Par grābekļiem un "Grābekli"

Tā dīvainā lieta, ko sauc par harizmu, viņa gadījumā ir gandrīz vai sataustāma. Šīs grāmatas tapšanas laikā pirmoreiz ar viņu komunicējot tieši, pirmais iespaids par viņu man kļuva tikai labāks un labāks.

Ļoti tiešs. Neiedomājami paštaisns. Aizkustinoši un pārsteidzoši naivs. Ar kārtējās misijas apziņu, kas lien laukā pa visām malām un visā, ko viņš vien teiktu, rakstītu vai darītu.

Tu, cilvēks, elektroniskajā pastā saraksties ar viņu, un sajūta viena - tur, "vada" pretējā galā ir kāds, kurš uzskata, ka viņam savukārt ir tiešais vads ja ne ar Dievu to Kungu, tad vismaz ar kādu augstāko varu.

Tiesa, vienlaikus tev vienlaikus ir arī aizdomas, ka pati augstākā vara par šādu tiešo vadu neko pat nenojauš. Un tas pret Einaru Repši vēl rada kaut ko žēlumam līdzīgu pat tad, kad viņš no savas orbītas tev norāda - šie jūsu jautājumi ir leģitīmi, uz tiem es varētu arī atbildēt.

Īsi sakot - trakoti dīvains, bet savdabīgā veidā simpātisks cilvēks. Tā vien var padomāt - labi, ka tādi ir pasaulē un virza to uz priekšu. Vai kaut kurp citur.

Es šīs sazināšanās iespaidā atcerējos sameklēt viedokļrakstiņu, ko portālam Delfi biju rakstījis pirms padsmit gadiem - laikā, kad Einaram Repšem bija lielais solīšanas un Saulveža lomas laiks.

Tagad jūtos drusku neērti, bet 2002. gada 18. septembrī es publikācijā ar virsrakstu "Kāpēc es varētu nobalsot par Repši" saistībā ar tobrīd gaidāmajām Saeimas vēlēšanām tiešām rakstīju - un turklāt vēl tā arī domāju - šādi (ar nelieliem īsinājumiem):

"Par Repši es varētu nobalsot tāpēc, ka visa viņa "komanda" gan izskatās tikpat smieklīga, neizteiksmīga un starp līdz šim nepieprasītiem varaskāriem cilvēciņiem savākta kā savulaik Andrim Šķēlem, un arī viņa programma ir tikpat neizstrādāta kā savulaik tam pašam Šķēlem.

Taču Repšem sejā (neraugoties uz frizūras maiņām) vismaz nav neredzamiem, bet ļoti lieliem burtiem ierakstīts – gribu visu nokārtot sev, mīļotajam un vienīgajam, un varbūt vēl dažiem savējiem, ja nu sanāk.

Par Repši es varētu nobalsot tāpēc, ka kopā ar viņu neapšaubāmi būs jautri. Nezinu, vai taisnība baumām, ka visas viņa slimības vēstures no psihoneiroloģiskā dispansera sen "izņemtas", bet – nu un?

Būs tikai vēl interesantāk, – protams, ar laiku viņš aplauzīsies gluži tāpat kā Šķēle, kurš arī sāka ar lielu troksni un ālēšanos, un tomēr – šo to jau viņš paspēs sadarīt, nomainīt, reorganizēt, atklāt un atcelt. Tiešām – jautri būs.

Par Repši es varētu nobalsot arī tādēļ, ka viņš neizgāž milzu naudu, lai ar savu fizionomiju pietaisītu visus TV kanālus un aplīmētu visus afišu stabus.

Man liekas – būtu daudz labāk, ja, piemēram, Tautas partijas miljons tā vietā, lai aizietu reklāmstendu firmu kabatās, tiktu, piemēram, pieciem tūkstošiem tādu onkulīšu kā tas, kurš ar pastieptu roku stāv uz Rīgas kanāla tiltiņa. Katram, rau, sanāktu pa 200 latiem – pietiekami, lai visu ziemu samaksātu par dzīvokli.

Visbeidzot, par Repši es varētu nobalsot arī tāpēc, ka nesen paskatījos tā sauktajā sabiedriskajā televīzijā pārīti vēlēšanām veltīto raidījumu un uzmanību netīšām pievērsu nevis šlipsotajiem ākstiem, bet gan labi koptajiem diskusiju vadītājiem, kuriem viss šis vēlēšanu pasākums acīmredzami bija un ir tikai viena liela spēle, – jo viņu dzīvei jau nekas būtisks no vēlēšanu iznākuma nemainīsies.

Patiesībā jau arī ar mani ir tieši tāpat. Bet kurš no visām šīm "rožām", kuras mēs redzam uz plakātiem un TV ekrānos, palīdzēs onkulītim uz tiltiņa ar rūķu cepuri galvā? Viņš nav nekāds "bomzis" vai alkoholiķis, – savulaik viņš pelnījās, pārdodot puķes no dārziņa, bet tagad viņam ir nomirusi sieva, un uz dārziņu vairs braukt neiznāk.

Šī nožēlojamā valsts, kurā naudas, izrādās, ir pietiekami, lai drošībnieki braukātu lepnos džipos un prezidentes pagaidu (!) mītnei tērētu miljonus, par onkulīti līdz šim nav rūpējusies un arī netaisās to darīt. Kāpēc gan tad nenobalsot par Repši? Sliktāk jau nu onkulītim no tā noteikti nebūs.

Smieklīgi, protams, argumenti, tā ka jautājums, cik par šo rakstu ir vai nav samaksājis Repše (vai viņa naidnieki), noteikti ir Delfu komentētāju uzmanības vērts. Taču man pašam sev būtiskāks liekas skumjais un par mūsu valsti šo to pasakošais fakts, ka par pārējiem sarakstiem man nav pat šādu, smieklīgu argumentu."

 Tālajā 2002. gadā man patiešām tā šķita, kaut patiesībā jau laikā, kad Einars Repše vēl sēdēja savā melnkoka tronī Latvijas Bankā vai tikai ķērās pie lielās solīšanas, bija daudz prātīgu un zinošu cilvēku, kuri izteica pietiekami skaidrus brīdinājumus

"Šizoīds tips. Tādi spēj izcili daudz paveikt, ja jākoncentrējas uz vienu problēmu, šajā gadījumā - uz lata stabilitātes nodrošināšanu, bet, nedod Dievs, ja tādi nonāk valdības priekšgalā..." - Diena, 1997. gada augusts. "Pozitīvākais Repšes pašreizējā uznāciena ieguvums varētu būt daudzu vēlētāju atgriešana pie apjēgas par mesijas neiespējamību Latvijā," - tā pati Diena, 2001. gada decembris.

Taču sekoja gadi, kad viss kļuva skaidrs: Einars Repše bija pie reālas, praktiski izmantojamas varas un varēja Latvijas valstī kaut ko mainīt uz labu - ja tiešām būtu uz to bijis spējīgs. Mēs labi zinām, kas viņam no tā (ne)sanāca.

Bet pašlaik ir 2014. gads, un šis pats Einars Repše atkal ir atpakaļ un klāt. Viņš apgalvo, ka esot mainījies, ka esot palicis mierīgāks un - ka atkal gribot glābt Latvijas valsti. Šoreiz - ne caur visu slikto apkarošanu, bet caur visa labā attīstīšanu, un šoreiz viņam noteikti sanākšot labāk nekā iepriekšējo reizi.

No pirmā acu uzmetiena izskatās, ka patiešām varētu būt mainījies. Ar visneiedomājamākajiem solījumiem ir švaki, viņa tēriņus un vērienīgās reklāmas apmaksājošos oligarhus mūsu grāmatas varonis vairs nelamā, galu galā arī gadiņi ir nākuši klāt.

Turklāt, kā jau minēts - tāds tiešām jauks, kaut neparasts cilvēks. Tas, ka viņa reakcijas uz šķietami ikdienišķām lietām ir absolūti neikdienišķas (un daudzi teiktu - nenormālas), daudzu acīs vēl tikai piešķir papildu šarmu. Un vēl gudras lietas runā...

Neapšaubāmi ir tādi cilvēki, kam 2014. gada izlaiduma Einars Repše ir īstais. Kuriem tieši tas arī ir vajadzīgs - tāds advancēts otrā svaiguma saulvedis, versija 2.0. Kuri teiks - dosim viņam vēl vienu iespēju, viņš taču ir mācījies un sapratis savas kļūdas.

Viņi tad arī ir tie, kas ar lielu prieku vēlreiz uzkāps uz grābekļa vārdā Einars Repše.

Savukārt šī grāmata, ja skatīties tā pa lielam, visiem tiem, kas nevēlas visu pārbaudīt uz pašu ādas, turklāt vēl vairākkārt, ir brīdinājuma ceļazīme "uzmanību - grābeklis".

Daudzus varētu pārsteigt mana atbilde uz jautājumu, kas man pašam sagādāja vislielāko pārsteigumu laikā, kad es strādāju pie šīs grāmatas.

Nē, ne līdz tam nezināmās detaļas iedomīgas nemākulības farsam ap Banku Baltija, ne pirmoreiz atklātībā nododamais stāsts par premjeru, kas, valsts miesassargu ielenkts un valsts apsardzes automašīnu pavadīts, sit kanti kādai mikrorajona skolniecei.

Un arī ne daudz kas plašākai sabiedrībai līdz šim nezināmais (vai sekmīgi aizmirstais) par Einara Repšes finansēm un dubultprincipiem, kaismi uz nepamatotiem solījumiem, naudas lomu viņa reālajā dzīvē - un tā tālāk, un tā joprojām.

Mani pārsteidza ne dzeltenās preses izkrāšļotais un ilustrētais, bet sausi dokumentālais stāsts par Einaru Repši un jahtas biznesu, ko viņš uz parāda - milzīga parāda - iegādājās savai jaunajai sievai.

Pavisam godīgi - man pat prātā nebija ienācis, ka šis cilvēks, kas it kā ir piedalījies Latvijas valstij ļoti būtisku lēmumu īstenošanā, reālajā dzīvē var rīkoties tā, ka apzīmējums "neapdomīgi stulbi" vēl būtu tīrais kompliments.

Lūk, īss atstāsts par savulaik Einaram Repšem un viņa trešajai sievai uz pusēm piederējušās SIA Sirocco 2005.-2010. gada pārskatu vadības ziņojumiem.

- Vispirms mēs nopirkām dārgu motorjahtu par 322 tūkstošiem latu, ļoti aptuveni zinot, kādas ir tās reālās izmaksas un kā to izmantot.

- Visu pirmo jahtas izmantošanas sezonu paši savas neizdarības dēļ palaidām garām, tā ka neko nenopelnījām, toties sākām mācīties.

- Jau nākamajā gadā mēs izdomājām, ka savus milzīgos zaudējumus varētu segt, pārdodot vienīgo, uz kā esam gatavojušies balstīt savu biznesu, - to pašu motorjahtu.

- Līdztekus mēs turpinājām mācīties un uzzinājām, ka vispār ar jahtu kāds grib vizināties tikai laikā no maija līdz oktobrim.

- Nākamajā gadā mēs uzzinājām, ka tā reāli piemērots braukāšanai ar jahtu Latvijā ir tikai laiks no jūnija līdz septembrim, un turpinājām zaudēt naudu.

- Tā kā ar jahtas biznesu nekas labs nesanāca, vēl mēs sākām nodarboties ar valūtas konvertāciju, bet cietām zaudējumus arī tajā.

- Vienlaikus mēs joprojām cerējām visus savus joprojām pieaugošos zaudējumus segt, pārdodot jahtu, bet to neviens no mums nepirka.

- Vēl gadu vēlāk mēs nolēmām, ka biznesam būs labāk, ja mēs jahtu vispār nenolaidīsim ūdenī.

- Tā vietā mēs konvertējām valūtu, kādu brīdi viss gāja labi, mēs ieguldījām aizvien lielākas summas, bet beigu beigās zaudējām vairāk nekā ceturtdaļmiljonu - gandrīz tikpat, cik iepriekšējos trīs gados kopā.

- Kaut gan aizvadītajos gados esam zaudējuši vairāk nekā pusmiljonu latu (jahta maksāja būtiski mazāk), mēs joprojām ceram jahtu pārdot un zaudējumus segt...

Te nav ne nomelnošanas, ne tendenciozitātes, ne faktu sagrozīšanas, - šajā grāmatā kaut kur ap vidu ir publicēti arī visi šie gada pārskatu vadības ziņojumi visā to pilnībā un krāšņumā.

Faktiski šis ir sava veida patiesības koncentrāts, kas uzskatāmi parāda, ar kādu atbildību un cik pārdomāti mūsu grāmatas galvenais varonis ķeras pie nopietnām lietām.

Bizness neiet, jo pirms tā sākšanas neko kārtīgi neizdomājām, neizpētījām, nepārbaudījām, nepamēģinājām? Nu, tad pārdosim vienīgo, kas ir visa šī biznesa pamatā, un tādā veidā mazināsim zaudējumus!

Kamēr Einars Repše šādā veidā ķiņķelētu savu paša, aizņemtu, "tautas" vai sponsoru piešķirtu naudu, izgāžoties jebkurā privātiniciatīvā, lai pie kā viņš ķertos klāt, tā būtu tikai un vienīgi viņa paša darīšana.

Taču nelaime tā, ka ar šādām pašām metodēm grāmatas varonis vienmēr ir uzmeties risināt mūsu visu valsts problēmas - bez kādām īstām priekšzināšanām, bez kādas pieredzes, bez pietiekamas piepūles, bez īsta, pārdomāta plāna, toties ar pārliecību, ka viņam noteikti ir taisnība tā paša "tiešā vada" ar augstākajām varām dēļ.

Visa Latvijas valsts samaksāja par to, ka Einars Repše neko nejēdza no banku uzraudzības un "mācījās procesā", - reāli izzagto Banku Baltija viņa vadītā Latvijas Banka "labā ticībā" loloja un ucināja līdz pēdējam.

Vēlreiz visa Latvijas valsts samaksāja, kad Einaram Repšem bija svarīgākas lietas darāmas (spēlēties ārvalstu biržās, investēt nekustamajos īpašumos, mācīties jahtu biznesu vai kas cits), atbildīgu valsts galvojuma izsniegšanu Liepājas metalurgam atstājot novārtā - un tagad mēģinot visā vainot Valsts kasi un citus "sliktos".

Tad vēl visas Einara Repšes aizsāktās "jauno laiku" ākstības un ļaunuma apkarošanas, kas realitātē pārvērtās tādos politiskajos dubultprincipos un "siļu" organizēšanā savējiem, kas nevienam iepriekš pat murgos (vai sapņos) nebija rādījusies.

Protams, protams, visas šīs lietas mūsu grāmatas varonis darīja ar spīdumu acīs, daudziem pareiziem vārdiem uz lūpām un milzu enerģiju. Taču šī enerģija, saskaroties ar grūtībām, jau pēc gadiņa vai diviem ir cauri visā, lai ko Einars Repše arī sāktu.

Bizness ar jahtu nesanāk? Nu, tad pārdosim jahtu! Mākslīgais intelekts negrib izgudroties, turklāt baņķieris Belokoņs naudu vairs īsti nedod? Lai iet ratā tas mākslīgais intelekts! Premjera darbā, izrādās, ir arī grūtības un ir jārēķinās ar citiem? Nē, tad lai mēģina citi! Un tā tālāk...

Tagad Einars Repše mums stāsta, ka esot mainījies un nu viss būšot labi. Bet arī iepriekš viņš par visu ir stāstījis, cik labi būs, - un tikai reto reizi pār lūpām izdabūjis kaut samocītu atzīšanos par pieļautajām kļūdām.

"Es atklāju veidus, kā nevajag ieguldīt..." - tā ir viņa tagadējā publiskā atzīšanās par personiskā biznesa neveiksmēm. Ne vārda par "es atklāju veidus, kā nevajag vadīt valdību", "es atklāju veidus, kā nevajag apkarot korupciju", "es atklāju veidus, kā nevajag uzraudzīt bankas", "es atklāju veidus, kā nevajag izsniegt valsts galvojumus par desmitiem miljonu" - un tā tālāk, un tā tālāk.

Patiesība ir viena un skaidra: nekur, nekā un ne par gramu šis cilvēks nav mainījies. Viņš ir un paliks tāds, kāds viņš ir, un nekādi dzīves ritmiskie sitieni pa granītcieto, par savu misiju pārliecināto pakausi tur neko nemainīs.

Vai saukt viņu par marsieti, antiņu, saulvedi vai nezin ko, - vienalga, kāda šiltīte tiek pielipināta, būtība jau no tā nemainās: šis ir cilvēks, kurš kategoriski nedrīkstētu vēlreiz tikt laists pat ne lielgabala šāviena attālumā no iespējas lemt valsts likteņus vai rīkoties ar valsts naudu.

Kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks virknes savu pamatiezīmju dēļ - to, kuras Einaru Repši arī padara par Einaru Repši - spēj mācīties tikai un vienīgi no apjomīgām paša kļūdām iespaidīgos mērogos, turklāt pārsvarā uz citu rēķina.

Par visdārgākajām Einara Repšes mācībstundām ir maksājis nevis viņš pats, bet citi. Mēs visi. Un ļoti dārgi. Tāpēc, ka pašpārliecības, paštaisnuma, savas svētās misijas apziņas un atbilstoša skaļuma viņam ir bijis nesalīdzināmi vairāk nekā zināšanu, pieredzes un prasmju.

*Grāmatas Grābeklis priekšvārds

Novērtē šo rakstu: