Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Par Īvānu un pašiem

Ēriks Stendzenieks
30.03.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien daudz manu sekotāju trako par Daiņa Īvāna rakstu avīzē "Cīņa" pirms gadiem 30, kas piespēlēja sociālismam un PSRS*. Lai būtu.

Bet domāju: daudziem no mums vienkārši paveicās piedzimt dažus gadus par vēlu, lai kvalificētos čekas spiegiem. Tā ir no mums neatkarīga likteņa priekšrocība, caur kuru mums te ļoti ērti sajusties pārākam par kādu, kura kartīte ir ČK maisā.

Es biju uz NATO armijas iznīcinātāju parādi Daugavas krastā. Bērni tēviem sēž kukaragā. Konfeti, cukurvate, atrakcijas, izklaides un līksmība. Sejā prieks, jūsma un asaras. Un tad pēkšņi pavecāka kunga balss no aizmugures: "Lūk, lūk. Tā mēs, latvieši, sveicām PSRS tankus, tā mēs gavilējam par iznīcinātājiem, no kuriem katrs spēj nonest pusi Rīgas.”

Cilvēki grib izdzīvot dažādās sistēmās. Nevienu no šodien redzamajiem personāžiem nevar vainot izsūtīšanā, kāda nāvē vai genocīdā. Nav tādu dokumentu.

Nē. Parasts, formāls protokols. Īstie vainīgie jau sen zem zemes, un lai Dievs viņus tiesā. Es no sirds novēlu ikvienam no kritizētājiem paveikt kaut 1% no tā, ko izdarīja Dainis Īvāns Latvijas tautas mobilizācijas valsts brīvībai labā.

Pagaidām viņi to nav paveikuši. Puņķu ēšanu īsti nevar uzskatīt par drosmīgu un nelaužamu valsts vadības principu. Mēs esam nolaidušies no Gunāra Astras līdz Ataola Bērziņa izpratnei par nepakļaušanos varai, upurēšanos un cīņu. Runātāju tā kā pietiek. Tagad atkal vajadzētu darītājus. Paldies.

* Runa ir par Daiņa Īvāna parakstīto Leonīda Brežņeva nekrologu. Lūk, tā pilns teksts:

Būsim vienoti!
 
Cik dīvaina sajūta. Dzīve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garīgā klātbūtne vēl jūtama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. Grūti noticēt… Lai arī zinām – mirklīgs laika ritumā viena cilvēka mūžs, mirstīgs pats cilvēks.
Ļoti daudz Leonīda Brežņeva vārds nozīmējis īpaši manai paaudzei, tiem, kuri vēl nav sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni. Viņa netiešā un tiešā ietekmē, viņa virzītās valsts politikas iespaidā esam vadījuši sava apzinīgā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzīvē un iesaistījušies tās veidošanā. Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS, ticēt tam un savu iespēju robežās par to cīnīties. Leonīds Brežņevs, politiķis, valsts galva un izcila personība, līdz šim allaž bijis mums līdzās, un caur mūsu paaudzi viņš tagad ieiet leģendā. Tā jau ir mūsu atbildība Nākotnes priekšā.
Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarīgu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācības attīstīšanā, saspīlējuma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorētisko mantojumu. Man kā literātam šeit tūlīt nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvīru, kuri spējuši atstāt līdzīgus literārus darbus? Jo īpaši to nozīmīgumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mūsu vidū. Atšķiram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarīgiem valsts dzīves notikumiem, redzam Cilvēku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvēciska līdzība par mērķtiecību un vīrišķību, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.
Tikai pirms dažiem mēnešiem es ar interesi vēroju, kā mana kolēģe, jaunā televīzijas režisore Dace Slagūne strādāja pie Leonīda Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasījuma iestudēšanas mūsu studijā. Grāmata ir par grūtiem brīžiem mūsu zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšķus un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan Leonīda Brežņeva optimisma, cilvēkmīlestības un rītdienas ticības balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jūtams arī raidījumā. Un tagad man šķiet: vai nav zīmīgi, ka to iestudēja gados jauna režisore? Leonīds Brežņevs taču paliek dzīvot mūsos, viņš mums ir vajadzīgs un mēs piemiņu par viņu nesīsim tālāk.
D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors

Būsim vienoti!

Cik dīvaina sajūta. Dzīve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garīgā klātbūtne vēl jūtama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. Grūti noticēt… Lai arī zinām – mirklīgs laika ritumā viena cilvēka mūžs, mirstīgs pats cilvēks.

Ļoti daudz Leonīda Brežņeva vārds nozīmējis īpaši manai paaudzei, tiem, kuri vēl nav sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni. Viņa netiešā un tiešā ietekmē, viņa virzītās valsts politikas iespaidā esam vadījuši sava apzinīgā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzīvē un iesaistījušies tās veidošanā. Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS, ticēt tam un savu iespēju robežās par to cīnīties. Leonīds Brežņevs, politiķis, valsts galva un izcila personība, līdz šim allaž bijis mums līdzās, un caur mūsu paaudzi viņš tagad ieiet leģendā. Tā jau ir mūsu atbildība Nākotnes priekšā.

Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarīgu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācības attīstīšanā, saspīlējuma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorētisko mantojumu. Man kā literātam šeit tūlīt nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvīru, kuri spējuši atstāt līdzīgus literārus darbus? Jo īpaši to nozīmīgumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mūsu vidū. Atšķiram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarīgiem valsts dzīves notikumiem, redzam Cilvēku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvēciska līdzība par mērķtiecību un vīrišķību, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.

Tikai pirms dažiem mēnešiem es ar interesi vēroju, kā mana kolēģe, jaunā televīzijas režisore Dace Slagūne strādāja pie Leonīda Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasījuma iestudēšanas mūsu studijā. Grāmata ir par grūtiem brīžiem mūsu zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšķus un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan Leonīda Brežņeva optimisma, cilvēkmīlestības un rītdienas ticības balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jūtams arī raidījumā. Un tagad man šķiet: vai nav zīmīgi, ka to iestudēja gados jauna režisore? Leonīds Brežņevs taču paliek dzīvot mūsos, viņš mums ir vajadzīgs un mēs piemiņu par viņu nesīsim tālāk.

D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...