Par ko balsot vēlēšanās, kad nav, par ko balsot: ierindas proletariāta pārdomas par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām

Lai saprastu, ko darīt ar balsošanu, lietderīgs ir neliels atskats vēsturē.

Man un, domāju, daudziem citiem liekas, ka Latvija šobrīd nav izdevusies valsts. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka mēs savā naivumā iedomājāmies, ka tā atsāksies no tās vietas, kur tā beidzās – tas ir, no Ulmaņlaiku Latvijas, ar ekonomisko uzplaukumu un nepārtrauktu progresu. Pat atsākām ar Ulmani kā prezidentu (no kura gan nebija vairāk jēgas kā no laimes lāča vadāšanas pa valsti).

Tomēr tas, ko mēs šodien redzam Latvijā, ļoti atšķiras no tā, ko gaidījām - ir tapis nevis Ulmaņlaiku Latvijas, bet gan Latvijas PSR turpinājums ar savdabīgu valsts iekārtu – nomenklatūras feodālismu. Tāpēc, ka mēs katru reizi vēlēšanās konstanti ievēlam vienus un tos pašus, savu izvēli izdarot pēc vieniem un tiem pašiem principiem. Varbūt mainās personālijas, bet ļaunums paliek.

Tas, ka šodien Saeimas vēlēšanu priekšvakarā ir tik daudz neizlēmušo, jo neredz sev vēlamu/pieņemamu partiju, ir mērķtiecīgi radītas noslēgtas sistēmas funkcionēšanas rezultāts, kad visus politiskos un ekonomiskos procesus valstī ietekmē un nosaka ierobežota cilvēku grupa.

Bet nu par vēlēšanām.

Pirmais fundamentālais jautājums ir – vai man jāiet uz Saeimas vēlēšanām? Pastāvošo sistēmu valstī iespējams mainīt 2 veidos – vai nu veicot valsts apvērsumu, vai ievēlot Saeimu, kas nesastāv pārsvarā no esošās nomenklatūras, ja vien, protams, atmetam mazticamo versiju par ārējās pārvaldes ieviešanu.

Valsts apvērsumu šajā laikmetā un ar esošo iedzīvotāju skaitu arī varam atmest kā praktiski neiespējamu – līdz ar to atliek tikai viena iespēja – iet uz Saeimas vēlēšanām un ar savu balsi mēģināt panākt izmaiņas.

Tie, kas uzskata un aģitē par vēlēšanu boikotu – ja tik maza ir vēlētāju atsaucība, tad pie varas esošie sapratīs un padomās – nu tas ir, politkorekti izsakoties, naivi. Esošai nomenklatūrai vienmēr ir savi vēlētāji, un tas, ka pārējie boikotēs Saeimas vēlēšanas, neko nemainīs, jo nav noteikts minimālais vēlētāju daudzums, kas ļauj vai neļauj uzskatīt notikušās Saeimas vēlēšanas par leģitīmām.

Par ko balsot?

Uz to vieglāk atbildēt, izejot no pozīcijas – par ko nebalsot? Neiedziļinoties sīkumos, atbilde ir gaužam vienkārša – nebalsot par partijām, kas šobrīd ir pirmās septiņas visur publicējamos reitingos un redzamas uz reklāmas plakātiem un Feisbūkā, dzirdamas radio un TV. Ja pavērosiet, kas notiek masu medijos (interneta portālos, radio, sabiedriskajā un citās TV), konstatēsiet, ka nospiedošā pārsvarā figurē šīs 7 partijas – dažādās kombinācijās un dažādos kontekstos, bet publiski izteikties un izrādīties pārsvarā tiek aicinātas tikai šīs 7, radot vīziju, ka citas partijas un iespējas nemaz neeksistē, tādējādi zombējot vēlētājus.

Un tā mēs reizi no reizes izvēlamies no šīm septiņām (vai 6, vai 5 – mazākā ļaunuma), kas būtībā ir viens un tas pats – esošās nomenklatūras varas realizācijas sviras – un brīnāmies, kā no reizes uz reizi nekas nemainās. Tādēļ arī tiek uzturēts mīts, ka nav jēgas balsot par mazajām partijām, jo tās tikpat nesavāks 5%, līdz ar to jūsu balsi atdos šīm septiņām.

Bet nu sīkāk par pirmajām septiņām (no pašām draņķīgākajām uz mazāk draņķīgām, bet tās ir tikai manas personīgās pārdomas).

Manā sarakstā pirmo vietu kā lielākie draņķi dala Saskaņa un ZZS. Reti riebīgi mēsli.

Saskaņa – absolūti bezprincipu partija, kas gatava pārdot savu māti. Vai iemainīt. Zagšanā pārspēj latviskās partijas (kā redzam Rīgā). Ne tāpēc, ka krievi – vienkārši ilgu laiku bija jāciešas, iztiekot ar pabirām. Kāpēc Ušakovs ir plakātos, bet nav sarakstos? Tāpēc, ka puika ir sadomājies pārvākties uz Briseli (Eiropas parlamenta vēlēšanas tuvojas), jo izskatās, ka trešajā reizē no Rīgas izlidos.

