Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Oda pieturzīmei

Arturs Priedītis
12.10.2017.
Komentāri (13)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispirms par odu un pēc tam par odu pieturzīmei. Oda ir viens no laimīgākajiem žanriem ne tikai lirikā, bet visā literatūrā. Oda vienmēr ir bijusi cieņā. Tā tas ir nepārtraukti turpinājies, sākot no odas pamatlicēja grieķa Pindara un romieša Horācija laikmeta. Oda vienmēr ir atradusies literatūras žanru topā – izmantojuma augšgalā.

Oda nekad nav piemirsta un snaudusi literatūras žanru perifērijā, pacietīgi gaidot savu laiku, kad tā atkal būs vajadzīga un lepni atgriezīsies žanriskās hierarhijas augšgalā. Literatūras žanru komplektā tāds liktenis ir tikai odai. Citi žanri ir bijuši spiesti samierināties ar popularitātes kāpumiem un kritumiem. Visi pārējie žanri ir izjutuši popularitātes saldumu un aizmirstības rūgtumu. Vienīgi oda nepārtraukti ir baudījusi popularitātes saldumu.

Piemēram, mūsdienās tāds šķietami neaizvietojams žanrs kā romāns ir nonācis perifērijā. Visticamākais, romāna renesanse nav tik drīz gaidāma un diezin vai vispār būs sagaidāma līdz pasaules galam. Jau tagad ir jauniešu biezs slānis, kuriem „čivinātavas” 140 zīmju izlasīšana sagādā galvassāpes. Latvijā pat humanitāro zinātņu studenti tagad var tikt pie augstskolas diploma, lasot vienīgi „Short Message Service” šedevrus un neizlasot nevienu romānu. Ja aizvadītā gadsimta 70.gados viens franču intelektuālis izdeva ekstravagantu grāmatu par „autora nāvi” (nekautrējoties saņemt autora honorāru par šo publikāciju), tad tagad var droši rakstīt ekstravagantu grāmatu ne tikai par „romāna nāvi” un „literatūras nāvi”, bet arī „lasītāja nāvi” eiropeīdu garīgā pagrimuma ērā.

Oda ir mākslinieciski individuālās darbības rezultāts. Odai nav nekādas saistības ar folkloru – tautas kolektīvo jaunradi. Tas tiek ar smīnu paskaidrots tāpēc, ka pie mums ir sastopams unikāli obskurantisks viedoklis par literatūras izcelsmi no folkloras (šo kolosālo aplamību iecementēja „Satori” un „Rīgas Laika” kanoniskais autors P.Bankovskis). Oda tāpat kā visi pārējie literatūras žanri nav cēlusies no folkloras.

Oda ir augstas poētiskās kompetences un augstas stilistiskās izjūtas apliecinājums strofikā un prosodijā. Pseidoliriķu buldurējošais verlibrs odai neder. Lai sacerētu odu, ir labi jāpārzina strofikas un prosodijas smalkumi. Citiem vārdiem sakot, dzejas ritmiski intonatīvās uzbūves un pantmēru iespējas.

Odai ir patētisks stils. Tas nav viegli realizējams stils, jo pacilātība un jūsma var ātri sašķobīties eksaltācijā – atbaidoši slimīgos glaimos. Rakstot patētiskā stilā, jāprot harmoniski sabalansēt emocionāli intelektuālo stāvokli ar kaismīgo saviļņotību.

No 2004.gada oda ir katra latvieša svētākais žanrs. Minētajā gadā latvieši neatkarīgo valsti LR oficiāli uzdāvināja modernajam kolhozam ES, un, lūk, ES himna ir vācieša Frīdriha Šillera 1785.gadā sacerētais daiļdarbs „Oda priekam” („Ode an die Freude”). Latvietim tagad „Oda priekam” ir oficiāli svarīgāka nekā „Dievs, svētī Latviju”.

Minētā oda tūlīt kļuva ļoti populāra, un Ludvigs van Bēthovens 1793.gadā tai komponēja mūziku. Eiropā „Odu priekam” nekad neaizmirsa. 1972.gadā tā kļuva Eiropas Padomes himna, bet 1985.gadā Eiropas Savienības (tolaik – Eiropas Kopienas) himna. Latviešu valodā odu atdzejoja Apriķu mācītājs vācietis K.G.Elferfelds. Tas notika 1804.gadā.

Šillers izpildīja pasūtījumu. Visos laikmetos odas galvenokārt sacer saskaņā ar pasūtījumu. Šilleram oda tika pasūtīta Drēzdenes masonu godināšanai. Šis fakts tagad izraisa amizantus sižetus  par masonu lomu Eiropā. Acīmredzot tie esot bijuši vācu masonu pēcteči, kuri Šillera odu izvēlējās ES himnai. Patiesība ne tik svarīga. Svarīgāk ir tas, ka mūsdienās sprēgā pamatota ironija par Šillera teksta neatbilstību ES politiskajai atmosfērai. Nesaticība joprojām ir lielāka nekā saticība un līdz vispārējā „prieka templim” ir ļoti tālu. Internetā ir lasāms šāds odas ievads: „Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem, Visi ļaudis brāļi būs.”

Odas popularitāti veicina tās metaforiskā funkcija. Tiesa, visbiežāk ironiskā nozīmē, vārdu „oda” liekot pēdiņās. Taču vārdu „oda” izmanto ne tikai ironiskā nozīmē. Piemēram, Regīnas Ezeras pēdējais stāstu un noveļu krājums saucas „Odas skumjām”.

Tomēr visbiežāk vārdu „oda” metaforiski lieto pieglaimīga sacerējuma izsmiešanai. Tā autors cenšas salkani izpatīk, un viņš ir pielīdējs. Visbiežāk – pielīdējs politiskajai varai (karalim, caram, valdošajai partijai). Ironiski par „odu” var nosaukt pielīdēja sagatavoto tekstu jebkurā lirikas vai prozas žanrā. Tekstam nav obligāti jābūt odai, lai izpelnītos „odas” godu.

Teiksim, latviešu padomju literatūras sacerējumus var droši uzskatīt par „odām” padomju varai, komunistiskajai partijai, padomju tautai. Kad Gorbačovs atļāva publicēt „disidentisko literatūru”, latviešiem nekas nebija publicējams. Padomju laikā „rakstāmgaldam” nekas netika sacerēts. Literārā daiļrade, kuras idejiskums nesaskanēja ar PSRS valdošo ideoloģiju, LPSR neeksistēja. Tika sacerēts vienīgi kaut kas tāds, ko padomju cenzūra atļāva publicēt. Eksistēja tikai „odas”. Tātad padomju prasībām atbilstošs idejiskums. Principā tā tas bija arī tajos gadījumos, ja darbā atspoguļojās autora mākslinieciskie panākumi. PSRS netika pieļauts ne t.s. buržuāziskais bezidejiskums, ne padomju prasībām neadekvāts idejiskums. Ēzopa valodu arī tūlīt konstatēja. Līdzību valodu un maskētu izteikšanas veidu (Ēzopa valodu) tūlīt konstatēja atbildīgie redaktori – gudri vīri ar speciāli trenētu ožu. Šodien par to lietpratīgi var atcerēties padomju laikraksta „Literatūra un Māksla” redaktors Škapara kungs.

Arī pēcpadomju Latvijā sprēgā „odas”. Ja nebaidāmies no šķebinošas reakcijas, tad iesakāms palasīt jau minēto „Satori” un „Rīgas Laiku”. Šodien latviešu jaunie un ne visai jaunie „dzejnieki” un „prozaiķi” ar milzīgu entuziasmu „odas” uzziež postmodernistisko un seksuālo perversiju „estētikas” manierē.

Bet tagad par odu pieturzīmei.

Oda ir jāvelta pieturzīmei vārdā „pēdiņas”. Svinīgi ir jāslavina tik tikko nosauktā pieturzīme, kura tekstā izceļ atsevišķus vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, teikumu grupas un kuru lieto tiešās runas izcelšanai, citātiem, uzņēmumu, daiļdarbu, laikrakstu un žurnālu nosaukumos. Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme. Tā sastāv no atvērējpēdiņām un aizvērējpēdiņām.

Taču tā tas bija līdz šim. Visjaunākajos laikos pēdiņu lietojums ir ievērojami paplašinājies. Bez pēdiņām vispār vairs nevaram iztikt. Pēdiņas nākas nemitīgi lietot jebkurā sarunā un jebkurā tekstā par mūsdienu pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Pēdiņas ir vispieprasītākā pieturzīme. Daudz pieprasītāka nekā punkts, komats, domu zīme. Pēdiņas tagad ir vislielākā dzīves nepieciešamība, ja vēlamies objektīvi raksturot dzīvi. Bez pēdiņām nav iespējama jebkura veida identifikācija – profesionālā, cilvēciskā, morālā, estētiskā. Tāpēc pēdiņas ir pelnījušas odu, patētiski slavinot šo mūsdienās vispopulārāko pieturzīmi.

Oda pēdiņām nav pašu pēdiņu nopelns. Pašas pēdiņas ar savu teicamo funkcionēšanu nav izpelnījušās odu. Odu pēdiņām ir sarūpējuši mūsdienu cilvēki un mūsdienu dzīves parādības, procesi, tendences, kā visa raksturojumā, identifikācijā, kvalificēšanā pašlaik nav iespējams iztikt bez pēdiņām. Cilvēki un viņu darbība, uzvedība, komunikācija tagad ir tā saškobījusies, ka neatbilst sākotnējai jēgai un tāpēc ir skeptiski, ironiski, dzēlīgi, apšaubīgi, neatzīstoši, noliedzoši liekama pēdiņās. Tagad regulāri nepieciešams norādīt uz neadekvātām izpausmēm, un to visuzskatāmāk var izdarīt, lietojot pēdiņas.

Grūti ir nosaukt, ko tagad nevajag likt pēdiņās. Garīgajā sfērā tā vien liekas visu nākas likt pēdiņās. Tā tas ir diemžēl, sākot ar reliģiskajām organizācijām (no Rietumiem ievazātām sektām, reliģiski ezotēriskām kopienām) un mācītājiem. Mūsu vietējo seksofilu Juri Rubeni identificēt kā mācītāju bez šī vārda likšanas pēdiņās nav iespējams.

No 2004.gada LR vairs nav valsts, bet „valsts”. Pēc iestāšanās ES Latvijas Republiku vairs nedrīkst saukt par valsti, tāpat kā LPSR nekad nesauca par valsti. Valsts bija PSRS, bet LPSR bija tikai viena no PSRS republikām.

LR saukt par valsti nav jēgas arī viena cita ļoti būtiska iemesla dēļ. Valsts bez valsts varas nav valsts. LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas. Valda kriminālā un oligarhiskā Lielā Banda, kurai interesē tikai zagšanas vara. Par to, piemēram, graujoši liecina romāns „Lembergs”.

Romānā "Lembergs" viens no jocīgākajiem (faktiski - debilākajiem) sižeta atzariem ir saistīts ar epitetu "oficiāli atstādināts". Šo epitetu Lembergam piemēro jau vairākus gadus.

Ko tas nozīmē? Viņš turpina darbu, nupat viņu pielaida vēlēšanām, ievēlēja Ventspils parlamentā, Venstpils parlaments atkal viņu ievēlēja par Ventspils prezidentu. Bet mediji joprojām turpina izmantot epitetu "oficiāli atstādināts".

Kā to saprast? Kas ir šis "oficiozs"? Vai viņu "oficiāli" ir atstādinājusi sieva, meita, dēli, sievas māte, pirmā sieva? Kas ir šis "oficiozs", kuram viņš drīkst nepakļauties?

Noteikti viņu nav atstādinājusi LR valsts institūcija. Tas ir loģiski. Valsts institūcijai viņš pakļautos. Ja nepakļautos, tad valsts zinātu, ko ar viņu tādā gadījumā darīt. "Oficiozs" noteikti nav valsts. Latvieši taču negribēs teikt, ka viņu valsts ir pilnīgs mēsls, karikatūra, idiotu sēta, ja vienas pilsētiņas amatvīrs var gadiem ilgi nepakļauties valsts iestādes lēmumam. Lembergs pareizi dara, ka nepakļaujās. Valsti tēlojošiem idiotiem necienīgi ir pakļauties. Lembergs lieliski saprot, ka LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas.

Pie mums bez pēdiņām neiztikt diskursā par politiku un politiķiem. Piemēram, Sarkanmataino Tumsonību, Laulības Pārkāpēju, Putnu Biedēkli, Suņu Būdu iespējams identificēt tikai kā „politiķi”.

Bez pēdiņām nav kvalificējami žurnālisti, akadēmiskais personāls. Tiekamies ar „zinātniekiem”, „profesoriem”, „akadēmiķiem”. Šajā esejā jau izmantojām pēdiņas, minot „dzejniekus” un „rakstniekus”.

Pēdiņas triumfē saskarsmē ar postmodernisma „mākslu”. Laikmetīgās mākslas muzeju (paldies Dievam, tas Rīgā netiks uzcelts!) drīkstētu dēvēt tikai par „muzeju”, jo šī iestāde būtu vienīgi postmodernistu ateja.

Postmodernisti tāpat kā visi profāni ir ļoti patmīlīgi tipi. Viņi praktiski (izstāžu, publikāciju, organizatorisko struktūru jomā) un terminoloģiski ir atšķēlušies no mūsdienu mākslas un sevi dēvē par „laikmetīgo mākslu”. Tas ir labi! Netiek pietaisīta mūsdienu māksla, kura Latvijā vēl ir saglabājusies.

Katrā ziņā latviešu postmodernistiem ir vajadzīga sava ateja. Viņu izkārnījumus nedrīkst glabāt un eksponēt kopā ar Purvīša, Rozentāla, Zaļkalna un citu latviešu mākslas ģēniju darbiem. Postmodernistu „šedevriem” vispiemērotākā vieta ir „Satori”, „Rīgas Laika”, „Delfi” redakcijas telpas, Ārlietu ministra kabinets, Jura Rubeņa celle, Viņķeles kundzes aizgalds, Kultūras ministrijas ofiss.

Visticamākais, oda pēdiņām ne pie kā laba nenovestu. Oda pēdiņām faktiski būtu oda degradācijai un deģenerācijai. Bet vai tas mūsu sabiedrībā izraisītu lielu kaunu? Šaubos! Tas, ka Latvijā bez pēdiņām vairs neko nevaram pasākt, satrauc arvien niecīgāku sabiedrības daļu. Nav manāms satraukums par jaunatnes socializāciju. Tā tikpat kā nemaz vairs nav iespējama bez pēdiņās fiksējamiem faktoriem. Process, kura gaitā jaunieši apgūst savas sabiedrības sociālās normas, vērtības, tradīcijas, lielā mērā ir nonācis tādu cilvēku rokās, kuru cilvēciskās īpašības un profesionālais līmenis nav izsakāms bez pēdiņām. Varas inteliģence vispār ir viens grandiozs pēdiņās ieslogāms nacionālais „veiksmes stāsts”. No pēdiņām brīvi ir vienīgi t.s. vienkāršie cilvēki un tautas inteliģence. Tātad tā sabiedrības daļa, kurus Latvijā visvairāk skar negodīgums, netaisnība, atstumtība, noniecināšana, sociālā darvinisma un „perestroikas” parvēniju ņirgas, nabadzība un mirstība. Ja nekas radikāli nemainīsies, tad latviešu tauta visai drīz kļūs „tauta”.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Liekuļi

FotoIr gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni.
Lasīt visu...

21

Latviskās nelietības zvaigžņu stunda

FotoTas viss, kas 2019.gada decembra vidū notiek ar un ap Lembergu, noteikti ir kārtējā tipiski latviskā nelietība divos virzienos: 1) verdziska kalpošana ASV interesēm un 2) zemiski agresīva vēršanās pret gudru tautieti, nelietīgi izmantojot zināmus apstākļus.
Lasīt visu...

12

Draud Kariņa un Bordāna ostu apvērsums

FotoJau pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā Konservatīvā partija solīja, ka visas trīs Latvijas lielās ostas ir jāpaliek zem valsts jumta, tādēļ ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu un vairākām juridiskajām personām ir uzlūkojamas kā politisko solījumu pildīšana un vienlaikus politiskās varas pārvēršana ekonomiskajā.
Lasīt visu...

21

No LNT ziņām atvadoties

FotoDecembra pašā sākumā apcerīgi un mazliet skumīgās noskaņās atvadījāmies no LNT ziņām. Arī man bija tāda kā savāda sajūta – nu kā var beigties kaut kas tāds, kas šķities vienmēr klātesošs? Nozīmīgās pārmaiņas Latvijas mediju telpā gan bija izziņotas jau kādu brīdi iepriekš ar sekojošo neizbēgamo ņemšanos par to, kā tā drīkst, vai vispār drīkst un kur skatās policija NEPLP!
Lasīt visu...

21

Mēs, Rīgas līga, atbalstām lēmumu par Rīgas domes atlaišanu

Foto6. decembrī VARAM ministrs paziņoja, ka ir lēmis rosināt Rīgas domes atlaišanu. Šo lēmumu, visticamāk, atbalstīs arī Saeima. Iznākums šādā gadījumā būs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas jau nākamā gada sākumā.
Lasīt visu...

6

Spriņģes idejas sasaucas ar Gēbelsa propagandu par rases tīrību

Foto17. novembrī, diskutējot sociālajā tīklā Twitter, žurnāliste Inga Spriņģe izteicās, ka iedzīvotāji, kuri parakstās par Saeimas atlaišanu ir “stulbeņi” (stupid people) un “idioti”, turklāt piebilda, ka šādi cilvēki “nav spējīgi uz pašorganizēšanos, un viņus parasti kāds vada”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Rīgas dome bija atlaižama jau šā gada sākumā līdz ar Gerharda iesniegto likumprojektu

Rīgas domes atlaišana tika iniciēta jau šā gada sākumā, kad Vides aizsardzības un...

Foto

Rīgas domes darbība ir ne tikai nelikumīga, bet arī neatbilstoša sabiedrības interesēm

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir izstrādāts likumprojekts par Rīgas domes (RD)...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: novembra beigas

25.novembrī Rīgas medijos bija lasāma atraktīva (piesaistoša, pievilcīga, vilinoša) ziņa: “Valsts prezidentam Egilam Levitam ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu būtu jāvienojas par...

Foto

Svētā inkvizīcija

Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka...

Foto

Jāsaprot, ka pārsvarā visas runas par 3A varu ir tukša vāvuļošana

Šķēle, kā varam nojaust, pēc Sorosam kalpojošo mediju domām, ir visuvarens, visuresošs un visuredzošs. Kā...

Foto

Vai ir vērts vākt parakstus 13. Saeimas atlaišanas ierosināšanai?

Uz šo jautājumu ir jāatbild katram Latvijas vēlētājam pašam. 13. Saeimā tika ievēlēti vairāk nekā 60 jaunu,...

Foto

Ticība rituāla spēkam

«Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu. Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un...

Foto

Rīgas administratīvajā teritorijā neviens nav atcēlis veco labo principu, ka demokrātija ir kompromisu māksla

29.novembrī atkal notika otra lielākā valsts politiskā kuģa pašūpināšana, izvēloties otro Rīgas...

Foto

Demogrāfijas bums un tumsonības bums

Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu...

Foto

Runājiet bez bufera

Šā gada 20. novembrī LTV Panorāmā bija īsa intervija ar mūsu amatpersonu Eiropas Komisijā....

Foto

Nacionālā apvienība ir latviešu nacionālisti šī vārda labākajā nozīmē

Nacionālā apvienība (NA) ir kā dadzis acīs daudziem. Gan tiem, kas vēlētos Latvijā ievest lēto darbaspēku un...

Foto

Nevajag mācīt un apstulbot

Nevajag mani mācīt, cik amorāli ir atlaiJst Saeimu! Neuzķeršos! Tas, ka manu viedokli valkā arī kāds gramatiku vāji zinošs savādnieks, tautvaldību neizprotošs...

Foto

Sašutuma ventīlis “Atlajst Sajmu!”

Es arī esmu sašutis. Mūsu sabiedriski politiskās (elites) barvežu bezkaunības un alkatības kokteilis tiešām spridzina, un neredzēti straujā parakstu vākšana par iniciatīvu Saeimas atlaišanai...

Foto

Ierēdņi demonstrē augstāko pilotāžu, kā NEVAJADZĒTU rakstīt likumu grozījumus

Situācijas neizpratne, slinkums, vienaldzība vai lobijs? To rādīs laiks. Neievērojot elementārākos juridiskās tehnikas principus, Veterinārmedicīnas likumā faktiski tiek...

Foto

Gļēvulības anatomija. Tārpi zupā. Latvijas politiķu bezkaunības un cinisma virsotnes

Pirms divpadsmit gadiem - 2007. gada 16. novembrī, tieši pirms svētkiem, politoloģe Vita Matīsa rakstīja par...

Foto

Sistēma un opozīcija

Cilvēku dzīvē ļoti svarīga loma ir prasmei lietas un parādības interpretēt sistēmiski. Ne katram cilvēkam mēdz būt tāda prasme. Ne katra cilvēka prāts...

Foto

Levita jaunvārdi un to tulkojums

Levita “jaunvārdi” jeb īpašie termini, ar kuriem “spīd” gluži vai pašpasludinātais “nācijas tēvs”- valstsgriba, turpinātība, likteņkopība, vienvērtība, atjaunotne, brīvtelpa, kopējais labums,...

Foto

Kāpēc medaļa tikai Bondaram? Lavents, Zaharjins, Gerčikovs un Meroni arī pelnījuši

Sakarā ar Krājbankas bijušā vadītāja Mārtiņa Bondara apbalvošanu ar Finanšu ministrijas goda zīmi, kā pamatojumu uzrādot “nozīmīgu...

Foto

Varbūt visi „stupid people” nemaz nav „stupid people”, bet tikai daļa, un ar tiem citiem es solidarizēšos

Zinu, ka tūlīt sāksies kārtējais ķengu vilnis, tādēļ uzreiz...

Foto

Atlajst sajmu?

Es ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas,...

Foto

Kaspars Dimiters: Mātes Latvijas vēstule

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa....