OIK afēras mantinieki sasparojušies nākamās afēras īstenošanai
Ivars Zariņš19.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
OIK afēras mantinieki, izmantojot esošos apstākļus, šķiet, nu ir sasparojušies nākamās afēras īstenošanai. Šoreiz tas skars tieši vēja enerģijas izmantošanu.
Nenoliedzami, vēja enerģijai ir savs potenciāls, un tas ir jāizmanto. Ar tās izmantošanu mums līdz šim nav īpaši veicies – lielā mērā par to atbildīgi ir enerģētikas politikas veidotāji, kas nav spējuši izveidot nepieciešamo ietvaru “zaļās enerģijas” projektu attīstībai (vairāk rūpējoties par esošās OIK afēras turpināšanu, kura kā zilonis trauku veikalā izbradā citas “zaļās enerģijas” iespējas), kā arī pašu “vēja projektu” virzītāju rīcība – vai tas neprofesionālisms vai alkatība (vēlme socializēt visas projekta neērtības, bet labumus paturēt tikai sev), kas rezultējusies ļoti atturīgā sabiedrības attieksmē pret šiem projektiem.
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir būtiski mainījusi situāciju energoresursu tirgos – enerģijas cenas ir būtiski pieaugušas. Tas vēja enerģijas izmantošanu padara par komerciāli izdevīgu arī bez valsts atbalsta. Un tad nu “pēkšņi” Saeimu ir sasniedzis valdības virzītais likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai”. Runa ir par 1000 Mw kopējo uzstādāmo vēja elektrostaciju (VES) jaudu, uz kuru tas attieksies.
Varētu rasties priekšstats, ka Latvijas varai ir parādījusies rūpe par vēja enerģijas izmantošanu Latvijā. Taču, sākot iepazīties ar šo likumprojektu, rodas virkne pamatotu jautājumu un pamatotas bažas par šī likumprojekta patiesajiem mērķiem.
Vispirms jau – kāpēc šo likumprojektu ir sagatavojusi un virzījusi kā savu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), lai gan atbildīgā par enerģētikas un būvniecības nozari ir Ekonomikas ministrija(EM), nevis VARAM!
Tāda nebijusi centība no ierēdņu puses! Parasti ir tieši otrādi – tie cīnās par savas atbildības jomas sašaurināšanu un novelšanu uz citu pleciem. Bet te – ielien vispār citas ministrijas atbildības lauciņā, turklāt bezmaz vai peklē!
Nez, vai tas nozīmē, ka EM ir zaudējusi savu kompetenci un spēju risināt enerģētikas izaicinājumus (kas ir tās atbildības joma), ja jau to tagad dara cita ministrija? Vai arī tas vienkārši ir kārtējais šīs raibās, visatļautīgi šeftējošās koalīcijas politiskais darījums?
Jo kā gan citādāk izskaidrot pavisam dīvaino regulējumu, kurš tiek piedāvāts šajā likumprojektā – kad par enerģētikas nozari atbildīga ir viena ministrija (EM), bet par nacionālo interešu objektu noteikšanu šajā nozarē ar šo likumprojektu tiek piedāvāts kā atbildīgo ministriju noteikt citu – VARAM? No jēdzīgas valsts pārvaldes viedokļa loģikas – nekādas!
Vēl “interesantāk” kļūst, kad sākam iepazīties – ko tad ar šo likumprojektu tiek piedāvāts noteikt par “nacionālo interešu objektiem”? Tie būs projekti, kuriem nav nedz ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN), nedz zemes īpašnieku piekrišanas, nedz nav iegūts vietējās sabiedrības atbalsts šo projektu realizācijai. Toties ir VARAM pozitīvs lēmums šo atzīt par nacionālo interešu objektu.
Jau var paredzēt, ar ko formāli tas tiks pamatots – lai veicinātu vēja enerģijas projektu attīstību Latvijā, kuru bremzē vides prasību ievērošana un sabiedrības negatīvā attieksme. Taču nez kāpēc pret šo likumprojektu visskaļāk iebilst tieši … Latvijas Vēja enerģijas asociācija – kā reiz tie, kuriem it kā par to vajadzētu priecāties?!
Šī paradoksa noslēpums ir vienkāršs.
Vai tiešām Latvijā nav iespējams izvietot 1000 Mw VES, ievērojot pašreiz normatīvajos aktos noteiktās vides prasības? Protams, ka tā nav!
Vai tiešām nav iespējams atrast zemes īpašniekus, kuri būtu gatavi piekrist VES izvietošanai uz savas zemes? Protams, ka tā nav!
Vai tiešām nav iespējams iegūt vietējās sabiedrības atbalstu VES būvniecībai? Protams, ka tā nav!
Uzskatāms piemērs tam ir Dānija, kuras platība ir pusotru reizi mazāka par Latvijas teritoriju, iedzīvotāju skaits būtiski lielāks, bet uzstādīto VES skaits – apmēram 100 reizes lielāks!
Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz darba ir ieguldīts šo projektu attīstībā un cik prasmīgi tie ir tikuši organizēti. Un ir zināmi vairāki projekti, kuri sekmīgi virzās uz priekšu un kuri visus šos jautājumus ir atrisinājuši vai spēs atrisināt. Turklāt Latvijā ienāk starptautiskas kompānijas ar pieredzi, kā sekmīgi īstenot šādus projektus, ievērojot vides prasības un sabiedrības intereses.
Tad kam ir vajadzīgs šāds likumprojekts?
Šāds likumprojekts dod iespēju pārspēlēt esošo situāciju nozarē un nodot vajadzīgās rokās labumu no esošās situācijas izmantošanas – kad vara ar saviem lēmumiem var noteikt, kuri būs tie projekti (projektu virzītāji), kuri saņems iespēju tālākai prioritārai virzībai, ja vien pareizi ir sashēmoti papīri.
Tas nekas, ka kāds ir ilgi un dikti strādājis, gatavojis savu projektu – nepieciešamos saskaņojumus vides un sabiedrības prasībām. Tam vairs nebūs izšķirošas nozīmes, svarīgi – vai šis projekts baudīs VARAM labvēlību! (Vai jums tas neko neatgādina?...)
Likumprojektā noteiktie 1000 MW arī ir zīmīgi – tas ir aptuveni tas kopējais VES apjoms, ko saskaņā ar AST (pārvades operatora) aplēsēm varētu veiksmīgi integrēt Latvijas pārvades sistēmā.
Tātad, ja jums nav vajadzīgās varas labvēlības un nacionālā interešu objekta statusa, tad jūs ar visu savu centību un vislabāko projektu varat palikt aiz borta vai arī to nāksies kādam atdot...
Īpašās labvēlības statusa iegūšanai ir paredzēti vēl arī citi parametri, piemēram: pieslēguma garums līdz 15 km. Kāpēc tieši līdz 15 km?! – to, un daudz ko citu, nu nāksies skaidrot A.K. Kariņam, kurš savulaik jau kļuva par vienas OIK afēras krustēvu...
Par šīm un citām šī likumprojekta pērlēm vairāk šeit.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