ZZS. Man pārsteigums, jo, līdz nebija nonākuši valdībā, ļoti piedomāja pie sava imidža, imitēja atbalstu pensionāriem (kā lielākai elektorāta daļai. Tas, starp citu, vieno ar Saskaņu). Tiklīdz parādījās iespēja – kā cūkas, skaļi rukšķot, metās silē ar visām četrām, iegūlās, izvārtījās. Bet vismaz humora izjūta ir – labo darbu čempioni (nu akurāt kā Orvelam) – piekrastes zvejniecību iznīdēja, cukurbiešu nozari un cukurfabrikas Latvijā likvidēja, mazos zemniekus (kas lielā mērā veidoja Latvijas lauku iedzīvotājus) izputināja un atlikušos lauku iedzīvotājus aizdzina trimdā uz Īriju. No pēdējiem sasniegumiem jāpiemin banku biznesa iznīcināšana un gandrīz nobeigtā veselības aizsardzība Latvijā. Toties ir veiksmīgi izdevies klonēt Zemkopības ministrijas barotni pietuvinātām personām uz Satiksmes ministriju, Aizsardzības ministriju, Veselības ministriju un Finanšu ministriju.

Dalīta otrā vieta - Vienotība/VL-TB/LNNK.

Par Vienotību neredzu nepieciešamību komentēt – katram, kurš nav akls un prot lasīt, lietot datoru un turklāt ir kaut kripatiņa smadzeņu, viss tā pat ir skaidrs. Ja tomēr ir piemirsies – Krājbanka, Hipotēku un zemes banka, Parex un Citadele, Liepājas metalurgs – ir, ar ko lepoties. Par VL-TB/LNNK – nezinu nevienu, kurš Latvijā būtu izdarījis tik daudz, lai diskreditētu nacionālo ideju un ideālus. Tomēr likt pirmajā vietā kopā ar iepriekšējiem neļauj VL flangs, kas gan pamazām ir degradējies līdz TB/LNNK līmenim. Varbūt atmodīsies? Kā bijušais VL-TB/LNNK vēlētājs saku – es nebalsošu par partiju, kuras sastāvā ir visādi rasnači, gerhardi, brokas, zīles un citi tamlīdzīgi parazīti.

Un tad atlikušie – KPV LV/JKP/Apvienība Attīstībai/Par (kas eksistē, lai radītu vēlētājam maldīgu ilūziju, ka viņam ir izvēles alternatīva)

KPV LV – domāju, ka partija sākotnēji bija Kaimiņa avantūra/biznesa projekts. Latvijā Saeimā ievēlētās partijas var iedalīt 2 nosacītās kategorijās – tādās, kas dibinātas un uzturētas konkrētu personu/grupējumu interešu īstenošanai, un tādās, kas ir atsevišķu indivīdu vai to grupas avantūras tikšanai Saeimā, un vēlākas savas ietekmes pārdošanai kādam no interesentiem. Ņemot vērā visus pēdējā laikā izskanējušos faktus un partijā iesaistītos personāžus, varam droši uzskatīt, ka KPV LV ir pārvērties no otrā tipa partijas pirmajā – par to liecina kaut vai redzamais reklāmas apjoms (piesaistītā nauda).

JKP – drošības iestāžu bijušo darbinieku un veca nomenklatūras darbinieka projekts (tas par fasādi). Bet es netaisos balsot par partiju, kur galvenās darbojošās personas ir ar neskaidru identitāti un, darbojoties savā nozarē, ir pierādījušas sevi kā pilnīgus nespējniekus un politiskā jumta kā pasūtītāja interešu īstenotājus (cik tad no KNAB skaļajām lietām ir nonākušas līdz tiesai un cik no skaļajiem apgalvojumiem ir pierādījušies kā patiesi?  Mazliet zinot atsevišķas lietas, jābrīnās, kā tiesa tās vispār ir ņēmusi skatīšanai).

Apvienībai Attīstībai/Par.

Nevar saprātīgs normāls cilvēks, kurš mazliet domā par nākotni un savu bērnu, balsot par liberastu partiju, no kuras ož pēc čigānēm (nav domātas romu tautības sieviešu dzimtes pārstāves) un viņķelēm. Par pārējiem vien atgādināšu, ka deputāta kandidāta Pūces sievas dibinātai biedrībai ziedoja daži lieli valsts iepirkumos uzvarējuši un vēl arvien uzvaroši būvuzņēmumi, kā arī daža laba tagad likvidējama banka un nebanku kreditētāji. Kamēr ministrēja, Pavļuts par OIKu arī pārāk skaļi neizpaudās, bet Bondaram ir pirmās instances notiesājošs spriedums par darbību/bezdarbību Krājbankā. Ar to saprātīgi domājošam cilvēkam vajadzētu pietikt, lai saprastu, kas lācītim vēderā.

Tad nu, ņemot vērā izklāstītās pārdomas, balsošu par kādu no atlikušajām partijām, kas NAV kāda no šīm septiņām, un arī jums silti iesaku izdarīt izvēli, nebalsojot ne par avienu no šīm iepriekš minētajām, kas faktiski ir viena pūķa dažādās galvas.

Novērtē šo rakstu: