Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2020.gada 3.novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs notika prezidenta vēlēšanas. Uz augstāko valsts amatu kandidēja bijušais ASV viceprezidents Džozefs Baidens no Demokrātiskās partijas un pašreizējais ASV prezidents Donalds Tramps no Republikāniskās partijas. Pirmsvēlēšanu kampaņas gaisotne bija neierasti agresīva, ko pavadīja plašas protesta akcijas ar ielu vardarbības elementiem. Un tas notika uz COVID19 radītās visaptverošās krīzes fona.

Gandrīz visi mediji un “sistēmas politiķi” atbalstīja Baidenu, savukārt Trampa pusē nostājās lielākā daļa ierindas amerikāņu (pārsvarā baltādainie – t.s. ”vienstāvu Amerika”). ASV sabiedrība uzrādīja ļoti bīstamas sašķeltības pazīmes, ko daudzi eksperti dēvē par “auksto” pilsoņu karu, kurš jebkurā mirklī var pāriet “karstajā” fāzē (un šādas prognozes ir pietiekami pamatotas, jo Amerikā iedzīvotājiem “uz rokām” ir liels daudzums šaujamieroču).

Pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas vēstīja, ka vēlēšanās ar lielu pārsvaru (līdz pat +15%) vajadzētu uzvarēt Baidenam, bet pirmie vēlēšanu rezultāti parādīja, ka aptaujas bija stipri kļūdainas. Tramps ne tikai neatpalika no Baidena, bet bija vadībā ar gana ievērojamu pārsvaru. Tas deva pamatu Donaldam Trampam paziņot, ka viņš pārliecinoši uzvar.

Un tad notika “brīnums”. Pēkšņi vairākos izšķirošajos štatos strauji pieauga Baidenam pieskaitīto balsu skaits, un Baidens izvirzījās vadībā. Ļoti labi šo “mistisko” parādību ilustrē Viskonsinas un Mičiganas štatu saskaitīto balsu dinamikas grafiki. Kā saka – bez komentāriem, bilde runā pati par sevi. Un te, protams, nevar neatcerēties klasisku izteicienu, ka nav jau būtiski, kurš un kā balsos, bet gan - kurš skaitīs balsis.

Pēc tam noskaidrojās, ka virknē strīdīgo iecirkņu lielajās pilsētās Republikāņu partijas novērotāji tika vienkārši padzīti, pirms tur ienesa ar furgoniem atvestos maisus ar nezināmas izcelsmes biļeteniem. “Partrampa” biļeteni tika nepamatoti atzīti par nederīgiem. Tika konstatēts, ka ar “demokrātiem” saistītu cilvēku izstrādātā vēlēšanu uzskaites sistēmā bija iespēja koriģēt saskaitīto balsu skaitu. Daudzi vēlētāji netika pielaisti balsošanai, jo, viņiem nezinot, kāds to vārdā jau esot nobalsojis pa pastu. Tika viltoti pasta zīmogi, lai legalizētu pēc vēlēšanu beigām nodotās balsis.

Tika noskaidrotas atsevišķas personas, kuras speciālos dzīvokļos izgatavoja viltotus “parbaidena” biļetenus. Daudzos vēlēšanu apgabalos nobalsojušo skaits bija lielāks par pilsoņu skaitu, kuri drīkst vēlēt (līdz pat 130%). Tika konstatēts, ka vēlēšanās par Baidenu nobalsoja apmēram 1,5-2 miljoni t.s. “spoku” jeb “mirušo dvēseļu”. No visām pa pastu saņemtajām balsīm (kopā 67 miljoni) 90% bija par Baidenu. Tai pat laikā Tramps kopsummā saņēma daudz vairāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Viss tas deva Donaldam Trampam pamatu apšaubīt vēlēšanu rezultātu godīgumu un apgalvot, ka vēlēšanas viņam ir nozagtas. Tā rezultātā ASV radās divvaldības situācija, kad esošais prezidents neatzīst savu zaudējumu vēlēšanās, bet viņa oponents apgalvo, ka ir godīgi uzvarējis un ka ir likumīgi jaunievēlētais prezidents.

Zīmīgi, ka, neskatoties uz to, ka turpinājās balsu skaitīšana, lielākā daļa ASV mediju ar CNN priekšgalā par uzvarētāju priekšlaicīgi izziņoja Baidenu, kam sekoja vairāku ārvalstu līderu apsveikumi. Nonāca pat tik tālu, ka ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo bija spiests tieši atgādināt ārvalstu partneriem, ka vispār vēlēšanu rezultāti vēl nav zināmi un joprojām notiek balsu skaitīšana.

Bet tas nelīdzēja, un mediji, nezinot oficiālos rezultātus, intensīvi apgalvojuma formā stāstīja, ka vēlēšanās ir uzvarēja tieši Baidens, bet tie, kas tam iebilda, tika apsaukti par viltus ziņu izplatītājiem (tai skaitā arī pats Tramps, kura uzrunu ASV pilsoņiem prasti nocenzēja).

Uz šo rindu tapšanas brīdi joprojām oficiālie vēlēšanu rezultāti nav izziņoti. Trampa advokāti ir iesnieguši vairākas prasības tiesā, ir ierosinātas daudzas prokuroru pārbaudes par iespējamajiem pārkāpumiem, un lieta tiek virzīta uz ASV Augstāko tiesu. Tramps joprojām neatzīst savu zaudējumu vēlēšanās un apgalvo, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti.

Savukārt Baidena komanda ir panākusi varas nodošanas procedūras pirmo punktu pildīšanas sākšanu, ko mediji un daudzi eksperti pozicionē kā pazīmi, ka Baidens vēlēšanās esot uzvarējis. Bet priekšā vēl ir elektoru vēlēšanas, kas patiesībā arī ir īstās prezidenta vēlēšanas, un nav precīzi zināms, kā šādā strīdīgā situācijā balsos elektori.

Ko no tā visa var secināt? Ļoti daudz ko un maz ko iepriecinošu. Pamēģināsim tikt skaidrībā.

ASV demokrātijas krāpnieciskās īpatnības

Lai saprastu šo vēlēšanu sekas gan Amerikai, gan pasaulei, ir jāsaprot ASV demokrātijas būtība. Amerikas valdošo slāņu sapratne par demokrātiju ļoti stipri atšķiras no ierindas cilvēku vienkāršotā priekšstata. Demokrātija amerikāniskā sapratnē nav vairākuma vara, kur katram pilsonim ir viena balss, kuru viņš nodod par savu kandidātu un kura tiek ņemta vērā (tiek godīgi pieskaitīta).

Amerikāņu izpratnē tāda idealizēta demokrātija ir utopiska, neracionāla un pat nevajadzīga. Amerikāņu skatījumā demokrātija ir visprogresīvākais valsts pārvaldes mehānisms, kurš visoptimālāk ļauj sabalansēt visu sabiedrisko grupu intereses. Attiecīgi demokrātiskajos mehānismos galvenais ir nevis godīgi ņemt vērā katra vēlētāja balsi, bet gan panākt optimālu visu sabiedrisko grupu interešu ievērošanu. Un ievērotas tiek tikai tās intereses, par kurām attiecīgās grupas reāli cīnās.

Tās grupas, kuras necīnās, automātiski netiek ņemtas vērā, un optimālais sabiedriskais kompromiss tiek panākts uz pasīvāko rēķina. Tāpēc viens no amerikāņu demokrātijas pamatpostulātiem ir arī cīnīšanās par savām tiesībām (ja necīnies, tad pats vainīgs un nesūksties, ka tavas intereses neņem vērā).

Cita amerikāņu mentalitātes īpatnība ir viņu pārmērīgā paļaušanās uz formālām juridiskām normām. Morāli argumenti amerikāņiem nav argumenti, bet pavisam cita lieta juridiski. Viņu sapratnē morāles nav, objektīvi neesot zināms, kas ir labs un kas ir slikts, bet likums gan ir zināms, un tas nosaka, kas ir labs un kas ir slikts.

Viss, kas ir “likumīgs”, tas ir labs, viss, kas ir “nelikumīgs”, tas ir slikts, bet to savukārt nosaka juristi (advokāti, prokurori, tiesneši, ierēdņi), kuri ļoti labi zina šādas pieejas izteikti netaisnīgo dabu, bet to pieļauj un plaši izmanto savas personiskās labklājības nodrošināšanai.

Šādam formālam likumcentrismam ir ļoti nozīmīga loma Amerikas sabiedriskās pārvaldes kultūrā, apvienojot kaut kādam mērķim ļoti dažādos amerikāņus, un tā saknes ir meklējamas gan Senās Romas amorāli racionālajā tiesiskuma filozofijā, gan arī anglosakšu pirātu tradīcijās un morālē (katrs ierindas pirāts labprāt saplosītu savu kapteini un vairumu biedru, bet to nedara un labprātīgi pakļaujas kapteiņa rīkojumiem, jo saprot, ka atklātā jūrā un cīņās katrs atsevišķi aizies bojā, bet visiem kopā ir izredzes izdzīvot un, iespējams, arī gūt kādu labumu uz citu rēķina).

No juridiskā formālisma izriet šāda amerikāņu vēlēšanu īpatnība – vēlēšanām nav jābūt godīgām, vēlēšanām ir jābūt likumīgām. Jeb, citiem vārdiem sakot, no amerikāņu morāles viedokļa nav nekādu problēmu kaut vai viltot vēlēšanas, tas ir pieļaujams, un malači, kas to spēj paveikt pareizi, bet ir kategoriski nepieļaujami to izdarīt nelikumīgi. Jeb pasakot vēl savādāk – viltot vēlēšanas drīkst, nedrīkst tapt pieķertam vēlēšanu viltošanā.

Ņemot vērā šos principus, arī ir izveidojusies amerikāņu vēlēšanu sistēma. Tā nav paredzēta, lai noskaidrotu, kurš no kandidātiem faktiski ir saņēmis vairāk vēlētāju balsu, bet tā ir paredzēta, lai noskaidrotu, kurš no kandidātiem uzrāda vislabāko rīcībspēju un spēj vislabāk salāgot ļoti daudzās un pretrunīgās dažādo sabiedrisko grupu intereses, gūstot juridiski korektu uzvaru vēlēšanās.

No šāda viedokļa raugoties, 2020. gada ASV vēlēšanas uzrāda nopietnas ASV politiskās sistēmas degradācijas pazīmes, kas nevar neradīt ilgstoši negatīvas sekas visiem (gan pašiem amerikāņiem, gan visai pasaulei).

Jā, ASV vēlēšanu sistēma pieļauj falsifikācijas, jā, amerikāņu politiķiem nav morālu problēmu viltot vēlēšanu rezultātus, bet tas ir pieļaujams tikai noteiktās robežās. Vēlēšanas drīkst viltot, bet tas ir jādara “pieklājīgi” un “civilizēti”, lai saglabātos vismaz iluzora vēlēšanu godīguma ticamība un netiktu rupji pārkāpts likums.

ASV Demokrātiskā partija, visdrīzāk izmisīgi ķeroties pie pēdējās iespējas, vēlēšanu rezultātus noviltoja brutāli un visai pasaulei acīmredzami. Līdz šim šādi precedenti nebija bijuši. Un pat šķietami līdzīgā 2000. gada situācija, kad Džordžs Bušs (jaunākais) kļuva par prezidentu, pateicoties savam brālim, kurš, būdams Floridas gubernators, prata “pareizi” organizēt balsu skaitīšanu, nebija tik viennozīmīga.

Toreiz miglainas aizdomas par falsifikācijām bija tikai vienā štatā, toties tagad ir vērojama visaptveroša un centralizēti organizēta vēlēšanu rezultātu viltošana valsts mērogā. Tas nevar nesagraut daudzu ierindas amerikāņu ticību demokrātijai. Un tas nevar neradīt precedentu, kurš nākotnē liks politiķiem rīkoties tāpat vai vēl radikālāk. Tā rezultātā zūd jēga no ārišķīgajām un dārgajām amerikāņu demokrātiskajām procedūrām, un zūd viss tas, ar ko amerikāņi līdz šim tā lepojās, uzskatot sevi par labākajiem pasaulē. Tas nozīmē, ka ASV ir izsmēlusi Republikas iespējas un tā atrodas tiešas un atklātas Impērijas rašanās stadijā.

No augstāk minētā var izdarīt noteiktus secinājumus.

ASV demokrātija ir diskreditēta globālā mērogā

Pasaulē ASV demokrātiju kritizēja jau sen, bet, tā kā Amerikas valsts uzrādīja teicamus politekonomiskos rādītājus un tā bija te otrā un te pirmā attīstītākā valsts pasaulē, šai kritikai bija tīri akadēmiska nozīme. Ja pārvaldes sistēma faktiski strādā, tad var arī nepiešķirt pārāk lielu nozīmi atsevišķiem tās trūkumiem.

Nozīmīga loma demokrātijas diskreditācijai pasaules sabiedrības acīs ir pašiem amerikāņiem ar daudzajiem viņu izraisītajiem kariem un valsts apvērsumiem, kas visbiežāk tika pamatoti ar nepieciešamību ieviest vienā vai citā valstī “demokrātiju”. Bet praksē izrādījās, ka attiecīgās valstis tika prasti izlaupītas un tur tika ieviesta nevis demokrātija, bet gan amerikāņu kontrolēti pseidodemokrātiski autoritāri režīmi. Tāpēc pasaulē terminu demokrātija jau labu laiku plašās masās vairāk lieto ironiskā un izsmejošā nozīmē. 

Bet līdz ar šīm vēlēšanām tiek diskreditēts nevis abstrakts demokrātijas jēdziens, bet gan ļoti konkrēta demokrātiska pārvaldes sistēma, kura līdz šim tika pozicionēta kā vislabākā pārvaldes sistēma pasaulē. Tagad izrādās, ka šī pārvaldes sistēma nav nemaz tik laba, un to pārliecinoši parāda paši amerikāņi.

Tas nevar neizraisīt divu veidu sekas. Pirmkārt, demokrātija zaudēs vislabākās un populārākās pārvaldes sistēmas statusu. Ja jau paši amerikāņi, kuri sevi stādīja kā demokrātiskuma etalonu, uzrāda tādas antidemokrātiskuma tendences, tad citur pasaulē, kur demokrātiskās tradīcijas nav tik noturīgas, pilnīgi noteikti nav vērts “spēlēt demokrātiju”. 

