Iesaki rakstu: 
Pie sevis vienmēr esmu domājis, ka Tam Kungam ir ļoti smalka humora sajūta. Kad putleriešu karakuģis aizgāja pa burbuli, tad par to pārliecinājos vēlreiz. Iedomājos, ka viņš šobrīd uzvilcis T-kreklu ar ukraiņu karavīra trāpīgo vēstījumu.
Bet, ja pavisam nopietni, tad man ilgi būs jādomā par to, kā šī traģēdija vispār varēja sākties!? Tik daudz nevainīgo asinis izlietas, lai pasaule beidzot ieraudzītu kārtējā autoritārā režīma patieso seju!
Jā, jā, jā... tagad visi gudri spriež – “viss jau uz to gāja”. Bet kapēc mēs kopīgi nebijām spējīgi apstādināt šo katastrofu, pirms tā sākās?
Un atbildes mums būtu jāprasa tiem, kuriem bijām uzticējuši atbildību par kopējo drošību un stabilitāti Eiropā. Gadiem ilgi viņi rīkoja neskaitāmas konferences, kurās gudri sprieda par drošību un stabilitāti. Smalkos vārdos runājoši politiķi izveidoja neskaitāmas domnīcas, “izcilības centrus” un vēl visādas organizācijas, iestādes, kurās solījās pasargāt Eiropu no briesmām. Atvainojiet, bet kur ir rezultāts!?
Un, lūdzu, nevajag tagad izdomāt tukšas atrunas - tūkstoši nevainīgo šobrīd guļ zem drupām, bērni un sievietes izvarotas. Masveidā. Tas noticis 21. gadsimta Eiropā! Kāpēc savās neskaitāmajās konfrencēs, domnīcās nespējāt atrast atbildi, kā apstādināt psihopāta Putina bandu?
Atcerējos vārdus, kurus 1995. gadā kādā konferencē teica bijušais Igaunijas prezidents, Eiropas domātājs Lenarts Meri:
"Dažas valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus, kuros, labākajā gadījumā, ir izmainīts tikai valsts nosaukums. Viņi iztērē vairāk naudas nekā ANO miera spēki, viņi savā starpā ir izveidojuši efektīvu riņķa aizsardzību, viņu metavaloda ir ietilpīga, taču vienkāršajam mirstīgajam netulkojama.
Laikā, kad mūsu acu priekšā kā margarīns Sahāras saulē izkūst pasaules starptautiskās organizācijas, kad alus bāru možo meldiņu pārspēj raķešu dūkoņa, kad pa asfaltu ripo norautas galvas kā futbolbumbas pāri zaļajam stadiona mauriņam, cienījamie akadēmiskie prusaki ir radījuši mirāžu par pasauli, kurā dienu no dienas nostiprinās drošība, stabilitāte un cilvēktiesības. Vispārliecinošākie argumenti parasti ir vidēji vienu reizi nedēļā noslēgtie pamieri, mazliet biežāk tā ir moža ziņa, kura artilērijas šāviņu vai raķetes sprādzienu pasludina par pēdējo, līdz bēthoveniskai apoteozei paceļot cilvēces brāļošanos. (...)
Vēstures un ikdienas pieredzes rāda, ka no dzirksteles var uzliesmot ugunsgrēks un, skat’, globālā ciema salmu jumti acumirklī uzliesmo. Novērst dzirksteli ir vienkāršāk, nekā nodzēst ugunsgrēku. Taču starptautisko organizāciju preventīvās diplomātijas efektivitāte ir bijusi maza un, neskatoties uz svinīgajām delegācijām, ciniska."
Noslēgumā jāatceras, ka jau toreiz Meri brīdināja arī par imperiālisma vīrusa atgriešanos Kremļa gaiteņos, bet viņu vienkārši ignorēja, uzskatīja par nevēlamu trauksmes cēlāju.
Eiropas un pārējās it kā civilizētās pasaules veselo saprātu bija aizmiglojusi vēlmju domāšana un neremdināma alkatība pumpēt Krievijas dabas bagātības, pieverot acis uz čekistu bandas rosību.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
