Par izglītības (ne)iespējām un (ne)nodarbinātību cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem Latvijā: valsts nauda tiek tērēta bezjēdzīgi
Ieva Rosne11.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Viņam ir 22 gadi, viņš ir stalts jaunietis pašā spēku plaukumā. Viņam visu dienu jāpaliek mājās, bet viņš nevar palikt viens. Viņam ir smagi intelektuālās attīstības traucējumi. “Mammu, uz kurieni mēs šodien varētu aizbraukt, ko mēs šodien darīsim, mammu, aizbrauksim uz skolu…?” - jautājumi katru dienu birst kā no pārpilnības raga, tikai atbilžu nav. Nīkstot bezdarbībā, jaunieša mentālā veselība pasliktinās, iezīmējot nākotnes perspektīvas drūmos toņos.
Oficiālie dati liecina, ka Latvijā ir vismaz 27 870 cilvēki ar invaliditāti ar GRT[1], no kuriem nav nodarbināti 85,5% tātad 23 700 cilvēki, savukārt 77% no šo cilvēku kopējā skaita dzīvo ģimenēs.[2] [3]
Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) ir termins, ar kuru tiek apvienotas divas lielas un ļoti dažādu cilvēku grupas, iekļaujot gan cilvēkus ar psihosociāliem traucējumiem (kā šizofrēnija, depresija, bipolāri traucējumi u.c.), gan cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem (IAT). [4]
Cilvēki ar IAT attīstās lēnāk nekā pārējie cilvēki, visbiežāk šo cilvēku intelekta attīstība apstājas kādā konkrētā bērnības vecuma posmā. Izšķir trīs intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes – viegla, vidēja vai smaga, un no tā izriet, ko šis cilvēks varēs izdarīt, cik lielas būs mācīšanās grūtības.
Smagākos gadījumos cilvēki nevar apgūt ne lasīt, ne rakstīt prasmi. Tomēr viņi var iemācīties darīt vienkāršus darbus - gludināt drēbes, gatavot ēst, zāģēt dēļus, bet viņiem nepieciešama lielāka vai mazāka uzraudzība un pastāvīgs līdzcilvēku atbalsts. Dažkārt tas vajadzīgs visu laiku, dažkārt pietiks ar dažām stundām nedēļā.
Šiem cilvēkiem bieži pastāv problēmas ar komunikāciju – runājot var būt grūtības izteikt savas vajadzības, smagākos gadījumos šie cilvēki nerunā vispār.
Izārstēt šos cilvēkus nevar, bet viņus var pieņemt tādus, kā viņi ir, un sniegt viņiem iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi - palīdzot apgūt jaunas iemaņas un prasmes, sniedzot atbalstu atrodot piemērotu nodarbošanos.
Jo arī viņi ir cilvēki ar saviem sapņiem, cerībām un vēlmēm, kuriem tāpat kā visiem citiem ir tiesības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, nevis pavadīt mūžu bezjēdzīgā eksistencē.
Latvijā līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Joprojām gan cilvēki ar IAT, gan viņu tuvinieki tiek izstumti no sabiedrības, viņiem bieži jāsastopas ar stigmatizāciju un diskrimināciju visdažādākajās dzīves jomās. Lielai sabiedrības daļai joprojām nav nekādas izpratnes par IAT - pieņēmums, ka šie cilvēki neko nevar, nemāk un nesaprot, ir dziļi iesakņojies sabiedrības apziņā. Bieži valda uzskats, ka viņi ir traucēklis, kas ir jāizolē no sabiedrības.
Diemžēl šāds uzskats bieži sastopams arī to cilvēku vidū, kuri tiešā veidā ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu. Tieši politiķu, valsts pārvaldes, pašvaldības darbinieku izpratnes trūkuma dēļ par cilvēkiem ar IAT tiek veidotas sistēmas un pakalpojumi, kuri nesasniedz savu sākotnējo mērķi, nedarbojas vai ir neefektīvi un rezultātā uzskatāmi par nodokļu maksātāju naudas nelietderīgu izlietojumu.
Valsts izglītības sistēma nenodrošina nekādas iespējas mācīties, lai cilvēki ar IAT varētu apgūt iemaņas vai prasmes, kas varētu būt noderīgas praktiskajā dzīvē vai pielietojamas darba tirgū. Kā gan cilvēks var strādāt kaut viselementārāko darbiņu, ja nav neviena, kurš viņam to iemācītu?
Lai gan pastāv specializētās izglītības iestādes, kuras apmeklē arī cilvēki ar IAT, tajās notiekošais visbiežāk tiek vairāk vērsts uz nevis uz mērķtiecīgu, reālajai situācijai piemērotu apmācību, bet interesantu laika pavadīšanu (grāmatu krāsošana, zīmēšana, ekskursijas).
Arī profesionālās sagatavotības programmu ietvarā apgūtās prasmes visbiežāk nav piemērotas reālajai dzīvei. [5] [6]
Lai gan gadu gaitā ir tikuši uzsākti vairāki projekti, kuru mērķis ir bijis situāciju uzlabot, tomēr ierēdņu formālās virspusējas pieejas un katastrofāla izpratnes trūkuma dēļ par cilvēku ar IAT vajadzībām tajos iztērētais finansējums visbiežāk nav devis nekādus rezultātus.
Kā viens no spilgtākajam minams Sabiedrības integrācijas valsts aģentūras (SIVA) piemērs. Kopš 2016. gada ar Eiropas līdzfinansējum SIVA realizēja projektu[7], kura ietvaros izstrādātajām 35 apmācību programmām būtu tiešā veidā jāsekmē cilvēku ar smagu GRT iemaņu un prasmju apgūšana un iekļaušanās sabiedrībā (trauku novākšana, dārza ravēšana, etiķešu līmēšana, grīdas mazgāšana utt.).[8] Tomēr realitātē nekādas apmācību programmas cilvēkiem ar smagiem IAT nepastāv, nekad nav pastāvējušas un nav plānots tādas ieviest [9] [10].
Kurš piecus gadus kopš projekta realizācijas uzsākšanas laika ir mācījies kopēt dokumentus, stumt ratiņus vai vākt zarus, nav saprotams. Turklāt SIVA nav ne piemērotas vides, ne speciālistu, kuri būtu apmācīti darbam ar cilvēkiem ar smagiem IAT. Tādējādi Labklājības ministrijas pārraudzībā esošajā mājas lapā cilvēks nevis diagnoze publicētā informācija uzskatāma par maldinošu - tajā aprakstītais tiešajai mērķauditorijai (cilvēkiem ar IAT un viņu ģimenēm) vieš veltas cerības, bet saskaršanās ar realitāti ir traumatiska pieredze, savukārt sabiedrībai tiek radīta ilūzija, ka valstī viss ir kārtībā.
Uz trūkumiem speciālās izglītības jomā gadiem norāda gan Valsts kontrole, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tas uzsvērts arī Saeimas analītiskās komisijas 2022. gadā publicētajā pētījumā.[11]
Valstiskā līmenī gadu laikā tikuši izstrādāti dažādi atbalsta mehānismi cilvēku ar invaliditāti iekļaušanai darba tirgū, tomēr tie ilgtermiņā nedarbojas - subsidētās darba vietas, asistenti, atbalstītā darba sistēmas uzsākšana, nodokļu atvieglojumi uzņēmējiem, sociālie uzņēmumi - birokrātiskas procedūras ir ārkārtīgi smagnējas, sarežģītas un darba devējiem bieži ekonomiski neizdevīgas.
Problēmas rada arī tas, ka nepastāv cilvēku ar IAT vajadzībām piemērota darba vide - daudzi no šiem cilvēkiem nevar pilnvērtīgi un produktīvi strādāt pilna laika darba slodzi, iekļauties kolektīvā, patstāvīgi nokļūt līdz darba vietai vai atrisināt praktiskus jautājumus. Bet tas nenozīmē, ka viņi nevar strādāt! Var, tikai sistēma jāizveido tāda lai tā būtu pielāgota cilvēkiem, nevis otrādāk.
Eiropas pieredzē par vienu no efektīgākajiem nodarbinātības veidiem cilvēkiem ar IAT tiek uzskatīts darbs specializētajās darbnīcās – vietās, kurās cilvēkiem ir iespēja strādāt vidē, kurā viņi jūtas droši, saņemot atbalstu. Somijā specializētajās darbnīcās strādā aptuveni 30% no cilvēkiem ar IAT[12]. Vācijā ir daudzi un plaši specializēto darbnīcu tīkli: darbojas lāzera un tintes drukas darbnīcas, datu arhivēšanas darbnīcas, elektroinstalāciju darbnīcas, kuros cilvēki ar IAT dara ļoti sarežģītus un precizitāti prasošus darbus – viņi montē, lodē, zāģē, virpo un frēzē un speciālistu uzraudzībā ļoti labi spēj tikt galā ar vissarežģītākajiem darba uzdevumiem.[13] [14]
Kāpēc citur Eiropā situācija ir tik krasi atšķirīga? Vai cilvēki ar IAT pie mums ir citādāki, vai tomēr vaina meklējama atbildīgo iestāžu nespējā jau gadu desmitiem izdarīt lietas, kas civilizētā sabiedrībā jau sen tiek uzskatītas par pašsaprotamām? Diemžēl, turpinot tikai rakstīt attīstības plānu stratēģiskās koncepcijas un runāt par iekļaujošas sabiedrības lielo lomu kopējās integrācijas politikas vadlīniju izstrādē[15] [16] [17], nekas nemainīsies arī nākamos divdesmit, trīsdesmit un pat simt gadus.
Jāsāk darīt reāli darbi.
[1] “2020. gada nogalē Latvijā kopumā bija 27 870 personas ar invaliditāti, kurām funkcionālo traucējumu veids saskaņā ar pamatdiagnozi ir psihiskie un uzvedības traucējumi (jeb GRT I.R.) Patiesais personu ar invaliditāti un šādu pamatdiagnozi skaits ir lielāks.” Krūmiņa, Inta. Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā. Pētījuma gala ziņojums. 2022. gada 22. marts – Rīga: LR Saeima, 2022. publ. https://www.saeima.lv/petijumi/
[2] Psihiskās veselības aprūpe Latvijā 2007. gadā. Statistikas gadagrāmata. – Rīga: Sabiedrības veselības aģentūra, 2008.
[3] Krūmiņa, Inta. Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā. Pētījuma gala ziņojums. 2022. gada 22. marts – LR Saeima, 2022. publ. https://www.saeima.lv/petijumi/
[4] Krūmiņa, Inta. Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā. Pētījuma gala ziņojums. 2022. gada 22. marts – LR Saeima, 2022. publ. https://www.saeima.lv/petijumi/
[5] Krūmiņa, Inta. Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā. Pētījuma gala ziņojums. 2022. gada 22. marts – Rīga: LR Saeima, 2022. publ. www.saeima.lv skat. 01.04.2022
[6] Izņēmums un labās prakses piemērs ir Viduskurzemes pamatskola – attīstības centrs (agrāk Pelču speciālā internātpamatskola)
[7] Eiropas Savienības fonda projekts Nr.9.1.4.1/16/I/001 „Personu ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem integrācija nodarbinātībā un sabiedrībā”
[8]Prasmes, kuras cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem apgūst Sociālās integrācijas valsts aģentūrā. Publ. https://cilveksnevisdiagnoze.lv/sanem-atbalstu/ (skat. 10.04.2022)
[9] 2021.gada marta I.Rosnes sarakste ar SIVA un Labklājības ministrijas darbiniekiem autores arhīvā
[10] Krūmiņa, Inta. Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā. Pētījuma gala ziņojums. 2022. gada 22. marts – Rīga: LR Saeima, 2022. publ. www.saeima.lv skat. 01.04.2022
[11] Krūmiņa, Inta. Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā. Pētījuma gala ziņojums. 2022. gada 22. marts – LR Saeima, 2022.
[12] Finland. Summary overview of types and characteristics of institutions and community-based services for persons with disabilities available across the EU. Maping paper. 2014 and 2015. –Finnish League for Human Rights. Franet, 2016
[13] https://hephata-mg.de/unternehmen (sk.22.03 2022.)
[14] https://www.lebenshilfe.de/ (sk.21.02.2022)
[15] ” LM 2002. gada Koncepcija “Par sociālo pakalpojumu sniegšanas attīstību” Publ. www.tiesibsargs.lv (sk.15.02.2020)
[16][16] Nacionālais ziņojums par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.–2008.gadam. Publ. www.tiesibsargs.lv (sk.18.02.2020)
[17] Pašvaldību plānotie sociālie pakalpojumi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem DI ERAF projektos (atbilstoši plānošans reģionu DI plānu grozījumiem) līdz 01.08.2020. Publ. www.lm.gov (sk.16.02.2020)
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
