Iesaki rakstu: 
Nenoliedzami, ka valstij ir jārīkojas, lai mazinātu COVID-19 vīrusa radītās sekas uz tautsaimniecību. Taču nepietiek tikai ar labiem nodomiem (vēl jo vairāk – ne tikai ar labiem nodomiem. Par to vēlāk...). Ir svarīgi, lai šie nodomi tiktu pareizi īstenoti. Citādi vietā ir teiciens - “ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli”, un diemžēl to var attiecināt arī uz šo nu jau Saeimā apstiprināto valdības piedāvāto pasākumu plānu. Tikai par dažām - visdīvainākajām - lietām, kuras jau ir sacēlušas neizpratnes un sašutuma vilni sabiedrībā. Mazs “dīvainību” skaidrojums. Kādam var noderēt...
Pirmā plāna „dīvainība”
Pavisam nesaprotams un neloģisks (ja skatās, kā visefektīvāk mazināt krīzes ietekmi) ir priekšlikums atbalsta pasākumus piešķirt, vadoties nevis pēc konkrētiem kritērijiem, izvērtējot to konkrētam uzņēmumam (jo atbalsts tiks piešķirts konkrētam uzņēmumam), bet gan nosakot krīzes skartās nozares (kaut kad pieņemot (vai nepieņemot) par konkrēto nozari lēmumu).
Ir saprotams, ka ir nozares, kuras vīrusa radītā krīze skar vairāk, ir nozares, kuras krīze skar mazāk, bet ir jāsaprot, ka arī vienā nozarē krīzes ietekme uz uzņēmumiem būs dažāda, un tas jau ir novērojams, ka atsevišķās nozarēs, kuras valdība neuzskata par atbalstāmām, ir uzņēmumi, kurus krīze ir skārusi ne mazāk smagi kā “atbalstāmās nozarēs”. Nebūtu taisnīgi šos uzņēmumus turēt norobežotus no atbalsta. Tāpat kā nebūtu pareizi sniegt uzņēmumam atbalstu tikai tāpēc, ka tas ir politiķu izdomātajā “atbalstāmajā nozarē”, lai gan reāli atbalstam tas nemaz nekvalificējas.
Šāda atbalsta noteikšana nevis pēc konkrētiem kritērijiem konkrētam uzņēmumam, bet pēc nozaru principa, kad par katru nozari tiek atsevišķi lemts (tādējādi, ar šādu lēmumu radot īpašu izredzēto (un pateicīgo?) kastu), rada lielus korupcijas un valsts naudas šķērdēšanas riskus. Lielus un sistēmiskus.
Lai kliedētu šīs bažas, šī principa aizstāvji tika aicināti no Saeimas tribīnes pamatot visai sabiedrībai šādas pieejas izvēli, dot racionālus argumentus, norādot tiem – ja šādi argumenti netiks sniegti, tad tas tikai apliecinās paustās bažas par korupciju. Šīs pieejas lobētāji tā arī nespēja minēt nevienu argumentu, kādēļ šāda savdabīga nozaru pieeja būtu jāsaglabā. Pat pēc atkārtota lūguma sniegt kaut jel kādu pamatojumu šādai pieejai!
Komisijas sēdē Finanšu ministrijas amatpersonas gan bikli mēģināja iebarot savu (?) sagatavoto leģendu (laikam cerot uz deputātu nekompetenci) - ka šāda pieeja dos iespēju krīzes visvairāk skartajām nozarēm ātrāk sniegt atbalstu, negaidot, kamēr tiks izstrādāti šie kritēriji – taču šī leģenda tika uzreiz atmaskota, jo uz jautājumu - kā tad šajā gadījumā šis atbalsts tiks sniegts (tā vienkārši visiem šajā nozarē, cik to pieprasīs, vai tomēr būs kādi kritēriji?), pašiem pasaku teicējiem nācās atzīt, ka šis atbalsts “visvairāk skartajiem” tiks sniegts, tomēr izvērtējot to pēc konkrētiem kritērijiem!
Tātad pēc šiem pašiem kritērijiem izvērtēt var arī pārējos uzņēmumus no citām nozarēm, kuriem pamatoti būtu vajadzīga tāda pati palīdzība. Tādējādi tiktu nodrošināta godīga un vienlīdzīga attieksme pret visiem uzņēmējiem. Ko “nez kāpēc” atbildīgie par šī plāna īstenošanu nevēlējās – iebilstot uzdevumam izstrādāt šādus kritērijus. Tāpēc nav jābrīnās, ka visdrīzāk šie kritēriji parādīsies tikai tad, kad “lielā sadale” būs jau notikusi (vai sagatavota), lai pārējiem tiek tikai cīņa par kripatām.
Selektīvā attieksme, kas balstīta nevis uz objektīviem kritērijiem, bet gan uz politiskiem lēmumiem, kuri turklāt būs grūti prognozējami (vismaz lielākajai sabiedrības daļai), rada ne vien pamatīgus korupcijas riskus (vai dažiem iespējas...), bet arī padara šo atbalsta sistēmu neefektīvāku un dārgāku nodokļu maksātājiem par daudziem, daudziem miljoniem, kaut vai tāpēc vien, ka tie uzņēmēji, kuri nepiederēs politiķu izredzēto kastai, bet būs jau nonākuši krīzes grūtībās, neredzot atbalsta iespējas, būs spiesti pieņemt lēmumus, kuru sekas mums pēc tam izmaksās daudz dārgāk, nekā, ja tiem būtu bijusi iespēja uzreiz plānot savas darbības izejot no skaidriem zināmiem kritērijiem, uz kuriem var paļauties rēķinoties ne tikai ar savām, bet arī ar pieejamā atbalsta iespējām.
Otra dārgā „dīvainība”, kuru novērtēsim tikai pēc daudziem gadiem
Tāpat ne mazāk “dīvains” ir priekšlikums noteikt 700 eiro atbalsta griestus “dīkstāvē” esošam darbiniekam. Ja tik tiešām šī atbalsta mērķis ir palīdzēt noturēt cilvēkus ekonomiskajā apritē, un ir sajēga, ka krīze šoreiz skars ne tikai zemi atalgotos darbiniekus ( arī vīruss neskatīsies VID datu bāzē cilvēka ienākumus), tad nav saprotams, kāpēc šis atbalsts tiek veidots tā, lai tieši pretēji – motivētu darbiniekus, kuru vidējais atalgojums ir vismaz vidējās algas līmenī (pārsniedz 1000 eiro), labāk izvēlēties nevis tam paredzēto “dīkstāves atbalstu”, bet gan bezdarbnieku statusu, jo tādējādi tam būs iespēja saglabāt savus ienākumus daudz lielākā apmērā ( to nosaka spēkā esošā darba likumdošana), kuri pienāksies par godīgi maksāto sociālo apdrošināšanas iemaksu.
Grūti noticēt, ka šī priekšlikuma autori nesaprata, kādas sekas radīs šāda nesamērīgi zema “dīkstāves” atbalsta griestu noteikšana – milzīgu slogu uz sociālo budžetu, uz to pašu budžetu, no kura tiek maksātas pensijas un citi sociālie pabalsti. Ir acīmredzami, ka šī plāna veidotāji ir vai nu absolūti atrauti no reālās dzīves un nekompetenti (kam grūti noticēt), vai arī speciāli ir izveidojuši šādu izvēles mehānismu, lai “dīkstāves” kompensācijās cilvēki pēc iespējas mazāk izmantotu krīzei paredzēto piesaistāmo finansējumu (lai vairāk atliktu, ko sadalīt? ) bet tā vietā izvēlētos risinājumu, kas tiek finansēts no sociālā budžeta.
Atkārtojas iepriekšējā krīzē pieredzētais, kad krīzes radīto seku dzēšanai tika izmantota sociālā budžetā sakrātā nauda – toreiz, lai glābtu Parex bankas akcionārus. Lai gan šī nauda bija paredzēta pavisam citiem mērķiem.
Arī tagad šis uzkrājums sociālajā budžetā gadiem tika veidots, lai nodrošinātu pensiju sistēmas stabilitāti – rēķinoties ar nākotnē reāli sagaidāmo demogrāfisko situāciju, kura pasliktināsies, radot papildu slodzi uz sociālo budžetu.
Ne reizi vien politiķiem ir bijis kārdinājums izmantot šo sociālā budžeta uzkrājumu kādiem citiem mērķiem, taču Finanšu ministrija ir bijusi stingra savā pozīcijā, ka šis uzkrājums ir neaizskarams, jo citādi nebūs iespējams nodrošināt pensiju sistēmas stabilitāti ilgtermiņā.
Vai tagad kas pēkšņi ir mainījies? Nav dzirdēts. Fakti runā drīzāk par pretējo – situācija nākotnē iezīmējas vēl dramatiskāka, bet tas netraucē tagad pakļaut neparedzētiem papildus tēriņiem rūpīgi audzēto sociālā budžeta uzkrājumu, tā vietā, lai izmantotu krīzei paredzēto lēti piesaistāmo naudu.
Trešā „dīvainība” – pērle!
COVID-19 krīzes seku novēršanas plāns paredz vairāk nekā 2 miljardus (!) eiro dažādām tautsaimniecības nozarēm, bet par veselības aprūpi tajā vispār ir aizmirsts! Vēl vairāk, pēc izmisīgiem Nacionālās apvienības politiķu centieniem, mobilizējot koalīciju balsot PRET, tika noraidīts priekšlikums paredzēt šajā plānā mediķiem vismaz to atalgojuma pieaugumu, kas sen jau viņiem likumā ir ticis noteikts - nieka 60 miljoni eiro paredzētajā vairāk nekā 2 miljardu eiro lielajā plānā. Ar 2 balsu pārsvaru pat tas tika noraidīts.
Tiešām īstais laiks turpināt spēlēt politiskās spēlītes?!...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
