Iesaki rakstu: 
Šogad Latvijas televīziju pameta vairāki labākie speciālisti – viņu aiziešanas galvenais iemesls ir gadiem ieilgusī, ielaistā nesakārtotība atalgojuma sistēmā un uzņēmuma pārvaldē kopumā, jo īpaši Tehnoloģiju daļā, ko nav spējīgs nomenedžēt ne valdes priekšsēdis Ivars Priede (attēlā), ne viņa padotie direktori.
Tikmēr kaudzē guļ (cits trīs gadus, cits piecus un vairāk gadus!) vairāki stratēģiski svarīgi iepirkumi, kurus I. Priede nav spējīgs organizēt un pabeigt un bez kuriem LTV nevar attīstīties. Tie ir LTV Vienotās režijas iepirkums, Elektroapgādes sistēmas apakšstacijas iepirkums, LTV Satura informācijas vadības sistēmas jeb Media Asset Management – MAM iegāde, kuriem pievienosies arī nu jau bēdīgi slavenais un miljoniem vērtais Pārvietojamās televīzijas stacijas (PTS) iepirkums.
Lieki teikt, ka aparatūras un tehnikas cenas ar katru gadu aug, valstij nav ietaupīti jau simti tūkstošu, ja ne miljoni eiro šo ievilkto iepirkumu dēļ. Kad nesen mūsu inženieri paviesojās Igaunijas sabiedriskajā televīzijā un radio ERR, viņi atbrauca pavisam sašļukuši un atzina – kaimiņi igauņi tehnoloģiju ieviešanā un darba organizācijas ziņā ir priekšā Latvijas Televīzijai vismaz par kādiem desmit gadiem, un pats sāpīgākais, ka mums ar šādu gadiem ilgu saimniekošanu un LTV vadītāja mazspēju nav nekādu cerību viņus panākt, kur nu vēl uzcelt Eiropas līmeņa sabiedrisko televīziju.
Tieši I. Priede ir LTV iepirkumu komisijas vadītājs un atbildīgs par Tehnoloģiju daļu, personāla politiku un atalgojuma sistēmu. Kā stāv rakstīts Priedes CV televīzijas mājas lapā LTV.lv, par LTV tehnoloģisku attīstību Priede nes atbildību kopš 2016. gada maija!
Šogad dažu mēnešu laikā atlūgumu uzrakstīja astoņi operatori un turklāt tie vislabākie, kādu LTV ir maz un kuru profesionālajā izaugsmē ieguldīts daudz pūļu un laika. Tie aizgāja strādāt uz citām televīzijām! Raidījumu veidotāji saķēra galvas – kā bez labākajiem strādāsim turpmāk?!
Šogad, vēl pirms profesionāļu masveida aiziešanas arodbiedrības un operatoru pārstāvji kārtējo reizi vērsa I. Priedes uzmanību uz kritisku situāciju – neskaidru atalgojuma sistēma, sliktu pārvaldību un darba organizāciju uzņēmumā. Pēc sarunām ar Priedi darbinieki secināja tikai vienu – vai nu viņš nesaprot, kas notiek viņa padotībā esošajā struktūrā, vai arī negrib saprast.
Vēl 2019. gadā operatori uzrakstīja I. Priedem kolektīvo vēstuli, kurā izteica sašutumu par neizdevīgiem darba līgumiem, darba organizāciju un neskaidru atalgojumu. Atbilde tika saņemta pēc pusgada un tikai pēc vairākiem atgādinājumiem! Vēl pirms tam uz šiem trūkumiem norādīja Valsts kontrole, taču nekārtības palika. Tikmēr Latvijas televīzija turpina pirkt par nodokļu maksātāju naudu ārpakalpojumus, tādā veidā aizpildot operatoru un visādus citus “iztrūkumus”, savukārt bada maizē turētie LTV tehniskie darbinieki (un nereti arī radošie) izmanto gandrīz katru izdevību, lai piepelnītos blakus darbos, arī konkurentu televīzijās, tikmēr ne viens vien administrācijā pelna tūkstošus.
Vēl citi gan televīzijā, gan no malas tikai pabrīnās, ka tik liels uzņēmums ar piecsimt darbiniekiem eksistē bez Personāla departamenta un bez personāla politikas! Un ko radošie? Knapinās un vai plēšas uz pusēm, lai noturētu LTV raidījumu kvalitāti. Cik ilgam laikam viņiem pietiks spēku, entuziasma?!
Hroniskā nesakārtotība ne reizi vien apdraudējusi LTV raidījumus, par to pagājušajā jūnijā savā vēstulē televīzijas vadībai un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei rakstīja arī televīzijas arodbiedrība: “LTV arodbiedrība vairākkārt tikšanās reizēs ar uzņēmuma valdi un SEPLP ir norādījusi uz nesakārtotajiem pārvaldības procesiem LTV iekšienē, kā arī uzņēmuma tehniskās vadības vājumu.
Vienlaikus mēs brīdinājām, ka agri vai vēlu šī gadiem ilgusī problēmsituāciju nerisināšana pēc būtības, nepieņemot izšķirīgus lēmumus, neieguldot tehniskajā varēšanā un neveidojot spēcīgu tehnisko procesu pārvaldību, novedīs pie katastrofas ēterā, kas arī rezultējās 29. maijā faktiski nenotikušajā LTV translācijā no Latvijas hokeja komandas svinīgās sagaidīšanas pasākuma Rīgā.”
SEPLP gan izvēlējās paskatīties no malas uz to, kas turpina notikt LTV un acīmredzot notiks, atstājot visu “menedžēšanu” valdes priekšsēdētāja ziņā un būvējot sapņu pilis par apvienoto sabiedrisko masu mediju. Tikai pils nebūs, acu priekšā slejas grausts. Vai tā ir pareizā attieksme, runājot par nacionālai drošībai svarīgu objektu?!
Tikai laimīgas nejaušības dēļ Dziesmu svētki notika bez katastrofāliem tehniskiem starpgadījumiem, tikai salūza novecojušais Baltkrievijā ražotais filmēšanas kameras krāns, ko beidzot nu bija nenovēršama nepieciešamība nomainīt. Taču darbinieki atzina, ka nostrādāja svētku periodu uz spēku izsīkuma robežas – mazākā neveiksmīga apstākļu sakritība, un būtu vēl viena skandaloza izgāšanās. Kad politiķi iet uz intervijām LTV, tad rauc degunu no padomju smakām, strēgst liftos, skaišas un piever acis, bet pacieš, jo ir vajadzība parunāt kameras priekšā.
Un operatori nebūt nav vienīgie “neapmierinātie”. Šogad no darba aizgāja vairāki vadošie speciālisti tehnoloģijās, IT un programmu veidošanā . Par aiziešanu domā arī vēl viens otrs prasmīgs un tik šaurā jomā kā mūsdienu televīzija pieredzes bagāts inženieris, kuru pazaudēšana tāpat kā vairākkārtējās izgāšanās ar iepirkumiem padarīs gadiem ilgo LTV tehnoloģisko pagrimšanu vēl dziļāku. Interesanti, kurš strādās ar jaunajām pārvietojamām televīzijas stacijām, ja tādas vispār kādreiz I. Priede spēs nopirkt?
Vairākus gadus LTV mēģina iepirkt MAM, un šī digitālā sistēma ir kritiski svarīga, lai televīzija varētu strādāt kā mūsdienīgs interneta televīzijas uzņēmums. Šogad MAM iepirkums, ko I. Priede organizēja pa roku galam, jau divas reizes izgāzās un līdz gada beigām visticamāk atkal nenotiks – neapgūtā nauda, visticamāk, būs jāatdod valsts budžetam, digitālā aprīkojuma cenas atkal pieaugs mūsdienu saspringtajos tirgus apstākļos, bet bez digitālās sistēmas LTV ieslīgs vēl tālāk pagātnē, kas tāpat kā noplukusī ēka tik ļoti atgādina padomju laikus. Tehniskie speciālisti ir vairākkārt norādījuši I. Priedem, ka tā organizēt stratēģiski svarīgus projektus nav pareizi!
Jau kuro gadu ieildzis Elektroapgādes sistēmas apakšstacijas iepirkums, apakšstacija ir vairāk nekā 35 gadus sena un, protams, nepieciešams to atjaunot. Gadiem ilgst arī puspabeigtais LTV vienotās režijas iepirkums, kura iestrēgušā neīstenošana saistīta ar riskiem nacionālajai drošībai (starp citu, tāpat kā nespēja iepirkt PTS). Ja vienīgā režijas pults sadegs kādu ārējo faktoru izraisītā īssavienojumā, piemēram, kāds nejauši apgāzīs glāzi ar ūdeni (bet rezerves pults ierīkošanas iepirkums tā arī nav novadīts līdz galam), tad sabiedrība paliks ar LTV melnajiem ekrāniem, kas X stundā nu galīgi nebūtu vēlams.
Atrunas, ka televīzijai nebija naudas, neiztur nekādu kritiku! Lielie pirkumi netiek laikus plānoti budžetā, jo nauda iztek kā caur pirkstiem nemākulīgajā darba organizēšanā, bet – kad savajagas tik ļoti, ka vairs nevarēja atlikt – arī tad iepirkumi izgāžas, jo pagalam vāji organizēti un novadīti. Tad nu I. Priede prasa naudu no valdības ārpus kārtas. LTV dzīvo, nevajadzīgi tērējot, un par valsts naudu liek arvien lielākus ielāpus uz savām neizdarībām. Tāda, izskatās, LTV sagaidīs 70 gadu jubileju – nolaista un pussabrukusi pa I. Priedes septiņus gadus ilgās valdīšanas laiku.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
