Neaizmirstiet, ka ir tāda ļoti nozīmīga, izlēmīga un valstiski domājoša Saeimas Nacionālās drošības komisija
Māris Kučinskis*26.02.2022.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Ja ne tagad, tad kad, – šāds jautājums jāuzdod gan katram iedzīvotājam, gan arī katras valsts vadītājiem, lemjot par savu attieksmi pret Krieviju. Tagad, kad vienas nakts laikā Krievija iebruka suverēnas valsts teritorijā, pārtraucot to miera stāvokli, kāds Eiropā valdīja kopš 1945. gada. Un attiecībā uz manis minēto "ja ne tagad, tad kad", jārunā vismaz par diviem aspektiem.
Pirmkārt, sankciju noteikšana pret Krieviju. Jāatgādina, ka Latvijā faktiski visus neatkarības gadus ir bijuši politiskie spēki, kas uzskatījuši, ka Krievija tiek pārāk demonizēta, ka piešķirt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta ir teju vai lieka greznība un ka iestāties NATO arī nemaz nebija tik liela nepieciešamība.
Arī Eiropā ir bijusi ne viena vien attīstīta un demokrātiska valsts, kas sankcijas pret Krieviju atbalstīja brīdī, kad tā anektēja Ukrainai piederošo Krimu, bet jau diezgan ātri bija gatavas šis sankcijas ja ne atcelt, tad vismaz mīkstināt, lai gan Krimas jautājums nebūt nav atrisināts.
Savulaik, būdams Ministru prezidents, ne reizi vien esmu bijis Eiropadomes sēdēs, kurās par šo tēmu notiek asas diskusijas, un tikai likumsakarīgi ir tas, ka pret sankciju mīkstināšanu vismaz tik ilgi, kamēr netiek sākts pildīt savulaik noslēgto Minskas vienošanos, iestājās tieši tās Eiropas Savienības valstis, kas atrodas vistuvāk Krievijas robežai, tostarp Latvija. Tātad, ja tagad netiek ieviestas tādas sankcijas, ko Krievijai ir faktiski neiespējami izturēt, tad kad vēl?!
Otrkārt, runa ir par mūsu pašu informatīvo telpu. Būtu naivi domāt, ka visa Latvijas sabiedrība Krievijas uzbrukuma kontekstā tic tam, ko saka Latvijas politiķi, un ziņo Latvijas televīzijas. Domāju, tām ģimenēm, kam radi dzīvo tuvāk Austrumu robežai, šobrīd nākas intensīvi skaidrot saviem radiniekiem, kas īstenībā notiek Eiropā, kas notiek Krievijā un kas notiek tepat mūsu valstī. Un iemesls tam ir viens – līdz pat šā kara pirmajai dienai gana liela sabiedrības daļa pilnīgi oficiāli skatījās Krievijas televīzijas kanālus, ziņu izlaidumu vietā redzot prezidenta Vladimira Putina propagandas raidījumus.
Veidojās absurda situācija – cilvēki, kas fiziski dzīvoja uz Latvijas zemes, atradās Krievijas informatīvajā telpā. Jau laikā, kad mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā bija pieņemti skaidri lēmumi Krievijas melu kanālus vairs netranslēt, Latvijā izskanēja ziņa, ka vēl tiek vērtēts, ko ar šiem kanāliem darīt tālāk.
Pirms naktī uz 24.februāri notika fizisks Krievijas uzbrukums Ukrainai, gan ukraiņi, gan visa Eiropa un arī pasaule realitātē jau ilgāku laiku dzīvoja informatīvā kara apstākļos. Runa ir par informatīvo karu, caur dažādiem kanāliem mēģinot parādīt, ka Krievija ir sava veida upurjērs, kurš jūtas neaizsargāts no uzbrukumu gūzmas.
Labi redzam, ka Krievija "pieraksta" Rietumiem to, ko dara pati – uzvedas agresīvi un provokatīvi. Citiem vārdiem sakot, no Padomju Savienības gadiem nekas nav mainījies. Arī šajā jomā jāteic – ja ne tagad, tad kad mēs atrisināsim 30 gadu laikā neatrisinātu problēmu, kad pietiekami liela valsts daļa faktiski dzīvo naidīgas valsts informatīvajā telpā?!
Jā, daudzās jomās Latvijā šodien ir izdarīts viss iespējamais, lai mēs dzīvotu drošā valstī. Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, šeit ir izvietoti un turpina ierasties sabiedroto bruņotie spēki, labi saprotot, ka tieši šeit atrodas Eiropas ārējā Austrumu robeža. Tas mums dod pamatu saglabāt mieru un turpināt apzinīgi, pēc labākās sirdsapziņas darīt savu darbu. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka šī drošība nav nekas pašsaprotams, un ir nepārtraukti jāstrādā, lai šajā jomā nekas nemainītos uz slikto pusi.
Ar to es saprotu ne tikai mūsu dalību dažādās starptautiskās organizācijās, kam šobrīd ir neatsverama loma, ne tikai atbilstoša bruņojuma iegādi un mūsu karavīru pienācīgu sagatavošanu, bet arī adekvātu lēmumu pieņemšanu, kā arī visu savu iedzīvotāju sasniegšanu ar objektīvām, patiesām, labi saprotamām ziņām. Mēs visi zinām, ka Latvijas nebeidzas aiz Rīgas robežas, un tas mums ir jāsaprot ne tikai vārdos, bet arī darbos, novēršot, ka lēta propaganda tiek uztverta kā absolūtā patiesība.
Ja mēs tagad neatbrīvosim savus iedzīvotājus no Krievijas melu ziņām, tad kad? Un tas nozīmē ne tikai noziedzīga režīma televīzijas kanālu netranslēšanu, bet arī kvalitatīva, objektīva satura izveidošanu Latvijas plašsaziņas līdzekļos un nodrošināšanu, ka šie informācijas kanāli ir pieejami visā valsts teritorijā.
* Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
