ar mikroskopu neieraudzīsim galveno. Jābūt ir citam skatījumam, jo uz jebkuru faktu varam skatīties divējādi. Varam skatīties tuvplānā, ar mikroskopu, un ieraudzīt vissīkākās detaļas. Taču varam skatīties kopskatā un visplašākajā vēsturiskā laika tvērumā, tādējādi skatot attiecīgo faktu visas sistēmas pastāvēšanas kontekstā.

Zolitūdes traģēdijas visdziļāko cēloņu noskaidrojumā mikroskops nevar palīdzēt, jo uz šo drausmīgo notikumu ir jāskatās daudz plašākā veidā. Skatoties ar mikroskopu, saprotams, ieraudzīsim traģēdijas vissīkākās detaļas un konkrētos cilvēkus, kuri parakstīja attiecīgos dokumentus, vadīja un uzraudzīja celtniecības darbus. To visu ir nepieciešams noskaidrot. Taču tādējādi tomēr netiks atklāta lietas būtība un visdziļākie cēloņi, bet svarīgākais - nevarēsim formulēt visaptverošus secinājumus. Un, lūk, skatoties plašākā veidā, tūlīt ir skaidrs, ka runa ne tik lielā mērā ir par atsevišķu cilvēku bezatbildību, kā par kolektīvo atbildību – LR nācijas kolektīvo atbildību.

Nevienam nav noslēpums, ka mūsu valsts sistēma tā funkcionē, ka vainu varam uzvelt ne visai vainīgiem un pat nevainīgiem cilvēkiem, kuri darīja savu darbu atbilstoši LR valstiskās sistēmas negodīgajiem spēles noteikumiem un nemaz citādāk nevarēja rīkoties, jo pretējā gadījumā jau pašā sākumā būtu nobīdīti malā un paliktu bez darba vispār.

Par LR valstiskās sistēmas negodīgajiem spēles noteikumiem celtniecībā uzskatāmi liecina šāda informācija: „Par būvniecības nozares sistēmu atbildīgās Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene netieši pārtiek no būvkompāniju, tostarp Zolitūdē sagruvušo lielveikalu būvējušās būvkompānijas Re&Re ziedojumiem, - šāds secinājums izdarāms no Lursoft un Valsts ieņēmumu dienesta publiskās datu bāzes datiem. Pūces dzīvesbiedre Zaiga Pūce ir viena no divām 2011. gadā dibinātās biedrības Ascendum oficiālajām amatpersonām ar tiesībām pārstāvēt to atsevišķi. Biedrības oficiālie mērķi ir "veicināt Latvijas augšupeju - ekonomisko, garīgo un sociālo - mērķtiecīgi atbalstot kultūru, zinātni, izglītību un pilsonisko sabiedrību".

Taču biedrības 2012. gadā saņemto dāvinājumu un ziedojumu saraksts liek domāt, ka ne mazāk svarīgs biedrības mērķis ir saņemt un novirzīt tālāk iespaidīgus ziedojumus no atsevišķu īpaši "kutelīgu" biznesu pārstāvjiem, kuriem ir īpaši nozīmīga valsts pozīcija vienā vai otrā jautājumā. Tā trīs lielākie pērn saņemtie ziedojumi ir 80 000 latu no azartspēļu uzņēmuma Alfor, 60 000 latu no uzturēšanās atļauju biznesā īpaši ieinteresētās Rietumu bankas un 50 000 latu no ātro kredītu uzņēmuma 4finance.

Taču, ja saskaita kopā summas, ko Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Pūces dzīvesbiedres vadītajai biedrībai pērn saziedojuši būvniecības nozares uzņēmumi, tieši tie ir summāri otrais lielākais Ascendum ziedotājs. Kā rāda Lursoft dati, ceļu būves firma Binders biedrībai pērn ziedojusi 20 000 latu, būvkompānija Arčers - 10 000 latu, bet nu jau bēdīgi slavenā būvkompānija Re&Re - 29 500 latu. Vēl 300 latu individuāli ziedojis uzņēmuma līdzīpašnieks, miljonārs Didzis Putniņš."

Labi ir zināms, kādā garā notiks izmeklēšana un kas notiks turpmāk, jo LR nevienu nevar pārsteigt šādas publicētās ziņas:

„Ar ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera svētību viens no trim "augstas klases prokuroriem", kas uzraudzīs Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu, būs Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurors Ando Skalbe. Kalnmeiera ieskatā uzraudzīšanu neietekmēs ne prokurora milzīgās - vairāk nekā 94 tūkstošu eiro - parādsaistības, ne fakts, ka viņa sieva ir darbiniece vienā no izmeklējamām iestādēm - Rīgas pilsētas būvvaldē."

„Zolitūdes traģēdijas aizsegā sākas mēģinājumi atbrīvoties no esošajai sistēmai nevēlamiem darbiniekiem atsevišķās iestādēs, - ir sākta dienesta pārbaude pret Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieku Mārtiņu Šicu, pateicoties kura apstiprinātajai informācijai, Latvijas iedzīvotāji un Latvijas pilsoņi ārvalstīs varēja operatīvi saņemt par saviem Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem tuviniekiem un draugiem, kamēr Valsts policija šo informāciju slēpa." Ticība izmeklēšanai nevar pieaugt arī pēc tam, kad ģenerālprokurors Skalbes kunga vietā izraudzījās citu prokuroru.

Savukārt Eiropas Parlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis medijos izplatīja paziņojumu, ka „daži vadoši darbinieki Rīgas domē pēdējo pāris diennakšu laikā izņēmuši un pielabojuši dokumentus, kas saistīti ar tirdzniecības centra Maxima būvniecību Zolitūdē”. Viņš ir pārliecināts, ka šo lietu centīsies "norakt". "Domāju, uz visiem jautājumiem atbildi var dot tikai neatkarīga šī nozieguma izmeklēšanas komisija. Es vēlos strādāt šajā komisijā, lai nekas tamlīdzīgs vairs nevarētu notikt," paziņojumā medijiem teica A. Mirskis.

Nācijas kolektīvā atbildība ir abstrakts risinājums. Daudziem tas var nepatikt. Tas var nepatikt īpaši tiem, kuri vēlas uzzināt konkrēto vainīgo uzvārdus un izjust gandarījumu par viņu sodīšanu. Turklāt nācijas kolektīvā atbildība gulstas uz katru pilsoni, kas arī var daudziem nepatikt. Īpaši var nepatikt tiem pilsoņiem, kuriem ir pilsoniskās apziņas problēmas un kuri ne visai labi izprot savu līdzdalību kolektīvajā atbildībā.

Nācijas kolektīvā atbildība ir atkarīga no tā, ko Rietumu civilizācijā tradicionāli dēvē par pilsonisko apziņu – katra pilsoņa pienākuma un atbildības sajūtas par savu valsti. Ja par dzīvi uz mūsu planētas atbildīga ir visa cilvēce, tad par dzīvi atsevišķās nacionālajās valstīs atbildīga ir tās nācija. Planētu uz savām rokām tur visa cilvēce (skat. ilustrācijā). Valsti uz savām rokām tur tās visi pilsoņi.

Pilsoniskā apziņa tāpat kā nācijas kolektīvā atbildība arī ir abstrakts risinājums. Taču ikvienā valstī tas ir galvenais un svarīgākais risinājums, jo paceļas pāri atsevišķu indivīdu un grupu interesēm.

Vēsturiski klasiskajā variantā pilsoniskā apziņa paceļas pāri politisko partiju interesēm un valsts institūciju (likumdošanas, izpildvaras, tiesu varas) interesēm, kuras var vienpusīgi ietekmēt gan birokrātijas profesionālās ambīcijas, gan atsevišķu sociālo slāņu vajadzības.

Ļoti būtiski ir tas, ka pilsoniskā apziņa realizējas sistēmiski un katram pilsonim palīdz sistēmiski orientēties valsts dzīvē un sistēmiski lūkoties uz katru notikumu valsts dzīvē. Neviens cits nespēj, bet tikai pilsoniskā apziņa spēj nodrošināt katra cilvēka skatījumu uz Zolitūdes traģēdiju no valstiskās sistēmas viedokļa. Tie cilvēki, kuriem ir augsti attīstīta pilsoniskā apziņa, noteikti jau pašā sākumā lūkojas uz traģēdiju plašā skatījumā. Savukārt tie cilvēki, kuriem pilsoniskā apziņa sāk veidoties, uz visu lūkojas mikroskopiski, pagaidām spējot ieraudzīt un analizēt vienīgi atsevišķas detaļas. Pilsoniskās apziņas ideālais variants ir spēja saskatīt un analizēt detaļas, bet to vērtējumu veikt visas sistēmas kontekstā. Arī Zolitūdes traģēdija ir jāvērtē valstiskās sistēmas kontekstā.

Noteikti ir jāņem vērā, ka pilsoniskā apziņa formējas ilgi – vairākas paaudzes. Pilsoniskai apziņai ir vēsturiski nosacīts raksturs. Ja, piemēram, kāda tauta savas pastāvēšanas gadsimtos nekad nav pazinusi un pa īstam nav piedzīvojusi pilsoniskās apziņas nepieciešamību (tautai nav bijusi īsta sava valsts pietiekami ilgu laiku), tad arī attiecīgs ir kolektīvās atbildības līmenis. Tas nevar lepoties ar savu kvalitāti.

Pilsoniskā apziņa un tātad arī kolektīvās atbildības izpratne ir vēsturiskās attīstības rezultāts, kad cilvēki kļūst izglītotāki, politiski kompetentāki un atbildīgāki, dzīves pieredzes bagātāki, pašpārliecinātāki un paškritiskāki, sasniedz augstu pašcieņas un sociālās atbildības pakāpi.

Vēsturiskās attīstības gaitā nostiprinās cilvēku pilsoniskā pozīcija, tiesiskuma cienīšana un likumības ievērošana, bet pilsoņu pašlepnums kļūst tik liels, ka nepieļauj ņirgāšanos par valsti un tās iedzīvotāju pazemošanu. Pilsoņi paši ir spējīgi sevi aizstāvēt un savās nelaimēs nevaino citus, un nežēlojas par „ārējo” spēku lomu. Pilsoņi saprot, ka visplašākajā vēsturiski sociālajā ziņā nācija pati ir atbildīga par savu deputātu, ministru, prezidentu, tiesnešu, prokuroru darbību.

Pilsoņi saprot arī to, ka nācija pati ir šķērslis savai labākai dzīvei, bet nevis vainīgi ir tikai politiķi, oligarhi, valdošā kliķe. Vienīgi pilsoniskās neaudzinātības dēļ cilvēki balso par jebkuru muļķi un nelieti, bet pēc tam izvairās atbildēt par savu izvēli un sūdzas par slikto valsti. Vienīgi pilsoniskās neaudzinātības dēļ aktuāls kļūst teiciens: „Nācijai ir tāda dzīve, kādu tā pati ir pelnījusi." Nācijas nepilnība ļoti spilgti atspoguļojas tās izvēlētajos deputātos, ierēdņos un viņu veiktajās izdarībās. Tikai garīgi un morāli spēcīgai nācijai var būt gudri un godīgi priekšstāvji valsts pārvaldīšanā.

Organizējot valsti, tauta (parasti kopā ar citu tautu pārstāvjiem) uz saviem pleciem uzveļ milzīgu atbildību. Dažādu tautību cilvēkiem, kuri organizējuši valsti un tāpēc apvienojušies nācijā, nav un nevar būt viegla dzīve.

Nācijas atbildības problēma ir grūta un delikāta, jo vienmēr pastāv noteikts psiholoģiskais zemteksts. Atbildība ir viens no fundamentālākajiem elementiem cilvēka esamībā. Atbildība vienmēr ir saistīta ar psiholoģisko diskomfortu. Cilvēks ļoti jūtīgi izturas pret saviem pienākumiem un atbildību, kā arī līdzdalību kolektīvajā atbildībā.

Uzskata, ka nācijas atbildības tematika ir iespējama tikai tad, ja nācijas atsevišķu pārstāvju kļūdas attiecīgā nācija ir spējīga reducēt uz sevi. Tātad ir spējīga akceptēt tēzi, ka atsevišķiem cilvēkiem var būt tās pašas īpašības, kas visai nācijai. Citiem vārdiem sakot, nācijas atbildības tematika ir atkarīga no nācijas paškritiskuma.

Šajā ziņā valda zināma likumsakarība: jo lielāka nācija, jo lielāks tās paškritiskums. Bieži nākas lasīt un novērot, ka visambiciozākās ir mazās nācijas.

Par valsts likteni un par dzīvi valstī atbild nācija, kura ir vienīgais atbildības subjekts. Taču uz nācijas atbildību neattiecas visi atbildības veidi. Sociumā dominē četri atbildības veidi – kriminālā, morālā, politiskā un metafiziskā atbildība. Taču uz nāciju attiecas tikai viens atbildības veids.

Nācija nevar būt atbildīga par kriminālajiem noziegumiem, kurus izdara atsevišķi cilvēki. Par tiem kriminālajiem noziegumiem, kuri izraisīja Zolitūdes traģēdiju, atbildīgi ir tikai atsevišķi cilvēki, bet nevis LR nācija.

Nācija nevar būt amorāla, jo amorāli var būt vienīgi atsevišķi cilvēki. Zolitūdes traģiskajās dienās interneta komentāros amorāli izteicās viens nelietis, kurš ir atbildīgs par savu zemisko rīcību. Nācijai nav par to morāli jāatbild.

Nācijas metafiziskā atbildība (atbildība Dievam) var izpausties, taču tai vienmēr būs transcendentāls raksturs. Ļoti daudz šajā ziņā izšķir nācijas attieksme pret transcendentālajiem fenomeniem. LR konstitūcijā ir fiksēta nācijas griba šajā ziņā: „Baznīca ir atdalīta no valsts."

Nācijas atbildība izpaužas tikai vienā veidā – politiskajā atbildībā. Nācija vienmēr un jebkurā gadījumā ir politiski atbildīga par to visu, kas notiek tās valstī. No minētajiem četriem atbildības veidiem pilnā mērā uz nāciju attiecas viens veids – politiskā atbildība.

Nācijas politiskā atbildība vienmēr saglabājas, un nācija no politiskās atbildības nekad nevar izvairīties. Nācijas politiskajai atbildībai ir totāla iedaba. Nācijas politiskā atbildība summējas no katra pilsoņa politiskās atbildības. Katrs pilsonis ir tieši saistīts ar savas valsts politisko varu, jo ir izvēlējies šīs varas pārstāvjus un arī pats izjūt varas darbības rezultātus.

Katrs valsts pilsonis ir atbildīgs par savu valsti. Arī katra pilsoņa politiskajai atbildībai ir totāls raksturs. To nosaka cilvēka esamības determinētība; proti, tas, ka cilvēks nevar eksistēt bez citiem cilvēkiem – nācijas un valsts. Cilvēka esamības determinēto kārtību nodrošina sociālās dzīves organizācija (valsts) un tās funkcionēšanas pamatprincipi. Atsevišķs cilvēks bez šīs determinētās kārtības nevar pastāvēt. Var vienīgi demonstratīvi ignorēt un ārēji imitēt savu apolitiskumu un nepiederību nācijai un valstij. Bet arī tādā gadījumā vienotība ar nāciju un valsti saglabājās, jo mūsdienu pasaulē cilvēks nevar eksistēt ārpus nacionālās valsts.

Bet tagad par LR kā sistēmu, par kuras izveidošanos ir atbildīga Latvijas tauta. Tātad par valstisko sistēmu, kuras dēļ notika Zolitūdes traģēdija.

Šo sistēmu drīkstu raksturot konspektīvi. Zolitūdes traģēdija ļoti pamatīgi atklāja, ka sabiedrības lielākā daļa ļoti kritiski apzinās, kādā valstī viņi dzīvo un kāda savā visdziļākajā būtībā ir mūsu valstiskā sistēma. Tautas paruna ne velti māca, ka nelaime atver acis uz pasauli. Tā notiek arī pašlaik, jo nelaime stimulē rūpīgāk saskatīt un drosmīgāk novērtēt mūsu neapskaužamo stāvokli šajā valstī.

Pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Krievijas Federācijas pirmais prezidents B.Jeļcins 1990.gadā pasaules sabiedrībai skaidrā prātā apsolīja kapitālismu uzcelt piecos gados. Viņš savu solījumu izpildīja. 1995.gadā Krievijā bija kapitālisms. Tikai tas nebija vecais un labais kapitālisms, kuru Rietumu zemēs cēla gadsimtiem ilgi, smagi strādājot un krājot sākotnējo kapitālu. Krievijā sākotnējo kapitālu ieguva zagšanas un laupīšanas veidā – kriminālā veidā. Tāpēc Krievijas Federācijas kapitālismu pamatoti uzskata par kriminālo kapitālismu.

Arī LR ir krimināli kapitālistiska valsts, kurā vara pieder valdošajai kliķei, kas noziedzīgā veidā piesavinājās sabiedrības kopīpašumus, izveidoja tādu politisko, ekonomisko, tiesisko sistēmu, kas kalpo tikai krimināla rakstura nelielam sabiedrības slānim, kuram ir pilnīgi vienaldzīgas Latvijas tautas intereses un vajadzības un kas ir spējīgs savā ceļā tikai visu piesavināties un aprīt, bet nav pilnīgi spējīgs neko radīt, saudzēt un lolot nākotnei.

Tas ir garīgi aprobežots un sociāli cinisks slānis, kura esamības centrālā funkcija ir dzīvnieciska un parazītiska veģetēšana uz citu rēķina, padarot par saviem vergiem darba spējīgo sabiedrības daļu. Tas ir slānis, kas ir radījis drausmīgu visaptverošu korupciju, zagšanu un blēdības, un faktiski bez korupcijas, zagšanas un blēdībam nav spējīgs veģetēt. Turklāt ir panākts, ka korupcija, zagšana un blēdības netiek juridiski sodītas un veido valstiskās sistēmas pamatus, jo konsekventi funkcionē visās sfērās un tajā skaitā arī celtniecībā – ar Zolitūdes traģēdiju saistītajā sfērā. Tā rezultātā godīgiem cilvēkiem nav vietas šīs kriminālās kapitālistiskās valsts sistēmā. Katrs cilvēks, kurš saistās ar šo kriminālo kapitālistisko valsti, nonāk tās sistēmas pakļautībā un atkarībā, nespējot godīgi pildīt savus darba pienākumus.

Noziegumu brīvība un nesodāmība ir šīs valstiskās sistēmas pastāvēšanas garants. Šo situāciju Zolitūdes traģēdijas sakarā ļoti precīzi raksturoja vienotās vienotības premjers un debilā „veiksmes stāsta” autors Dombrovska kungs: „Šoreiz nedrīkst būt situācija, kad nav vainīgo." Tas, protams, skan šausmīgi – „šoreiz nedrīkst”. Agrāk tātad drīkstēja būt situācijas, kad nav vainīgo. Tātad arī turpmāk būs noziedzīgas situācijas, kad neviens netiks sodīts.

LR ir valsts, kurā nav neviena godīga un morāli cienīga sociālā grupa, jo visas sociālās grupas ir morāli sakompromitējušās. Tā rezultātā LR sabiedrībā nav neviena sociālā grupa, kam varētu morāli uzticēties un kam būtu nevainojama morālā reputācija un autoritāte. Morāli nav iespējams uzticēties ne politiķiem un biznesmeņiem, ne inteliģencei un garīdzniecībai, ne ierēdniecībai un akadēmiskajām aprindām. Šajā valstī nevienai sociālajai grupai nevar morāli uzticēties, jo krimināli kapitālistiskās valsts noziedzīgajā sistēmā ir iepītas visas grupas. Visās grupās ir alkatība un alkatīgi dalīta sabiedrības manta, visās grupās ir korupcija, zādzības un blēdības.

LR ir valsts, kurā nevar morāli uzticēties nevienai valsts institūcijai – prezidentam, parlamentam, Ministru kabinetam, tiesai, prokuratūrai, policijai, slepenpolicijai, armijai, pašvaldībām, arodbiedrībām, politiskajām organizācijām, sabiedriskajām organizācijām, garīgās kultūras organizācijām un iestādēm.  Aizvadītajos pēcpadomju gados visas valsts institūcijas ir sevi morāli apkaunojušas, kompromitējot sevi ar dažādām blēdībām, zādzībām, kukuļņemšanu un pazemīgu iztapšanu valdošajai kliķei.

LR kriminālā valstiskā sistēma ir ne tikai veicinājusi nabadzības pieaugumu, atstūmusi un pazemojusi godīgos un gudros cilvēkus, veicinājusi apmēram 500 000 cilvēku aizbraukšanu no Latvijas, bet arī izpostījusi ļoti daudzu cilvēku un ģimeņu dzīvi, taču visbriesmīgākais - ļoti daudzus iedzinusi nāvē. Zolitūdes traģēdijas 54 upuriem noteikti ir jāpieskaita citi upuri kriminālās valstiskās sistēmas pastāvēšanas pēcpadomju gados. Noteikti ir jāpieskaita pašnāvību izdarījušo cilvēku skaits.

Pie mums pašnāvību statistika ir visdrausmīgākā ES. 2007.g. - 454, 2008.g. - 527, 2009.g. - 516, 2010.g. - 436, 2011.g. - 440, 2012.g. - 443. Minētajos sešos gados ekonomiskā „veiksmes stāsta” zemē pašnāvību izdarīja 2816 cilvēki. Saprotams, varam iegūt informāciju par pašnāvību skaitu visā pēcpadomju laikā.

Noteikti šim šaušalīgi grandiozajam skaitam ir jāpieskaita darbavietās bojā gājušo un sakropļoto cilvēku skaits. Šogad no 1.janvāra līdz 19. novembrim bojā gāja 19 cilvēki, bet 167 cilvēki guva smagas traumas. 2012.gadā minētajā laikā bojā gāja 32 cilvēki, bet smagas traumas ieguva 193 cilvēki.

Nācijas kolektīvā atbildība ir goda lieta. Nācijas gods ir atbildēt par savu valsti un tās iedzīvotāju dzīvi. Taču nācijas gods pārvēršas nācijas kaunā, ja tā ir izveidojusi kriminālu valstisko sistēmu, kurā cilvēkiem ir ne tikai kauns atrasties, bet arī bīstami dzīvot.

LR nācija nevar lepoties ar savu valsti, un nācijai pilnā mērā ir jāuzņemas atbildība par kriminālā kapitālisma šausmām Latvijā. Zolitūdes traģēdija ir tikai pēdējā laika atsevišķs ļoti drūms piemērs tam, pie kā var novest noziegumu brīvības sekmētā profesionālā un morālā visatļautība, nesodāmība, bezatbildība, vienaldzība, alkatība. Tas ir pietiekami asiņaini un vēsturiski bezperspektīvi piesātināts notikums, lai nācijai liktu padomāt par tās cilvēcisko kvalitāti un savas kolektīvās atbildības goda izpildi nākotnē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

pietiek_postit

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...