OIK afēra: kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisija nevarēja atrast vainīgos?
Vjačeslavs Dombrovskis19.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kurš tad tomēr ir vainīgs pie OIK afēras izveides? Un kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisija nevarēja atrast vainīgos?
Pirmais un svarīgākais: par jebkuru līdzīgu afēru vienmēr ir atbildīgas konkrētas personas. Ļoti retos gadījumos kaut kas notiek "apstākļu sakritības" dēļ, un OIK noteikti nav tas gadījums. Bet ne katrs izmeklētājs ir spējīgs noskaidrot patiesību un atrast vainīgos. Lai gan gadās tā, ka spēj, bet priekšniecība neļauj tos nosaukt.
Iespējams, tāpēc par galveno “izmeklētāju” - Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju netika ievēlēts pieredzējis jurists vai cilvēks ar pieredzi enerģētikas politikas jomā. Par galveno izmeklētāju iecēla cilvēku ar pirmsskolas pedagoga izglītību un pašvaldības policijas lietveža darba pieredzi.
Otrais jautājums drīzāk ir retorisks. Pieņemsim, ka vainīgie ir atrasti un tie ir esošās valdošās koalīcijas politiķi. Vai izmeklēšanas komisijai (kur vairākums ir tā pati valdoša koalīcija) pietiks drosmes publiski tos nosaukt?
Treškārt, uzskatu, ka galvenais atbildīgais par enerģētikas jomu ir ekonomikas ministrs. Ne prezidents, ne premjers, ne Saeima un ne ministrijas valsts sekretārs. Taču varētu būt izņēmumi.
Piemēram, ministrs strādāja tikai pāris mēnešus. Ministrs piedāvāja izmaiņas, bet valdība tās noraidīja. Vai arī valdība piekrita, bet Saeima noraidīja. Ministrs nevarēja sadarboties ar savu sekretāru un gribēja viņu atlaist, taču valdība nepiekrita.
Ja neviens no šiem scenārijiem netika realizēts, tad atbildība gulstas tieši uz ekonomikas ministra pleciem!
Kurš radīja OIK afēru? Manuprāt, tās atskaites punkts ir Elektroenerģijas tirgus likums, kurš tika pieņemts 2005. gadā. Tieši šis likums paredzēja obligātu elektroenerģijas iepirkšanu no atjaunojamās enerģijas piegādātājiem un koģenerācijas stacijām. Tieši šis likums noteica, ka maksās par šo visu solidāri elektroenerģijas patērētāji.
Likumprojektu izstrādāja Ekonomikas ministrija, un ministrs tolaik bija neviens cits kā Krišjānis Kariņš. Tieši tādēļ viņš ir OIK “krusttēvs”! Esmu pārliecināts, ka viņš to darīja bez ļauna vai mantkārīga nolūka. K.Kariņš vāji orientējās enerģētikas un ekonomikas jautājumos un nesaprata savu lēmumu sekas. Bet no atbildības vāja orientēšanās ekonomikas jautājumos neatbrīvo.
Kurš iedarbināja šo OIK mehānismu, tas ir, izsniedza lielāku daļu atļauju? Ekonomikas ministri - Kaspars Gerhards (NA) un Artis Kampars (Vienotība). Abi ir esošās valdošās koalīcijas politiķi.
Tam sekoja notikumi, par kuriem es varu runāt kā tiešais liecinieks. OIK afēru atmaskoja un pret to cīnījās pārsvarā divi cilvēki: Ivars Zariņš (Saskaņa) un ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (tolaik mans Reformu partijas kolēģis). Pavļuts šajā jautājumā ļoti konfliktēja ar toreizējo Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Juri Pūci, un šis konflikts beidzās ar pēdējā aiziešanu.
Šodien mums tiek stāstīts, ka OIK afērā neviens nav vainīgs. Pavļuts un Pūce darbojas vienā Attīstībai/Par apvienojumā, kas ietilpst Vienotības vadītajā valdībā. Reiz Vienotība bija ļoti pret – tieši OIK pozīcijas dēļ –, lai Pavļuts turpinātu strādāt par ekonomikas ministru.
Palikuši vien Latvijas iedzīvotāji, kuri pārmaksāja par elektrību vairāk nekā divus miljardus eiro. Un turpina pārmaksāt arī šobrīd.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
