Iesaki rakstu: 
Situācija definēta pamatā pareizi. Tikai atbildes uz jautājumu ”Ko darīt?” tā arī nav. Nu, ko tad darīt? Varbūt nedarīt neko, kā to iesaka komentētāja ar niku „paija”, ticēt tam, ka LV ir visstraujāk augošā ekonomika ES un tūlīt, tūlīt sāksies treknie gadi, ja sāksim strādāt 8 stundu vietā 14 bez brīvdienām un atvaļinājuma, līdzīgi kā to dara Saeimas deputāti, ministri, viņu padomnieki un valsts uzņēmumu padomēs sēdošie (kā, piem., O.Pulks)?
Tieši tā, treknie gadi tad noteikti sāksies, neskatoties uz to, ka ES līdzfinansējums integrācijas projektiem samazināsies, politekonomiskie grupējumi turpinās shēmot, bet pārējie krāpsies ar nodokļiem, kur vien iespējams.
Bet, ja nu tomēr nesākas, „pingvīniem” jostas nāksies pievilkt arvien ciešāk, un ekonomiskā emigrācija turpinās pieaugt? Kādi varianti?
Varbūt nevēlēt, boikotēt visus oficiozos pasākumus, „noliet” informāciju medijiem par shēmošanas un korupcijas gadījumiem, pārliecināt citus darīt to pašu? Kāds pateiks - destruktīva pieeja. Bet varbūt tomēr, neapgalvojot, ka ideāls variants, vērts paanalizēt sīkāk.
Boikotēt vēlēšanas.
Kāds notikumu attīstības scenārijs? Vai tiks norautas vēlēšanas, ja nobalsos mazāk par pusi? Netiks norautas. Varbūt Rietumi spiedīs vietējo varu sākt kaut ko reālu darīt, lai atjaunotu vēlētāju uzticību? Nespiedīs, vismaz tik ilgi, kamēr paši vēlētāji samierināsies ar situāciju. Turklāt, ja jau bijušie LV prezidenti braukā privātās darīšanas lepnos limuzīnos ar miesassardzi un iegādājas greznus dzīvokļus par nodokļu maksātāju naudu, ko nevar atļauties Vācijas kanclere, bet LV bankas prezidents krīzes apstākļos saņem Deutsche Bank prezidenta cienīgu algu, tad jau laikam nemaz tik slikti nav.
Nospiedošu balsu vairākumu saņems Saskaņas centrs, kas, pieaicinot kādu marginālu 5% barjeru pārvarējušu partiju Repšes naudas maisu kluba paskatā un/vai Šlesera „nacionāla izlīguma” partijas Vienoti Latvijai veidolā, tā teikt, lai piedotu „nacionālā izlīguma” piegaršu, izveidos valdību. Lūk, tas jau tuvāk reālajam. Kāds šajā gadījuma varētu būt turpinājums? Saskatu divus variantus.
1.variants. Gadījumā, ja ar iepriekš minēto „nacionālā izlīguma partiju” mandātiem nepietiks, tad SC mainīs ideoloģisko nokrāsu, vismaz formāli atsakoties no „ciešas sadarbības visās jomās ar Krieviju un Baltkrieviju” un no „otrās valsts valodas” (atcerēsimies pirmsvēlēšanu „okupācija bija, bet okupantu nav”). Šajā gadījuma var cerēt iedabūt koalīcijā Lemberga ZZS, bet vienlaikus riskēt zaudēt postpadomiski noskaņotos vēlētājus, kuri meklēs alternatīvu.
2.variants. „Nacionālā izlīguma valdība” realizē promaskavisku politiku, LV de iure paliekot neatkarīgai, bet de facto iekšpolitiku un ārpolitiku saskaņojot ar Kremli, ko līdz šim savā darbībā arī piekopa saskaņieši.
Kādas izmaiņas uz labo vai slikto pusi varētu notikt abos šajos variantos? Varbūt LV ekonomiku pārņems Krievijas uzņēmēji, kurus pēc vajadzības „jumto” Kremlis? Bet tas jau ir noticis, izņemot varbūt banku sektoru un Ventspili. Tad varbūt tiks ieviests tiesiskums un vara sāks rūpēties par valsti un nevis savu un sev pietuvināto biznesu? Pirmajā variantā noteikti ne, pat pieņemot, ka RD tandēms „Ušakovs-Ameriks” nav rādītājs, jo par Šlesera un jo vairāk Repšes kompānijas mandātiem būs jāmaksā.
Otrajā variantā loģiski būtu pieņemt, ka valsts pārvaldē tiks ieviests kaut kas līdzīgs kā šodien Krievijā - valsts varas vertikāle ar pietuvinātiem uzņēmējiem, kuriem tiek atļauts viss, savukārt nelojālie un šaubīgie, kas var apdraudēt varu, tiek ietupināti par nodokļu nemaksāšanu, pasludinot to par cīņu pret korupciju. Tas viss papildināts ar varas kontroli visas dzīves jomās.
Varbūt 2.variantā dzīvot kļūs labāk, pateicoties lētajiem Krievijas resursiem? Ja kļūs, tad tikai īslaicīgi, jo uz resursu eksportu un jo vairāk uz politiski motivētu lētu resursu importu balstīta ekonomika nevar būt stabila, turklāt, kā zināms, dzīve „uz šaru” neveicina attīstību.
Ņemot vērā, ka Kremlim, vismaz sākuma posmā, nebūs izdevīgi, lai LV izstātos no ES un NATO, tad arī šeit pārmaiņas nav gaidāmas vismaz līdz brīdim, kad minētie kantori palūgs aiziet. Ak jā, ir vēl jautājums par otro valsts valodu. Bet kas teica, ka krievu valoda nav otrā? Ja man regulāri zvana dažādi subjekti un ar izteiktu latvisku akcentu sāk krievu valodā reklamēt preci, tad ko domāt?
Tātad, kopumā ņemot, nekādas dižas pārmaiņas nav gaidāmas, un, kamēr būsim ES, arī iluzorisks iespaids par demokrātiju pusmafiozā valstī saglabāsies (Magņitska variants diez vai notiks), izņemot vienu lietu.
Un proti. Nabadzīgā valstī ar ierobežotu noieta tirgu un resursiem vietas pie siles visiem nepietiks. Notiekot varas maiņai, politekonomiskie grupējumi, kas līdz šim bija pieraduši pie barotnes, diez vai samierināsies ar izstumšanu un uzsāks cīņu, mēģinot iznīcināt konkurentus gan ekonomiski, gan fiziski. Tas gala rezultātā var izraisīt politisku, ekonomisku un sociālu krīzes situāciju ar daudz lielāku ietekmi kā Maximas traģēdija, liekot nostrādāt tautas pašaizsardzības instinktam un izraujot to no apātijas.
Uz šī viļņa, iespējams, radīsies līderi, kas spēs uzrunāt masas. Tātad jautājums ir par to, kā padziļināt pretrunas politmafijas iekšienē. Un padziļināt to var katrs indivīds, kurš patiešām vēlas sakarīgu valsti, turklāt bez liekiem upuriem - boikotējot, stučījot un pārliecinot citus.
Foto no boycotthalal.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
