Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī ir vēstule Latvijas Republikas tieslietu ministram Dz.Rasnača kungam, Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājam I.Bičkoviča kungam, Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Ē.Kalnmeiera kungam, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšniekam J.Streļčenoka kungam, Latvijas Republikas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājam A.Latkovska kungam, Latvijas Republikas iekšlietu ministram R.Kozlovska kungam, Valsts policijas priekšniekam I.Ķuža kungam, Latvijas Republikas finanšu ministram J.Reira kungam, Rīgas domes priekšsēdētājam N.Ušakova kungam, Latvijas Republikas tiesībsargam J. Jansona kungam.

Augsti godātie kungi! Mēs, dzīvojamās mājas Mēness ielā 15/17, Rīgā, iedzīvotāji esam spiesti griezties pie Jums, lūdzot Jūsu līdzdalību sarežģīta un mūsu dzīvei akūti svarīga jautājuma risināšanā. Mums ir pamats aizdomām, ka, iespējams, ar valsts amatpersonu atbalstu ir notikusi iespējami nelikumīga nekustamā īpašuma Mēness ielā 15/17 nonākšana tādu personu rokās, kurām nav tiesību uz šo nekustamo īpašumu pretendēt.

No mūsu rīcībā esošiem dokumentiem secināms, ka šis nekustamais īpašums piekrīt valstij kā bezmantinieka manta, tomēr neskatoties uz mūsu pūlēm panākt šī jautājuma likumīgu risinājumu, dzirdīgas ausis neesam atraduši, bet gan gluži pretēji - mūsu sarūpētie pierādījumi par to, ka nekustamais īpašums Rīgas pilsētas centrā būtu nododams Valsts īpašumā, tiek atstāti bez ievērības.

Lai palīdzētu Jums izprast notikumu gaitu, esam spiesti Jūs apgrūtināt ar ieskatu mūsu mājas vēsturē, no kuras secināms, ka jau kopš 1994.gada ap mūsu māju noris savādi notikumi, kuri ir noveduši pie iespējami nelikumīgas nekustamā īpašuma nonākšanas personu rokās, kuri uzdodas par bijušo īpašnieku mantiniekiem un kuri tomēr nav tiesīgi īpašumu saņemt, liedzot īpašumam nonākt vienīgā tiesiskā īpašnieka - valsts - rokās.

Nekustamais īpašums Mēness ielā 15/17 tika denacionalizēts 1994.gada 25.septembri (denacionalizācijas apliecība Nr. 0446), denacionalizācijas rezultātā īpašuma tiesības atguva Zviedrijā dzīvojošais Edgars Staks. Jau pats īpašuma denacionalizācijas process mūsu ieskatā bija "necaurspīdīgs", nebija izprotams, kuras personas uz īpašumu pretendē, arī pilnvarojumi bija apšaubāmi (par ko informējām tiesībsargājošās iestādes, tomēr tās šo jautājumu atstāja bez pienācīga risinājuma).

Jau pēc īpašuma denacionalizācijas pie mums - mājas iedzīvotājiem griezās dažādas personas, kuras uzdevās par īpašnieka pilnvarotajiem, līdz mums kļuva zināms, ka Edgars Staks 1995.gada 17.martā Zviedrijā mira. Saskaņā ar Civillikuma 16.pantu mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma. Tātad Edgara Staks mantiniekiem (ja tādi bija) ar attiecīgu pieteikumu bija jāvēršas tiesā saskaņā ar tiesību normām, kuras bija spēkā Edgara Staks nāves brīdī - Latvijas Civilkodeksa Trīsdesmit trešās D nodaļas noteikumiem. Mums nav zināms, ka jebkad jebkāda persona Latvijas Republikas tiesā būtu atzīta par Edgara Staks mantinieku, mūsu rīcībā ir gluži pretēja informācija.

1961.gada 27.augustā Zviedrijas Karalistē Edgars Staks reģistrēja laulību ar Luciju Staks, par kuras mantošanas tiesībām vēlāk izvērtās plašs strīds, tomēr mūsu rīcībā esošie dokumenti ļauj izdarīt ticamu pieņēmumu, ka šis strīds nesaprotamu iemeslu dēļ ir atrisināts nepareizi, neskatoties uz to, ka tiesas rīcībā bija nodots ievērojams pierādījumu apjoms, kas apliecināja, ka nekustamais īpašums piekrīt Latvijas Republikai.

Par nekustamo īpašumu noritēja vairākas tiesvedības (Rīgas apgabaltiesas tiesvedībā atradās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras celtā prasība Latvijas valsts interesēs, kurā tiek lūgts atzīt nekustamo īpašumu par bezmantinieka mantu). Mums nesaprotamu iemeslu dēļ lietas iztiesāšanas laikā Ģenerālprokuratūras nostāja ir mainījusies un prokuratūra no lietas ir izstājusies (2014.gada 7.oktobra tiesas sēdē prokurors G.Bērziņš atsauca prasību), pārtraucot cīnīties par valsts mantu. Kā vienīgais prasītājs lietā palika Finanšu ministrija, kura arī savu prasību ir atsaukusi, t.i. neviena valsts institūcija līdz galam necīnījās par valstij piekrītošu bezmantinieka mantu.

Mūsu pārliecība balstās uz šādiem pierādījumiem un faktiem - 1990.gada 15.maijā Laulātie Edgars Staks un Lūcija Staks sastādīja savstarpēju testamentu, neilgi pēc tam Lūcija Staks garīgas saslimšanas dēļ tika ievietota un atradās Stuerbijas pansionātā (kur viņa nepārtraukti atradās līdz pat savai nāves dienai 2001.gada 9.janvāri). 1995.gada 10.maijā, t.i. Pirms Edgara Staks nāves Lūcijai Staks kā personai, kura slimo ar garīgu saslimšanu, tika iecelti aizbildņi (pilnvarotās personas) Rihards Jansons un Ivars Blums. Tikai šīm personām bija tiesības pārvaldīt Lūcijas Staks īpašumu un uzraudzīt viņas tiesības pēc laulātā nāves. Sekojoši - tikai šīs personas bija tiesīgas Latvijas Republikas tiesā Lūcijas Staks vārdā iesniegt pieteikumu par viņas apstiprināšanu mantošanas tiesībās uz Edgara Staks atstāto mantojumu.

Mēs esam komunicējuši ar personām, kuras bija personīgi pazīstamas gan ar Luciju Staks, gan ar viņas aizbildņiem, un esam guvuši viennozīmīgu atbildi - ar Stokholmas apgabala tiesas nolēmumu ieceltās personas nekad nav Latvijas Republikas tiesā iesniegušas šāda veida pieteikumus, kā arī nav nevienai personai izsniegušas pilnvarojumu šādu pieteikumu iesniegt vai jebkādā citādā tiesiskā veidā pieteikt Lūcijas Staks tiesības uz Latvijā esošo mantojumu. Kā jau esam norādījuši iepriekš, mūsu rīcībā nav (un ari civillietu materiālos nav atrodamas) ziņas par to, ka būtu spēkā stājies Latvijas Republikas tiesas nolēmums par Lūcijas Staks apstiprināšanos mantošanas tiesības uz Edgara Staks atstāto mantojumu Latvijā.

Šādā situācijā mēs nevaram izslēgt iespēju, ka kāda ieinteresēta persona vai nu ir iesniegusi nepatiesus (viltotus) dokumentus, vai arī, iespējams, ieinteresētās personas ir rīkojušās kopīgi ar valsts amatpersonām, kuras, iespējams, ir "tikušas motivētas" rīkoties ieinteresēto personu labā.

Jau vairākkārt par notikumiem ap mūsu māju esam informējuši gan tiesu, gan tiesībsargājošās institūcijas, tomēr vienmēr esam saskārušies ar valsts amatpersonu neieinteresētību šī jautājuma risināšanā - jau 2003.gadā ar iesniegumiem vērsāmies Valsts policijas Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas nodaļā (2003.gada 6.oktobri atteikts uzsākt kriminālprocesu), Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūrā (2003.gada 21.oktobrī policijas lēmums atstāts negrozīts), Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentā (2003.gada 23.oktobra atbilde Nr. 5-72- 03), t.i. uzskatām, ka mūsu iesniegumos norādītais jau 2003.gadā bija atstāts bez pietiekamas ievērības, kas tagad ir novedis pie valsts tiesību uz īpašumu aizskārumu, kā ari mūsu kā namīpašuma iedzīvotāju tiesību aizskārumu.

Valsts amatpersonu iespējamās bezdarbības (vai ari ieinteresētības) dēļ pilnīgi bez ievērības ir atstāti iepriekš norādītie un tiesas rīcībā nodotie pierādījumi par Lūcijas Staks nespēju pieņemt mantojumu Latvijā un sekojoši - par to, ka Lūcijas Staks atstātā mantojuma masā neietilpst nekustamais īpašums Mēness ielā 15/17, Rīgā.

2012.gada 18.septembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta (tiesneši A.Čerņavska. D.Jansone. I.Bisters) civillietā Nr. C04342704 pretēji lietā iegūtajiem pierādījumiem par Lūcijas Staks rīcībspēju nosprieda:

1) konstatēt juridisku faktu, ka pēc Edgara Staks nāves 1995.gada 15.martā viņa mantojumu pieņēma laulātā Lūcija Staks (kas ir neiespējami jau iepriekš norādīto iemeslu dēļ - Lūcija Staks saslimšanas dēļ nebija spējīga paust savu gribu mantot), 2) konstatēt juridisku faktu, ka Gunārs. Sukuts ir pieņēmis mantojumu, kas atklājās pēc Lūcijas Staks nāves 2001.gada 9.janvāri, 3) apstiprināt Gunāru Sukutu mantošanas tiesībās uz Lūcijas Staks 2001.gada 9.janvārī atklājušos mantojumu.

Nepiekrītot šādam tiesas nolēmumam, mēs kā trešās personas iesniedzām kasācijas sūdzību, kura netika pieņemta, un tika atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību.

Jau pēc tam, kad tika atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā, mēs, mājas Mēness ielā 15/17 iedzīvotāji, ieguvām papildu pierādījumus par Lūcijas Staks rīcībspēju un sekojoši - spēju pieņemt mantojumu, ja tāds ir atklājies Latvijas Republikā. Jauniegūtos pierādījumus kopā ar pieteikumu par lietas atkārtotu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem 2014.gada 3.novembri iesniedzām Latvijas Republikas Augstākas tiesas Civillietu departamentam, sakarā ar ko tika ierosināta lieta Nr.SJC-1/2015.

2015.gada 27.februārī lietā Nr. SJC-1/2015 taisīts lēmums (tiesneši MZāģere, I .Garda, I.Senkāne), ar kuru trešo personu - mājas Mēness ielā 15/17 Rīgā, iedzīvotāju - pieteikums noraidīts. Neraugoties uz to, ka Civillietu departamentā tika iesniegti jauniegūti pierādījumi no Stokholmas apgabala tiesas, no kuriem viennozīmīgi izriet, ka Edgara Staks nāves brīdī Lūcija Staks garīgas saslimšanas dēļ nebija spējīga paust savu viedokli par mantojuma pieņemšanu/nepieņemšanu, tomēr šo apstākļus mums nesaprotamu iemeslu dēļ Civillietu departamenta tiesneši nav izvērtējuši, aprobežojoties vien ar formālu apgalvojumu, ka ziņas par šiem faktiem bija iespējams iegūt jau iepriekš un tādēļ lietas atkārtotai izskatīšanai neesot pamata. Šāda tiesnešu pieeja jautājuma risināšanai ir ne tikai netaisnīga, bet arī nav valstiska un faktiski atbalsta iespējami prettiesisku rīcību.

Mūsu ieskatā tiesa nav rīkojusies atbilstoši likumam un lietā esošiem pierādījumiem, kas, mūsuprāt apstiprinās ar sekojošiem pierādījumiem, kuri atrodas civillietas materiālos.

Personas, kuras pieteicās kā mirušās Lūcijas Staks mantinieki, tiesā ir apgalvojuši (skat. Gunāra Sukuta pretprasības pieteikums, iesniegts Rīgas apgabaltiesā 2006.gada 10.martā), ka pēc Lūcijas Staks nāves esot pārņēmuši mantojumu, pārvaldījuši to un ka tas esot pierādīts ar dažādiem noslēgtajiem līgumiem. Tiesa ir paļāvusies uz šiem apgalvojumiem un nav rūpīgi izanalizējusi lietas materiālus, piedodot absolūtu ticamību Gunāra Sukuta apgalvotajam, pilnīgi bez ievērības atstājot lietas materiālos esošās ziņas par to, ka Lūcija Staks garīgas saslimšanas dēļ nevarēja ne izteikt gribu mantot, ne ari īpašumu pārvaldīt (kā to nepareizi ir secinājusi Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta). Tomēr lietas materiālos atrodas pretējas ziņas - lietas materiālos - I .sēj.. 1.1.94 atrodas līgumu, kuru 2001.gada 15.februārī noslēdzis Igors Šepetis (persona, kura notiesāta par sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un pēc mūsu rīcībā esošām ziņām, atrodas starptautiskā meklēšanā) kā Ingridas Strupes pilnvarotais pārstāvis, 1.sēj.1.1. atrodas 2001.gada 19. februāri noslēgts līgums, kuru arī Igors Šepetis noslēdzis kā Ingridas Strupes pilnvarotais pārstāvis.

Uz faktu, ka nepieciešams konstatēt mantojuma pieņemšanu šajā lietā 2007.gada 15.augustā norādījis ari Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts, apmierinot Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētāja 2007.gada 15.maija protestu par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2006.gada 31.jūlija spriedumu civillietā Nr.C04342704. Pēc pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanas tiesvedība lietā turpinājās, līdz beidzās ar mūsu pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem, noraidīšanu. Mūsu ieskatā ari pēdējais - Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta nolēmums šajā lietā, ir mazākā mērā savāds un neatbilstošs lietas materiāliem.

Salīdzinot nolēmuma tekstu ar to paskaidrojumu tekstu, kuru atbildētāji iesnieguši īsi pirms jautājuma izlemšanas (papildus paskaidrojumi), itin viegli var secināt, ka lielā mērā šie teksti sakrīt t.i. faktiski kaut kādā paskaidrojumu daļā tie ir pārrakstīti bez attiecīgas motivācijas un pamatojuma un iekļauti tiesas nolēmuma motivācijas daļā, neraugoties uz to, ka paskaidrojumos (un secīgi - arī tiesas nolēmuma motīvu daļā) noradītais neatbilst lietas materiāliem. Tā, piemēram, lietas materiālos atrodas Stokholmas apgabaltiesas 2001.gada 8.jūnijā apstiprināts Lūcijas Staks īpašuma apraksts - no šī apraksta redzams, ka nekustamais īpašuma Mēness ielā 15/17 Rīgā, mantojuma masā neietilpst, no kā savukārt izriet secinājums, ka Lūcija Staks savas garīgās saslimšanas dēļ nav izteikusi gribu mantot no sava nelaiķa vīra Edgara Staks. Jāatzīmē, ka iepriekš pieminēto īpašuma aprakstu ir sastādījis Rihards Jansons - persona, kura bija norīkota rūpēties par Lūcijas Staks īpašumiem laikā, kamēr viņa pati to nespēja garīgas saslimšanas dēļ.

Pilnīgi nesaprotami un pretēji civillietas materiālos esošiem pierādījumiem tiesa ir vērtējusi Lūcijas Staks mantojuma aizbildņa nabu - pretēji lietā esošiem pierādījumiem, tiesa ir secinājusi, ka aizbildnis R Jansona kungs esot papildinājis Edgara un Lūcijas Staks savstarpējo testamentu un pēc tam testamenta papildinājumus atsaucis. Šāds secinājums neatbilst dokumentiem un tiesiskai situācijai. Ja tiesa būtu rūpīgi izlasījusi lietā esošos pierādījumus, tad itin viegli varēja secināt, ka dokumentos tiek runāts nevis par testamenta papildinājumiem, bet gan par mantojuma masas papildinājumu un vēlāk - atsaukumu. Mūsu ieskatā šai tiesas kļūdai ir būtiska nozīme, jo tā ir novedusi pie nepamatota nolēmuma taisīšanas lietā.

Būtiski ir arī tas, ka tiesas rīcībā bija pietiekams pierādījumu klāsts faktam, ka Lūcija Staks sava garīgā veselības stāvokļa dēļ nebija spējīga pieņemt Edgara Staks atstāto mantojumu, savukārt tās personas, kuras bija tiesīgas viņas vietā gribu pieņemt mantoju paust, to nekad nav darījušas.

Mūsuprāt šādā situācijā nepieciešams pārbaudīt vai tiesneši, izskatot mūsu pieteikumu sakara ar jaunatklātiem apstākļiem un pieļaujot acīmredzami prettiesisku notikumu virzību (atzīstot īpašuma tiesības uz nekustamu īpašumu fiziskai personai, neskatoties uz to, ka lietā iegūti pierādījumi, kas dod pamata īpašumu atzīt par bezmantinieka mantu un sekojoši - iegūt to valsts īpašumā) ir rīkojušies atbilstoši likumam, kā ari vai tiesneši nav pieļāvuši rupju nolaidību un taisījuši lietā apzināti nepamatotu nolēmumu, kurš ir pretējs valstiskām interesēm un pamatojoties uz kuru ieinteresētas personas iespējami prettiesiski iegūst mantu lielos apmēros.

Domājams, nepieciešams pārbaudīt ari namīpašuma denacionalizācijā iesaistīto valsts amatpersonu darbību (bezdarbības) pamatotību un atbilstību likumam, kā arī to amatpersonu atbildības pakāpi, kuras ar pienācīgu rūpību negādāja par nekustamā īpašuma Mēness ielā 15/17 Rīgā, nonākšanu īstā saimnieka - Valsts īpašumā, kuri nepārliecinājās par valsts (pašvaldības) rīcībā nodoto dokumentu autentiskumu un dokumentu parakstījušo personu tiesībspēju un pilnvarojuma apjomu.

Papildus vēlamies norādīt ari, ka Antons Sepetis, rīkojoties zemesgrāmatās ierakstīto īpašnieku vārdā, ir uzsācis cinisku izrēķināšanos ar mājas iedzīvotājiem, par ko jau vairākkārt esam informējuši Valsts policijas Brasas iecirkni, Vidzemes priekšpilsētas prokuratūru un Rīgas domes īres valdi. Mums nesaprotamu iemeslu dēļ Valsts policijas Brasas iecirknī Antons Sepetis „bauda ievērojamu labvēlību".

Lūdzam izvērtēt mūsu iesniegumā noradīto, uzsākt pārbaudi par iespējami prettiesiskām valsts amatpersonu darbībām, kā ari iespējami nelikumīgām iesaistīto privātpersonu darbībām un vainīgās personas saukt pie atbildības likumā noteiktā kārtībā, iespējams, uzsākot kriminālprocesu.

Esam gatavi iesniegt Jums visus dokumentus, kas nepieciešami jautājuma pareizai risināšanai, tai skaitā dokumentus, kuri saņemti no Zviedrijas arhīviem, kā arī dokumentus, kuri izkopēti no civillietas materiāliem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...