Nakts pēc tautasdziesmas jeb skolotāju piketa sakarā: skolotāji, nelejiet te krokodila asaras!
Valters Korālis18.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Potēšanas prasību un masku režīma dēļ mēs vienai no meitām ļāvām, ka viņa tomēr maina skolu. Tas bija viņas pašas lēmums, bet mums visiem galēji smags un drūms. Viņas pēdējais mācību cēliens bija par mācību maksu pilnā apmērā privātskolā. Viņa vidējo izglītību iesāka Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, bet pabeidz šogad vien "visparastāko", kaut prestižu tālmācības vidusskolu. Kaut bija ļoti sekmīga tieši mākslas priekšmetos. Un mākslas pamatizglītība tika ieguldīts ļoti daudz.
Pietrūka tikai viens vidusskolas gads. Viņai, protams, būs laba vispārējā vidējā izglītība, bet nepabeigta vidējā mākslas izglītība. Un viņai pa šo laiku pašai bija jāmeklē, vai un ar ko socializēties. Jo tālmācība ir tālmācība - tā ir skola "pa telefonu".
Pazīstu vēl dažas ģimenes, kur pieņēma šos smagos lēmumus mainīt skolas. Tādēļ es visu mūžu atcerēšos šo pēdējo pāris gadu konformisma pārņemto skolotāju cunfti kā zombējamus un jūs kā ļoti ietekmējamus inteliģences pārstāvjus. Visus nē! Bet milzīgo vairumu noteikti. Arī jūs, skolu direktorus, kas visu šo sistēmu ienesāt "masās". Latviski es teiktu - pērkamus un iebaidāmus ar atlaišanu.
Jūsu piketi ir smagi iekavēti. Arī piketēšanas virsraksti ir galīgi "šķērsām". Nu jūs beidzot attapāties algu dēļ. Un TIKAI! Bet jums, manuprāt, bija jāpiketē tieši tad, kad jūsu nīstais (nu, labi) Aldis Gobzems, arī Arvīds Ulme, Jānis Pļaviņš, Kaspars Pudniks, Edgars Zveja, Aivars Smans, daudzi citi, jūsuprāt, "dīvainīši" gāja ielās. Pat maksāja soda naudas par savu drosmi. Vienu no tādiem un līdzīgiem pat ielika cietumā uz brīdi... Bet tad jūs to nedarījāt.
Viņi, kaut vai kādi jūsu acīs bija, bet to drosmīgi darīja. Viņi runāja par skolu situāciju visā problēmu griezumā, uzaicinot diskusiju raidījumos arī dažus drosmīgus skolotājus. Tagad jūs savādā kārtā saucāt urravas tam savādniekam Gobzemam, jo savādā kārtā viņš bija vienīgais no tiem 100 deputātiem, kas vispār iznāca ar jums parunāties.
Skolotāji, nelejiet te krokodila asaras! Jūs esat smagi izmantoti un piemānīti, bet tādu valdību esat pelnījuši un to visu, ko jūs esat iekavējuši. Jo jūs NEBIJĀT bērnu pusē! Jūs nebijāt dažādu pasaules uzskatu cilvēku pusē. Jums bija svarīgs tikai viens vienīgs viedoklis, kas pārņēmis hipnotiski šo pasauli.
Jūs skolās neielaidāt vecākus. Ne bez maskām, ne ar. Nekādus neielaidāt. Mēs un daudzi citi savu pašus mazākos bērnus gājām sagaidīt tikai līdz skolas durvīm, tālāk nedrīkstējām. Toties laidāt pa durvju šķirbu visādu biedrību cilvēkus ar savām lekcijām, lai mēs arvien mazāk veidotu savu bērnu pasaules uzskatu kopā ar savu bērnu un paši izdomātu, kam un kad mēs ļautu tādas vai citas fakultatīvas lekcijas un tieši kurā bērna attīstības posmā.
Es norobežojos no šādiem skolotājiem un no šādas izglītības sistēmas! No tik galēji nekoleģiāliem, kuri pat necīnījās par nepotēto skolotāju atlaišanu. Kaut ko purpināja tik zem deguna un pārsvarā vien anonīmi tviterī vai privātās sarunās. Bet es personiski pazīstu tādus pedagogus, policistus un citu profesiju pārstāvjus, kas izturēja savu sirdsapziņas pārbaudi. Pat mainīja profesiju, bet darīja to, ko lika viņu sirdsapziņa.
Arī dažu reliģisko organizāciju kalpotājus tādus zinu, kaut tik vien dažus. Pārējie metās tādos pašos ideoloģiskos apskāvienos kā zinātniskā komunisma laikā. Mēs šajos gados it labi redzējām, kas kurš ir. Un redzam vēl arvien. Beidziet gausties un apdomājieties, ejiet ravēt mazdārziņu dobes un apdomājieties līdz rudenim! Jo sāksies atkal! Pierādiet, ka man nav taisnība. Ka jūs esat individuāli un kolektīvi stipri mainījušies.
Patiesība? Patiesība dažreiz nav ne balta, ne melna. Patiesība ir raiba. Gluži kā šis taurenis bildē. Un sabiedrībai arī būtu jābūt gana raibai - ar iespēju pilnvērtīgi tajā atrasties visdažādākajiem un nediktēt tikai vienā virzienā. Kā jau liberālai sabiedrībai, par ko jūsu partijas tik naski bazūnē. Nevis totalitārai, kādu jūs, godātie skolotāji, nupat šo mūsu sabiedrību palīdzējāt veidot. Mācītājam šis BIJA jāpasaka, neņemiet ļaunā, jo tie citi mācītāji arī klusēja. Kā jēri. Kā vairums no jums...
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
