Naida kurināšanas troļļi Latvijā mēģina iebiedēt un apklusināt mūs, objektīvos, drosmīgos un sabiedrības interesēs strādājošos žurnālistus

Tiem, kuri nav dzirdējuši par Jesiku Aro, jāpaskaidro, ka viņa ir Somijas sabiedriskā medija YLE žurnāliste, kura ilgus gadus ir pētījusi Kremļa informācijas operācijas, tai skaitā tā dēvētās troļļu fermas darbību. Par saviem pētījumiem J. Aro ir stāstījusi starptautiskos forumos un liecinājusi ASV Kongresā, un tieši to dēļ pati kļuva par informatīvo un psiholoģisko uzbrukumu mērķi.

Interneta vietnes un sociālos medijus gadu garumā pārpludināja tūkstoši rakstu, diskusiju, izsmejošu mēmju, dziesmu un video, kurās žurnālisti dēvēja par meli, noziedznieci, narkomāni, garīgi slimu, mauku un apsprieda veidus, kā viņu varētu nogalināt. Vajāšana internetā un reālajā dzīvē sasniedza tādu līmeni, ka Aro, meklējot patvērumu, uz laiku no Somijas aizbrauca. Draudu un apmelojumu kampaņa gan nepanāca uzbrucēju mērķi apklusināt Aro, un tas mums ļauj tikt pie vērtīgas informācijas.

Kamēr brīvās pasaules universitātēs topošie žurnālisti mācās kritiski pārbaudīt faktus, lai auditorijai sniegtu pēc iespējas patiesāku informāciju, Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē izredzētiem studentiem māca informācijas kara kursu – metodes cīņai pret ienaidnieku. Turpinājumā garš fragments no grāmatas:

"Troļļu fabrikas un Kremļa starptautisko ietekmes aģentu visvairāk izmantotās tehnikas droši vien būs sapuvusī siļķe, lieli meli un 40:60 princips. Sapuvusī siļķe ir sliktas smakas ieberzēšana mērķa objekta drēbēs. Tehnika balstās uz melīgu un skandalozu apgalvojumu izplatīšanu, kurus cenšas iedabūt pēc iespējas plašākā publiskā diskusijā.

Kad tehnika darbojas veiksmīgi, objekta vārdu un saistību ar skandālu atkārto tik ilgi, kamēr viņa labā slava tiek sasmērēta un sāk smirdēt kā sapuvusi siļķe.

Arī tehnika ar nosaukumu lieli meli darbojas labi. Tās ideja ir izdomāt tik milzīgus melus, ka ir neiespējami noticēt, ka kāds varētu tā sameloties. Meli ir tik lieli, ka tie emocionāli satricina mērķauditoriju un maina tās attieksmi pret nomelnoto objektu. Piemēram, stāsts par Hilarijas Klintones saistību ar pedofilu grupējumu izklausījās pēc lielajiem meliem.

40:60 princips ir nacistiskās Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa izdomājums un viens no propagandas zelta likumiem. Publikas uzticēšanās tiek iegūta, par 60 procentiem stāstot "ienaidnieka interesēm atbilstošu" vai, piemēram, faktuālu informāciju. Tad iegūto uzticēšanos izmanto savā labā, atlikušos 40 procentus piepildot ar dzīviem meliem."     

Tehnikas ir senas un VDK (padomju laika Valsts drošības komitejas) izmantotas, bet Vladimira Putina valdīšanas laikā tās paceltas jaunā līmenī un aprobētas sociālajos tīklos.

Līdzīgi kā Kremļa kontrolētie TV kanāli pārvalda cilvēku prātus Krievijā, Putina mērķis ir ar starptautiskajiem propagandas medijiem RT un "Sputņik", ietekmes aģentiem, troļļiem un botiem sociālajos medijos ietekmēt cilvēku apziņu ārvalstīs. Viņi uzbrūk autoritatīviem Putina kritiķiem, izplata sazvērestības teorijas, rietumvalstu vadītājus saukā par nacistiem un ietekmē vēlēšanas. "Pēterburgas fabrikā algotajiem troļļiem un arī ar savu vārdu strādājošajiem Kremļa starptautiskajiem ietekmes aģentiem maksā skaidru naudu par to, ka viņi piepilda sociālos medijus ar dubļiem," raksta Aro.

Sociālo mediju algoritmi, kas cilvēkiem arvien vairāk piedāvā ierakstus ar tādiem vēstījumiem, kādus viņi sākuši patērēt, nodrošina lielisku vidi dezinformatoru mērķu sasniegšanai. Vēl viens izplatīts dezinformācijas kanāls ir lokāli ķengu portāli, kas publicē ziņu formā ietērptus skandalozus un vulgārus rakstus, kurus lielākoties ražo anonīmi autori.

Starp grāmatā aprakstīto Kremļa informācijas operāciju mērķiem ir bijuši daudzi Putina režīma nelabvēļi – ASV uzņēmējs Bils Brauders, kurš lobēja tā dēvēto Magņitska likumu jeb sankcijas Krievijas cilvēktiesību pārkāpējiem; atvērto datu pētnieks Eliots Higinss, kurš drīz pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas Austrumukrainā pierādīja, ka šis noziegums paveikts ar Krievijas raķešu sistēmu BUK; amerikāņu žurnāliste Liza Vāla, kura savulaik strādāja Kremļa propagandas TV kanālā "RT America", bet pēc Krimas aneksijas ēterā paziņoja par aiziešanu, jo kanālā nav iespējams stāstīt patiesību.

VDK cīņas propagandu izmanto tāpēc, ka tā ir efektīva – tā nomelno mērķi un vājina viņa teiktā ticamību.

Aro pēc nomelnošanas kampaņām secināja, ka pat cilvēki, kas viņu personiski pazina, sāka tām ticēt. Pat izglītoti cilvēki labprātāk iesaistījās viņas izsmiešanā, nevis iedziļinājās pēc augstiem ētikas un profesionālajiem standartiem tapušajos žurnālistes rakstos. "Krievijas informācijas kara arhitekti ir prasmīgi: viņi vada operācijas, kas ir ētiski nepieņemamas, reizēm nelikumīgas, pārkāpj cilvēktiesības un starptautiskas tiesības, bet nopeļošu un nomelnojošu reakciju pavērš no sevis pret ziņnesi."

Ir plaši zināmi krievu centieni ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā. Lai piedabūtu neizlēmušos vēlētājus balsot par savu favorītu Donaldu Trampu, Putina troļļu fabrika jau labu laiku pirms vēlēšanām bija izvērsusi īpašas operācijas.

Viltus profili, kas uzdevās par ASV pilsoņiem, "Facebook" izveidoja viltus ziņu lapas un ar imigrantiem naidīgiem rakstiem ievilināja tajās īstus amerikāņus. Šajās lapās dalījās ar mēmēm, kas dehumanizēja demokrātu kandidāti Hilariju Klintoni, musulmaņus un meksikāņus. Tajās kurināja bailes un vedināja ienīst imigrantus. Musināšanas loģika bija skaidra: pilsoņus, kuri baidās no imigrantiem, ir viegli piedabūt balsot par Trampu, kas nostājas pret tiem. ASV komunikācijas profesore Keitlīna Hola Džeimisone savos pētījumos noskaidrojusi, ka krievu troļļiem un kiberuzbrukumiem bija izšķiroša ietekme uz 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu. Kiberkampaņa ietekmēja 80 000 balsu trijos štatos, un to dēļ pie varas nāca Tramps.

Līdzīgā veidā Kremlis mēģināja ietekmēt vēlēšanas Somijā. "Visi uzbrukumi nenotiek vienā laikā pirms vēlēšanām vai to procesā, tā ir ilgstoša iejaukšanās un pastāvīga pārlieka kāda viedokļa uztiepšana. Viens no paņēmieniem ir padarīt naida runu par normu un nodrošināt atbalstu labējiem radikāļiem," raksta Aro. Līdzīgi kā ASV, Kremļa ietekmes aģenti arī Somijā iedvesa bailes no "noziedzīgajiem izvarotājiem-imigrantiem", ceļot reitingus stingru imigrāciju politiku sološajiem eiroskeptiķiem no partijas "Īstenie somi" . "Īstenie somi" (tagad Somu partija) vēlēšanās ieguva otro labāko rezultātu, tikai mazliet zaudējot sociāldemokrātiem. Viņu kampaņotāji zaudējumā vainoja Somijas medijus un stāstīja, ka patiesais atbalsts viņiem esot daudz lielāks. Iebarot sazvērestības teoriju par negodīgām vēlēšanām bija Maskavas plāns arī Amerikas Savienotajās Valstīs. "Kremļa stratēģiskajā uzbrukumā rietumvalstu medijiem, politikai un demokrātijai ietilpst arī metodes, kas zināmus vēlētāju segmentus padara pasīvus. Kremlim nāca par labu, ja, teiksim, liberāļi negāja vēlēt tādēļ, ka "neesot vērts", vai tādēļ, ka vēlēšanas tiek "viltotas"".

Kur vēl mēs to visu esam redzējuši un dzirdējuši? Protams, tepat Latvijā. Mums nevajadzētu šaubīties, ka Kremļa ietekmes aģenti piestrādāja pie Saeimas vēlēšanām un pašlaik piestrādā pie valsts prezidenta vēlēšanām. Diskreditējošas kampaņas pret eiropeiskas vērtības nesošajiem valsts vadītājiem ("Kariņa-Levita režīmu"), citām augstām amatpersonām, godprātīgiem prokuroriem un izmeklētājiem, neatkarīgu mediju žurnālistiem un viedokļu līderiem ir pastāvīga realitāte, un būtu naivi iedomāties, ka tās nav informatīvā kara operācijas.

Ne velti šī raksta sākumdaļā gari citēju propagandistu tehnikas. Pavērojiet – tieši tos pašus paņēmienus pielieto Latvijā! "Ienaidnieku" apšauda ar agresīvu naida runu un cita starpā pielieto tādus pašus jēdzienus ("liberasti"). Aro grāmatā ir atsauce uz "Facebook", kas ir atzinis, ka savulaik dzēsis 364 neīstas lapas un profilus, no kuriem veiktas operācijas Baltijas valstīs, Centrālajā un Austrumeiropā. Covid-19 pandēmijas laikā bija uzkrītoši, ka, tikko Latvijas Radio "Facebook" kontos tika ielikta informācija par jauno vīrusu vai vakcīnām, tā sākās viltus profilu uzlidojums, izplatot sazvērestības teorijas un diskusiju cenšoties novest līdz absurdam.

Latvijā sociālie mediji ir kļuvuši par informācijas avotu daudz vairāk cilvēku nekā citās Eiropas valstīs, līdz ar to ir laba augsne manipulācijām.

Mums ir savi ķengu portāli, kuri, tāpat kā Kremļa propagandisti, tradicionālos medijus apvaino tajā, ar ko paši nodarbojas – informācijas sagrozīšanā un saimniekiem vajadzīgā politiskā vēstījuma izplatīšanā. Pirms 14. Saeimas vēlēšanām dažu politisko spēku līderi savu dalību sabiedrisko mediju priekšvēlēšanu raidījumos sāka ar priekšlasījumu par sliktajiem sabiedriskajiem medijiem, kuri viņiem liedzot dalību.

Pie mediju diskreditācijas kampaņas pakavēšos ilgāk, jo zinu un izjūtu informatīvo operāciju sekas. Kā jau raksta Aro, pirmkārt, šīs operācijas ir iedarbīgas – cilvēki notic masveidā atkārtotiem meliem. Mediju darbības pamatā ir uzticība, un, ja tā ir sagrauta, zūd pamats mediju pastāvēšanai un palielinās iespējas, ka cilvēki aizvien vairāk saņem un savus lēmumus balsta nevis uz pārbaudītu faktoloģisku informāciju, bet meliem.

Otrkārt, uzbrukumi rada mediju pašcenzūras risku. Man ir nācies pieredzēt situācijas, kad žurnālisti nevēlas veidot sižetus, bet augstas raudzes eksperti sniegt intervijas par jutīgiem tematiem, lai pasargātu sevi no garantētiem uzbrukumiem kibertelpā. Pazīstu žurnālistus, kuri šī iemesla dēļ ir izdzēsuši savus "Twitter" profilus vai baidās tajos jebko publicēt. Kāda žurnāliste pameta darbu, jo nespēja izturēt publisko diskursu par "neuzticamajiem" sabiedriskajiem medijiem, kuri valsts vārdā īstenojot cenzūru.

Faktiski uzbrucējiem vismaz daļēji izdodas panākt savu mērķi – iebiedēt un apklusināt. Telpa, kurā sabiedrība var iegūt tai svarīgu informāciju vai kurā izskan uzbrucējiem nevēlami viedokļi, sašaurinās. "Smadzeņu skalošanas dēļ Somijā satraucoši daudzi tic, ka citu apkaunošana (..) un sekošana internetā ir "normāla vārda brīvība". Viņi iedveš lielas bailes un rada pašcenzūru," secina Aro.

Gluži labi iztēlojos cilvēkus, kuri, šo lasot, arī Latvijā teiks, ka mediji nav svētie un pelna kritiku. Protams, mediji ir pakļaujami kritikai, taču informācijas zaldātu piekoptā kritika, atkal citēšu Aro, nav "civilizēta, akadēmiska un argumentēta diskusija par žurnālistikas praksi, ziņu kritērijiem vai citiem modernās žurnālistikas elementiem, kuri tiek mācīti universitātēs, katru dienu pārspriesti redakciju sapulcēs un pētīti dažādās pasaules malās".  Tā vietā notiek "monotona, atkārtota, intelektuāli slinka nomelnošana".

Somijā veiktā pētījumā tika secināts, ka "naida runa ir kaitīga gan tās objektiem, gan visai demokrātiskajai sabiedrībai, gan tiesiskai valstij, gan vārda brīvībai". Tā autori ieteica uz šo fenomenu reaģēt ar jaunu valdības politiku un naida runu padarīt par noziegumu, par kuru apsūdzību ceļ prokurors, nevis upuris izlūdzas aizstāvību.

Cīnīties pret informatīvajām operācijām nav vienkārši. Pirmais solis būtu apzināties un atzīt, ka tādas notiek. Un tad ir dažas lietas, ko var darīt. "Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība" direktors Džeimijs Flajs, kurš daudz pētījis dezinformāciju un tās ietekmi, pirms Rīgas biroja atvēršanas intervijā žurnālam "IR" izteicās, ka viens no labākajiem veidiem, kā cīnīties pret dezinformāciju, ir veselīga mediju vide. Tātad vide, kurā spēj pastāvēt neatkarīgi un spēcīgi mediji.

Tāpat jāturpina spiediens uz sociālo mediju milžiem, lai tie reaģē uz melu un naida izplatīšanu. Šopavasar piedalījos Eiropas Žurnālistu savienības rīkotajā seminārā par vardarbību internetā, kur eksperti mudināja sociālo mediju lietotājus ziņot par naida uzbrukumiem, pat ja sociālo mediju platformas reaģē kūtri vai nereaģē vispār – jo vairāk cilvēku ziņos, jo lielāka iespēja, ka platformas būs spiestas reaģēt.

Tāpat eksperti ieteica dokumentēt uzbrukumus un ziņot par tiem policijai. Naida uzbrukumi digitālajā vidē arī ir naida uzbrukumi, un tiesībsargājošām iestādēm jāmācās un jāspēj tos izmeklēt un pierādīt. Nevienam nav pienākuma pakļaut sevi naida runai vai emocionālai vardarbībai.

Somijā ķengu portāla trīs darboņiem par Jesikas Aro goda un cieņas aizskaršanu un vajāšanu tiesa piesprieda reālus un nosacītus cietumsodus un atzina, ka viņu darbībai ar vārda brīvību nav nekāda sakara.

* Latvijas Radio galvenā redaktore, Sarmītes Ēlertes skolniece

Novērtē šo rakstu: