Par 2. pensiju līmeņa 1. pusgada ieguldījumu bēdīgajiem rezultātiem: varbūt pietiek nesaprātīgi apieties ar finanšu līdzekļiem?
Aivars Strakšas19.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Bankas mājas lapā ir publicēti 2. pensiju līmeņa rezultāti par 1. pusgadu. Ņemot vērā to, ka 2. pensiju līmenis ir gan sabiedrības, gan politiķu uzmanības centrā, vēlos pievērst uzmanību dažiem faktiem. Turklāt mums ir jauna valdība un jauns labklājības ministrs, uz kura pleciem tagad gulstas arī atbildība par 2. pensiju līmeņa ieguldījumiem un turpmāko politiku. Tātad kādā situācijā jaunais ministrs saņem 2. pensiju līmeni, un cik liela naudas izteiksmē paliek atbildība uz iepriekšējiem ministriem G. Eglīti un Eviku Siliņu, kas šobrīd ir arī valdības vadītāja?
Ja skatāmies uz vidējo ienesīgumu 6,5% un to, ka visi ieguldījumu plāni ir strādājuši ar peļņu, var šķist, ka viss ir labi un pensiju ieguldījumi ir drošībā. Diemžēl tas ir tālu no patiesības. Privātie pensiju fondi, kuriem ir uzticēti ieguldījumi, nespēj nodrošināt pat pamatsummas saglabāšanos, par ienesīgumu, kas vismaz tuvu segtu inflācijas radītos zaudējumus, nemaz nerunājot.
Kopš 2019. gada beigām, kad sākās ar Covid saistītās ekonomikas problēmas, VSAA ir pārskaitījusi pensiju fondiem 4,25 miljardus eiro, saņēmusi 2,13 miljardus eiro. Tātad pensiju fondu palielinājumam, neņemot vērā peļņu/zaudējumus no ieguldījumiem, jābūt 2,12 miljardiem eiro. Ja 2019. gada beigās uzkrājums bija 4,5 miljardi eiro, tad uz 30.06. 2023. būtu jābūt 6,62 miljardiem, taču ir tikai 6,37 miljardi, tātad zaudējumi ir 260 miljonu eiro apmērā. Ja paskatāmies no citas puses, tad 2022. gada zaudējumi bija 880 miljoni eiro, un šogad 1. pusgadā ir atpelnīti 367 miljoni eiro. Zaudējumi joprojām kopā ar pagājušā gada rezultātiem ir 513 miljoni eiro.
Un tagad pats bēdīgākais - uzkrātā inflācija kopš 2019. gada decembra ir 32,6%. Tātad naudas, kas bija ieguldīta uz 2019. gada beigām pirktspēja ir samazinājusies par apmēram trešdaļu.
Vai 2. pensiju līmenis tiek labi pārvaldīts?
Es neko neteiktu, ja ieguldījumi būtu brīvprātīgi. Cilvēkiem tiek dota iespēja izvēlēties un atbildēt pašiem par savām kļūdām. Taču 2. pensiju līmenis ir obligāts, neatstājot iespēju izvēlei. Turklāt politiķi zina, ka pensiju fondu turētāju rokās nav instrumentu, kas varētu garantēt vismaz bezzaudējumu rezultātu.
Vai var būt citādi?
Jā, igauņi parādīja, ka var. Tā bija Igaunijas politiķu izšķiršanās dot brīvu izvēli.
Mūsu bijušais labklājības ministrs G. Eglītis, kuram bija iespēja un pienākums pret sabiedrību rūpēties par 2. pensiju līmeņa ieguldījumu saglabāšanos, savu pienākumu neizpildīja un šo jautājumu nevirzīja kaut vai publiskai apspriešanai, nemaz nerunājot par kādiem priekšlikumiem valdībā vai Saeimā.
Iepriekšējā labklājības ministre E. Siliņa kaut kādu diskusiju uzsāka, taču piedāvājumi tika veidoti pensiju fondu turētāju lobija ietekmē. Par brīvprātību nebija ne runas.
Varbūt pietiek nesaprātīgi apieties ar finanšu līdzekļiem?
Ja pensiju fondi nevar garantēt ieguldījumu saglabāšanu, tad nedrīkst arī ar varu uzspiest ieguldīt daļu savas algas 2.pensiju līmenī. Tiem, kuri nevēlas paļauties uz veiksmi un labu laimi, ir jādod iespēja pašiem lemt par saviem uzkrājumiem vecumdienām.
Parūpēsimies paši par savu nākotni un nobalsosim par brīvprātīgu 2. pensiju līmeni!
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
