Par Latvijas bijušo un esošo augsta ranga politiķu un citu ļaužu diskrēto ciemošanos Taškentā
Pietiek lasītājs26.01.2018.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Ar šo vēlos vērst uzmanību uz dažām lietām, ko piedzīvoju 2017.gada novembra beigās un decembra sākumā Uzbekistānā.
Tātad, tā kā apgrozos Latvijas biznesa vidē, man ikdienā sanāk tikties ar virkni uzņēmēju, es teiktu – arī fīrmaņu, kuru veiktās darbības ne vienmēr ir tīras un caurskatāmas likuma un valsts priekšā, un laiku pa laikam sanāk arī piedalīties viņu rīkotajos pasākumos, jo bizness ir kaut kā jāvelk uz priekšu.
Šoreiz man bija tā laime piedalīties Jura Savicka organizētā biznesa ceļojumā uz Taškentu - jauka pilsēta, viesmīlīga uzņemšana, kā nekā uzņēma mūs pats prezidents Šavkats Mirzijojevs. Bijām tur no 30.novembra līdz 3.decembrim, daži palika ilgāk.
Pasākuma nagla, proti, it kā ceļojuma mērķis bija Taškentas TEC atklāšana, kuru tikai mazliet atspoguļoja gan uzbeku, gan mūsu prese, bet to, kas notika pasākumu aizkulisēs, proti, pie bagātīgi klātajiem galdiem pusdienu un vakariņu laikā, es pat baidos stāstīt.
Lai taptu skaidrs, uzreiz teikšu, ka šai pasākumā bez Jura Savicka piedalījās un aktīvi bīdīja dažādas biznesa idejas, es gan teiktu - kārtējās shēmas - virkne Latvijas bijušo politiķu, piemēram, Ivars Godmanis ar savu kundzi Ilzi, Andris Šķēle, Aigars Kalvītis, Valdis Birkavs, Guntis Belēvičs, eksprezidenti Guntis Ulmanis un Andris Bērziņš, kā arī virkne kompāniju Itera Latvija, Nordeka, Islande Hotel un Latvijas gāze vadītāju un vadītaju vienieku, kurus pat es visus nevaru atcerēties.
Kopā bijām kādi cilvēki piecdesmit vai sešdesmit, sanāca vesels čarterreiss. It kā tas bija privāts pasākums, bet ar mums tikās pats uzbeku prezidents, kaut gan, kā teikt, ar zemāka ranga biznesmeņiem viņš daudz laika netērēja, bet vairāk laika veltīja Bērziņam, Savickim un Šķēlem, cik varēja noprast, sena draudzība. Par ko viņi runāja zem četrām acīm, to tikai Dievs zina.
Galvenais uz ko gribu vērst uzmanību, ir Jura Savicka lielā vara pār bijušajiem Latvijas prezidentiem un premjeriem, kas, izskatījās, viņam klausa uz vārda. Ņemot vērā Savicka pagātni un saistību ar Krievijas drošības iestādēm, domāju, ka Krievijai jau ilgu laiku ir bijusi ietekme uz Latvijas amatpersonām, bieži vien ar pielaidi valsts noslēpumam.
Interesanti, ka presē par šo pasākumu nekas daudz netika rakstīts, arī ierodoties Taškentā, Savickis ik pa laikam aizrādīja, lai daudz nezīmējamies un daudz nefotogrāfejam, jo it kā tādas esot Uzbekistānas prezidenta drošībnieku prasības, bet man liekas, ka viens otrs delegācijas dalībnieks negrib, lai Latvijas tauta uzzina par to, kas tur notiek un kas ir galvenie spēlētāji. Tik tiešām, atgriežoties Latvijā, klusums: papētīju un atradu dažus rakstus un bildīti, ko arī pievienoju šīm pārdomām.
Saviskis ir, jūs par mani labāk zināt - kas, nāk vēlēšanas, un ap viņu sāk rotēt arvien vairāk un vairāk Latvijas bijušo un esošo politiķu, bet pats Savickis brīžiem uzvedas kā tāds gādīgs krustēvs, visus izrīkojot un komandējot, nav svarīgi, kas tu biji, premjers vai prezidents, ja vajadzēs, tavā vietā ieliksim kādu citu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
