Iesaki rakstu: 
Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trīsdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzē”, ir objektīvs faktors. Tāds faktors patiešām eksistē un ir cienīgs ieņemt noteiktu vietu analītiskajos diskursos, kaut gan tajā pašā laikā tāds faktors karājas mata galā.
Tas ir ļoti trausls faktors. Tas ir tikai daļēji objektīvs faktors un patiesībā tiek izvirzīts tāpēc, ka visas nelaimes negribētos izskaidrot vienīgi ar subjektīvajiem faktoriem; proti, pašas latviešu tautas simtprocentīgo vainu. Tautas vaina nav simtprocentīga, bet deviņdesmitdeviņprocentīga.
Eksistenciālās traģēdijas objektīvais faktors ir šāds. Latviešu tauta tās varas inteliģences vadībā pēc PSRS sagraušanas maksimāli (maniakāli) tiecas atmest un aizmirst kultūras mantojumu (šīs tieksmes amorālās būtības vērtējums ir atsevišķa sāpīga tēma) un sākt dzīvi pilnīgi no jauna, bāzējoties uz “eiropeisko kultūru”.
Dedzīgi tika propagandēta “atgriešanās Eiropā”. Neviens nepievērsa uzmanību tādas propagandas absurdam, jo Latvija taču nekad nebija pametusi Eiropu, kas vispār nav iespējams. Tāpat neviens nepievērsa uzmanību tam, ka atsacīšanās no kultūras mantojuma ir mežonīga atsacīšanās no latviešu kultūras vēsturē visaugstākajiem panākumiem XX gs. 70.gados.
Ļoti dedzīgi “Eiropu” joprojām propagandē latviešu mietpilsoņu guru Maija Kūle: “[..] Es stāvu un krītu par Eiropas Savienību. Principā par šo eiropeisko civilizācijas kopību.” (Kas ir “civilizācijas kopība”!?)
Kūle pati sevi uzskata un citiem liek viņu uzskatīt par “filozofi”. Daudzus gadus bija “marksistiskā filozofe”, bet vienā rītā uz brokastu laiku kļuva “buržuāziskā filozofe”. 2006.gadā “filozofei” iznāca šausmīgā valodā bez literārās rediģēšanas sataisīta grāmata “Eirodzīve”. Stāvēšana un krišana par “Eiropu” tika akcentēta 2016.gadā, kad kundze aplaimoja tautu ar “jābūtības dimensijas” svēto garu tāpat kā Pavļuta kungs aplaimoja tautu ar “par-politikas” debilo programmu.
Eksistenciālās traģēdijas objektīvais faktors karājas mata galā tāpēc, ka latviešu varas inteliģence nekad nav centusies noskaidrot, kas notiek “Eiropā” un vai vispār ir vērts “atgriezties Eiropā”. Latviešu varas inteliģencei faktiski nemaz neinteresē “Eiropas” tagadnes stāvoklis – rietumeiropiešu morāli garīgā seja. Latviešu varas inteliģence nekad nav apsvērusi “Eiropas vērtību” lietderību savai tautai.
Jautājums “Kāds būs latviešu tautai labums no “atgriešanās Eiropā”?” neeksistē. Ja latviešu varas inteliģence būtu saprātīgi izturējusies pret Rietumu kultūras stāvokli XX gs. 80.-90.gadu mijā, tad latviešu tautas eksistenciālās traģēdijas vietā būtu eksistenciālā drāma, ja turpinām izmantot skatuves mākslas žanru specifiku. Atšķirība starp traģēdijas žanru un drāmas žanru ir milzīga. Traģēdijai ir traģiskas beigas. Drāmas beigas neliecina par dzīvības izbeigšanos, un saglabājas optimistiska ticība nākotnei.
Lieta ir tā, ka XX gs. 80.-90.gadu mijā Rietumeiropas kultūrā ārdoši turpinājās milzīgs pagrimums. Pagrimums sākās pēc 1968.gada notikumiem Francijā, Vācijā u.c. Eiropieši pārstāja dzemdēt bērnus. Zinātnē, filosofijā, izglītībā, mākslā un literatūrā lepni visu nosacīja postmodernisms (pisuāri mākslas izstāžu zālēs). Sociāli politiskajā sfērā prioritāte bija neoliberālismam. Saimnieciskā darbība bija nonākusi finansu spekulantu rokās, radot kapitālisma jaunu modifikāciju – finansu kapitālismu. Morāli tikumiskajā sfērā priekšroka tika dota “politkorektumam”, “uzskatu plurālismam”, “demokrātiskumam”, “seksuālajai revolūcijai”, “tolerancei”, “cilvēktiesībām”.
Latviešu tautas “atgriešanās Eiropā” reāli bija organiska pievienošanās Rietumeiropas pagrimumam. Tā politiskais simbols tagad ir piedzēries vīrelis ar katrā kājā savādāku kurpi.
Latviešus nevar vainot Rietumeiropas pagrimumā. Rietumeiropas pagrimums sākās bez latviešu līdzdalības. Tāpēc ir iespējams ļoti trauslais objektīvais faktors, izskaidrojot latviešu tautas eksistenciālo traģēdiju.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
