Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts “labvēļi” pagājušajā nedēļā kārtējo reizi pārliecinājās, ka mums komforts, veiksme un nauda ir daudz svarīgāki par pienākuma apziņu pret tiem cilvēkiem, kuri deva mums iespēju šo komfortu, veiksmi un naudu šodien izbaudīt.
Šī cieņas trūkuma izpausme ir nokritušie stendi, kurus Barikāžu muzejs uzstādīja Doma laukumā vienā no savām fotoizstāžu ietvaros un kurus neviens nevarēja pacelt no zemes. Kā daudziem ir zināms, pēc stendu nokrišanas zemē gandrīz veselu dienu neviens tos nepacēla, kamēr Rīgas dome un Barikāžu muzejs ilgi sprieda savā starpā, kā to labāk izdarīt.
No šī, manuprāt, ļoti simboliskā incidenta, var izdarīt šādus secinājumus:
- Mēs esam gatavi nedēļām ilgi apspriest, kāpēc Rīgas domes plakāta oranžais un melnais ornaments ir nodevība, taču nevaram savākt triju vīru pulku, lai paceltu no zemes mūsu brīvības un neatkarības simbolus.
- Mūsu sievām daudz svarīgāk ir papļāpāt ar draudzenēm par to, kā picu piegādātājiem vajadzētu flirtēt ar sievietēm, nevis piespiest savus vīrus vai dēlus iziet ārā un sakārtot tos pašus brīvības un neatkarības simbolus.
- Rīgas dome ir gatava sūtīt savu darbinieku uzlīmēt stāvvietas sodu ilgi, pirms atdzisis tavas mašīnas dzinējs, bet nav gatava sūtīt darbinieku, lai paceltu Latvijas tautai visdārgākos simbolus, kas nokrita pilsētas galvenā vēsturiskā orientiera teritorijā.
- Barikāžu muzejs naudas trūkuma, entuziasma vai abu dēļ gandrīz veselu dienu nespēja pacelt to, kam vispirms jau nemaz nevajadzēja nokrist. Kas ir sliktāks - naudas trūkums muzejā, kas simbolizē mūsu brīvību, vai entuziasma trūkums tā darbinieku vidū, spriediet paši.
- Goda rīdzinieks un Latvijas patriots Nils Ušakovs, viņa komanda, kā arī pseido "Rīgas kalpotāji" kārtējo reizi pierādīja, ka bez naudas nebūs gatavi ne pirkstu pakustināt.
- Tā kā stendi nekrita divas nedēļas pirms vēlēšanām un šobrīd ar to celšanu no zemes nav iespējams nopelnīt balsis, protams, neviens Gobzems, Šlesers, Dombrovskis vai Ģirģens negribēja sevi nomocīt ar tik garlaicīgu nodarbošanos kā cieņas izpausme pret savu dzimteni.
– Atsevišķi, protams, ir vērts atzīmēt Twitter patriotus, kam pietika patriotisku spēku, lai uzrakstītu tvītu par stendiem, bet ne, lai paceltu tos. Un arī visus garāmgājējus, kuri, ieraugot nokritušos stendus, padomāja “atkal kaut kādu sviestu valdība uztaisīja par manu naudu” un turpināja ceļu uz restorānu vai tirdzniecības centru.
Ņemot vērā, ka runa ir par tādām lietām kā mūsu valsts brīvība un barikādes, protams, ir vērts atcerēties gudros un dziļos vārdus, ko par šīm tēmām teikuši mūsu valsts spilgtākie patrioti.
“Egils Levits: 1991. gada barikādes bija mūsu nācijas valstsgribas pierādījums” – un šodien garām skrienoši suņi urinē uz šo pierādījumu kritušajiem simboliem, kamēr jūs, prezidenta kungs, varat to visu burtiski vērot no savas brīnišķīgās pils loga.
“Krišjānis Kariņš: pateicoties barikāžu aizstāvjiem, paši varam būt noteicēji savā valstī” – bet, kas tur notiek ar muzeju un izstādēm, jau nav tik svarīgi, jo galvenais bija, lai Kariņa kungs kļūtu par valsts un tās naudas noteicēju.
“Jānis Bordāns: 1991. gada barikādes pierāda to, ka latvieši ir drosmīgi un patriotiski.” – 30 gadus vēlāk atmaksāt drosmīgajiem latviešiem ar elementāru cieņu pret viņu patriotismu acīmredzot nav Bordāna kunga pienākums.
“Artis Pabriks: šajās dienās (barikāžu aizstāvju atceres dienas) varam tikai sapņot par tādu kopības sajūtu, kāda bija barikāžu laikā” – pilnīgi piekrītu ministram, jo tālāk par sapņiem kopība aizvadītajā nedēļā neaizgāja.
“Raivis Dzintars: šodienas nozīmīga cīņa par Latviju ir iedot jaunajai paaudzei izpratni, kāpēc cilvēki gāja uz barikādēm (..)” – cilvēki gāja uz barikādēm noteikti ne tāpēc, lai 30 gadus vēlāk skatītos uz savas cīņas kritušajiem simboliem, kurus pacelt no zemes nevarējāt ne jūs personīgi, Dzintara kungs, ne kāds jūsu it kā patriotiskās partijas biedrs.
Visiem tiem, kas tagad jautā, "kā gan prezidents varēja zināt par sabrukušajām stendiem?", gribu apliecināt, ka, ja par tām zināja parasts Pietiek lasītājs, tad vēl jo vairāk par tām zināja prezidents, premjerministrs un daudzi citi cilvēki un valsts iestādes. Ja vien viņus šādas lietas kaut nedaudz interesē.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