Otrkārt, tas izraisīs dziļu ASV valstiskuma krīzi. Slavenais krievu sociologs Aleksandrs Zinovjevs, kurš piedalījās Padomju Savienības iznīcināšanā, ar nožēlu vēlāk teica: “Mēs mērķējām uz komunismu, bet trāpījām Krievijai.” Kaut kas līdzīgs tagad notiek ar Amerikas Savienotajām Valstīm – diskreditējot demokrātiju, neizbēgami tiek diskreditēta arī ASV.

Globālā mērogā tas izpaudīsies (var pat teikt, ka jau izpaužas) kā ASV globālās līderības zudums. Ja vēl gadus desmit atpakaļ lielākā daļa pasaules valstu puslīdz labprātīgi pakļāvās amerikāņiem un ņēma no viņiem piemēru, un tāpēc amerikāņiem bija salīdzinoši viegli realizēt savu globālo politiku, tad tagad tā vairs nav un turpmāk situācija tikai pasliktināsies.

Tagad amerikāņus neviens vairs neuztver nopietni. Viņiem vairs ne tikai netic, viņus ne tikai stipri neieredz, bet nu viņus arī sāk nicināt gan kā vārguļus, gan kā kritušus cilvēkus (“padaļ”). Tagad arvien vairāk pasaulē pieņemas spēkā trends, ka pakļauties amerikāņiem nozīmē apkaunot sevi, un šī tendence tikai pastiprināsies. Attiecīgi ASV reālā starptautiskā ietekme strauji ies mazumā, un, lai saglābtu kaut vai niecīgas tās paliekas, amerikāņiem nāksies pielikt neierasti daudz spēka, kura viņiem nav.

ASV demokrātija (vēlēšanu sistēma) ir diskreditēta ASV pilsoņu un elites acīs

Tā kā notika plašas un visiem acīmredzamas falsifikācijas, ASV vēlēšanu sistēma ir diskreditēta gan ASV pilsoņu, gan amerikāņu elites acīs. Tās pirmā un vismazāk kaitīgākā izpausme būs apstāklī, ka neatkarīgi no tā, kurš tiks izsludināts par prezidentu, otras puses vēlētāji, atbalstītāji un pārstāvji to uzskatīs par nelikumīgi ievēlētu, centīsies, cik iespējams, nepakļauties varas uzurpatoram un traucēt tā politikas realizēšanu. Citiem vārdiem sakot, nākamais ASV prezidents nebūs leģitīms visas ASV sabiedrības prezidents.

Bet tas vēl nebūtu nekas, jo ar saprātīgu politiku pat tik spēcīgas krīzes teorētiski ir iespējams pārvarēt. Daudz sliktāks ir precedenta spēks. Ja jau viena puse ir atļāvusies šādi rīkoties un ir guvusi noteiktus panākumus, tad kā minimums tā var darīt un arī vajag darīt otrai pusei. Neviens Amerikā taču nav muļķis, - ja jau vēlēšanas šādi falsificē vieni, tad kāpēc tieši tāpat to nedarīt arī otriem. Un viņi to noteikti darīs.

Bet, ja arī otra puse sāks rīkoties līdzīgi un sāksies vēlēšanu falsificēšanas sacensība, tad neizbēgami vienā brīdī tiks nonākts līdz atziņai, ka šo “vēlēšanu cirku” nav jēgas turpināt, jo tāpat visu izšķir viltošanas tehnoloģijas. Un šādu atziņu pastiprinās kārtējās zaudējušās puses revanšistiskās tieksmes.

“Ja mēs nevaram panākt savu interešu ievērošanu, izmantojot demokrātiskas procedūras, kuras tik rupji tiek pārkāptas, tātad mums ir jāizmanto citi līdzekļi – nedemokrātiski, tas ir spēka līdzekļi.” Citiem vārdiem sakot, “nost ar demokrātiju un pie ieročiem”. Bet tas jau ir īsts pilsoņu karš. Amerika strauji virzās tieši šajā virzienā.

ASV valstiskā sistēma atrodas uz demokrātijas likvidēšanas sliekšņa

No iepriekš teiktā izriet, ka ASV valstiskā sistēma atrodas uz demokrātijas likvidēšanas sliekšņa. Ja jau sabiedrības sašķeltība ir nonākusi tik tālu un ja šī procesa turpmāka attīstība draud izraisīt plašu un visaptverošu pilsoņu karu, tad vai nebūtu labāk likvidēt demokrātiskās procedūras, kuras veicina šo šķelšanos un pāriet uz citu, autoritāru jeb impērisku (tādu, kur ir imperators) pārvaldes formu?!

Šāds jautājums noteikti radīsies ASV varas pārstāvjiem, jo īpaši tad, kad situācija kļūs sevišķi kritiska. Un atbildēt uz to pozitīvi traucēs tikai viens problemātisks apstāklis – neziņa un nesapratne par to, kā vislabāk noteikt to personu, kura būs imperators? Un kā pēc tam viņu virzīt, kur vajag, un kontrolēt? Bet, ja situācija būs tāda, ka kļūst arvien mazāk, ko zaudēt, tad var prognozēt, ka atbildīgās personas var izlemt pamēģināt. Varbūt notiks brīnums, un viss izdosies.

ASV valstiskā sistēma atrodas uz sabrukuma sliekšņa

Tāpat no iepriekš teiktā izriet, ka ASV valstiskā sistēma un, iespējams, arī Amerikas valstiskums atrodas uz sabrukuma sliekšņa. To, ka ASV sabiedrība ir slima, varēja novērot jau pietiekami sen, tai skaitā arī iepazīstoties ar izcilāko amerikāņu rakstnieku literārajiem šedevriem.

Neskatoties uz to, Amerikas sabiedrība līdz šim uzrādīja savdabīgu dzīvotspēju un iluzioniski pievilcīgus sasniegumus. Tā tas bija vēl 30 gadus atpakaļ, kad ASV pēc Padomju Savienības sabrukuma un uz Krievijas šķietamās agonijas fona kļuva par neapstrīdamu (visu pasaules valstu atzītu) globālo hegemonu.

Tomēr tolaik izvēlētā politekonomiskā kursa dēļ jau pirms 20 gadiem ASV sāka uzrādīt pirmās nopietnās valsts pārvaldes krīzes pazīmes, kuras plašākai sabiedrībai bija mazāk saskatāmas un kuras pat daudzi speciālisti uzskatīja par maznozīmīgām un pārejošām.

Daļai ASV varas pārstāvju kļuva skaidrs, ka ir pietiekami kardināli jāmaina pārvaldes sistēma. Citi savukārt bija pārliecināti, ka viss pa lielam ir labi un tikai nedaudz jāpiekoriģē esošais politiskais kurss. Radās elitāras domstarpības, kuras līdz ar pieaugošo amerikāņu politekonomisko lejupslīdi kļuva jo asākas. Tā rezultātā saasinājās savstarpējā cīņa par varu, tā kļuva agresīvāka un cietsirdīgāka, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras. Tas viss vēl vairāk novājināja Ameriku un saasināja objektīvās ASV politekonomiskās problēmas.

Un tagad ir nonākts tik tālu, ka Amerika visu acu priekšā ir pilnībā “zaudējusi seju”, nodevusi teju visus savus agrākos ideālus, uzrādījusi nesamierināmu sabiedrisko sašķeltību un parādījusi, ka ASV pašreiz ir vāja valsts (milzis uz māla kājām).

Amerikāņu sabiedrības tik stipras polarizācijas efekts kopā ar gadu desmitu laikā uzkrātām un samilzušām sociālām, politiskām un ekonomiskām problēmām radīja apstākļus, kuri var izraisīt lielus iekšpolitiskos satricinājumus un kuri nelabvēlīgāko scenāriju gadījumā var pat beigties ar Amerikas valstiskuma galu.

Donalda Trampa programma “Padarīsim Ameriku atkal dižu” ir iespējams pēdējais mēģinājums glābt ASV tās līdzšinējā veidolā

Pasaules plašsaziņas līdzekļi un t.s. ”sistēmas politiķi” visādos veidos noniecina Donaldu Trampu, parādot viņu kā nekulturālu huligānu un muļķi. Lai gan Trampa kritizētājiem ir daļēja taisnība, tomēr pa lielam viņi maldina sabiedrību – Donalds Tramps nebūt nav muļķis, un viņa deklarētā un realizētā politika ir gan labi pārdomāta, gan pilnībā atbilstoša ASV un vairuma pasaules valstu interesēm.

Kādēļ ASV radās problēmas, kuras tagad draud to iznīcināt? Tādēļ, ka, cīnoties ar Padomju Savienību, ASV sāka iznest savu ražošanu uz Ķīnu (lai atšķeltu PSRS sabiedroto un efektivizētu savu ekonomiku) un radīja finanšu mehānismus, kas valsts vajadzībām nepieciešamos resursus smēlās ne tikai no apkārtējās pasaules, bet arī no nākamajām paaudzēm (nesamērīgā kreditēšana, valsts parāda audzēšana un pārmērīga dolāru “drukāšana”).

Īslaicīgi šie pasākumi deva grandiozus rezultātus, un daļēji arī tie bija kā viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ļāva ASV uzvarēt t.s. “aukstajā karā”. Tobrīd tā bija lai gan riskanta, tomēr izsmalcināta un gudra politika.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma šī politika bija jāpārtrauc. Un vajadzēja izveidot tādu starptautisko attiecību sistēmu, kas iespējami apmierinātu visus, lai nepārtraukti nav jātērē lieli resursi vienas vai otras starptautiskas problēmas risināšanai. Netika izdarīts ne viens, ne otrs.

Džordžs Bušs vecākais mēģināja pārtraukt neapdomīgo finanšu politiku, bet viņam tas neizdevās, jo Amerikā bija izveidojies jau pietiekami noturīgs un spēcīgs elitārs slānis, kurš “pārtika” no ASV ekonomikas finansiālas “uzpūšanas”. Un tad nāca Bils Klintons no Demokrātiskās partijas, kura laikā ASV sāka praktizēt vienpersoniski autoritāru ārpolitiku. Amerikāņi vieni paši mēģināja nodiktēt visai pasaulei, kā tai būs dzīvot (un ne vienmēr gudri un tālredzīgi), un tos, kuri negribēja tam pakļauties, piespieda vai iznīcināja.

Amerikāņi necieta nekādus iebildumus, sajutās Dieva lomā un sāka izturēties pret visiem atklāti augstprātīgi. ASV politiķi un ierēdņi pierada, ka viņu rīcībā ir neizsmeļami resursi, ka visas problēmas var atrisināt ātri un vienkārši, ka viņu aizrādījumus un lūgumus jebkuras valsts pārstāvji bez ierunām izpilda.

Tā visa rezultātā ASV no vienas puses pilnīgi nevajadzīgi “uz līdzenas vietas” zaudēja liela skaita cilvēku simpātijas, iemantoja nelabvēļus un ienaidniekus, bet no otras puses amerikāņu valdošās aprindas arvien vairāk degradējās, tai skaitā arī profesionāli (ļoti labi šo degradāciju ilustrē arī Džozefa Baidena karjera un manieres).

Ko tad piedāvā Donalds Tramps? Nekavējoties pārtraukt šo politiku, kura ASV ir novedusi tik tālu, un sākt taupīt resursus, lai tos izlietotu iekšējās atveseļošanās programmām. Tramps piedāvā amerikāņiem koncentrēties uz samilzušo valsts iekšpolitisko problēmu risināšanu, atstājot ārpolitiku nosacītā pašplūsmā.

Tramps saka: vispirms Amerikai ir jāpārvar iekšējās grūtības, jāpieņemas spēkā un tikai tad var atgriezties pie aktīvas mesiāniskas ārpolitikas. Un viņam ir pilnīga taisnība, jo ASV nav tik daudz resursu, lai pārvaldītu pasauli kā iepriekš, Amerika ir pārāk novājināta, lai kā iepriekš diktētu pasaulei savu gribu, un pasaule jau ir pārāk stipri mainījusies, lai labprātīgi pakļautos amerikāņiem kā iepriekš.

Savukārt Trampa pretinieki piedāvā atstāt visu, kā ir, un tikai nedaudz piekoriģēt esošo ekonomikas un ārpolitikas inerciālo kustību. Ārpolitikā autoritārais spiediens ir jāturpina, tikai tas ir jādara mazliet savādāk, mazliet “gudrāk” un jāvēršas pret galvenajiem “nemiera cēlājiem” – pirmkārt, Krieviju. Ekonomikā jāturpina audzēt parādus un “drukāt” dolārus, tikai jāizdomā vēl kāds situatīvs risinājums, lai vēl uz kādu laiku novērstu finansiālo krahu (un kad šis laiks atkal iztecēs, tad izdomās vēl kādu īslaicīgu risinājumu).

Un, protams, ir jāizmanto viss ierastais Demokrātiskās partijas metodoloģiskais komplekts (jo tas esot vislabākais un visefektīvākais) – migranti un minoritātes (jo īpaši homoseksuālisti) kā sociālā bāze un galvenais organizatoriskais spēks, vienotas neoliberālas “globālās valsts” izveidošana uz nacionālo valstu rēķina (tai skaitā arī uz ASV un tās iedzīvotāju rēķina) un t.s. ”maigais spēks” un mākslīgi radītās revolūcijas kā ārpolitiskas piespiešanas līdzeklis.

Šādas “demokrātu” politikas problēma ir, pirmkārt, apstāklī, ka ASV ir pārāk novājināta, lai veiksmīgi to realizētu, un tās turpināšana ved Ameriku uz pilnīgu spēku izsīkumu, kurus visdrīzāk pienācīgā apjomā vairs nevarēs atjaunot. No otras puses cilvēku vairākums gan Amerikā, gan citās pasaules valstīs ir pret šādu politiku. Cilvēki ir neapmierināti ar globālo neoliberālo kursu, un šī neapmierinātība turpina pieaugt.

Jā, neoliberāļiem pagaidām vēl izdodas apmānīt kūtro un mazorganizēto tradicionālo vairākumu un uzspiest tiem savu gribu, bet šīm spējām jau ir redzams gals. Turkkāt šī neoliberālās ideoloģijas un metodoloģijas izsmeltība ir saistīta ne tikai ar cilvēku apnikumu un pieņemšanos prātā, bet arī ar tautas masu radikalizāciju un klasiskās liberālās idejas pilnīgu kompromitēšanu. Attiecīgi nākotnē tas sola ļoti lielas nepatikšanas visā “globālās valsts” teritorijā (galēji antiliberālas un totalitāras sabiedriskās iekārtas izveidošanos).

Tāpēc Tramps arī saka, ka “Amerika pirmajā vietā”, un līdz ar to viņš velk treknu strīpu pār neoliberāļu “globālās valsts” aizmetņiem. Jeb, citiem vārdiem sakot, Tramps mēģināja uzsākt ASV atdalīšanos no veidošanas procesā esošās “globālās valsts”, jeb, vēl savādāk sakot, Tramps aizsāka ASV nacionālās atbrīvošanās kustību no “globālās valsts” okupācijas režīma (tas, ka ASV ir “globālās valsts” centrs pēc būtības neko nemaina, jo amerikāņu vairākumam tas tikai kaitē), kurš lielā mērā balstās uz amerikāņiem naidīgu ārvalstu informatīvajiem, finansiālajiem un specstruktūru “durkļiem”.

Rezumējot Trampa un Demokrātiskās partijas pieejas ir diametrāli pretējas un principiāli nesavietojamas. Tās nevar realizēt vienlaicīgi – viena pieeja izslēdz otru. Vai nu viena programma, vai arī otra. Praktiski tas arī nozīmē, ka viena liela cilvēku grupa iegūs/paturēs ietekmi un finanšu resursus, bet otra grupa to zaudēs. Vieni iegūs visu, bet otri visu zaudēs. Tādēļ cīņa ir tik sīva un nežēlīga un tādēļ kaujas karstumā tiek pārkāptas un tiks pārkāptas jebkuras robežas.

Baidens – to globālo spēku kandidāts, kuriem ir nepieciešama vāja un viegli vadāma ASV

Ja Donaldam Trampam Amerika ir pirmajā vietā, tad “demokrātiem” pirmajā vietā ir mītiskas “vērtības”, kuras tie propagandiski dēvē par vispārcilvēciskām. Atsevišķi deklaratīvi šo “vērtību” elementi reizēm izskatās smuki un pieņemami, bet, ja apskata visas šīs deklarācijas kopumā (Karls Popers “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, Frensiss Fukujama “Vēstures gals”, Sorosa darbi u.c.) un ja apskata “demokrātu” faktiskās darbības, tad kļūst skaidrs, ka šīs “vērtībām” ir, pirmkārt, šauri egoistiskas, otrkārt, tās nekādā mērā nav vispārcilvēciskas un, treškārt, tās ir antivēsturiskas, antihumānas, antisociālas un visbeidzot arī atklāti pretvalstiskas.

Tās ir “vērtības”, kuras apšauba vai noliedz fundamentālas filozofiskas, sociālas un cilvēciskas konstantes. Tās ir “vērtības”, kuras iznīcina sociālas struktūras, kuras iznīcina jebkādus ideālus un jēgpilnus vērtīborientierus un kuras tādā veidā iznīcina cilvēku tā klasiskajā izpratnē, aizstājot to ar visai nepievilcīgu un vāju radījumu (egoistisku, izvirtušu, stulbu un agresīvu), kuru ir viegli vadīt un kuru, ja nepieciešams, nav žēl upurēt.

Sabiedrības un valstis, kurās veiksmīgi tiek realizēta šāda politika, sākumā kļūst vājas (jo tiek novājinātas vai sagrautas sociālās struktūras), bet pēc tam pašas iznīkst (dēļ izvirtību plašās izplatības, kas izraisa nespēju veikt jebkādu konstruktīvu darbību), ja vien laikus nenotiek sabiedrības attīrīšanas process.

Seno Austrumu karamākslas traktātos ir aprakstītas stratēģijas, kuru mērķis ir panākt, lai pretinieka teritorijā izplatās izvirtības un lai pretinieka armijā izplatās izvirtības, un tādā veidā var radīt apstākļus, lai uzvarētu vai pat pilnībā iznīcinātu pietiekami spēcīgu pretinieku. Tas, kas notiek ASV un daudzās citās pasaules valstīs (arī Lielbritānijā, Francijā, Vācijā u.c.), atbilst šādas kara stratēģijas praktiskai realizācijai.

Jebkurā gadījumā Demokrātiskās partijas programma ir galēji nepieņemama lielai vai, iespējams, pat lielākai daļai ASV iedzīvotāju, tāpēc tās turpmāka realizēšana Ameriku kā minimums nestiprinās, bet faktiski turpinās novājināt. Turklāt “demokrātu” programma ir vērsta pret tiem sociālajiem slāņiem, kuri savulaik radīja ASV, pret tās galveno sociālo bāzi un spēka avotu - pret baltādainajiem un jo īpaši pret normāliem (heteroseksuāliem) baltādainiem vīriešiem. Un, tā kā Demokrātiskā partija savā politikā uzsvaru liek visa cita starpā arī uz migrantu masām, viņi līdz ar to sevi pretnostata visiem tiem amerikāņiem, kuri tur dzīvo ilgāk un ir nostiprinājušies; tas ir - pret tiem sociālajiem slāņiem, kuri piedod sabiedrībai stabilitāti un kas ir jebkuras sabiedrības un valsts sociālais balsts.

Tāpēc pats fakts, ka šādas politiskās orientācijas partija gūst lielus panākumus, parāda ASV iekšējo vājumu, bet apstāklis, ka šāda partija ilgstoši ir pie varas, realizējot attiecīgu politiku, un ka tā arvien vairāk radikalizējas, rāda, ka Amerikai ir ļoti nopietnas iekšpolitiskas problēmas.

Ja izmanto vēsturiskas analoģijas, tad Demokrātu partija līdzinās barbaru partijai, kura mēģina sagrābt varu Romā, lai to vai nu pārveidotu pēc sava barbariskā prāta, vai arī, lai vienkārši iznīcinātu.

Kāpēc “demokrāts” Donalds Tramps kļuva par Republikāniskās partijas līderi?

Lai labāk izprastu procesus, kuri pašreiz notiek Amerikā, vajag mazliet rūpīgāk aplūkot Donalda Trampa personību un viņa faktisko politisko orientāciju.

Donalds Tramps ir no Ņujorkas. Viņam ir bijusi ļoti vētraina privātā dzīve, ko viņš nemaz neslēpj un pat lepojas ar to. Tramps ir “šovmens”, kurš prot un kuram patīk “spēlēt uz publiku”. Trampa reliģiskie uzskati ir pietiekami brīvi un viņš savā būtībā ir pietiekami tolerants cilvēks.

Tramps gana ilgi ir bijis  Demokrātiskās partijas biedrs un par stabilu “republikāni” kļuva tikai 2012.gadā. Trampi un Klintoni draudzējās ar ģimenēm. Trampa uzticības persona ir bijušais “demokrāts” un bijušais Ņujorkas mērs Rūdijs Džuliāni, kurš ir pietiekami liela autoritāte arī “demokrātu” aprindās.

Neskatoties uz savu partejisko piederību, Tramps savā būtībā ir “demokrāts”. Trampa uzvedība un tikumi ir izteikti “demokrātiski”, un viņa realizētā politika ir klasiska “demokrātu” politika.

Lai gan pret Trampu ļoti asi un nekorekti nostājās lielākā daļa ASV plašsaziņas līdzekļu, viņš kā prezidents pat nemēģināja izmantot savu administratīvo resursu, lai vērstos pret tiem, un cīnījās ar tendenciozajiem medijiem tikai vārdiski. Tramps ar savu rīcību apliecināja, ka vārda brīvība viņam ir vērtība (atšķirībā no viņa oponentiem, kas savā politiskajā cīņā arvien biežāk sāk izmantot primitīvu cenzūru, tai skaitā to vēršot arī tieši pret ASV prezidentu).

Republikāniskā partija deklaratīvi iestājas par tradicionālām vērtībām, stiprām ģimenēm un augstu morālo stāju. Tā ir viena no galvenajām nostādnēm, par ko parasti balso “republikāņu” vēlētājs. Tramps pieņēma šos uzstādījumus. Bet viņš tos īpaši neuzsvēra un neattīstīja, kas nav dīvaini, jo viņš pats personiski ne pārāk atbilst pietiekami augstajiem “republikāņu” deklaratīvajiem morālajiem standartiem. Un uzreiz pēc ievēlēšanas viņš paziņoja, ka nemēģinās atcelt tobrīd tikko ASV mērogā legalizētās viendzimuma “laulības”, un turēja savu vārdu. Arī te viņš rīkojās kā klasisks “demokrāts”.

Donalds Tramps ieies vēsturē visa cita starpā arī kā viens no retajiem ASV prezidentiem, kurš nav izraisījis nevienu karu. Demokrātiskās partijas prezidents Baraks Obama saņēma Nobela miera prēmiju, un uzreiz pēc tam viņa administrācija iniciēja virkni apvērsumu arābu valstīs (t.s. ”arābu pavasaris”), kas drīzumā izvērtās tiešā iebrukumā Lībijā un gandrīz izvērtās tiešā iebrukumā Sīrijā, kurš nenotika tikai tādēļ, ka pie Sīrijas krastiem nostājās ar vecām atomraķetēm bruņotā “Maskava”. Un tālāk Ukraina – par tur notikušo lielā mērā atbildīga ir arī Obamas administrācija.

Savukārt formālais “republikānis” Tramps ilgi un skaļi biedēja Ziemeļkoreju, lai pēc tam ar to apkamptos. Būdams iedzīts iekšpolitiskā un ārpolitiskā strupceļā, Tramps tomēr deva pavēli dot raķešu triecienus pa Sīriju, pirms tam laikus brīdinot visus, ka to darīs, lai pēc iespējas neviens neciestu. Kad Trampam tika draudēts ar impīčmenta procedūras uzsākšanu, viņš tomēr pavēlēja izšaut raķetes uz Irānas ģenerāli, bet tas bija tikai viens karavīrs ar savu apsardzi, kurš jau ilgstoši reāli karoja pret ASV spēkiem. Karu ar Irānu Tramps tā arī neuzsāka, lai gan viņš kā Izraēlas draugs to īpaši nemīl.

Jā, Tramps atbalstīja sava padomnieka (neokonservatora Džona Boltona) ieceri organizēt Venecuēlā revolūciju ierastajā “demokrātu” stilā. Nesanāca, tāpat kā nesanāca pēc tam nolaupīt prezidentu Maduro. Bet ar to viss arī beidzās. Tiešs iebrukums Venecuēlā nesekoja, lai gan ar to tika draudēts. Līdz ar to Trampam izdevās izpildīt savu priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš nevienu karu neizraisīs, un līdz ar to viņš apliecināja savu “demokrāta” dabu.

Visbeidzot Tramps rīkojas kā īsts demokrāts, kurš nostājas normālā sabiedrības vairākuma pusē, mēģina ievērot sabiedrības vairākuma objektīvās intereses un respektē pamatoto vairākuma gribu. Un šis vairākums ir ļoti stipri noguris no “demokrātu” politikas.

Tad nu rodas jautājums, kā tas nākas, ka pārliecināts “demokrāts” Tramps ir pārgājis pretinieku nometnē un kļuvis par Republikāniskās partijas līderi? Turklāt Tramps tāds nav vienīgais. Acīmredzot tādēļ, ka ar Demokrātisko partiju ir notikušas kaut kādas nelabas transformācijas, kuras nesakrīt ar klasisko “demokrātu” uzskatiem un viņiem kā mazākais ļaunums kļūst bijušie politiskie oponenti.

Tramps ciena vārda brīvību, bet viņa pretinieki to sāk iznīcināt. Tramps cenšas būt vienādi tolerants pret visiem – gan pret baltajiem, gan nēģeriem un latīņamerikāņiem, gan pret tradicionālo sabiedrību, gan LGBT, gan pret kristiešiem, gan musulmaņiem, bet viņa pretinieki atbalsta nēģeru rasismu, veicina pret baltajiem vērstu rasismu, sadarbojas ar islāmistiskiem radikāļiem, apkaro kristietību un arvien vairāk tiecas ierobežot tradicionālo amerikāņu tiesības. Un tam visam klāt nāk vāji maskēta pedofilijas atbalstīšana no augstāko Demokrātiskās partijas pārstāvju puses.

Visbeidzot kari. Klasiskie “demokrāti” vienmēr ir iestājušies pret kariem un atklātu ārpolitisku agresiju, bet pēdējo gadu desmitu laikā Demokrātiskā partija ārpolitiskās agresijas ziņā ir jau apsteigusi “republikāņu ērgļus”. Jā, šie kari ir netieši un netradicionāli, bet tā tāpat ir agresija, kurā tāpat iet bojā cilvēki un kurā valstis tiek izpostītas. Noteiktā mērā šie kari ir efektīvāki, bet tie tāpat ir kari un visa pasaule par šo amerikāņu karadarbības veidu jau zina. Tāpēc Demokrātu partiju jau ilgstoši atbalsta arī agresīvākie “republikāņi”, ieskaitot Bušu klanu un neokonservatorus.

Tāpēc izskatās, ka gan Tramps, gan citi pārliecinātie “demokrāti” vienkārši bija spiesti mainīt partejisko piederību, jo izrādījās, ka ar saviem agrākajiem politiskajiem oponentiem viņiem ir vieglāk atrast kopēju valodu. Un nav brīnums, ka tā, jo tas, ko jau labu laiku atļaujas “demokrāti”, apliecina, ka normālam cilvēkam šai slimnieku midzenī ir grūti atrasties.

ASV Demokrātiskā partija – ASV ienaidnieku apvienība

Tas, kas pašreiz notiek ASV, līdzinās tam, kas notika ar Padomju Savienību. PSRS sabruka, jo pret to konsolidēti darbojās ļoti daudzi un galēji pretrunīgi ārpolitiskie un iekšpolitiskie spēki, kuri tika apvienoti tikai uz cīņu pret Padomju Savienību.

PSRS grāva vairuma Savienības tautu pārstāvji, visi nomenklatūras un specstruktūru grupējumi, visu Savienības tautu emigrācijas, visu reliģiju pārstāvji, visa politiskā spektra pārstāvji (sākot no fašistiem un nacistiem un beidzot ar sociālistiem un komunistiem) un, protams, visas naidīgās ārvalstis, kas viss kopā ļāva radīt sociālu efektu, kad mazisko, pēc desām un izpriecām kāro mietpilsoņu masas ar prieku ļāvās apmānīties un paši ar iedvesmu iznīcināja savu nebūt ne ideālo, bet pietiekami ciešamo valsti (un pēc tam žēlojās un vaimanāja par valsts sabrukuma sekām). ASV jau pietiekami ilgi notiek līdzīgi procesi.

Ja par PSRS kapraci kļuva komunistiskā partija, tad Amerikā šai lomai izvirzās Demokrātiskā partija, kurā ir apvienojušies un kuru atbalsta lielākie ASV ienaidnieki. Kā nozīmīgākos no tiem var minēt Lielbritāniju, Japānu, Saūda Arābiju, latīņamerikāņus ar Kubu priekšgalā, Ķīnu, nēģeru rasistus, “trockistus” un t.s. “melno internacionāli” (saglabātās un pilnveidotās nacistu struktūras).

1. Lielbritānija ir sens un bīstams amerikāņu ienaidnieks. Amerika ir bijusī britu kolonija, kura, piepalīdzot Francijai un Krievijai, izkaroja sev neatkarību. Amerikas separātisms iezīmēja Lielbritānijas impērijas norietu. Un tieši ASV tās prezidenta Franklina Rūzvelta personā ir atbildīga par Lielbritānijas impērijas izformēšanu (brīvlaišanu). No britu aristokrātu skata punkta amerikāņi ir plebeju dumpinieki un valsts nodevēji, kuri izpostīja tik labo un ideālo Impēriju. Lielbritānijas redzējumā ASV ir britu teritorija, kuru tādā vai citādā veidā (vai formā) būtu labi tomēr atgūt.

Pēc Pirmā pasaules kara, kura laikā briti pamanījās iznīcināt gandrīz visus savus konkurentus un ienaidniekus (Vācijas impēriju, Austroungārijas impēriju, Osmaņu impēriju un Krievijas impēriju), Lielbritānija kļuva par spēcīgāko pasaules valsti, kurai palika tikai viens globāls konkurents – ASV. Ir eksperti, kuri uzskata, ka šai laikā ASV un Lielbritānija atradās uz savstarpēja kara sliekšņa un tas nenotika tikai tādēļ, ka abas anglosakšu lielvalstis nolēma karot “ar citu rokām”.

Tā Vācijā pie varas nonāca Hitlers, kuram palīdzēja gan amerikāņi, gan briti. Lielbritānija esot gribējusi lielu Eirāzijas karu ar Vācijas uzvaru, lai pēc tam sakautu karā novājinātos nacistus, “atbrīvojot” visu Eirāziju, kas tiem dotu iespēju pakļaut amerikāņus. Savukārt ASV visu lika uz tāda pat mēroga karu Eiropā, kurā nacisti zaudē, kas ļauj amerikāņiem pieņemties spēkā un no savas puses pakļaut britus, kas pēc tam arī notika.

Lai kā arī nebūtu, bet aiz britu un amerikāņu savstarpējas draudzības apliecinājumiem slēpjas senas un dziļas pretrunas, domstarpības un naids. Un tas būtu tikai loģiski, ka uzreiz pēc Lielbritānijas impērijas izformēšanas, britu aristokrāti sāktu meklēt citus veidus, kā atjaunot vai pat pavairot zudušo impēriju. Un tas būtu tikai loģiski, ka viņi šādos apstākļos (kad ir vājāki par pretinieku), izmantotu tās metodes, kurās viņi ir tik lieli meistari un, izmantojot kuras, Lielbritānijas impērija vispār tika radīta. Slepenā kara metodes, operatīvās darbības metodes, “maigā spēka” metodes.

ASV Demokrātiskā partija pa visu pasauli ir izbazūnējusi “iejaukšanās ASV vēlēšanās” problemātiku. “Demokrātu” propaganda par šo tēmu ir absurda un visticamāk nepatiesa, tomēr pati problēma pastāv, turklāt jau sen. ASV valsts pārvaldes sistēma un demokrātija ir tāda, ka tā prasīties prasās, lai tajā no ārpuses kāds iejauktos, ko arī jau pietiekami sen dara visi, kuriem nav slinkums. Un, pirmkārt, to dara Lielbritānija, kurai šai ziņā ir vislielākās iespējas, jo ASV ir angliski runājoša valsts ar anglisku kultūru un mentalitāti.

Britu medijiem ir pietiekami liela ietekme uz Amerikas informatīvo telpu. Britu ekspertiem ir liela ietekme uz amerikāņiem. Britu mācību iestādēm ir nozīmīga ietekme uz Amerikas akadēmisko vidi. Britu specstruktūrām ir gandrīz ideāli apstākļi operatīvam darbam visā ASV teritorijā.

Tieši britu aristokrāts Vinstons Čerčils pēc Rūzvelta nāves uzsāka t.s. “auksto karu”.  Sers Karls Popers savu darbu radīja Lielbritānijā, kur par to ieinteresējās britu specdienesti un sāka plaši izplatīt. Viens no Demokrātiskās partijas ideologiem un sponsoriem Džordžs Soross sava kapitāla lielāko daļu ieguva no Lielbritānijas, spekulējot ar sterlinmārciņu (ļoti labs un pārdomāts milzīgas naudas summas nodošanas paņēmiens), un viņa izplatītā ideoloģija saskan pirmkārt ar Lielbritānijas pieeju. Londona jau labu laiku ir kļuvusi par migrantu pilsētu.

Ja amerikāņi daudzu štatu līmenī vēl pretojas neoliberālajam kursam, tad Lielbritānija ir viena no neoliberālisma paraugvalstīm, kurā šīs destrukcijas tiek iedzīvinātas apsteidzošā kārtā, kas labi saskan ar britu iepriekšējo gadsimtu stratēģiju – vispirms izmēģināt sociālas inovācijas uz sevis, lai pēc tam tās ieviestu citur, kas ļauj tā aizsegā realizēt savas ģeopolitiskās intereses (novājināt, pakļaut vai iznīcināt attiecīgo valsti). Briti ir pieskaņojušies ASV hegemona statusam; Lielbritānija gūst savu labumu no amerikāņu pēdējo gadu desmitu agresijām, bet visa vaina un atbildība par to gulstas uz ASV.

Visbeidzot, 2016.gada ASV vēlēšanās britu mediji atklāti un agresīvi nostājās pret Donaldu Trampu, bet “bijušais” britu specdienestu darbinieks aktīvi izplatīja Trampu “kompromitējošu” un nomelnojošu “dosjē”. Tiesa gan, pēdējās vēlēšanās briti bija mazliet uzmanīgāki un tik tieši vairs nerīkojās, kas atkal labi saskan ar gadsimtiem senām Lielbritānijas slepenās darbības tradīcijām, lai gan Džonsons Baidenu apsveica teju pirmais.

2. Japāna. Diez vai uz pasaules ir tauta, kurai ir tik pamatots iemesls neieredzēt amerikāņus kā japāņiem (ja nu vienīgi vēl “indiāņiem”). ASV vardarbīgi pārtrauca Japānas pašizolāciju, uzsākot mēģinājumu ielauzties noslēgtajā un savdabīgajā japāņu sabiedrībā. ASV karoja ar Japānu un uzvarēja, atņemot tai visus iekarojumus. ASV uzmeta Japānai atombumbas. Japānā joprojām atrodas ASV okupācijas karaspēks, un amerikāņi joprojām reizi pa reizei atļaujas pietiekami necienīgi jaukties japāņu iekšējās lietās. 

Tomēr japāņi nebūt nav mazi un pūkaini. Japāņu kultūra ir tik savdabīga un noslēgta, ka to ir grūti izprast. Japāņi lielā mērā ir karavīru (samuraju) tauta, attiecīgi viņiem ir tendence nekad nepadoties. Japāņiem ir raksturīga hipertrofēta tieksme uz ideālo, kas nozīmē, ka viņi savā darbībā ar maksimālu centību cenšas sasniegt ideālu. Tā rīkojas japāņu karavīri (samuraji), tā rīkojas japāņu prostitūtas (geišas), tā rīkojas japāņu algotie slepkavas un noziedznieku barveži (jakudzas), tā rīkojas japāņu kalpi un strādnieki, tā rīkojas japāņu zinātnieki, un tā visticamāk rīkojas arī japāņu “neredzamās frontes” darboņi. Tāpēc pamatoti var pieņemt, ka japāņu operatīvās darbības subjektiem ir efektīvi, labi apslēpti un ilgstoši dzīvotspējīgi slepeno palīgu tīkli (jo īpaši bijušajās japāņu okupētajās teritorijās). Šādam pieņēmumam par labu liecina Japānas pēdējo divu gadsimtu vēsture.

19.gadsimta vidū Japāna bija salīdzinoši vāja un atpalikusi valsts, bet jau uz gadsimta beigām tā savā attīstībā sasniedza Eiropas lielvalstu līmeni. 1904.gadā Japāna uzvarēja krievu – japāņu karā, un tas lielā mērā tika panākts, izmantojot “maigā spēka” metodes (krievu armija sākotnēji bija pilnīgi negatava karam, bet vēlāk Krievijā pēkšņi sākās 1905.gada revolūcija). Ar japāņiem cieši saistīts ir “Zaļā drakona ordenis”, kuram bija nozīmīga loma vācu nacisma dzimšanā, jo īpaši tā okultajā un antikristietiskajā izpausmē.

Amerikāņi, sākot karu ar Japānu, visdrīzāk ņēma vērā bēdīgo krievu pieredzi un sadzina koncentrācijas nometnē visus ASV dzīvojošos japāņus (katru, kuram japāņu asinis ir vairāk par 1/16 daļu). Un karu Amerika uzvarēja bez iekšējiem satricinājumiem. Bet, neskatoties uz zaudējumu, Japāna drīz vien atkopās un sasniedza labāku dzīves līmeni kā kara uzvarētājiem. Japāņi daudz mācījās, ieviesa jaunākās tehnoloģijas un kļuva par vienu no tehniski attīstītākajām valstīm pasaulē.

Viens no Amerikas lepnumiem un tās globālās hegemonijas balsts ir kinoindustrija. Japāņiem (Sony) jau labu laiku pieder nozīmīga daļa no tās. Bet Holivuda ir viens no Demokrātiskās partijas aktīvu atbalstītāju midzeņiem, kas intensīvi ražo izvirtības veicinošu produkciju.

Japānis Frensis Fukujama ar savu darbu “Vēstures gals” ir kļuvis par ASV Demokrātiskās partijas pravieti. Viņa koncepcija ir vienlaicīgi gan izsmalcināta un dziļa, gan ārišķīgi pievilcīga, gan antikristietiska un agresīva.

Visu pasauli, tai skaitā arī ASV ir pārņēmusi tetovēšanās sērga. Tās izteikti negatīvo ietekmi un antisociālo dabu joprojām reti kurš saprot. Japāņiem ir senas un izsmalcinātas tetovēšanās tradīcijas. Turklāt paši japāņi to uzskata par sabiedrības padibeņu (noziedznieku) kultūras izpausmi,     un tā galvenokārt dzīvo jakudzu vidū, kā arī tai sabiedrības daļā, kura ir atstāta jakudzu pārvaldībā (noziedzīgā pasaule un krituši zemāko šķiru cilvēki).

Donaldam Trampam bija ļoti labas izredzes pārliecinoši uzvarēt vēlēšanās. Pirmsvēlēšanu aptaujas liecināja par labu viņam. Un tad atnāca COVID19, kas deva nozīmīgu triecienu pa Trampa popularitāti un reitingiem. Lai gan COVID19 izcelsme precīzi nav zināma, liela daļa sabiedrības un daudzi eksperti to uzskata par laboratoriski radītu. Un ir eksperti, kuri uzskata, ka COVID19 ir bioloģiskais ierocis, kuru pasaulē palaida ar “demokrātiem” saistīti spēki, lai visa cita starpā arī nepieļautu Trampa pārvēlēšanu.

Šādā kontekstā ir jānorāda, ka Japāna 2. Pasaules kara laikā strādāja pie bioloģiskajiem ieročiem, ar kuriem tā cerēja izšķirt kara gaitu sev par labu. Pēc kara šie speciālisti pārcēlās uz ASV Fort Detrikas militāro laboratoriju un turpināja iesākto darbu tur. Un tieši šī laboratorija tiek minēta kā viena no iespējamajām koronavīrusa noplūdes vietām. Globālo covidiotisko histēriju ar savām pārspīlētajām un kļūdainajām prognozēm aizsāka Nils Fergusons no Londonas Impēriskās koledžas, kurai ir cieši sakari ar japāņu finansistu Hariju Tanaku.

Lielākie japāņu farmācijas uzņēmumi ir iesaistīti CEPI projektā, kura mērķis ir radīt “jauna tipa” transformējošo vakcīnu tehnoloģiju, kuras ietekme uz cilvēku būs līdzīga kā tad, ja tiktu veikta cilvēka gēnu modificēšana (pēc būtības ir runa par cilvēku ģenētisko modificēšanu bez gēnu modificēšanas). Tāpēc, ja COVID19 ir mākslīgi radīts un apzināti palaists, tad šāda rīcība atbilst japāniskai mentalitātei.

3. Saūda Arābija. Pasaulē ir vairāk nekā 1,6 miljardi musulmaņu, no kuriem 85% - 90% ir sunītu novirziena musulmaņi (vairums no pārējiem - šiīti). Visu musulmaņu (jo īpaši sunītu) galvenā svētvieta ir Meka, kurā vismaz reizi mūžā būtu jābūt pabijušam katram musulmanim. Otra nozīmīgākā musulmaņu svētvieta ir Medīna. Abas atrodas Saūda Arābijā. Tāpēc Saūda Arābija sevi uzskata par visu musulmaņu reliģisko centru un par valsti, kurā tiek praktizēts vienīgais pareizais Islāms (šai ziņā nesamierināma Saūda Arābijas konkurente un ienaidniece ir Irāna, kura ir šiītu musulmaņu garīgais centrs; šiītisms savā būtībā ir Islāms, kuru persieši adaptēja savām vajadzībām). Saūda Arābija ik gadu pilnīgi oficiāli tērē desmitiem miljardus dolāru savas Islāma versijas propagandēšanai pasaulē. Saūda Arābija ir arī galvenais islāmistu terorisma vadības centrs. 

Mūsdienu Saūda Arābija izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, pateicoties Lielbritānijas atbalstam. No tā laika “saudītiem” ir ciešas un noturīgas saites ar britiem. Līdzīgi kā Lielbritānija, arī Saūda Arābija ir monarhija, tikai daudzkārt despotiskāka un pilnīgi bez jebkādiem demokrātiskiem institūtiem. Saūda Arābijā valda ļoti nežēlīgi likumi un tikumi, kas pirmkārt izriet no “saudītu” klanu pārstāvju vergturu mentalitātes. “Saudīti” un līdz ar to arī islāmisti dziļi nicina visu rietumniecisko, tai skaitā un pirmām kārtām amerikāņus, uzskatot tos par izvirtušiem vārguļiem. Viņi absolūti tic, ka Muhameds ir pēdējais pravietis, un tāpēc viņu globālā uzvara ir neizbēgama.

Saūda Arābijas bagātību avots ir milzīgie naftas krājumi. Saūda Arābijas teritorijā atrodas ASV karaspēks. Saūda Arābijas armija ir viena no labāk bruņotajām armijām reģionā, tai pat laikā tai ir zemas kaujasspējas tās karavīru vājā kaujasgara dēļ.

Saūda Arābija cenšas risināt savas starptautiskās problēmas, pirmkārt, visus nopērkot. To viņi intensīvi dara arī Lielbritānijā un ASV.

“Saudītiem” ir cieši sakari ar Bušu klanu. 11.septembra teroristisko uzbrukumu, kuru savu politisko mērķu sasniegšanai izmantoja Džordža Buša jaunākā administrācija, izpildītāju līmenī organizēja Saūda Arābijas specdienesti. Tomēr, ja pie Buša “saudītiem” bija jaunāko partneru statuss, tad pavisam cita veida attiecības tiem ir ar Klintoniem. Hilarija Klintone pēc būtības ir Saūda Arābijas kā minimums ietekmes aģente. Ilggadīgā Klintones asistente, draudzene un, kā runā, arī piegulētāja bija Huma Abedin, kuras vecāki dzīvoja Saūda Arābijā un tur tieši un atklāti nodarbojās ar Islāma propagandas organizēšanu Rietumvalstīs. Tāpēc jo loģiska ir gan ASV ārpolitiskā kursa maiņa Obamas – Klintones laikā, sākot tieši atbalstīt radikālos islāmistus (“arābu pavasaris”), gan arī fakts, ka Saūda Arābija finansēja Hilarijas Klintones (Demokrātiskā partija) priekšvēlēšanu kampaņu.

4. Latīņamerikāņi un Kuba. Latīņamerikāņi (jeb hispāņi) ir starp lielākajām ASV minoritātēm (vidēji ASV virs 18%, bet atsevišķos štatos virs 35%), un viņi sastāda ievērojamu daļu migrantu, kuri ik gadu ierodas ASV labākas dzīves meklējumos. Tāpēc latīņamerikāņi ir starp galvenajām Demokrātiskās partijas elektorālās bāzes grupām. Bet latīņamerikāņi nebūt nav viennozīmīgi pozitīvi noskaņoti pret ASV.

Latīņamerikāņi ir pārsvarā spāniski runājoši pretstatā angliski runājošajiem amerikāņiem. Viņu vairums ir spāņu kultūras nesēji ar spānisku mentalitāti un arī spānisku vēsturisko apziņu pretstatā amerikāņu vairākuma angliskai mentalitātei un angliskajai vēsturiskajai apziņai. Bet Spānija un Anglija bija nāvīgas ienaidnieces. Tieši Anglija faktiski iznīcināja Spānijas impēriju, kad tā atradās savas varenības virsotnē. Noteiktā mērā Lielbritānijas impērija tika radīta uz Spānijas impērijas drupām.

ASV ir karojusi gan ar Spāniju, gan tām Latīņamerikas valstīm, kuras atdalījās no Spānijas. Šo karu rezultātā ASV ievērojami palielināja savu teritoriju (Florida tika iegūta no Spānijas, bet Teksasa, Ņūmeksika, Arizona, Kalifornija, Nevada un Jūta no Meksikas) un pakļāva savai ietekmei abu Amerikas kontinentu valstis. Tāpēc latīņamerikāņi ne pārāk mīl ASV, un latīņamerikāņu vidū ļoti plaši ir izplatīti antiamerikāniski noskaņojumi.

ASV savos karos pret Latīņamerikas valstīm pārsvarā uzvarēja. Izņēmums ir Kuba, kur amerikāņi cieta pilnīgu fiasko un ne tikai tāpēc, ka kubiešiem vienubrīd palīdzēja PSRS, bet galvenokārt dēļ kubiešu augstās motivācijas, cīņasspara un labajām pašorganizēšanās spējām. Amerikāņi Kubu bija pārvērtuši par savu prieka māju un piesmēja to tik neiedomājamos apmēros, ka kubiešu vairākums ar iedvesmu atbalstīja Fidela Kastro vājiņo cerību dzirkstelīti, kas izvērtās tik apjomīgā liesmā, kura Latīņamerikā un pašā ASV deg joprojām.

Amerika ļoti centās pakļaut un iznīcināt Kubu, bet viņiem tas nekādi neizdevās; arī tad, kad PSRS vairs nebija un Kuba atradās t.s. ”dubultajā blokādē”. Kuba kļuva par Latīņamerikas sirdi, par Latīņamerikas revolucionāro kustību centru; un tāda tā ir joprojām. Un arī Kubai ir spēcīgi operatīvās darbības subjekti, kuri savas spējas ne reizi vien ir pierādījuši. Latīņamerikāņi kā reiz ir tā vide, kurā Kubas “taustekļi” visorganiskāk iekļaujas.

To, kas ir kas, simboliskā formā visai pasaulei nodemonstrēja pieredzējušais revolucionārs un Kubas līderis Rauls Kastro, pārtverot un demonstratīvi visiem parādot ASV prezidenta Baraka Obamas “maigo roku”.

Visbeidzot nesen Donalds Tramps paziņoja, ka ASV vēlēšanās esot iejaukusies arī Kuba. Uz Amerikā notiekošā fona šis paziņojums izskatās smieklīgs, un to var uztvert kā Trampa realitātes zuduma pazīmi, tomēr savā būtībā tas nav nekas fantastisks vai neiespējams – Kubai ir gan augsta motivācija to darīt, gan profesionālās spējas un resursi, gan arī plašas sociālās iespējas.

5. Ķīna ir pašreiz ekonomiski attīstītākā valsts pasaulē, kura neslēpj, ka vēlas šo ekonomisko varenību konvertēt politiskā ietekmē. Un tādēļ jau kādu laiku ASV Ķīnu uzskata par savu galveno ģeopolitisko konkurentu. Tomēr ķīnieši savā ekspansijā vienmēr ir ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi un nekad neveic “straujas kustības”. Ķīnieši labāk vēl simt gadus mierīgi kalpos amerikāņiem kā viņu prastā darba darītāji, lai pēc tam mierīgi un pakāpeniski pārņemtu varu no pilnībā novārgušās Amerikas, nekā riskēs sākt konfrontāciju, kuras rezultātā var zaudēt daudzus vai visus no saviem ieguvumiem. Savukārt amerikāņiem bez ķīniešiem ir arī citi nopietni konkurenti un pretinieki (pirmkārt, Krievija, bet arī ES), kā arī daudz citu šķietami it kā mazāku problēmu, lai ar šādas ķīniešu attieksmi lieki ar viņiem nestrīdētos. Tomēr Donalds Tramps uzsāka nopietnu konfrontāciju ar Ķīnu, un ir pamats uzskatīt, ka šis ASV ārpolitiskais kurss ir neatgriezenisks.

ASV dzīvo pietiekams daudzums ķīniešu. Un ir tikai dabiski, ka viņi atbalsta Demokrātisko partiju. Tāpat arī no Ķīnas interešu skata punkta ir dabiski atbalstīt “demokrātus”, jo viņi ir par starptautisko sadarbību. Turklāt Demokrātiskajai partijai var palīdzēt salīdzinoši vienkārši un pietiekami legāli. Un ķīnieši visticamāk to dara – un, iespējams, bez destruktīviem nolūkiem; vienkārši tā uzskata dēļ, ka tā būs labāk. Bet, tā kā Tramps paziņoja, ka Ķīna ir ASV problēma Nr.1, un attiecīgi mainīja Amerikas ārpolitiku, tad līdz ar to nevarēja nemainīties Ķīnas motivācija atbalstīt “demokrātus” un tās “draudzīgās palīdzības” apjoms. Visbeidzot, Džozefu Baidenu dēļ viņa politekonomiskajām saitēm pamatoti var uzskatīt par “ķīniešu kandidātu”, uz ko Tramps arī vairākkārtīgi ir norādījis.

6. Nēģeru rasisti. Cita nozīmīga ASV minoritāte ir afroamerikāņi (jeb nēģeri), kuru īpatsvars ir virs 13% no Amerikas iedzīvotājiem. Šī ir īpaša minoritāte, kurai “demokrāti” pievērš sevišķu uzmanību, jo viņu senči Amerikā imigrēja nevis labprātīgi, bet gan piespiedu kārtā. Gadsimtiem ilgi nēģeri tika nežēlīgi ekspluatēti, un vēl pēc tam nepilnu gadsimtu viņu pamattiesības tika nopietni ierobežotas. Tas ir viens no daudzajiem kauna traipiem ASV vēsturē.

Tomēr pašreiz situācija ir pavisam cita. Baltais rasisms, no kura tik daudz ir cietuši afroamerikāņi, jau ilgāk nekā 50 gadus tiek nopietni ierobežots. Melnādainajiem amerikāņiem ir radīti visdažādākie atbalsta, aizsardzības un salīdzinošo priekšrocību mehānismi. Amerikas valsts šo gadu laikā tik tiešām ir centusies izpirkt savu vainu nēģeru priekšā par pagātnes nodarījumiem, tāpēc tā rezultātā baltādaino un melnādaino amerikāņu iespējas, virspusēji raugoties, ir izlīdzinājušās. Virspusēji tādēļ, ka nēģeriem faktisko atbalsta priekšrocību ir vairāk, bet savā vairumā veiksmīgāki joprojām ir baltādainie. Tas āfroamerikāņu vidū rada plašu neapmierinātību, kura, elektorālu mērķu sasniegšanai, regulāri tiek uzkurināta.

Pašreiz ASV situācija ir tāda, ka tur no vienas puses eksistē absurds politkorektums, kurš stingri noliedz jebkuru sociālpolitisku diskusiju, kura vismazākā mērā ir kritiska pret afroamerikāņiem (bet kritizēt tur ir pat ļoti par ko). No otras puses Amerikā eksistē reāla neiecietība un rasisms, kurš ir vērsts tieši pret baltādainajiem un ko ļoti plaši izmanto nēģeri. Ja kāds baltādainais netīšām izteiksies mazliet ne tādā garā, kā afroamerikāņu ieskatā baltādainajiem vajadzētu izteikties, tad šāds cilvēks var tikt apvainots rasismā un viņa karjera tiks neatgriezeniski izpostīta. Savukārt, ja līdzīgi izteiksies nēģeris par “baltajiem”, tad viņam par to nekas nebūs (varbūt pat paslavēs). Un afroamerikāņi plaši lieto šo priekšrocību, pieprasot sev arvien lielākas “tiesības” un arvien agresīvāk uzstājot, ka esot jālikvidē baltā rasisma sekas.

Tā visa rezultātā liela vai pat lielākā daļa afroamerikāņu sabiedrības atrodas tādu uzskatu varā, ko nevar nosaukt citādāk kā vien par rasistiskiem. Nēģeru vidū ir liels radikālu rasistu īpatsvars un daudz “melno” rasistu organizācijas (pēc būtības – bandas), kas atšķiras ar īpašu agresivitāti un intelektuālo nepietiekamību. Tāpēc afroamerikāņu masas ir ļoti viegli mobilizēt ielu demonstrācijām, nemieriem un grautiņiem, kurus pēc tam ir viegli pārtraukt kaut vai ar brutālu spēku (jo nevienam viņus nav žēl). “Demokrāti” to pirms katrām vēlēšanām arī dara: tiek “uzpūsts” kāds notikums, tam seko nēģeru nemieri, tie tiek izmantoti politisku mērķu sasniegšanai un, kad nemieri vairs nav vajadzīgi, tie vai nu brīnumainā kārtā beidzas paši no sevis, vai arī brutāli tiek apspiesti. Neskatoties uz šādu regulāru paizmantošanu, nēģeri savā vairumā vienmēr balso par “demokrātiem” un ir gatavi tos atbalstīt ļoti aktīvi un agresīvi.

Lūk, dažu video apraksti ar nēģeru “varoņdarbiem”: pa ielu iet baltais, nēģeris viņam pieskrien no muguras klāt, ar pamatīgu akmeni iesit pa galvu un skrien prom. To filmē cits nēģeris un sajūsmināti komentē. Pavecs baltādains vīrietis šķērso ielu, viņa apģērbs liek noprast, ka viņš ir Trampa atbalstītājs, pretī iet vairāki jauni nēģeri, viņi sākumā sāk baltādaino apvainot, tad grūstīt, bet pēc tam visi kopā sajūsmināti sit (nogāž zemā un spārda ar kājām), skaļi kliedzot, ka tas ir Trampa atbalstītājs. Tas pats, tikai no citas puses: nēģeris metro skaļi un iedvesmoti sit ķīnieti un izkliedz apvainojumus par vīrusa (SARS-CoV-2) “atvešanu”. Šādu video ir pietiekami daudz. Tāda ir Amerikas ikdiena.

Lai labāk saprastu šo parādību, nepieciešams neliels ieskats ļoti delikātā tēmā, kuru pašā ASV publiski apspriest vairs nav iespējams. Galvenā nēģeru ideoloģiskā tēze, ar ko viņi pamato savas rasistiskās darbības, vēsta, ka ASV kā valsts un visi baltādainie ir vainojami vergturībā, par ko viņiem kaut kā ir jāatbild. Šo atbildību dažādi afroamerikāņi saprot dažādi, sākot no vienkāršas vainas atzīšanas un pieturēšanās pie politkorekta komunikācijas stila un beidzot ar dažādām, ne ar ko neaprobežotām absurdām prasībām (pieprasījums apmierināt jebkuru, pat visneiedomājamāko katra konkrēta nēģera kaprīzi). Ir aizgājis pat tik tālu, ka nēģeri sāk postīt ASV dibinātāju pieminekļus, jo viņiem piederēja vergi, tiek aizliegts izrādīt klasiskas kinofilmas (tai skaitā arī “Vējiem līdzi”), un tiek koriģēti klasiski literatūras darbi, kā arī agresīvi pieprasītas vēl daudzas citas “verdzības seku likvidācijas” darbības. Bet vai tiešām “baltie” ir tik vainīgi, bet “melnie” tādi nevainīgi upuri? Un kādēļ vispār afroamerikāņi tādā lielā skaitā rīkojas tik nesaprātīgi, mežonīgi un absurdi?

Līdz 15.gadsimtam eiropieši ar vergu tirdzniecību nopietnos apmēros nenodarbojās, bet nēģeru vergus mazos apjomos Eiropā tomēr varēja sastapt. Tā tas bija tādēļ, ka Āfrikas cilšu vadoņi meklēja iespējas pārdot savstarpēju karu rezultātā sagūstītos gūstekņus un daļa no viņiem nonāca arī Eiropā. Vergturību kā labi organizētu biznesu radīja portugāļi, kuri pirmie sāka doties arvien tālāk gar Āfrikas piekrasti un nodibināt sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņi arī sāka iegūt vergus. Sākumā portugāļi mēdza uzbrukt piekrastes ciemiem un vergus nolaupīt, bet drīz vien sastapa sīvu pretestību un mainīja taktiku. Iepazīstoties ar Āfrikas ciltīm un valstiskajiem veidojumiem, viņi konstatēja, ka tur eksistē verdzība un ka vietējie valdnieki labprāt apmaina sagrābtos citu cilšu pārstāvjus pret sev noderīgām lietām. Un viņi to sāka izmantot.

Jā, pēc tam portugāļi inficēja ar vergu tirdzniecību spāņus, kuri sākotnēji verdzību bija aizlieguši (pašreizējā ASV teritorijā verdzību sāka praktizēt tieši spāņi, tas ir – latīņamerikāņi). Tad to atļāva Romas katoļu baznīca. Pēc tam šim biznesam pievērsās arī holandieši, franči un angļi. Drīz vien eiropieši apmuļķoja primitīvos un nesaprātīgos nēģeru vadoņus un pakļāva to teritorijas sev, bet fakts, paliek fakts – nēģeri kļuva par vergiem pirmkārt tādēļ, ka nēģeri pārdeva nēģerus. Tāda bija to laiku afrikāņu kultūra un tieši tādēļ eiropieši tik viegli pakļāva Āfriku. Tāpēc varēja iegūt nēģeru vergus. Tādi bija nēģeru tikumi!

Bet vai mūsdienās melnādaino tikumi ir mainījušies? Baltie rasisti apgalvoja, ka nēģeri esot nesaprātīgi mežoņi, kuru īpašības (daudz spēka, maz prāta) neesot labojamas, jo tās esot iedzimtas (ģenētiski noteiktas). Viņiem oponēja, ka jebkura cilvēka (tai skaitā melnādaino) negatīvās īpašības izriet no to sociālās vides: ja uzlabo vidi, tad pozitīvā virzienā mainās arī cilvēku tikumi. Pirms simts gadiem vairums nēģeru dzīvoja nelabvēlīgos sociālos apstākļos, bet tagad daudz kas ir mainījies, nēģeriem Āfrikā ir pašiem savas valstis, kuras pārvalda viņi paši, un ir ASV precedents, kur afroamerikāņi vairāk nekā 50 gadu garumā ir dzīvojuši un uzauguši nosacītā labklājībā, līdztiesībā un civilizētībā. Un ko mēs redzam? Kāds ir rezultāts?

Jā, var droši secināt, ka baltajiem rasistiem nebija (nav) taisnība un melnādainais var būt gudrs un kulturāls, un ka tiem piedēvētās negatīvās īpašības nav absolūti priekšnoteiktas. Tai pat laikā visā pasaulē ir redzamas nopietnas sociālas problēmas nēģeru sabiedrībās. Āfrikā regulāri notiek dažāda veida masu izkaušanas un genocīdi, par kuru upuriem kļūst ne tikai “baltie”, bet arī liels daudzums melnādaino. Un Āfrikā atkal sāk atdzimt verdzība – “melnie” paverdzina “melnos”. Un, protams, ASV – civilizētos apstākļos uzaugušie afroamerikāņi lielā vairumā uzrāda baisas mežonības pazīmes. No tā visa ir redzams, ka kaut kādu iemeslu dēļ nēģeriem tomēr ir lielāka nosliece uz primitīvākiem uzvedības modeļiem kā citu rasu pārstāvjiem (gan “baltajiem”, gan “dzeltenajiem”, gan “sarkanajiem”). Un vislabāk to demonstrē tieši ASV afroamerikāņu sabiedrība, ne tikai ar savu ikdienišķo agresiju, ne tikai ar attieksmi pret savu valsti, bet arī ar savu augstprātīgo un nicinošo attieksmi pret bijušajiem ciltsbrāļiem un vispār vienam pret otru.

Un šī sociālā grupa ir viena no galvenajām Demokrātiskās partijas elektorālajām bāzēm. Par “demokrātiem” ir daudzskaitlīgās nēģeru rasistu bandas, kuras ir gatavas ik mirkli demolēt, graut, sist un slepkavot. Un viņi to arī dara. ASV viņiem ir balto ienaidnieku valsts, kurai ir jākaitē, cik vien var. To, kas notiks, ja šīm bandām dos vaļu, rāda daudzie precedenti Āfrikā, kur “baltie” visi kā viens tiek izslaktēti. “Demokrāti” ar savu politiku situāciju virza tieši šai virzienā, kas, protams, rada dabīgu baltādaino sabiedrības pretreakciju, kas visa cita starpā ir izpaudusies arī kā “Trampa efekts”.

7.”Trockisti”. Noteiktās aprindās ASV Demokrātisko partiju mēdz saukt par kreisajiem radikāļiem. Tā tas ir, bet, lai saprastu gan šos radikāļus, gan procesus, kuri notiek Amerikā, ir jākonkretizē, kādi tieši kreisie radikāļi “demokrāti” ir. ASV kreisie radikāļi ir nekas cits kā “trockisti”, tādas ir viņu vēsturiskās saknes, un viņi joprojām vadās pēc Ļeva Bronšteina definētajām un izmantotajām vadlīnijām.

Trockis bija ukraiņu ebrejs, žurnālists un viens no Krievijas revolūcijas vadoņiem. Ja Ļeņinu mēdz saistīt ar vācu interesēm (kas ir visai apšaubāms apgalvojums), tad Trocka veiksmi revolucionārajā darbībā mēdz skaidrot arī ar Amerikas naudu. Atšķirībā no Ļeņina, Trockis ļoti aktīvi piedalījās arī 1905.gada revolūcijā. Ļeņins ar Trocki bija politiskie oponenti, kuri nesimpatizēja viens otram un konfliktēja savā starpā, tomēr Ļeņina milzīgās autoritātes dēļ Trockis 1917.gadā pieslējās boļševikiem un saglabāja uzticību Ļeņina virsvadībai līdz pat tā nāvei. Trockis bija otrais cilvēks jaunizveidotajā Padomju Savienībā, un tieši ar Trocka uzskatiem, cietsirdīgo raksturu un darbībām lielā mērā ir saistītas daudzas to laiku pārmērības un lielie upuri.

Trockis bija bezkompromisa pieejas piekritējs, viņš bija pilnīgas un absolūtas ideoloģizācijas piekritējs, viņš bija totāla totalitārisma piekritējs, viņš bija ģimenes sabiedriskā institūta pilnīgas iznīcināšanas piekritējs, un, visbeidzot, viņš bija dedzīgs vispasaules revolūcijas piekritējs, kurš teorētiski pamatoja t.s. “permanentās revolūcijas” (jeb nepārtrauktās revolūcijas) nepieciešamību.

Trockis bija neiejūtīgs un cietsirdīgs pret konkrētiem cilvēkiem, valstīm un tautām, tie bija tikai līdzeklis, tāpēc viņam pilnīgi vienaldzīgs bija arī Krievijas liktenis. Pret to sākumā daļēji iebilda Ļeņins, kurš gribēja vispirms nostiprināties Krievijā, lai pēc tam realizētu revolūciju citviet. Kategoriski Trockim nepiekrita Staļins, kuram Krievija pati par sevi bija vērtība un kurš gribēja to padarīt “atkal dižu”. Un Staļinu atbalstīja visi Krievijas konstruktīvie spēki. Tāpēc lēnām un pakāpeniski “staļinisti” sāka atstumt “trockistus” no varas un tas beidzās ar Trocka izsūtīšanu no Padomju Savienības. Bet cīņa par varu turpinājās, kas izvērtās plašās represijās un terorā. “Trockisti”, zaudējot ietekmi, ķērās pie diversijām un uzsāka plašu teroru, mēģinot visa cita starpā likvidēt arī “staļinisma” sociālo bāzi, uz ko oponenti atbildēja ar to pašu. Tā nu sanāca, ka pēc vieniem un tiem pašiem pantiem un vienos un tajos pašos pagrabos tika nošauti gan upuri, gan to bendes. “Staļinisti” uzvarēja, bet “trockisti” Hruščova laikā guva revanšu, kuru pārtrauca Brežņeva atnākšana, un tam sekoja Gorbačovs un PSRS sabrukums, bet tagad atkal - Putins. Viss turpinās. Tai skaitā un pirmkārt ASV.

Pēc izsūtīšanas Trockis apmetās uz dzīvi Meksikā. Tur viņš turpināja savu teorētisko un organizatorisko darbību. Savā būtībā latīņamerikāņu (lielā mērā arī Kubas) revolucionārās kustības ir “trockistiskas”. Tā kā Trockis bija izveidojušās padomju iekārtas kvēls pretinieks, tad visi PSRS ienaidnieki pret viņu izturējās draudzīgi, tai skaitā arī vācu nacisti (nacionālsociālistu partijā bija “trockistiem” draudzīga grupa un pat Hitlers pret Trocki izturējās pozitīvi, neskatoties uz viņa etnisko piederību).

Kā jau tika minēts, Trockim sākotnēji bija pietiekami cieši sakari ar ASV, bet emigrācijā un vēl jo vairāk pēc “aukstā kara” sākuma, “trockisms” sāka dziļi iespiesties Amerikā. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā arī ASV bija spēcīga sociālistu kustība, kura pēc PSRS izveidošanās sāka orientēties uz Padomju Savienību. Kamēr ASV un PSRS bija sabiedrotie, šis process noritēja nosacītā pašplūsmā, bet pēc “aukstā kara” sākuma, kad PSRS kļuva par galveno ASV ienaidnieku, radās nepieciešamība šo kustību transformēt (jo iznīcināt nebija iespējams) kaut kādā amerikāņiem pieņemamā formā. Un te “trockismam” nebija alternatīvu. Tāpēc “trockisms” visādi tika atbalstīts (pie nosacījuma, ka tas ir kontrolējams), bet pret “staļinismu” vērsās visbargākajās formās. Tā Amerikas sociālistu kustība ar pašu amerikāņu rokām tika pārveidota par “trockistisku”.

Šai ziņā ir jāpiemin tāds “trockistisks” veidojums, kurš pēc visām transformācijām pasaulei ir zināms ar neokonservatoru nosaukumu. Neokonu “trockistiskās” saknes savos darbos labi parāda Frensis Fukujama. Tieši neokonservatori pēc amerikāņu ekspertu vērtējuma esot pati ietekmīgākā no daudzajām Amerikas politiskajām grupām. Neokoniem nav svarīga partejiskā piederība, viņi sākumā bija “demokrāti”, bet, kad Demokrātiskā partija iebilda pret Vjetnamas karu, neokonservatori to atbalstīja un iekļāvās Republikāniskajā partijā. Savukārt, kad “demokrāti” realizēja agresīvu ārpolitiku, viņi saņēma neokonu atbalstu. Un arī tagad Boltons bija ar mieru palīdzēt Trampam, ja tas kaut kur iebruks (mēģināja Venecuēlā), bet, kad Tramps no šīs idejas atteicās, uzreiz pārgāja viņa pretinieku pusē. Pašreiz neokonservatori ir pret Trampu un atbalsta Baidenu.

ASV Demokrātiskai partijai ir sekojošas “trockistiskas” īpašības: ideoloģijas primārums pār praktiskumu un racionālismu (viss tiek ideoloģizēts un politizēts); necieņa pret savu valsti (paša valsts kā instruments augstāku mērķu sasniegšanai, kuru nepieciešamības gadījumā var un pat vajag upurēt); revolūcija kā iekšpolitisku un ārpolitisku mērķu sasniegšanas metode; neiecietība un cietsirdība pret politiskajiem oponentiem; uzskats, ka ģimenes sabiedriskais institūts ir traucēklis sociālu pārveidojumu veikšanai un tāpēc tas ir jāiznīcina; morālais relatīvisms; antidemokrātiskums; internacionālisms; vienas globālas lielvalsts izveidošanas ideja. To visu “demokrāti” pilnā mērā arī demonstrē.

No augstāk minētā izriet viens būtisks apstāklis, kurš, iespējams, jau tuvākajā laikā var stipri ietekmē gan amerikāņus, gan visu pasauli. “Trockisti” visa cita starpā ir arī politiskā terora izmantošanas piekritēji. Tas nozīmē, ka cīņā ar “trampismu” “demokrāti” var sākt izmantot līdzīgas metodes, kādas savulaik izmantoja “trockisti”, cīnoties par varu Padomju Krievijā. Citiem vārdiem sakot, “trampisti” var gatavoties masveida politiskām represijām un politiskam teroram, kā arī tam, ka informācija par to tiks nežēlīgi cenzēta.

8. “Melnā internacionāle”. Otrā pasaules kara laikā ASV līdzīgi kā Lielbritānija bija t.s. “antihitleriskās koalīcijas” dalībvalsts. Tomēr Amerikā bija arī pietiekami spēcīgi pronacistiskie spēki (t.s. ”vācu partija”). Viņi sadarbojās ar nacistiem pirms ASV iesaistīšanās karā un iespēju robežās centās to darīt arī vēlāk. Un pēc nacistu sagrāves tieši viņi kļuva par nozīmīgu atlikušo nacistu resursu un iespēju koncentrēšanās centru.     

To, ka nacistiskā Vācija karu ir zaudējusi, kļuva skaidrs jau 1943.gadā, tomēr Hitlers deva pavēles pretoties par katru cenu. Tai pat laikā citi nacisti ar Bormanu priekšgalā, balansējot uz nodevības robežas, sāka gatavoties pēckara situācijai. Viņi evakuēja kapitālus, tehnoloģijas un informāciju, nozīmīgākajos sabiedrības slāņos (pirmkārt antifašistu aprindās un starp nacistu upuriem) integrēja idejiski pārliecinātus ierindas nacistus un radīja jaunus organizatoriskus tīklus. Tā visa rezultātā radušos politekonomisko struktūru tīklu mēdz saukt arī par “melno internacionāli” (visticamāk tajā ietilpst vai tās rīcībā ir gan ebreju kaupo un to pēcteču aģentūra, kā arī kaupo tipa ebreji).

Tādā veidā tika pastiprināta arī ASV “vācu partija”. Hitleriskā Vācija atklāti nodeva visu savu operatīvo aģentūru CIP priekšniekam Alenam Dalesam. Daudzi nacisti pietiekami atklāti pārvācās dzīvot un strādāt uz ASV un šim mērķim bija radīta pat slepena viņu biogrāfiju attīroša programma. Ir uzskats, ka amerikāņi tik ātri spēja radīt atombumbu tikai tāpēc, ka ieguva gan informatīvo, gan materiāli – tehnisko pastiprinājumu no nacistiem. Pēc kara bijušie nacisti ieņēma nozīmīgu vietu ASV pārvaldes struktūrās. Kā viens īpašs nacistu rezervuārs ir jāmin jau pieminētā Fort Detrikas militārā laboratorija, uz kuru ved saites dažādos mīklainos ASV jaunākās vēstures gadījumos. Kā citu var minēt bēdīgi slaveno Monsanto, kura bija iesaistīta amerikāņu kodolprojektā.

Šādi transformējusies Amerika jau 1950.gadā pirms termiņa no apcietinājuma atbrīvoja virkni notiesātu nacistu noziedznieku, tai skaitā ar koncernu I.G. Farben saistītos. I.G. Farben nacistu laikā plaši izmantoja koncentrācijas nometnes, un jo sevišķi šai ziņā izcēlās toreiz I.G. Farben sastāvā ietilpstošais Bayer, kas veica īpaši nežēlīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Šādi tika atbrīvots arī I.G. Farben vadītājs, kurš drīzumā kļuva par pēckara farmācijas giganta Bayer vadītāju, likdams pamatus tās mūsdienu “veiksmes stāstam” (pašreiz Bayer pieder arī amerikāņu Monsanto).

Par ASV raķešu un pēc tam kosmosa programmu vadītāju kļuva nacistu zinātnieks Verners fon Brauns, kurš tiek uzskatīts arī par to laiku “melnās internacionāles” līderi, kas pielāgoja nacistu politisko programmu ASV vajadzībām (internacionalizējot to un mīkstinot pieeju ebreju jautājumā). Fon Braunam bija ciešas saites ar ASV prezidentu Kenediju un viņš no valsts saņēma milzīgus līdzekļus kosmosa programmai. Tas beidzās ar Kenedija slepkavību, amerikāņu it kā lidojumu uz mēnesi, kam sekoja nosacīts kosmisko iespēju klusums, kurš mūsdienās izpaužas kā apkaunojoša amerikāņu mazspēja kosmisko lidojumu sfērā. Tāpēc, kur palika šie līdzekļi, ir liels jautājums.

Noteiktā mērā var pat teikt, ka visas ASV pēckara vēstures esence ir “melnās internacionāles” vienlaicīgā cīņa par un pret Ameriku: par kontroli pār ASV, lai ar tās palīdzību realizētu savas globālās ambīcijas, un pret amerikāņiem, kuri atbalstīja un piedalījās mīļotā Reiha sagrāvē. “Demokrātu” veidotā “globālā valsts” lielā mērā ir jaunajiem apstākļiem pielāgotais un modernizētais internacionāls “reihs”. Un ir pietiekami daudz pazīmju, kuras liecina, ka COVID19 varētu būt šī “reiha” bioloģiskais uzbrukums pasaulei un saviem politiskajiem oponentiem, lai saglābtu šo neoliberālo “reihu” (kuru Tramps sāka iznīcināt), nostiprinātu, paplašinātu un iespējams arī kardināli pārveidotu. Un lielas cerības šai ziņā tiek liktas uz cilvēku ģenētisko modificēšanu, ko praktiski plānots sākt ar “jaunās platformas” transformējošām pretcovid vakcīnām (pirmkārt, Geitsa Modernas, bet visdrīzāk arī citām).

9. Vēl mazliet par citiem. Augstāk uzskaitītie ir tikai galvenie ASV nelabvēļi, kuri atbalsta Demokrātisko partiju. Ir vēl citi. Arī, piemēram, Irāna, kura spēja izlobēt par ASV Valsts sekretāru savu cilvēku (Kerijs). Tāpat “demokrātus” tradicionāli atbalsta itāļu mafija. Piemēram, jau ir kļuvis zināms, ka šo vēlēšanu viltošanā piedalījās arī itāļu mafija (viens mafiozi jau publiski atzinās, visdrīzāk Džuliani pamudināts). “Demokrātus” atbalsta arī ukraiņu kopiena, kas 2016.gadā izvērtās kā Ukrainas iejaukšanās ASV vēlēšanās, kas beidzās ar Trampa priekšvēlēšanu štāba vadītāja Pola Manaforta atkāpšanos un vēlāku notiesāšanu. Un tā tālāk... Visi migranti un visi, kuri grib iedzīvoties uz Amerikas rēķina, parasti atbalsta “demokrātus”.

Nevar teikt, ka Savienotajām Valstīm naidīgi spēki ir pārstāvēti tikai Demokrātiskajā partijā; tā nebūt nav (daudziem no tiem ir vismaz kaut kādas pozīcijas visā amerikāņu politekonomiskajā sistēmā), tomēr Demokrātiskā partija tieši, atklāti un legāli apvieno Amerikas nelabvēļus ar atklāti antiamerikāniskiem un antisabiedriskiem saukļiem un programmu. Tikai darbojoties šādi (atklāti un neslēpjoties) var sasniegt vislabāko rezultātu, ko var arī novērot – ASV sabiedrība un valstiskā sistēma visu acu priekšā nāvīgi noasiņo.

Donalds Tramps un Krievija.

Visu Trampa prezidentūras laiku plaši tika izplatītas ziņas par viņa iespējamajām saitēm ar Krieviju. Vai tā tiešām ir, precīzi grūti pateikt, katrā gadījumā Millera izmeklēšanas komisija, kura ilgstoši mēģināja iegūt pierādījumus šiem apgalvojumiem, beidzās ne ar ko (ja šādus secinājumus izdara no viņa konstatētajiem faktiem, tad par Krievijas aģentiem var uzskatīt arī Klintoni ar Baidenu, kurš turklāt vēl pilnīgi noteikti tad strādā arī Ķīnas labā). Tai pat laikā nu ir precīzi zināms, ka ideju par Trampa saikni ar Krieviju izdomāja un “palaida tautās” Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābs.

Bet aiz visa trokšņa ap Krievijas ietekmi ēnā paliek acīmredzama lieta, par kuru reti kurš izsakās. Ja nav precīzi zināms, ka Tramps būtu “krievu kandidāts”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Trampu nozīmīgi atbalstīja un daudzus gadus “veda” konservatīvās ebreju aprindas, un, ja arī ir kāda ārvalsts, kuras “kandidāts” ir Tramps, tad tā ir Izraēla. Un pats Tramps nemaz to neslēpj un rīkojas sev ierastajā atklātajā stilā. Tāpēc arī viņš ir tik ļoti noskaņots pret Irānu un tāpēc viņš pārtrauca auglīgo amerikāņu – islāmistu sadarbību.

Īpaši gan jānorāda, ka aiz Trampa stāv nevis ebreji vispār, bet tieši konservatīvie ebreji. Konservatīvie ebreji tic bauslībai (pirmkārt, Mozus baušļiem) un uzskata to par galvenajiem cilvēcības likumiem. Un viņi visa cita starpā uzskata, ka Dievs tas Kungs pareizi izrīkojās ar Sodomu un Gomoru un ka kaut kas tamlīdzīgs notiks atkal, ja Amerika (vai jebkura cita valsts) virzīsies pa neoliberālo attīstības ceļu. Tāpat viņi ir kategoriski “Zelta teļa” pieejas pretinieki – nauda ir vajadzīga, nauda ir līdzeklis, bet nauda nevar būt pašmērķis. Un šajos uzskatos konservatīvie ebreji stipri atšķiras no daudziem citiem ebrejiem (tai skaitā Holivudas), kurus nereti uzskata par “kritušiem”. Tāpēc viņi ir nelokāmi neoliberālā kursa pretinieki, kuri kā Lats ir gatavi stāvēt līdz galam.

Ja ņem to vērā, tad kļūst arī skaidrs, kāpēc un kādi hakeri uzlauza “demokrātu” e-pastus (un labi, ka uzlauza un visiem parādīja “demokrātu” dabu). Iespējams, tur pat piedalījās kāds krievs vai ar Krieviju saistīts speciālists, bet ne Krievija te var būt kā galvenais “pasūtītājs”.

Vairums Krievijas sabiedrības un ekspertu simpatizē Trampam, kas ir labi saprotams, jo tīri cilvēcīgi plātīzers Tramps izskatās labāk par nelieti Baidenu, pie tam Tramps ir dabisks, bet Baidens ir “uzpiārēta” lelle. Tai pat laikā krievu eksperti norāda, ka ilgstošā perspektīvā Tramps nebūt nav neapšaubāmi izdevīgākais kandidāts. Trampa politika atšķiras no “demokrātu” politikas, retoriski tā ir maigāka, bet faktisko kaitējumu Krievijai nodara lielāku – pretstatā “demokrātiem”, kuri histēriski “kliedz”, bet kaitē mazāk un atsevišķos gadījumos rīkojas tik neapdomīgi, ka īstenībā spēcina Krievijas pozīcijas.

Ir eksperti, kuri uzskata, ka Tramps Krievijai nav labs, jo viņš mēģina glābt ASV un izdevīgāk esot, lai “demokrāti” ar savu politiku pilnībā sagrauj Ameriku, jo Krievijai no tā būšot labāk (kas, protams, tā nebūs). Bet ir eksperti, kuri norāda, ka ASV novājināšanās un problēmas radīs ļoti lielas problēmas visai pasaulei, tai skaitā arī Krievijai.

Kas pasauli sagaida Baidena-Harisas prezidentūras gadījumā?

Neatkarīgi no tā, kurš kļūs par ASV prezidentu, jau tagad ir skaidrs, ka šis prezidents puses amerikāņu acīs būs neleģitīms. Ja Trampam izdosies attiesāt prezidenta krēslu, tad pa lielam viss būs līdzīgi kā līdz šim, tikai ar to starpību, ka opozīcija Trampam būs daudz spēcīgāka, jo nu viņu pilnīgi atklāti neatzīs par prezidentu. Līdzīgi būs, ja Demokrātiskajai partijai tomēr izdosies iecelt savu prezidentu, tikai šai gadījumā gan Ameriku, gan pasauli sagaida ļoti nepatīkami notikumi un procesi. Tos tad īsumā arī apskatīsim.

Padomju Savienības kritiķi mēdza to nomelnot, arī ņirgājoties par Leonīda Brežņeva (76 gadi) veselības stāvokli viņa pēdējos dzīves gados. Uzskatāmi visiem to apliecināja viņa publiskās uzstāšanās. Ja Baidens kļūs par prezidentu, tad nu amerikāņiem būs arī savs Brežņevs. Baidens ir vecs (78 gadi), un jau prezidenta kampaņas laikā viņš sāka uzrādīt visiem acīmredzamas vecuma marasma pazīmes. Noteiktā mērā tā ir sliktāka situācija nekā Brežņevam, kurš tomēr saglabāja spriestspēju. Izskatās, ka ar Baidenu tā nav, kas nozīmē, ka labākajā gadījumā valsti pārvaldīs citi cilvēki, izmantojot Baidenu kā izkārtni, bet, ja vecais marasmātiķis pats pieņems kādus lēmumus, tad atliek tikai cerēt, lai tie nav pārlieku ārprātīgi.

Tāpēc jo svarīga loma “demokrātu” valdīšanas gadījumā būs viceprezidenta postenim, kuru tad ieņemtu Kamala Harisa. Šī loma ir jo būtiskāka tādēļ, ka Baidenam pat dabīgā ceļā ir visas izredzes nepiedzīvot savas iespējamās prezidentūras termiņa beigas. Tāpēc Kamalu Harisu var uzskatīt par iespējamo faktisko prezidenti, kura vienā brīdī par tādu var kļūt arī formāli, un “demokrātu” uzvaras gadījumā ir jārunā nevis par Baidena prezidentūru, bet gan par Baidena-Harisas prezidentūru.

Kamala Harisa (1964) ir juriste, bijusī prokuratūras un “bāriņtiesas” darbiniece, senatore no Kalifornijas štata, baptiste, LGBT aizsardzības aktīviste, saistīta ar ASV Pārstāvju palātas vadītāju Nensiju Pelosi. Māte indiete, tēvs – inteliģents melnādainais no Jamaikas ar “indiāņu” saknēm. Vecāki izšķīrās, kad Harisai bija 7 gadi. Pēc tam kontakti ar tēvu bija reti. Uzauga Kanādā. Pusaudža gados Harisai esot uzmācies patēvs (tā apgalvo viņas bērnības draudzene). Precējusies ar ebreju juristu. Savu bērnu nav. Strādājot prokuratūrā, bija nežēlīga, tai skaitā arī pret nēģeriem. Lielā mērā pateicoties Harisai, Kalifornijā tika atcelta likuma norma, kura kā pašaizsardzību un vainu mīkstinošu apstākli uzskatīja vardarbīgu atbildes reakciju uz homoseksuālu uzmākšanos (vardarbīgas homoseksuālas agresijas problēma Amerikā ir vairāk kā aktuāla). Harisa ir spilgta, pārliecinoša un savā argumentācijā spēcīga persona (līdzīga Klintonei, tikai daudz jaunāka un pagaidām ne ar tik sabojātu reputāciju), tāpēc viņa ir “demokrātu” sapnis ne tikai kā pirmā sieviete – viceprezidente, bet arī kā pirmā sieviete – prezidente.

Ja apskata Harisas prezidentūras perspektīvas, tad nevar neņemt vērā gan viņas pietiekami augsto agresivitātes līmeni, gan sievietes dabu. Šīs personiskās īpašības kopā ar labām līdera dotībām, “demokrātu” programmu un iespējām var izrādīties nāvīgs kokteilis.

Kādēļ ir jābūt uzmanīgiem ar sievietēm vadošos amatos? Kādēļ sievietes ir labas izpildītājas, bet nereti bīstamas lēmuma pieņēmējas? Tādēļ, ka sievietes ir emocionālas. Sievietēm ir raksturīgi, ka, ja tās kaut ko iedomājas, tad ar racionāliem argumentiem viņu domas ir grūti mainīt, un reizēm tas ir gandrīz vai neiespējami. Šī iemesla dēļ sievietes lielākā mērā mēdz rīkoties līdzīgi apdullušai mušai, kura, mēģinot izlidot pa logu, nepārtraukti taranē stiklu. Vīrietim ir daudz vieglāk saprast un pieņemt, ka kaut kāda viņam vēlama rīcība nav iespējama vai ir kaitīga, bet sievietei tas ir grūtāk. Sieviete emocionāli grib un viss. Tāpēc sieviete - vadītāja kritiskā situācijā var rīkoties tik neapdomīgi, bīstami un iracionāli, ka tam var būt galēji katastrofālas sekas. Šis apstāklis pie Harisas draud Amerikai, tas draud Krievijai un Ķīnai, tas draud jebkuram, kas stāvēs ceļā valdnieces gribai, tas draud visai pasaulei.

Kādu ASV politiku tad varam sagaidīt no “demokrātiem”? Iekšpolitikā tā, pirmkārt, būs ļoti nežēlīga cīņa par varu. “Demokrāti” mēģinās nostiprināties, likvidēt “Trampa mantojumu” un panākt, lai nākamajās 2024.gada prezidenta vēlēšanās ne Tramps, ne arī kāds no viņam līdzīgi domājošiem nespētu uzvarēt vai pat piedalīties. Tāpēc no vienas puses “demokrāti” liekulīgi runās par valsts vienotību, likumību utt., bet no otras puses izvērsīs tāda vai citāda veida represijas pret Trampa piekritējiem un varbūt arī pret pašu Trampu. Šī cīņa var novest ļoti tālu un izvērsties politiskajā terorā un iespējams arī atklātā pilsoņu karā.

Milzīgās iekšpolitiskās problēmas “demokrāti” visticamāk mēģinās maskēt ar pārspīlētu uzsvaru uz agresīvu ārpolitiku. Amerikāņiem tiks piedāvāts aktīvi apvienoties pret kādu naidīgu ārvalsti, un visi, kas tam nepiekritīs, tiks izsludināti par “tautas ienaidniekiem”. “Demokrātu” ārpolitika būs līdzīga Obamas laiku ārpolitikai – notiks mēģinājumi uz neoliberālo vērtību bāzes izveidot ciešas saites ar Eiropas Savienību un citām sabiedroto valstīm, tiks veicināti globalizācijas procesi, ar jaunu sparu tiks atsākta vadāmā haosa koncepcijas realizācija 3.pasaules valstīs, kas automātiski nozīmē atjaunotu sadarbību ar radikālajiem islāmistiem (būs jauns islāmistu pavasaris) un, visbeidzot, tiks koncentrēti spēki cīņai pret Krieviju, mēģinot to beidzot tādā vai citādā veidā piebeigt.

Bet šim “demokrātu” ārpolitikas kursam nāks klāt Trampa ārpolitikas neatgriezenisko elementu faktors un apstāklis, ka pasaule kopš Obamas ir jau mainījusies. Lai kā arī “demokrāti” negribētu, bet Trampa uzsāktais pretķīnas kurss ir neatgriezenisks. Un pat, ja Baidens ir savervēts Ķīnas drošības dienestu aģents, viņš vairs nespēs to mainīt, tikai mīkstināt. Tāpēc “demokrāti” nevarēs kā iepriekš rēķināties ar Ķīnas pasīvumu un neitralitāti, jo viņi no vienas puses būs spiesti pēc inerces turpināt Trampa antiķīnas politiku, bet no otras puses saņems Ķīnas atbildes reakciju, kas nekādi nestiprinās ASV starptautiskās pozīcijas.

Cits neatgriezenisks Trampa ārpolitikas elements ir ASV un ES attiecību pasliktināšanās. Obama ASV ekonomiskās problēmas cerēja atrisināt uz ES rēķina, noslēdzot Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu. Jau toreiz Eiropā ar to nebija diez ko apmierināti, tomēr tad amerikāņiem neviens no valdošajiem politiķiem atklāti neuzdrošinājās iebilst un līgums tiktu noslēgts, ja vien nerastos “Trampa faktors”. Tramps atnāca, līgumu atcēla un sastrīdējās ar vairumu ES partneru. Tas radīja stipru ES valstu politiķu neapmierinātību, ko viņi atklāti arī izteica. Un tas radīja nepieciešamību Eiropas politiķiem sākt domāt par patstāvīgāku un neatkarīgāku eksistenci (tai skaitā arī par ES armiju un ES reformēšanu, nostiprinot ES valstu kodola varu). Un šie procesi tika uzsākti. Tāpēc tagad, kad “demokrāti” atkal piedāvās “draudzēties”, ASV – ES sadarbība vairs nebūs tik auglīga un ES vairs tik lielā mērā neieklausīsies savu vecāko partneru uzstājīgajos ieteikumos un, ja būs nepieciešams, iedos pa pirkstiem iekšējiem proamerikāniskajiem vaukšķīšiem.

Visbeidzot, protams, neatņemama “demokrātu” ārpolitikas sastāvdaļa būs “cilvēktiesības” jeb homoseksuālisma normalizācijas un ģimenes graušanas politikas uzspiešana visām pasaules valstīm. Tas savukārt radīs jaunu normālās sabiedrības neapmierinātības vilni, kurš vēl vairāk novājinās jau tā vājās amerikāņu pozīcijas visu valstu sabiedrības vairākuma acīs.

Viss augstākminētais radīs situāciju, kad ekonomiski novājinātā un iekšējo cīņu plosītā “demokrātu” ASV sparīgi atsāks islamistu revolūcijas un metīsies iznīcinošā cīņā ar Krieviju, apstākļos, kad turpinās konfrontācija ar Ķīnu, nav tik drošs ES sabiedroto atbalsts un ir ievērojams starptautiskās reputācijas zudums. Tam, ka Amerikai tas var beigties bēdīgi, tā kā vajadzētu būt skaidram, bet arī pārējai pasaulei tas neko labu nesola. 

Ja konkretizējam sagaidāmās “demokrātu” darbības, kuras tie centīsies realizēt, tad, īsumā izklāstītas, tās varētu būtu sekojošas:

a) Cīņa ar Trampu, viņa līdzgaitniekiem un piekritējiem. Šīs cīņas ietvaros var sākties arī represijas, tai skaitā masveida un tai skaitā vērstas arī tieši pret Trampu personiski.

b) Ideoloģiska cīņa ar “trampismu”, izmisīga tā diskreditēšana un nomelnošana.

c) Cenzūras pastiprināšanās ASV medijos un sociālo tīklu cenzēšanas intensificēšana. Jebkuru viedokli, kurš nonāks pretrunā “demokrātu” uzskatiem, mēģinās apsaukt par viltus ziņām un to dzēsīs. Iespējams var sākties šādu viedokļu izplatītāju policejiska vajāšana.

d) Trampa atbalstītāju protestu apspiešana, tai skaitā izmantojot nelikumīgas vardarbīgas metodes. Vienā brīdī var sākties masveidīgas “trampistu” represijas un politiskais terors.

e) Kā aizsegu izmantojot cīņu ar koronavīrusu, tiks mēģināts ieviest centralizētus totalitārus mehānismus, tos izmantojot pirmkārt pret “trampistu” gubernatoriem un mēriem.

f) Baltādaino tiesību vēl lielāka ierobežošana, tiešas “balto” diskriminēšanas pastiprināšanās.

g) ASV valsts pārvaldes kadru un Amerikas politikas “nēģerizācija” tās sliktākajās izpausmēs. Nēģeru rasisma pastiprināšanās un tā atbalstīšana no valsts pārvaldes struktūru puses.

h) Centralizēta genderizācijas un homoseksualizācijas uzspiešana federālā un globālā līmenī.

i) Agresīva feminisma uzspiešana federālā un globālā līmenī. Vīriešu diskriminācijas pastiprināšanās, normālu sieviešu atklātas diskriminēšanas uzsākšana.

j) ASV specstruktūru atbalsta pastiprināšanās radikālajiem islāmistiem. Pirmkārt, Saūda Arābijas pārraudzībā esošo, bet arī jebkuru citu, tai skaitā turku un šiītu.

k) ASV atbalsts “demokrātiskajiem procesiem” Islāma valstīs, kas automātiski nozīmē radikālo islāmistu nākšanu pie varas šajās valstīs. Sākumā uzsvars tiks likts uz Ēģipti.

l) Izteikta antikrievijas politika. Nopietna spiediena uz Krieviju pastiprināšanās. Virknes revolūciju un valsts apvērsumu Krievijas pierobežās organizēšana, kā arī dažāda veida konfliktu radīšana Krievijas pierobežā (Krievijas ielenkšana ar haosa avotu un/vai potenciālu karadarbības zonu vietām). Šī procesa ietvaros var tik apdraudēts arī miers Latvijas teritorijā.

m) Globālas antikrievijas histērijas uzkurināšana, jo īpaši ASV sabiedroto valstīs. Pieprasījumi veikt enerģiskas un radikālas darbības Krievijas informatīvās, organizatoriskās un ekonomiskās ietekmes pilnīgai likvidēšanai.

n) Turcijas atbalstīšana tās neoosmāniskajās tieksmēs un uzstājīga tās ekspansijas virzīšana Krievijas virzienā (Armēnija, Krima, tjurku tautu separātisma aktivizēšana). Tai pat laikā apstākļu radīšana režīma maiņai Turcijā un visaptveroša pilsoņu kara izraisīšanai Turcijas teritorijā. Turcijai būs jāpārvēršas par vienu lielu savstarpēju karu zonu uzreiz pēc tam, kad tās darbību rezultātā būs notikusi Krievijas sadalīšana vai ļoti ievērojama novājināšana.

o) Vienpusēja esošā ANO likvidēšana un amerikāniska ANO izveidošana bez veto tiesībām. Šāda “jaunā ANO” izmantošana ASV izraisīto konfliktu un ieviesto sankciju likumiskošanai. “Jaunā ANO” mehānisms, pirmkārt, tiks izmantots pret Krieviju, lai radītu iespaidu, ka Krievija atrodas pilnīgā starptautiskā izolācijā, un lai ar tā palīdzību šādu izolāciju īstenotu praksē.

p) Pret Krieviju vērstu ekonomisko sankciju ievērojama pastiprināšana līdz pat pilnīgai ekonomisko sakaru pārtraukšanai un Krievijas ekonomiskai blokādei. Krievijas un tās pilsoņu aktīvu iesaldēšana.

r) Separātisko tendenču veicināšana ES valstu teritorijās. Visticamāk pirmā būs Katalonija, bet tiks mēģināts aktivizēt iespējami visus starpnacionālos un starpvalstu konfliktus (arī Latgalē) ar mērķi realizēt Eiropas Savienības valstu reģionalizācijas politiku, vājinot ES dalībvalstu centrālās varas orgānus un pastiprinot to reģionus (rezultātā iegūstot sadrumstalotāku ES ar vājākiem elementiem, ko centralizēti ir vieglāk pārvaldīt).

s) No vienas puses ES centrālās birokrātijas stiprināšana uz dalībvalstu valsts pārvaldes funkciju rēķina, bet no otras puses tās funkciju sašaurināšana, pakļaujot to starptautiskiem dokumentiem (konvencijām, līgumiem utt.), pārnacionālām struktūrām, t.s.”nevalstiskām organizācijām” un komercstruktūrām. (ES veidojošās nacionālās valstis tiks mēģināts iznīcināt, “apgraizot” to funkcijas gan no augšas, gan apakšas – daļa funkcijas tiks nodotas centrālajām ES struktūrām, bet daļa reģionalizācijas procesā radītajiem reģioniem, valstiskā līmenī atstājot tīri simbolisku funkciju apjomu, kurš tiks atsavināts vēlāk, kad kārtējās ES reformas ietvaros būs iespējams vispār likvidēt nacionālās valstis.)

t) Bērnu izņemšanas no ģimenēm intensificēšana ES mērogā. “Bērnu tirgus” un pedofilu tīklu atkopšanās un ievērojama darbības izvēršana.

Kāda ASV pasaulei ir nepieciešama un vai vispār ir nepieciešama?

Tas, kas norisinās Amerikā, ir drausmīgi, tomēr nez vai amerikāņus vajadzētu žēlot. ASV ir veikuši ļoti daudzus noziegumus un tāpēc ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. “Indiāņu” genocīds vien ir ko vērts. Lai cik nežēlīga savā norietā bija Spānijas impērija, bet angloamerikāņi viņus stipri pārspēja. Spāņi ar dzelzs dūri tikai mēģināja iedibināt savu kārtību un pieļāva kaut kādu iezemiešu integrēšanos tajā, bet angloamerikāņi savus pretiniekus centās iznīcināt totāli un neatgriezeniski, kas lielā mērā viņiem arī izdevās.

Daudzās valstis un tautas, kuras ir cietušas no amerikāņu agresijas, un pārējā pasaule, kurai ir taisnīguma izjūta, var pamatoti priecāties, ka globālais ļaundaris beidzot sāk saņemt pēc nopelniem. Bet vai tiešām visiem tādēļ kļūs labāk? Nē, jo tie procesi, kuri iznīcinās ASV, pēc tam kā cunami velsies pāri pasaulei un līdzīgā kārtā aizslaucīs visas vai gandrīz visas valstis. Tāpēc nevajag priecāties par cita nelaimi un vēlēt otram to, ko negribi saņemt pats, un tāpēc ir jācer, ka normālajiem amerikāņiem pietiks spēka izturēt, un ir jāpieliek arī sava mazā artava, lai tā notiktu.

Jā, pasaulei nav vajadzīga ASV kā globālais žandarms, kurš visiem ar varu mēģina uztiept savas apšaubāmās vērtības, redzējumu un metodes, tāpat kā pasaulei nav vajadzīga histēriska un ārprātīga Amerika, kas kā traks suns metas virsū katram, kas neņem vērā tās kaprīzes. Bet pasaulei ASV teritorijā nav vajadzīgs arī haosa melnais caurums, kuram būs tieksme izplesties un aprīt visu savā ceļā.

Pasaulei ir vajadzīga amerikāniska Amerika ar savām klasiskajām vērtībām, kura ir tik spēcīga, lai neļautu nevienam sevi apdraudēt, bet kura tai pat laikā ir vai nu tik saprātīga, vai tik apstākļos ierobežota, vai tik nespēcīga, ka nemēģina agresīvi izplesties un necenšas pārveidot visu pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Šāda ASV ir vajadzīga, jo tā līdzīgi kā citas savu būtību un savdabību nepazaudējušas valstis ir kā viens no elementiem, kas ir kā garants un drošības līdzeklis pret ārprātīgu globālo unifikāciju. Bet tai pat laikā Amerika ir jāsavalda, un tai ir nepieciešams izveidot saturēšanas mehānismus, lai tā nevarētu tikt izmantota kā ārprāta izplatīšanas instruments.

Novērtē šo rakstu:

2
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...