Iesaki rakstu: 
Pirms simt viena gada rakstnieks, politiķis, viens no Latvijas valsts dibināšanas iniciatoriem Jānis Akuraters 1922. gada laikraksta “Jaunākās Ziņas” 66. numurā rakstīja: “Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis. Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā.
Par valsts valodas nicināšanu, neievērošanu, par publikas apvainošanu veikalos, iestādēs – ja šī publika neprot vāciski vai krieviski, tas lasāms ik dienas laikraksta sūdzībās. Latvijas valsts bijusi iecietīga un atļāvusi cittautiešiem runāt valdības iestādēs viņu valodās – vāciski un krieviski, kad tie nāk pie mūsu ierēdņiem. Bet valsts te ir aizmirsusi savu ierēdņu tiesības.
Iznāk, ka vāciešiem un krieviem nav praktiskas vajadzības mācīties un saprast valsts valodu, jo katram latvju ierēdnim jāsaprot viņu valodas. Ceļas jautājums, kas ir valstiski, – vai tas, ka visas šīs minoritātes prot valsts valodu, vai ierēdņiem jāprot visas šīs valodas? (..) Un tas viss notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur citur neciestu visdemokrātiskākā zemē (..)”
Vai situācija šķiet pazīstama? Noteikti jā! Pagājuši simt gadi, bet Latvijā mēs joprojām un atkal saskaramies ar situāciju, kad ir pastāvīgi jācīnās par savām tiesībām Latvijā runāt tikai savā mēlē. Sveštautiešu lingvistiskā agresija, viņiem ierastā un pašsaprotamā vīzē uzrunājot latviešus bijušās okupācijas varas valodā, līdz šim bijusi ierasta lieta Latvijā. Tagad izpratni izmainījis karš Ukrainā un apzināšanās, ka rusifikācijai – lingvistiskai okupācijai – var sekot arī reāla okupācija, un cik patiesībā valsts valodas jautājums nozīmīgs.
Par latviešu valodas problemātiku pēdējos gados Latvijā rakstījis LV portāls, “Latvijas Avīze”, “Sestdiena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, literārais žurnāls “Domuzīme” un “Ogres Vēstis”, savukārt neoliberāli orientētus portālus – “Satori.lv”, “Punctummagazine.lv” – latviešu valodas stāvokļa un nākotnes jautājums interesējis visai maz, lai gan publikācijas tajos ir latviski.
Savulaik lasīju kinorežisores Lienes Lindes apceri, ka runāt par jūtām angliski viņai esot vieglāk un vienkāršāk. Un tas tiek teikts kultūrā, kurā rakstījis Čaks, Bārda, Skujenieks un Belševica. Bija pagājuši simt gadi kopš Akuratera teiktā par valodu, bet latvieši vēl arvien izjuta sava veida nicinājumu paši pret savu valodu kā provinciālu parādību, nespējot novērtēt tās neizmērojamās un niansētās bagātības, ko piedāvā dainas un mūsu literārais mantojums.
Absolūtais literātu vairākums klusē par savu valodu un apdraudējumiem tai, bet viņu vietā nāk citi. Nesen portāla “jauns.lv” lielajā intervijā Akuratera stafeti pārņēma kardiologs Andrejs Ērglis, uzsverot, ka Latvijā ir jānodrošina latviešu valodas dominance, pretējā gadījumā pie saliedētas nācijas mums netikt. Ikvienā valstī tā ir pašsaprotamība. Dzīvoju cerībā, ka jau rīt šāda izpratne būs arī pie mums.
Latvijā divvalodība “de facto” tiek pamazām izbeigta, soctīklos un medijos atskan balsis, kas aicina to darīt. Institūcijas un kompānijas dzēš krievu mēli savās tīmekļvietnēs un komunikācijā. Latvijā ikvienam, zinot tikai valsts valodu, jābūt pašpietiekamam gan ikdienā, gan darba tirgū. Nepieciešamas jaunas iniciatīvas valodas politikā, nosakot konkrētu atbildīgo, jo šobrīd atbildība ir izkaisīta un neskaidra. Politiskā līmenī ir jādefinē, ka krievu valoda Latvijā nav pielīdzināma kurai katrai svešvalodai, bet gan ir bijušās okupācijas varas valoda, ar kuras starpniecību notikusi intensīva latviešu un mazākumtautību rusifikācija.
Reizi par visām reizēm jāizbeidz spekulācijas ar krieviem kā Latvijas vēsturisko minoritāti, kāda tā bija līdz 1940. gadam. Pēc tam padomju koloniālisma politika etnisko sadalījumu Latvijā mainīja pārāk ievērojami, lai mēs turpinātu to uzskatīt par minoritāti. Cik biezā apziņas miglā mēs dzīvojām pēdējos trīsdesmit gadus, valsts līmenī nespējot risināt ļoti būtiskus jautājumus, lai pasargātu sevi un savu mēli, tā vietā izliekoties un dzīvojot ilūzijās, ka spēsim integrēt tos, kuri nevēlas tikt integrēti, bet tā vietā gaida PSRS kārtības atgriešanos, kurā krievi Latvijā atkal varēs justies kā galvenais virsuzraugs pārējiem!
“No mūsu drosmes izlietot valsts tiesības valodas jautājumā un piemērot tās dzīvē ar neatlaidīgu stingrību – no tā atkarīga tautas un valsts apziņa un latviskais stils.” (Jānis Akuraters)
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts raksts Enerģētikas zaļais mezgls”. Rakstā norādīts, ka Latvijas delegācija vizītes laikā ASV 2022. gada aprīlī saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (SDG) par ievērojami zemākām cenām nekā pagājušajā gadā tirgū bija pieejamas. Seko apgalvojums, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām neesot tikušas uzsāktas un līgums neesot noslēgts, kā rezultātā noprotams, ka Latvija nav guvusi ievērojamu ekonomisku labumu.
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
