Nepieteiktais karš Latvijā: ar tiem, kuri šeit izturas kā iekarotāji, kā "krievu pasaules" kungi un noteicēji, integrēšanās nebūs iespējama
Bruno Javoišs28.05.2022.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Šodien mēs zinām, ka 1997. gada jūnijā bija mēģinājums uzspridzināt tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Tā bija kādas noteiktas ļaužu grupas apņēmība pretoties okupācijas sekām. Spridzināšana neizdevās, taču divi jaunekļi gāja bojā, un vēl desmit cilvēki pēc tam tika tiesāti. Kas bija spridzinātāji? Sazvērnieki? Naivuļi? Ierocis kāda cita rokās? Varoņi - Tālavas taurētāji, kuri modina tautu?
Par notikušo plaši rakstīja Latvijas mediji. Atšķirībā no padomju okupācijas laika, kad par visu Latviju aptvērušo nacionālās pretošanās kustību prese klusēja. Tie, kuri apgalvo, ka šajā laikā pretošanos ar neapbruņotu aci bija grūti pamanīt, nemelo. Aresti, kratīšanas un savaņģoto pārvadāšana notika naktīs vai, ja saulainā dienā, - furgonos ar uzrakstu "HĻEB" ("Maize"). Tā saucamās tiesas procesi notika aiz slēgtām durvīm. Represīvais aparāts darbojās gludi un klusi. Kā izpriecu lainera dzinējmotori. Kuģa konstruktori bija parūpējušies, lai pat dūkoņa no kaut kur lejā iemontētās mašīntelpas nenonāktu līdz defilējošajiem pa klāju.
Šodienas brīvību atguvušajā Latvija viss notiek atklāti. Ukraiņu gūstā nokļuvušie krievu karavīri paniski baidās no tā, kas ar viņiem notiks pēc atgriešanās dzimtenē, bet latvju zemē iestrēgušie" Krievijas propagandas aktīvisti nebaidās paša velna. Jo šajā valstī, lūk, valda demokrātija un vārda brīvība! Latvijas Krievu savienības runasvīrs gājienu no Brīvības pieminekļa uz Pārdaugavu atklāti nodēvējis par deportācijas piekritēju (lasi: kandidātu!) maršu. Un izskatās, ka pat gailis pakaļ nedzied - kā Latvijā mītošā „vairākumtautība" mēdz teikt. Varbūt jaunajam iekšlietu ministram tomēr nāktos tieši no šī gala sākt?
Vai tie, kuri aicina uz atbildes gājieniem no Okupācijas pieminekļa uz Brīvības pieminekli, neapjēdz, ka latviešiem tie ir okupantu karagājieni pret Latvijas brīvību? Klaigādami - "Mēs dzīvojam tiesiskā valstī!", viņi aizmirst, kas viņiem šo tiesisko valsti izcīnīja. Viņiem?! Nē! Sev, savai nācijai, kultūrai, savām dziesmām un tautasdejām, savai zemei, "latviešu valoda brīvi kur skan". Arī šeit dzīvojošie cittautieši plecu pie pleca ar latviešiem cīnījās un atdeva savas dzīvības par brīvu Latviju, jo mīlēja šo valsti, kuru pamatoti uzskatīja par savu tēvzemi. Taču ar tiem, kuri šeit ieradušies un izturas kā iekarotāji, kā "krievu pasaules" kungi un noteicēji, ne samierināšanās, ne integrēšanās nebūs iespējama.
Nav šaubu, ka šie pie privilēģijām pieradušie tik viegli nepadosies. Šoreiz sāksies viņu nevardarbīgā (vismaz pagaidām) pretošanās kustība. Neskaitāmas pazīmes rāda, ka varbūt ir jau sākusies. Tā taču ir vienkārša matemātika - ja kāds kopā ar Krievijas karaspēku mentāli karo pret Ukrainu, ar kuru kopā esam mēs, tad neizbēgami mēs abi esam karastāvoklī!
Un, ja kāds pēc pases pie Latvijas pilsoņiem piederošs kungs vai kundze tā vietā, lai 9. vai 10. maijā kaut kur Vecrīgā dziedātu "Meitene, zeltene, klausies, kā pukst mana sirds!", Pārdaugavā rauj vaļā "Katjušu", tad ar to vien viņš savu pusi šajā karā ir izvēlējies.
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
