Par bērniem - medniekiem: valsts, kur izpildīti nāvessodi bērniem, mums nav labas prakses piemērs

Konkrētais gadījums un sabiedrības aktivitāte norāda, ka jautājums par bērnu iesaisti medībās ir sabiedrībai nozīmīgs un ka viena no lielākajām demokrātiskās valsts vērtībām - Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības paust savus uzskatus, - mūsu valstī tiek plaši īstenota.

Tāpat vēlos izteikt atzinību zināšanām gan par pagājušā gadsimta psihiatru un psihoanalītiķu darbiem, gan par Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk - ASV) veiktajiem pētījumiem par medību ietekmi uz cilvēka psihi.

Tomēr pastāv pamatotas šaubas, ka pieminētās atziņas pierāda medību pozitīvo ietekmi nevis uz cilvēka kā tāda, bet tieši uz bērna veselību un drošību kopumā. Vēršu uzmanību, ka nepilngadīgo personu psihoemocionālie procesi būtiski atšķiras no pieaugušas personas, proti, bērns nav mazs pieaugušais.

Kritiski vērtējams, ka likumprojekta “Ieroču aprites likums” tik nopietni grozījumi, kas valdībā nav atbalstīti, ir iesniegti izskatīšanai Saeimā likumprojekta 2. lasījumā. Likumprojekta anotācijā trūkst izsmeļoša izvērtējuma par minētā priekšlikuma ietekmi uz nepilngadīgo personu. Šāda prakse neatbilst nedz labas pārvaldības principiem, nedz labai likumdošanas praksei.

Turklāt norādu, ka Veselības ministrija 13.12.2018. vēstulē Nr. 01-11.1/5597 Latvijas Republikas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai sniedza priekšlikumu saglabāt 18 gadu vecuma ierobežojumu. Savu priekšlikumu tā pamato ar to, ka Veselības ministrijas galvenie speciālisti vērš uzmanību, ka fiziska persona, kura sasniegusi 14 gadu vecumu, atbilstoši savam vecumam un briedumam var piedalīties ar ārstniecību saistīto lēmumu pieņemšanā, savukārt šaujamieroču lietošanā nepieciešams psihiskais briedums un atbildības uzņemšanās, kas nenobriedušo psihisko procesu dēļ 14 gadu vecai personai var nebūt.

Speciālistu skatījumā šajā vecumā persona nav spējīga izvērtēt ar šaujamieroču pielietošanu radītos riskus un iespējamās sekas, līdz ar to 14 gadu vecumā pusaudzim, kaut arī pieaugušo vadībā, izmantot medību šaujamieročus nebūtu rekomendējams. Vienlaikus speciālisti ir aicinājuši nesamazināt vecuma ierobežojumus attiecībā uz ieroču izmantošanu. Veselības ministrijas priekšlikums balstīts uz Galveno speciālistu pediatrijā, psihiatrijā, neiroloģijā, narkoloģijā un ģimenes medicīnā pausto viedokli.

Papildus vēlos vērst uzmanību, ka atsauce uz ASV veiktajiem pētījumiem un to izpratni par bērna tiesībām nav korekta. ASV ir vienīgā valsts pasaulē, kas nav ANO Bērnu tiesību konvencijas dalībvalsts. Šajā valstī ir atšķirīga tiesību sistēma, kā arī atšķirīgs tiesiskais regulējums attiecībā uz ieroču apriti, proti, ASV konstitūcijā ir paredzētas tiesības uz ieroču turēšanu. Turklāt ASV ir to dažu valstu starpā, kur līdz šim bija piespriesti un izpildīti nāvessodi bērniem. Līdz ar to ASV piemēra piesaukšanu nevērtēju kā labo praksi, kurai mūsu valstij būtu jāseko.

Līdz ar to joprojām uzskatu, ka Latvijas bērnu vislabākajās interesēs nav atļaut izmantot medību ieročus bērniem.

Vienlaikus vēlos paust atzinumu centieniem kliedēt publiskajā vidē pieejamos mītus. Iepazīstoties ar sniegto skaidrojumu  par 16 gadu vecu jauniešu gatavību pieņemt lēmumus un atbildēt par savu rīcību, vēlos norādīt, ka iztrūkst būtiski tiesiskie aspekti.

Bērnu tiesību aizsardzības likums ir Latvijas Republikas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas “jumta” likums, kas noteic speciālu pasākumu kompleksu bērnu aizsardzībai valsts mērogā.

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 4. panta 5. punktam bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu bērna drošību, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Šajā pantā ir nostiprināts viens no bērna tiesību aizsardzības pamatprincipiem - bērna tiesību un tiesisko interešu prioritātes princips. Tas nozīmē, ka iestādēm savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs; jāievēro, lai viņu pieņemtie lēmumi un rīcība aizsargātu un nodrošinātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Šī norma uzliek par pienākumu nodrošināt to, lai bērna intereses tiktu integrētas un konsekventi izvērtētas jebkurā darbībā, ko veic kāda iestāde.

Tātad tas, ka likumdevējs ir noteicis atsevišķus izņēmumus tiesiskajās attiecībās ar nepilngadīgo personu, nemazina valsts atbildību bērna tiesību un drošības maksimālai aizsardzībai, bet gan uzliek par pienākumu īstenot papildus aizsardzības pasākumus bērna tiesību ievērošanai (piemēram, darba tiesiskajās attiecībās ar nepilngadīgo personu) un rūpīgi vērtēt, vai bērna tiesības un intereses tiek nodrošinātas attiecīgajā situācijā (piemēram, jautājumā par nepilngadīgās personas izsludināšanu par pilngadīgu).

Novērtē šo rakstu: