Par Stambulas konvencijas saderību ar Latvijas Satversmi

Neskarot vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē cēloņus un apmērus, ar kuriem var iepazīties kaut piemēram biedrības „Marta” pētījumā¹ vai Lietisko pierādījumu muzejā², bet Eiropas kontekstā – "EIGE" pētījumos³, vēlos lasītājam īsi atgādināt Latvijas augstākās konstitucionālās kontroles institūcijas secinājumus par Stambulas konvencijas saderību ar Latvijas pamatlikumu – Satversmi, kā skaidrots Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumā lietā Nr. 2020-39-02.

Satversmes tiesas kompetence

Latvijas likumi paredz, ka visas juridiskās šaubas par kāda starptautiska līguma atbilstību Satversmei var kliedēt noteiktā kārtībā un tieši tam izveidotā institūcijā – Satversmes tiesā. Pieteikumu ir tiesīgi iesniegt visi galvenie konstitucionālie spēlētāji, piemēram, valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets. Tāpat to var darīt arī vismaz 20 Saeimas deputāti. Tieši šādā ceļā 2020. gadā Satversmes tiesā nonāca pieteikums par atsevišķu Stambulas konvencijas normu atbilstību Satversmei.

Pieteikumu iesniedza tie deputāti, kuri politiski pārstāvēja uzskatu, ka konvencija neesot pretrunā ar Satversmi, lai pārbaudītu konvencijas pretinieku argumentus. Lai arī šāda taktika varētu šķist neparasta, tā ne tuvu nav prettiesiska: tiesību normas neprasa patiesu pieteikuma iesniedzēja personisko pārliecību par pieteikumā ietvertajiem argumentiem; tiem tikai jābūt juridiski pamatotiem un attiecīgi pārbaudāmiem.

Galvenie argumenti, kas tika nodoti Satversmes tiesas pārbaudei, vienkāršoti skan šādi:

1) konvencija prasot, lai valsts veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā pret personām, kuras sevi neidentificē ar dzimšanas brīdī noteikto dzimumu;

2) konvencija apdraudot Latvijas konstitucionālo identitāti;

3) konvencija uzspiežot Latvijas iedzīvotājiem noteiktu ideoloģiju un prasot to mācīt arī skolās, tādējādi pārkāpjot bērnu vecāku tiesības lemt pār bērnu izglītību;

4) konvencija nonākot pretrunā ar valsts pienākumu aizsargāt tradicionālo ģimeni, kuru veido tēvs, māte un bērns;

5) konvencija diskriminējot vīriešus.

Satversmes tiesas secinājumi

Tulkojot Stambulas konvencijas normas, Satversmes tiesa nevadījās no spekulācijām un sazvērestības teorijām, bet ņēma vērā ikvienam izlasāmo konvencijas tekstu, kā arī konvencijas mērķi un sagatavošanas materiālus, to vidū arī konvencijas izdevējinstitūcijas paskaidrojumus par konvencijas tekstu.

No šiem materiāliem Satversmes tiesa secināja, ka vienīgais Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz jautājumiem par šādas vardarbības izskaušanu, nevis uz viendzimuma pāru tiesību apjomu vai piespiedu dzimuma maiņu.

Konvencija vispār neskar īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu. Konvencijas dalībvalstu pienākums ir nodrošināt tādu aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas prakses izzušanu, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību. Starp citu, jau šobrīd no Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kurai Latvija ir pievienojusies, izriet valsts pienākums veikt visus attiecīgos pasākumus nolūkā izskaust šādus stereotipus. Neviens no šiem pienākumiem neskar un neapdraud ģimeni. Atsaucoties uz paskaidrojumiem pie konvencijas, tiesa tiešā tekstā norādīja, ka jēdziens "dzimte" konvencijā iekļauts, lai skaidrotu to, ka atsevišķas sociālās lomas vai stereotipi vairo nevēlamas un kaitīgas situācijas un noved pie tā, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par pieņemamu. Ar jēdzienu "dzimte" nav paredzēts aizstāt jēdzienus "vīrietis" un "sieviete".

Sekojot pieteikuma iesniedzēju argumentiem, tiesa vispirms norādīja, ka juridiskā veidā nav pārbaudāms konvencijas ratifikācijas pretinieku arguments, ka konvencija apdraudot kristīgās vērtības vai postulātu par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Šie ir ārpusjuridiski konstitucionālie elementi, nevis juridiskas tiesību normas. Tātad – Stambulas konvencijas normu atbilstības pārbaude šiem postulātiem nebija Satversmes tiesas kompetencē.

Arī uz citiem jautājumiem par konvencijas potenciāli radītajiem draudiem Latvijas sabiedrībai Satversmes tiesa atbildēja noraidoši.

Vai konvencija uzliek valstij pienākumu uzspiest kādu domāšanas un attieksmes maiņu – vienalga, vai tā būtu attiecībā uz to personu, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, vienlīdzību un aizsardzību, vai par dzimumu sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām? Nē. Informācijas pieejamība nenozīmē, ka cilvēkiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Katrs var turpināt uzskatīt, ka vīrietim piedien mājās nest mamutu, bet sievietei vārīt viru un auklēt bērnus. Konvencija neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību. Šādā veidā tā ļauj katrai personai īstenot tās pašnoteikšanās brīvību tik ilgi, kamēr tā neietekmē citus cilvēkus, bet valsts nodrošina informācijas pieejamību, lai paplašinātu iedzīvotāju skatpunktus.

Vai konvencija nepieļaujami diskriminē vīriešus, jo prasa īpaši aizsargāt sievietes? Nē. Tieši pretēji: Satversmes tiesa norādīja, ka tad, ja valsts īpaši neaizsargā sievietes laikā, kad viņas statistiski biežāk ir pakļautas reālai vardarbībai (ne tikai fiziskai, bet arī psiholoģiskai vai ekonomiskai) vai šādas vardarbības riskam, kad sabiedrībā pastāv stereotipi par sieviešu un vīriešu tradicionālajām lomām, tad valsts pārkāpj vienlīdzības principu. Tieši šī ir šābrīža situācija Latvijā. Valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam.

Vai konvencija prasa pārskolot bērnus atbilstoši kādai ideoloģijai? Nē. Par to, kā konvencijā noteiktie pasākumi izplatīt informatīvos materiālus un veikt izglītojošos pasākumus, lemj konvencijas ieviesēji – Saeima un Ministru kabinets. Viņu rokās būs noteikt, lai šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka attiecībā uz daļu argumentu tiesvedība izbeidzama, bet citi argumenti noraidāmi.

Pēdējās debatēs izskanējis arguments, ka tiesa, lemjot iepriekšminētos jautājumus, nebija leģitīma un aplūkoja konvenciju tendenciozi, jo pieaicinātās personas pauda konvencijai atbalstošus uzskatus.⁴ Tas, protams, ir klasisks arguments, ja nav citu, – iedragāt uzticēšanos institūcijai, jo līdz atbildes būtībai tā nav pat jānonāk. Šeit, pirmkārt, jānorāda, ka tiesa uzaicina nevis dažādas personas, bet gan tās personas un institūcijas, kuras tās uzskata par neitrālām vai lietpratīgām, lai šādu viedokli paustu. Lietā par Stambulas konvencijas atbilstību Satversmei tiesa pieaicināja viedokļa sniegšanai tiesībsargu, sieviešu tiesību aizsardzības biedrību "Centrs MARTA", vairākus sociālo un komunikāciju zinātņu doktorus, profesorus. Nedomāju, ka šie cilvēki vai institūcijas būtu kā īpaši ieinteresēti paust neobjektīvas domas. Otrkārt, lietpratēju viedokļi tiesai nav saistoši, tie bieži ieskicē kādas interešu grupas nostāju, bet nekad nav principiāli, jo tiesnesis izspriež lietu neatkarīgi.

Pēcvārds

Līdz ar to visi Stambulas konvencijas pretinieku juridiskie argumenti par konvencijas potenciālo vietu Latvijas tiesību sistēmā tika atspēkoti. Satversmes tiesas spriedumam ir likuma spēks.

Tomēr bez šiem tiesai uzdotajiem jautājumiem tagad izskan arī citi argumenti. Piemēram, konvencijas pieņemšana neizbeigs vardarbību pret sievietēm, konvencijas nepieņemšana neliedz valstij pašai izdot vajadzīgos likumus un konvencijas prasīto īstenot patstāvīgi, konvencija šķeļ sabiedrību, konvencija ir ideoloģiska utt.

Šie argumenti nav juridiski, un tos tiesa nevērtē. Taču ikviens no mums var sniegt savu atbildi uz šīm pārdomām.

Pirmkārt, ir nepieciešams pilnveidot tiesību normas, kas vajadzīgas vardarbības pret sievietēm novēršanai. Tomēr neviens, pat visperfektākais likums nenovērsīs faktisku rīcību pretēji likumam. Civillikums nenovērš līgumu pārkāpumus, Krimināllikums neaptur noziedzību. Augsti vērtētu nevalstisko organizāciju veikti pētījumi, kā arī nesenā traģēdija atklāj ļoti neglaimojošu ainu tieši vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē veidu un izpausmju izpratnē. Šādas vardarbības atpazīšanas spējas ir vājas. Vēl jo bēdīgāk: publiski pieejamā informācija atklāj, ka vēl 2019. gadā tiesa par sievietes, kas (šķietami) nodarbojās ar prostitūciju, nogalināšanu piesprieda tuviniekam mazāku ciešanu kompensāciju, jo sieviete ir bijusi "mazāk vērtīga".⁵ 

Tas atklāj izpratnes un zināšanu trūkumu par vardarbības pret sievietēm izpausmēm, stereotipu faktisko ietekmi uz nozīmīgu lēmumu pieņēmējiem. Tieši te nāk palīgā konvencija, pieprasot valstu rīcību ārpus tiesību normu izdošanas – izglītojošo pasākumu un finanšu resursu veidā, kam attiecīgi jābūt piemērotam Latvijas šābrīža situācijai. Tikai tā iespējams iedzīvināt tiesību normas un tās piemērot atbilstoši Satversmes ievadā minētajam postulātam, ka valsts balstās uz cilvēka cieņu un aizsargā ikviena pamattiesības.

Otrkārt, jāvaicā, kādēļ vispār valstis slēdz starptautiskus līgumus, ja reiz visu to, kas tur minēts, var taču izdarīt patstāvīgi. Valsts var pati izdot likumus, kas aizliedz cilvēka orgānu tirdzniecību vai prasa saudzīgi izturēties pret vidi, novērst korupciju, naudas atmazgāšanu u.tml. Un tomēr valstis – arī Latvija – slēdz šādus līgumus un uzņemas saistības. Ar starptautisku līgumu noslēgšanu valstis atklāj savu ārpolitisko nostāju, pauž atklātu atbalstu noteiktām idejām un demonstrē savu pozīciju citām valstīm. Citu valstu pilsoņi var izdarīt secinājumus, vai attiecīgā valsts ir droša, kādas vērtības pārstāv tur mītošā sabiedrība.

Treškārt, ikviena tiesību norma ir ar noteiktu ideoloģiju. Tiesībās to sauc par likuma mērķi. Satversmes ideoloģija ir demokrātiskas tiesiskas valsts izveidošana un aizsardzība. Civillikuma ideoloģija ir personas brīvības un godprātības aizsardzība. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" ideoloģija ir sabiedrības labklājības aizsardzība. Arī Stambulas konvencijai ir ideoloģija: vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Kā norādīts Satversmes tiesas spriedumā, šī ideoloģija saskan ar Satversmes 93., 95. un 111. pantu, kas pieprasa valstij aizsargāt ikvienu no vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam.

Visbeidzot, vai konvencija šķeļ sabiedrību? Demokrātiska sabiedrība nekad nebūs viendabīga. Būs tie, kas pieprasīs TV realitātes šovus, kuros vērot arī emocionālu vardarbību pret sievieti ģimenē. Bet būs arī tādi, kas mājokļa atslēgu nomaiņu, sarakstes kontroli telefonā vai manipulācijas ar bērnu atpazīs par izsmalcinātu emocionālu vai ekonomisku vardarbību ģimenē. Stambulas konvencija prasa, lai valsts pieliktu pūles dažādo vardarbības pret sievietēm un ģimenēs atpazīšanā, ieguldītu cilvēku izglītošanā un vardarbības reālā novēršanā. Domāju, ka tas būtu jēdzīgs un atbalstāms mērķis.

1 https://marta.lv/lv/marta-runa/dzimumu-stereotipi-latgale-iss-ievads-problemas-izklasta-/

2 https://www.pieradijumumuzejs.lv/

3 https://eige.europa.eu/gender-equality-index/2021/domain/violence/LV

4 https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/krustpunkta-stambulas-konvencija-bieds-vai-sabiedrotais-cina-pre.a177070/

5 Sk. Rīgas rajona tiesas 2019. gada 5. augusta spriedumu krimināllietā Nr.12502000514, pieejams: http://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi

Novērtē šo rakstu: