Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ukrainā februāra beigās notika bruņots valsts apvērsums. Par notikumiem Ukrainā latviešvalodīgajā vidē ir zināms maz - tikai tas, ko pauž primitīvā antikrievu propaganda, kas daļēji tiek kompensēta ar Krievijas mediju ziņoto. Vēl mazāk latviešvalodīgie zina par to, kas vispār tāda Ukraina un ukraiņi ir, ar ko tie atšķiras no krieviem, kāpēc un kādi ir ukraiņu un krievu konflikta cēloņi. Savā traģiskajā būtībā latvieši lielā mērā līdzinās ukraiņiem, tāpēc jo būtiskāk latviešiem ir to zināt.

Ukrainas „revolūcijas” patiesie iemesli

Pašreizējiem notikumiem Ukrainā ir sena priekšvēsture un vairāki iemesli, tomēr tas, ka tieši tagad un šādā veidā senās Ukrainas sabiedrības domstarpības un pretrunas tiek aktivizētas, ir saistīts ar noteiktu ārēju spēku interesēm un iejaukšanos.

Ukrainas „revolūcijas” organizēšanā piedalījās daudzu valstu pārstāvji, tai skaitā Vācijas, Polijas, Lietuvas un visdrīzāk arī Latvijas, tomēr izšķirošās te ir ASV valsts un vadošo grupējumu intereses, kuras galvenokārt izriet no ASV politekonomiskā stāvokļa un Krievijas ārpolitiskās rīcības. Tā ir ASV atbilde Krievijai par tās „nepaklausību”. Ukrainas notikumu galvenie iemesli ir sekojoši.

1. T.s. „Dimas Jakovleva” likums, ar ko tika aizliegts adoptēt uz ASV Krievijas bērnus. Šis likums vispirmām kārtām ir ļoti sāpīgs spļāviens amerikāņu dvēselē, jo viņi paši patiesi uzskata, ka ir laba izredzēto valsts, kurā jebkuram dzīvot ir ļoti liels pagodinājums. Ar šo likumu Krievija visai pasaulei skaļi paziņoja, ka tas tā nav (tādējādi arī graujot ASV starptautisko reputāciju) un ka amerikāņi ir „bērnu slepkavas”. Turklāt aizliegums adopcijai sākotnēji bija tikai uz ASV, kas ir jo apvainojošāk.

2. Krievijas nostāja Sīrijas jautājumā. Daļa ASV (arī Izraēlas) valdošo aprindu savu un valsts politekonomisko problēmu pagaidu risinājumu redzēja kara uzsākšanā Sīrijā. ASV to iesāka darīt, bet nespēja realizēt tieši Krievijas nostājas dēļ. Un te nav runa tikai par Krievijas (kopā ar Ķīnu) netiešo atbalstu Sīrijai, bet gan par tiešu Krievijas iejaukšanos, nosūtot ar atomraķetēm bruņotus karakuģus uz Sīriju. Šie karakuģi piesedza Sīriju, neļaujot ASV dot raķešu triecienus, jo tie teorētiski apdraudētu Krievijas kuģus, uz ko tie būtu spiesti atbildēt (ja karakuģa radars redz tuvojošās raķetes, tad tā tiek uzskatīta par agresiju, uz kuru ir jāatbild), kas varētu novest līdz pat atomkaram. Turklāt fakts par iespējamo agresiju izsauca sašutuma vētru gan visā pasaulē, gan pašā ASV, ko Krievijas prezidents vēl atļāvās izmantot, publicējot nozīmīgākajā ASV laikrakstā The New York Times rakstu, kurā ne tikai kritizēja ASV politiku, bet atļāvās apšaubīt galveno ASV ideoloģisko balstu – amerikāņu sabiedrības un cilvēku izredzētību. Šis ir vēl viens ļoti nopietns simbolisks spļāviens amerikāņu elites sejā, ko viņi nekad nepiedos. Tādu „sīkumu” kā superlielvaras autoritātes zudums pat nav vērts pieminēt. Nu, kas tā par lielvalsti, kas nedēļām ilgi savu oficiālu amatpersonu izskatā kladzina par drausmīgo Sīrijas režīmu un sola to gāzt, bet pēc tam to neizdara, jo nobijās. Vārguļi un tukšmuldētāji tātad, attiecīgi var viņus neņemt nopietni un neklausīt.

3. Dramatiskais ASV ekonomiskais un politiskais stāvoklis. Pēc būtības jau labu laiku ASV atrodas bankrota priekšā, turklāt pašu ASV plosa nopietnas iekšējas pretrunas, kas jo vienkārši var novest līdz pat ASV sabrukumam. Tieši šo problēmu risināšanai ASV jau labu laiku veic visai pasaulei dziļi naidīgu, galēji amorālu un egocentriski mazisku politiku. Šīs politikas rezultātā ASV plānoja uzbrukt Sīrijai, un tas, ka to neizdevās paveikt, izraisīja ASV pārvaldošo grupējumu nesamierināmas domstarpības un budžeta krīzi, kuru joprojām nav izdevies pārvarēt. Visdrīzāk pagaidu vienošanās par budžetu tika panākta komplektā ar noteicošo ASV grupējumu vienošanos par kopēju rīcības plānu politiskās un ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Notikumi Ukrainā un ASV struktūru loma to organizēšanā liek domāt, ka tieši uz Ukrainas rēķina (vai izmantojot Ukrainu) amerikāņi plāno risināt neatrisināmās ASV problēmas.

4. Visbeidzot Ukraina no ASV militārās stratēģijas viedokļa ir Krievijas „pēdējais postenis”, pilnībā ieņemot kuru (iekļaujot NATO un izvietojot ASV raķešu bāzes), Krievijas militārās stratēģijas sistēma būs neitralizēta. ASV raķešu izvietošana Harkovā padarītu par bezjēdzīgu Krievijas pretraķešu aizsardzības sistēmu un ievērojami palielinātu ASV militāro pārsvaru, kas izjauktu joprojām eksistējušo kodollīdzsvara koncepciju, kura joprojām attur pasauli no kodolkara un lieliem globāliem kariem. (Kodollīdzsvara koncepcija paredz, ka nevienai no valstīm nav spējas dot tādu pirmo kodoltriecienu, kas pilnībā iznīcinātu otras valsts spēju dot iznīcinošu prettriecienu.)

Ukrainas notikumu formālais iemesls

Par Ukrainas nemieru formālo iemeslu kļuva likumiskās valsts vadības neapstiprinātais sadarbības (asociētais) līgums ar ES. Te jāpiemin, ka tas ir tikai sadarbības līgums (šāda tipa līgumi ES ir ar daudzām pasaules valstīm, piemēram, arī ar Ēģipti), kurš ir galēji neizdevīgs Ukrainai, kura no vienas puses neko no tā neiegūst, izņemot tukšas frāzes par „tuvošanos „civilizētai” sabiedrībai”, bet no otras puses tas paredz ievērojamus Ukrainas ekonomiskās suverenitātes ierobežojumus par labu ES un pilnīgu iekšējā tirgus atvēršanu. Un tas, neskatoties uz to, ka Ukrainā ir pietiekami spēcīgi antiES noskaņojumi, kuriem ir tendence pieaugt arī sakarā ar ES notiekošajiem ģimenes un normālu cilvēku iznīcināšanas procesiem (viendzimuma „laulību” legalizācija, bērnu maitāšana jau pirmskolas mācību iestādēs, utt.).

Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs līdz šim mēģināja laipot starp galējiem sabiedrības viedokļiem, pa lielam tomēr lēnītēm virzot valsti uz ES (tādējādi nododot savus atbalstītājus un vēlētājus). Sākotnēji Janukovičs atbalstīja līgumu (vēlāk izrādījās, ka ne viņš pats, ne par to balsojošie deputāti nemaz to nebija izlasījuši; līdzīga prakse, kad atbildīgās amatpersonas pat neizlasa pieņemamos dokumentus, ir plaši izplatīta arī Latvijā), bet pēc ietekmīgu Austrumukrainas pārstāvju protestiem mainīja savu nostāju. Kā atbilde uz to bija asa ES kritika un nemieru organizēšana no Ukrainas prorietumnieciskajiem spēkiem un to kuratoriem.

Nemieru antidemokrātiskais un antieiropeiskais raksturs

Viens no Ukrainas nemiernieku galvenajiem saukļiem ir, ka viņi grib dzīvot „civilizētā Eiropā”. Tai pat laikā viņu rīcība ir galējā pretrunā ar „civilizētību” un „demokrātiskumu” klasiskās Eiropas izpratnē.

Lai kāds arī nebūtu Viktors Janukovičs, bet viņš ir likumiski ievēlēts valsts prezidents, kura ievēlēšanu nav apšaubījusi ne pati opozīcija, ne arī kāda no ārvalstīm. Viņš var patikt, var nepatikt, viņa politikai var piekrist, var nepiekrist, bet viņš ir likumīgs valsts vadītājs, un viņa lēmumi ir jāpilda. Tāda ir „civilizētās Eiropas” deklarētā filozofija un prakse. Ja kādam kas nepatīk, tad ir jāgaida un jāgatavojas vēlēšanām vai jāorganizē tautas nobalsošana. Piemēram, Ukrainas komunistiskā partija, reaģējot uz valsts varas pārstāvju atbalstu līgumam ar ES, savāca nepieciešamo skaitu parakstu referenduma ierosināšanai par šo tēmu. Ja kādam patiešām interesētu Ukrainas tautas viedoklis (tai skaitā liekulīgajiem ES un ASV pārstāvjiem), tad atliktu tikai ļaut tur notikt referendumam, un viss būtu skaidrs. Tas būtu pat ļoti eiropejiski, demokrātiski un civilizēti.

Tomēr „eirointegratoru” problēma Ukrainā ir, ka lielākā daļa Ukrainas 46 miljonu iedzīvotāju pret ES tomēr ir noskaņota negatīvi un šāds referendums apturētu „eirointegrāciju” ja ne pavisam, tad uz pietiekami ilgu laiku, tāpēc tiek spļauts virsū vairākuma viedoklim (to nepārtraukti dara arī Latvijā) un rasti citi risinājumi. Viens no tādiem – dedzīgāko „eiropiešu” izvešanu ielās. Tas, ka to lielākā daļa ir pat ne ukraiņu nacionālisti, bet nacisti, kuri īpaši neslēpj savu nacistisko būtību, „civilizētos” Rietumus (arī Latvijas mēdijus) nemulsina.

Starp citu, „civilizētā” ASV vai „civilizētā” Lielbritānija, vai pat „civilizētā” Vācija līdzīgu nemieru gadījumā (ja nepārtraukti notiek nesankcionēti mītiņi, vandālisms un masu nekārtības, valsts iestāžu ieņemšana un bruņota pretestība policijai) nekavējoties pielietotu spēku (piesaistot specvienības un armiju) un visnežēlīgākajā kārtā apspiestu nemierus, bet organizatorus bez žēlastības sodītu. Bet tāda būtu „civilizēto” Rietumvalstu reālā rīcība pie sevis mājās. Citām, koloniālām pseidovalstelēm tiek ieteikta un pat pieprasīta (draudu iespaidā) cita veida rīcība, kura tikai pasliktina situāciju un vairo nekārtības un haosu.

Nemieru organizēšana

Nemiernieku galvenā sociālā bāze ir Rietumukrainas (Galīcija: Ļvova, Ternopole, Ivano-Frankovska) iedzīvotāji (t.s. „zapadenci”), kuru ietekme esošajā Ukrainā jau ir neadekvāti liela viņu mazskaitliskumam.

ASV Valsts departaments nemieru organizēšanai pēc pašu sniegtām ziņām iztērēja vismaz 5 miljardus dolāru. Šī summa, visdrīzāk, ir tikai aisberga virsotne, jo šāda tipa nemieru organizēšanā parasti piedalās arī ASV sabiedriskās organizācijas (tādas kā Sorosa fonds), un šai gadījumā piedalījās arī citu valstu (Vācijas, Polijas, Lietuvas u.c.) pārstāvji. Vēl pirms nemieriem ASV instruktori veica aktīvistu apmācības.

Lielākā daļa sākotnējo protesta demonstrāciju dalībnieku tika sapulcināti, piesolot samaksu par dalību mītiņos. Ukrainas internets un sociālie tīkli bija pārpildīti ar sludinājumiem, kuri aicināja cilvēkus par naudu piedalīties protesta akcijās, bet žurnālistiem izdevās šo procesu nofilmēt. Demonstranti autobusiem tika vesti no Rietumukrainas apgabaliem (īpaši intensīvi – konfliktam eskalējoties), viņi Kijevā tika izmitināti un baroti. Tas viss prasa ievērojamus resursus, tai skaitā arī finanšu.

Demonstrantu vidū jau sākotnēji tika konstatēti Krimas tatāru visradikālāko organizāciju pārstāvji un musulmaņi, kuri bija karojuši pret Sīrijas valdības spēkiem. Zīmīgi, ka, sākoties konfliktam, pasaules presē parādījās ziņa no blakus esošās Rumānijas, kur vietējie iedzīvotāji aktīvi protestēja pret vairāku tūkstošu musulmaņu ieceļotāju apmešanos savā teritorijā, kuri izrādījās vienas ASV atbalstītas, līdz šim Irākā bāzētas teroristiskas organizācijas-klana biedri.

Nozīmīgs nemieru organizators ir t.s. ”uniātu” jeb grieķu-katoļu baznīca, kuras garīdznieki veic ļoti aktīvu un agresīvu aģitāciju, aicinot savus sekotājus uz visradikālāko rīcību. Šāda „uniātu” politika, protams, nav iespējama bez kaut vai klusējošas Vatikāna piekrišanas.

Ukrainas nemieru antinacionālais raksturs

Liela daļa no nemierniekiem sevi dēvē par Ukrainas nacionālistiem un aizsedzas ar ukraiņu tautas interesēm. Tomēr faktiski šo personāžu rīcība ir pretrunā nacionālisma principiem.

Pirmkārt, protesta formālais iemesls ir atbalsts sadarbības līgumam ar ES, kurš ir pretrunā Ukrainas neatkarības idejai, ko šīs pašas aprindas tik ļoti mīl ekspluatēt (te var vilkt paralēles ar Latviju, kur arī sabiedrības nodevēji no vienas puses sauc sevi par „nacionālistiem”, bet no otras puses pārdod visu, ko vien var pārdot, tai skaitā arī visu nacionālo).

Tātad viņu darbības formālais mērķis jau ir antinacionāls. Toties tas jo dikti tiek kompensēts ar galēja antikrieviskuma retoriku, kas valstī, kurā liela daļa ir krievi, vairākums iedzīvotāju ir prokrieviski noskaņoti un paši ukraiņu pēc valodas un ticības ir vistuvākie krieviem, ir absurdi un antiproduktīvi. Šādas darbības līdzinās zara zāģēšanai, uz kura pats sēdi, un paša mājas pamatu graušanai, kas ir galēji neizdevīgi Ukrainas valstiskumam un ukraiņu sabiedrības vairākumam. Toties tas ir pat ļoti izdevīgi Krievijas konkurentiem un ienaidniekiem, kuri nevēlas tās pieņemšanos spēkā un vēlas to iznīcināt. Šie spēki pietiekami atklāti runā par to, ka „ukraiņu nacionālisms” pats par sevi nav dzīvotspējīgs un ka tas ir „tups” ierocis cīņā pret Krieviju, kurš pats no sevis nomirs pēc tam, kad būs izpildījis savu uzdevumu. (Arī Latvijā valdošās aprindas savas neizdarības, nelietības un preteklības piesedz, propagandējot un eskalējot galēju un iracionālu antikrieviskumu, pēc principa – jums viss ir jāpacieš, lai „paglābtos no krieviem”, un tie, kas iebilst pret esošo lietu stāvokli, „pūš kremļa stabulē”. Arī „latviešu nacionālisms” lielā mērā ir antikrievisks (tas ir – pofig latvietība, neatkarība utt., galvenais būt pret krieviem, jeb latvietība = antikrieviskums) un šādā ziņā dzīvot maz spējīgs vai pat nespējīgs, ko skaidri apliecina arī pašreizējais Latvijas katastrofālais stāvoklis).

Patiesībā, protams, nemiernieku kodols nav nekādi nacionālisti, bet gan nacisti un arī tikai nosacīti, jo par naudu viņi ir gatavi pārdot arī savus nacistiskos „ideālus”, tāpēc ka ES ietekmē Ukraina zaudēs visu, kā to gandrīz pilnībā jau ir zaudējusi Latvija (šai ziņā būtu tikai taisnīgi ļaut Rietumukrainai iestāties ES un pilnā apmērā izbaudīt tās „civilizētību”).

Nemieru rezultātā Ukrainas finanses ir pilnībā izsmeltas, Kijeva pārvērsta par piemēslotu (tai skaitā piedir*tu burtiskā nozīmē), izdemolētu un izlaupītu ūķi, Ukrainas sabiedrība sašķelta un radikalizēta, bandītiski grupējumi sagrābuši ieročus, un visa valsts ir kļuvusi par placdarmu ASV cīņai par absolūtu vispasaules hegemoniju, kuras rezultātā ir liela iespējamība Ukrainas teritorijā sākties visaptverošam pilsoņu karam vai militāram konfliktam.

Kas ir Ukraina un ukraiņi?

Ukraiņi jeb malorosi ir pareizticīgie slāvi (pārsvarā krievi), kuri vēstures gaitā ir izgājuši caur dažādas pakāpes pārpoļošanas procesiem un uz kuriem pietiekami lielu ietekmi ir atstājusi Romas katoļu baznīca. Malorosu valoda ir viens no krievu valodas dialektiem, kuru pirms Otrā pasaules kara Austroungārijas impērijas ideologi ņēma par pamatu jaunas tautas (ukraiņu), tās valodas, vēstures un literatūras izveidošanai. Ukraina nav viendabīga, tā ir dažāda, un vēsturiskie procesi uz ukraiņiem ir atstājuši dažādu ietekmi, tāpēc ir ukraiņi, kuri ar maz ko atšķiras no krieviem, bet ir ukraiņi (no savulaik Austroungārijas impērijas sastāvā bijušajiem Rietumukrainas apgabaliem), kuri neieredz krievus vairāk par visu pasaulē.

Ukraina lielā mērā ir mākslīgi radīts apgabals. Burtiskā tulkojumā no krievu valodas Ukraina nozīmē „piemale”, „nomale” („у края” – pie malas). Ar ukrainas vārdu senslāvi apzīmēja robežapgabalus (piemēram, ir saglabājušās rakstiskas liecības par Pskovas ukrainu), bet par ukraiņiem sauca robežsargus.

Pašreizējā Ukraina izveidojās sīvā cīņā starp Krieviju un Rietumiem (leišiem, poļiem, austroungāriem, frančiem, vāciešiem ar Vatikāna svētību un atbalstu). Krievija no vienas puses cīnījās par savu pastāvēšanu, bet Rietumi no otras puses centās ekspansīvi paplašināt savu ietekmi uz austrumiem. Krievija centās pārliecināt pareizticīgās slāvu tautas iekļauties kopējā valstī, savukārt Rietumi centās to nepieļaut, dažādos veidos mēģinot mainīt to identitāti un noskaņot pret Krieviju (klasiskais „skaldi un valdi” princips).

Ja par pamatu ņem Zaporožjes kazaku virsvadītāja (hetmana) Bogdana Hmeļņicka (1595-1657) kontrolēto teritoriju, ko varētu nosaukt par neatkarīgu Ukrainu, kura tika izcīnīta ļoti sīvās cīņās ar Poliju, tad „īstā Ukraina” sastāda ļoti mazu daļu no esošās Ukrainas teritorijas, bet lielāko daļu (vairāk kā 4/5) pašreizējo zemju dažādos laikos Ukraina ieguva Krievijas valdnieku pievienojumu rezultātā (tai skaitā Ļeņina, ko tik ļoti lamā ukraiņu „nacionālisti”, kaut gan, pateicoties viņam, vispār tika izveidota šodienai līdzīgā Ukraina). Pēdējo šādu dāvinājumu 1954.gadā veica PSRS vadītājs, ukrainis Ņikita Hruščovs, pievienojot Ukrainas PSR Krimas autonomo apgabalu.

Īss ieskats Ukrainas zemju vēsturē

Līdz XIII gs. pašreizējā Ukrainas teritorija bija senslāvu Kijevas Krievzemes lielvalsts (kņazistu apvienības) centrs. Kijevas pārvaldībā bija milzu teritorijas un tā ietekmes ziņā tuvojās Bizantijas (Romejas) impērijas galvaspilsētai Konstantinopolei. 988.gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs Svjatoslavičs (960-1015) pieņēma pareizticību, kuras politiskais centrs tolaik bija Konstantinopole, un visā Kijevas Krievzemes milzīgajā teritorijā sāka izplatīties kristietība, bet pareizticīgo grieķu mūki izveidoja senslāvu pareizticīgās baznīcas valodu, kas tika lietota ne vien liturģiskām, bet arī literārām vajadzībām (mūsdienās - kirilicas raksts, jeb alfabēts).

1240.gadā mongoļu valdnieks (hans) Batijs (1207-1255; Čingishana mazdēls un Zelta Ordas lielvalsts dibinātājs) sagrāva Kijevas Krievzemes valsti un pilnībā nopostīja Kijevu. Pilsēta izmisīgi pretojās un tika gandrīz pilnībā noslaucīta no zemes virsmas. Ja pirms tam Kijevā dzīvoja apmēram 50 000-100 000 cilvēku, kas tiem laikiem ir milzu skaitlis (Londonā tai laikā bija apmēram 20 000 iedzīvotāju), tad pēc Batija pilsētā palika tikai 2000 iedzīvotāju. Nopostītas tika arī citas ievērojamākās Krievzemes pilsētas, izņemot Smoļensku, Novgorodu un Pleskavu, bet krievu kņazi atzina mongoļu un Zelta ordas virskundzību.

Pēc Kijevas sagrāves sekoja vairāk nekā 200 gadu ilgs periods, kurā par ietekmi bijušās lielvalsts teritorijā cīnījās dažādi spēki, ievērojamākie no kuriem ir Ungārija, vācu Teitoņu ordeņvalsts, Polija, Galīcija-Volīnija un Lietuva no vienas puses un Tvera, Pleskava, Novgoroda un Maskava no otras puses. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju bija pareizticīgie, tad viņi nelabprāt pakļāvās katoļticīgiem valdniekiem, kas bija būtisks daudzu turpmāko konfliktu un karu iemesls.

Būtiski panākumi šai ziņā bija Galīcijas-Volīnijas kņazistes valdniekam Danielam Romanovičam (1201-1264), kurš, atzīstot Zelta Ordas virsvadību, apvienoja zem saviem karogiem daļu bijušās Kijevas Krievzemes rietumu zemju un vienojās par sadarbību ar Romas pāvestu, kurš to kronēja par visu krievu zemju valdnieku. Krievu zemes apvienot mēģināja arī Austrumkrievijas kņazi (izdevās tas Maskavas lielkņazam), tikai bez Romas pāvesta līdzdalības un tikai, balstoties uz pareizticīgo tradīcijām.

Lai gan Romas pāvests izsludināja krusta karu pret mongoļiem, reālas darbības nesekoja, un Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels Romanovičs, kurš, paļaujoties uz pāvesta (attiecīgi visas katoļu pasaules) atbalsta solījumiem, atklāti nostājās pret Zelta Ordu, gala beigās palika viens pret vienu ar vareno ienaidnieku. Toties pēc viņa nāves novājinātā kņaziste panīka un 1349.gadā pilnībā pārstāja eksistēt, kļūstot par vieglu laupījumu Polijas un Lietuvas valdniekiem.

Ievērojama loma Rietumkrievzemes zemju apvienošanā ir Lietuvas lielkņazam Ģediminam (1275-1341), kura valdīšanas laikā Lietuvas lielkņazistes pārvaldītās teritorijas pletās no Baltijas jūras līdz Melnai jūrai. Ģedimins nebija kristīts, kādēļ Lietuva bija nepārtraukts vācu Teitoņa ordeņa agresijas mērķis. Bet Ģedimins neiejaucās valsts iedzīvotāju reliģiskajā dzīvē un ļāva katram pieturēties pie savas ticības, kas arī bija viens no iemesliem, kādēļ viņam tik viegli un tik ātri izdevās paplašināt pārvaldāmās teritorijas. Daudziem pareizticīgajiem krieviem, kuri bija iespiesti spīlēs starp Zelta Ordu un katoļticīgām valstīm, kuras iedzīvotājiem uzspieda savu ticību, Ģedimins bija glābējs vai vismaz mazākais ļaunums.

Arī Ģedimins atzina Zelta ordas virsvadību, bet, paplašinoties Lietuvas teritorijām, veiksmīgi karoja ar to. Ģedimina laikā aizsākās Lietuvas sadarbība ar Poliju, kas pēc viņa nāves attīstījās, kļuva arvien ciešāka un beidzās ar Lietuvas lielkņaza Jagaiļa (1348-1434) kļūšanu par Polijas karali Vladislavu II Jagaili, 1386.gadā aprecot Polijas karalieni Jadvigu (1373-1399; Ungārijas karaļa meitu), pieņemot katoļticību un izveidojot Polijas–Lietuvas lielvalsti, kura 1569. gadā pēc Ļubļanas ūnijas parakstīšanas pārtapa par vienotu katoļticīgu lielvalsti – Žečpospoļitu.

Lietuvas lielkņazistes iedzīvotāju vairākums bija pareizticīgie krievi, bet tās valsts valoda – senkrievu. Pēc apvienošanās ar Poliju sākās iekšējās cīņas starp katoļticīgajiem poļu aristokrātiem (šļahtičiem) un lietuviešu dižciltīgajiem, kurā ne bez Romas katoļu baznīcas palīdzības pilnīgu uzvaru guva šļahta, bet savus īpašumus un privilēģijas saglabāt gribošie lietuvieši bija spiesti pāriet katoļticībā un pārpoļoties. Savukārt ierindas pareizticīgos krievus centrālā valsts vara dažādos veidos sāka pārpoļot un kardināli mainīt to identitāti. Sākumā tas notika pakāpeniski un netieši, bet pēc Brestas ūnijas noslēgšanas 1596.gadā sākās tiešas un atklātas pareizticīgo vajāšanas visā Žečpospoļitas teritorijā.

1453.gadā, kad turku sultāns Mehmeds II (1432-1481) ieņēma Konstantinopoli un likvidēja Bizantijas (Romejas) impēriju, pareizticīgie zaudēja savu galveno politisko centru. Katoļu Roma (Vatikāns) tai pat laikā palika neskarta un, neskatoties uz 1517.gadā sākušos reformāciju, saglabāja pietiekami lielu ietekmi, par kuras nozīmīgu instrumentu kļuva 1534.gadā izveidotais jezuītu ordenis. 1472.gadā Maskavas lielkņazs Ivans III Lielais (1440-1505) aprecēja gāztā Bizantijas imperatora brāļameitu Sofiju Paleologu (1455-1503) un sāka sevi pozicionēt kā Bizantijas (Romejas) impērijas pēcteci un visu pareizticīgo politisko centru (viņš arī par Krievijas ģerboni pieņēma Bizantijas simbolu - divgalvaino ērgli), bet viņa mazdēls Ivans IV Bargais (1530-1584) 1547.gadā tika kronēts par Krievijas caru (vārds cars, līdzīgi kā Rietumu monarhu izmantotais vārds ķeizars, ir cēlies no vārda Cēzars kā sevi dēvēja visi antīkās Romas imperatori).

Pēc Ivana IV Bargā nāves Maskavā sākās iekšējās jukas, kuras noveda līdz 1604-1613.gadu juku laikiem, kad uz Maskavas lielkņazistes troni pretendēja Žečpospoļitas atbalstīti „viltus Dmitriji” un poļu armija iesaistījās cīņās par Krievijas troni. Pret to iestājās lielākā daļa krievu, kas sakāva poļu iebrucējus (poļiem bija militārs pārsvars, un poļu karaspēks pat ieņēma Maskavu).

Visdrīzāk nav nejauši, ka īsi pirms poļu un katoļu invāzijas pareizticīgajā Krievijā tika noslēgta Brestas ūnija (1596.gads), saskaņā ar kuru daļa Kijevas pareizticīgo atzina Romas pāvesta virsvadību, saglabājot pareizticīgo rituālus. Ūnija bija kopējs Žečpospoļitas un Vatikāna projekts, lai apvienotu zem vienotas politiskās (Žečpospoļita) un reliģiskās (Vatikāns) vadības katoļus un pareizticīgos. Uniātisma idejas autors bija jezuīts Pēteris Skarga (1536-1612), ko viņš izklāstīja savā 1577.gadā iznākušajā darbā „Par Dievišķās Baznīcas vienotību viena gana virsvadībā” (Skarga bija arī Viļņas universitātes pirmais rektors, Tērbatas jezuītu kolēģijas, kas vēlāk pārtapa par Tērbatas universitāti, dibinātājs un pirmās jezuītu skolas Rīgā dibinātājs). Tomēr liela daļa Polijas pārvaldītajās zemēs dzīvojošo pareizticīgo neatzina ūniju. Viņi tika vajāti, par labu uniātiem tika konfiscēti pareizticīgo baznīcu īpašumi un tika ievērojami pastiprināta pārpoļošanas politika.

XVII gs. Polijas lielvalsts, kura pletās no Baltijas līdz Melnai jūrai, sasniedza savas varenības virsotni, un kalngalu sasniedza arī poļu šļahtiču un tai tuvu stāvošo aprindu nelietību un necilvēcību apmērs. Tolaik šļahta lielos apmēros ļaunprātīgi izmantoja savu privileģēto stāvokli un visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar zemāko šķiru pārstāvjiem. Vardarbība, laupīšanas un slepkavības no šļahtiču puses bija Žečpospoļitas ikdiena, kas tika piesegta ar formāla likuma spēku (cietušie varēja sūdzēties tiesās, kas apzināti lēma par labu varmākām; šai ziņā to laiku Polija ļoti līdzinās mūsdienu Latvijai). Notiekošo piesedza un attaisnoja arī katoļu garīdzniecība. Jāatzīmē, ka Polijā līdz pat 2.Pasaules kara beigām bija vislielākā ebreju koncentrācija Eiropā un ka tieši Polijā (arī Lietuvā) mājvietu guva no viduslaiku Eiropas izdzītie ebreji.

1648.gadā atsaldētie poļu pani beidzot saņēma vērā ņemamu pretestību savām nelietībām, kas Zečpospoļitu noveda līdz katastrofai un kas tālākā perspektīvā beidzās ar trijām Polijas dalīšanām un Zečpospoļitas galu 1795.gadā.

Zečpospoļita austrumos robežojās ar Osmaņu impēriju un tās vasaļvalsti – Krimas tatāru hanisti. Pats robežreģions (Zaporožje, saukts vēl par „mirušo zemi”), kurš formāli skaitījās Zečpospoļitas sastāvā, kopš mongoļu iebrukumu laikiem bija mazapdzīvots. Vēlāk Krimas tatāri regulāri šķērsoja šīs teritorijas savos laupīšanas uzbrukumos Polijas-Lietuvas teritorijai. Šajās milzu stepju platībās pulcējās visi, kuri glābās no varasiestāžu vajāšanas (tai skaitā nežēlīgi izkalpinātie zemnieki, katoļu vajātie pareizticīgie un šļahtiču agresijas upuri). Ar laiku, apstākļu spiesti, viņi organizējās patstāvīgās pašaizsardzības vienībās un kļuva par dabīgu kristīgās Eiropas un Osmaņu impērijas barjeru. Tie bija kazaki, kas tulkojumā no turku valodas nozīmē „brīvs karavīrs”.

Kazaki ar laiku ieguva stratēģiski svarīgu lomu Žečpospoļitas valstiskajā sistēmā, un tajos sāka iestāties arī tuvējo zemju pareizticīgo bagātnieki un dižciltīgie. No vienas puses kazaki poļu šļahtai un katoļu baznīcai bija kā dadzis acī, jo tur pulcējās un uz turieni bēga visi viņu apspiestie iedzīvotāji (pareizticība bija obligāts priekšnosacījums dalībai kazaku kopienās). Tai pat laikā kazaki aizsargāja Poliju no Osmaņu impērijas un Krimas tatāru laupīšanas iebrukumiem, kā arī bija nozīmīgs Polijas armijas spēks. Tomēr kazaki poļiem sagādāja arī tiešas galvassāpes, regulāri saceļoties pret poļu varu. Visbiežāk sacelšanās iemesls bija kāda no neskaitāmajām poļu šļahtiču patvaļām, kuras upurim izdevās pārliecināt kazakus iestāties par taisnību.

1648.gadā par kazaku virsvadītāju tika ievēlēts Bogdans Hmeļņickis (1595-1657), un viņš sāka kazaku sacelšanos pret Poliju. Hmeļnickis bija kazaku vadoņa dēls, mācījies jezuītu skolā. Hmeļnickis kopā ar tēvu piedalījās karagājienā pret turkiem un nokļuva turku gūstā, no kura veiksmīgi izbēga. Hmeļnickim bija īpašas pārliecināšanas un diplomāta spējas. Viņš bija viens no autoritatīvākajiem tā laika kazaku vadoņiem, kurš veiksmīgi izcēlās vairākos Polijas karos un bija Polijas karaļa Vladislava IV Vāsas (1595-1648) uzticības persona.

Laikā, kad Hmeļnickis atradās kārtējā karagājienā, viņam personīgi naidīgs poļu šļahtičs uzbruka Hmeļņicka īpašumam, izlaupīja to, nogalināja viņa desmitgadīgo dēlu, bet sievieti, ar kuru viņš tolaik dzīvoja un grasījās precēties, nolaupīja un aprecēja to pēc katoļu tradīcijas. Atgriezies Hmeļnickis sākumā meklēja taisnību tiesā, bet tā lēma par labu šļahtičam. Pēc tam viņš griezās pēc palīdzības pie karaļa, bet tas, nevēlēdamies naidoties ar šļahtu, noraidīja sūdzību. Turklāt karaļa atteikums bija īpaši dzēlīgs – karalis izteica izbrīnu, kādēļ gan kazaks strīdus mēģina risināt tiesas ceļā, nevis ar zobena palīdzību.

Sacelšanās gaitā Bogdans Hmeļnickis vairākkārtīgi sakāva Polijas karaspēku. Apspiestie zemnieki no visas Polijas bēga pie Hmeļnicka. Ar tatāriem viņš noslēdza vienošanos par sadarbību karam pret Poliju. Jau Hmeļnicka sacelšanās rezultātā Žečpospoļita bija uz iznīcināšanas robežas, un tikai tatāru hana nodevība un paša Hmeļnicka svārstīšanās paglāba poļu valsti. Tieši Hmeļnickis vislielākā mērā var tikt uzskatīts par Ukrainas valstiskuma pamatlicēju.

Pēc otrās Krimas tatāru nodevības, kura bija īpaši sāpīga, jo ļāva Polijas karaspēkam sakaut Hmeļnicka armiju (ar lielām grūtībām galvenie kazaku spēki tomēr izglābās no iznīcināšanas), kazaku hetmans meklēja citus sabiedrotos – Osmaņu impērijā un Maskavā. Tobrīd Polija jau bija atguvusies un gatavojās jaunam iebrukumam. Vienoties izdevās ar Krieviju, kura 1653.gadā pieteica karu Polijai un 1654.gadā noslēdza Perejeslavas līgumu saskaņā ar kuru Hmeļnicka kontrolētās teritorijas tika iekļautas Krievijas sastāvā. Krievijas–Polijas karš ar starplaikiem ilga trīspadsmit gadus (līdz 1667.gadam) un beidzās ar Austrumukrainas (arī Kijevas) un Smoļenskas pievienošanu Krievijai. Zaporožjes kazaku teritorijā savukārt pēc Hmeļnicka nāves 1657.gadā izcēlās asiņains „pilsoņu” karš starp propoliskiem un prokrieviskiem kazakiem, kas beidzās ar kazaku teritoriju sadalīšanu Dņepras upes labā (poļu) un kreisā (krievu) krasta daļās.

Cara Pētera I (1672-1725) valdīšanas sākumā Austrumukrainas hetmans Ivans Mazepa (1639-1709) bija viens no tuvākajiem Pētera līdzgaitniekiem un uzticības personām, kuram Pēteris esot uzticējies kā nevienam citam. Izmantojot šo stāvokli, Mazepa iedzīvojās neiedomājamās bagātībās un kļuva ne vien par Austrumukrainas, bet par vienu no visas Krievijas bagātākajiem cilvēkiem. 1700.gadā sākās Ziemeļu karš, par kura uzsākšanu pret Zviedriju Pēteris vienojās ar Saksijas kūrfirstu, kurš 1697.gadā bija kļuvis arī par Polijas karali Augustu II (1670-1733). Kara sākums sabiedrotajiem bija neveiksmīgs, bet Krievijas armijas sastāvā karojošajiem kazakiem nesa lielus zaudējumus (uz to brīdi kazaki jau sāka atpalikt no lielvalstu regulārajām armijām militārās tehnikas un organizācijas ziņā). 1704.gadā, izmantojot Zviedrijas iebrukumu Polijā un Rietumukrainas kazaku sacelšanos pret poļiem, Mazepa ieņēma Rietumukrainu un kļuva par apvienoto kazaku hetmanu. Pēteris, kurš bija Polijas karaļa sabiedrotais, pret to nevērsās, bet arī neapstiprināja šāda stāvokļa saglabāšanu nākotnē.

1707.gadā Pēteris I saņēma sūdzību par iespējamo Mazepas nodevību no viņa bijušā labākā drauga, bet tobrīd niknākā ienaidnieka Vasīlija Kočubeja (1640-1708). Sešdesmit četrus gadus vecajam Mazepam 1704.gadā bija romāns ar jauniņo Kočubeja meitu Matrjonu, kas bija viņa krustmeita. Mazepa gribēja viņu precēt, bet gan saņēma tēva kategoriskus iebildumus, gan arī to nepieļāva pareizticīgā tradīcija, kas šādas attiecības starp krusttēvu un krustmeitu pielīdzināja incestam. Kočubeja meita aizbēga no tēva mājām un sāka dzīvot kopā ar Mazepu. Kočubeja sūdzība Maskavā tika atzīta par nepatiesu, un Mazepam tika atļauts viņu sodīt. Kočubejs, kurš arī bija to laiku Austrumukrainas lielbagātnieks, tika spīdzināts, mēģinot izzināt, kur viņš ir noslēpis savas bagātības, un pēc tam sodīts ar nāvi.

Pārrunas ar Zviedrijas karali Kārli XII Mazepa esot sācis jau 1705.gadā, tomēr pēc Kočubeja ziņojuma viņš tās esot paātrinājis un 1708.gadā noslēdzis slepenu vienošanos ar zviedriem. Tajā pašā gadā Pēteris aicināja Mazepu ar viņa karavīriem pievienoties Krievijas karaspēkam, bet hetmans, svāsrstīdamies ieņemt noteiktu pozīciju, atrunājās, ka esot slims. Pēc tam, kad pie viņa personiski ieradās Pētera uzticības persona kņazs Menšikovs, Mazepa ar mazskaitlisku kazaku vienību pārbēga uz Zviedrijas karaļa nometni, bet Menšikovs iekaroja un izpostīja Mazepas centrālo komandpunktu – Baturinu. Mazepas pusē pārgāja arī vēsturiskā kazaku „galvaspilsēta” Zaporožjes Seče (visu kazaku galvenais komandpunkts, kurš laika gaitā vairākkārtīgi bija mainījis savu fizisko atrašanās vietu), un arī to līdzīgi kā citus Mazepas kazaku atbalsta punktus ieņēma un nopostīja Pētera karaspēks.

Izšķirošajā kaujā pie Poltavas 1709.gadā zviedru armijas rīcībā bija apmēram 10 000 kazaku, bet lielāko daļu no tiem zviedri kaujā neriskēja izmantot, jo kazaku vienības bija impulsīvas, nedisciplinētas, un tām nevarēja uzticēties. Līdzīgi ar savā rīcībā esošajiem kazaku spēkiem rīkojās cars Pēteris. Poltavas kaujā krievi sagrāva zviedru armiju, bet Kārlis XII un Mazepa paglābās Osmaņu impērijā, kur Mazepa tai pašā gadā mira.

1711.gadā sākās karš starp Krieviju un Osmaņu impēriju, kurš Krievijai bija neveiksmīgs. Pēteris I par mata tiesu izvairījās no pilnīgas savas armijas sagrāves un krišanas gūstā. Osmaņu impērija karu neturpināja un noslēdza mieru, saskaņā ar kuru Zaporožjes zemes un Azova pārgāja Osmaņu imperatora valdījumā un Krievija zaudēja izeju uz Azovas jūru.

Katrīnas II (1729-1796) valdīšanas laikā kazaku pašnoteikšanās tika likvidēta, un lielākā daļa mūsdienu Ukrainas pilnībā iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā. 1764.gadā ar Katrīnas atbalstu par Polijas karali kļuva Staņislavs II Augusts Poņatovskis (1732-1798), kurš tika uzskatīts par viņas ielikteni. Tas turpmāk kļuva par dažādu iekšpolitisku konfliktu un starptautisku diplomātisku spēļu iemeslu. 1768.gadā Polijā sākās šļahtiču sacelšanās pret karali (t.s. Barskas konfederācija), kuru līdz 1770.gadam apspieda Krievijas karaspēks.

1768.gadā, Francijas mudināts un izmantojot to, ka krievu pusē karojošie Zaporožjes kazaki, vajājot Barskas konfederātus, šķērsoja Osmaņu impērijas robežas, sultāns uzsāka karu ar Krieviju (pirmais krievu-turku karš), kurš ilga līdz 1774.gadam un kura rezultātā Krievija ieguva Novorosijsku un Ziemeļkaukāzu, bet Krimas haniste kļuva par Krievijas vasaļvalsti. Karā veiksmīgi izcēlās slavenais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs, bet Zaporožjes kazaki karoja Krievijas armijas sastāvā.

1772.gadā Prūsija un Austrija, bažījoties par pārāk lielu Krievijas ietekmes pieaugumu, piedraudot ar kara uzsākšanu, pieprasīja veikt Polijas teritoriju sadali. Katrīna piekrita un Austrija ieguva Galīciju (pašreiz visnacistiskāk noskaņotais mūsdienu Ukrainas apgabals), Prūsija – Rietumprūsiju, bet Krievija Austrumbaltkrieviju līdz Minskai. Vēlāk 1793. un 1795. gadā notika otrā un trešā Polijas dalīšana pēc kuras Žečpospoļita pārstāja eksistēt, bet Krievija ieguva gandrīz visas bijušās Lietuvas lielkņazistes zemes, tai skaitā arī lielāko daļu pašreizējās Ukrainas teritoriju.

1775.gadā Krievijā tika uzsākta administratīvā reforma, kura noteica Krievijas administratīvo dalījumu, to pārvaldītājus, iecelšanas kārtību un hierarhiju. 1783.-1785.gadā administratīvā reforma tika ieviesta Austrumukrainā, kā rezultātā tika likvidēta Zaporožjes Seče, kazaki statusa ziņā tika pielīdzināti krievu augstmaņiem, bet specifiskās kazaku tiesības tika likvidētas. Uz šo laiku kazaki arī bija zaudējuši savu robežsardzes lomu, jo Krima bija Krievijas vasaļvalsts un laupīšanas iebrukumi no turku un tatāru puses tika pārtraukti.

1787.-1791. gadā notika otrais krievu-turku karš, kura rezultātā Krievija juridiski un militāri nostiprināja savu klātbūtni Krimā, bet robeža ar Osmaņu impēriju tika pārbīdīta līdz Dņestras upei. Tā uz šo laiku un līdz XX gs. sākumam gandrīz visa pašreizējās Ukrainas teritorija nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, izņemot Austrijai tikušo Galīciju, kurā dzīvoja krievi (malorosi), kuri nekad nebija bijuši Krievijas sastāvā.

Ukraiņu „nacionālisma” rašanās

Pagrieziena punkts, kurš noveda pie ukraiņu „nacionālisma” rašanās, ir 1848.gada revolūcija Habsburgu dinastijas pārvaldītajā Austrijas impērijā. Austrija bija pretrunu plosīta daudznacionāla feodāla valsts, kuru pārvaldīja vācu (austriešu) aristokrāti (1867.gadā apstākļu spiesti impērijas pārvaldē tika piesaistīti ungāru aristokrāti, bet pati impērija pārtapa par Austroungāriju). Ievērojama Austrijas impērijas iedzīvotāju daļa bija slāvi – čehi, poļi, horvāti, slovāki, slovēņi un Galīcijas malorosi (ukraiņi). Revolūcija satricināja impērijas pamatus un piespieda austriešus piekāpties daudzos jautājumos, tai skaitā pieņemt konstitūciju un atcelt dzimtbūšanas elementus. Tāpat tas lika meklēt risinājumus, kā saturēt kopā tik dažādo un tik daudzu pretrunu plosīto valsti.

Apspiest 1848.gada revolūciju Ungārijā austriešiem palīdzēja Krievijas karaspēks. Ja līdz šim Galīcijas malorosi bija salīdzinoši mierīgi, tad pēc tam, kad ierindas cilvēki redzēja, ka Krievijas armijas karavīri gandrīz ne ar ko neatšķiras no viņiem (viena valoda, viena ticība), Galīcijā pastiprinājās prokrieviskie noskaņojumi, uz ko uzmanību vērsa toreizējais Galīcijas gubernators grāfs Francis Stadions fon Varthauzens (1806-1853). Kopš tā laika Austrijas varasiestādes Galīcijā realizēja antikrieviskuma politiku.

Sākotnēji austrieši nolēma malorosus pārpoļot (arī slāvi, kopēja vēsture, bet katoļi) un šai virzienā uzsāka sarunas ar krieviem stipri naidīgo poļu inteliģenci, tomēr poļi piedāvāja citu risinājumu. Pirmkārt, viņi apšaubīja malorosu pārpoļošanas iespējamību – ja jau to vairāku gadsimtu laikā neizdevās paveikt Polijas lielvalstij, tad neizdosies arī Austrijai. Otrkārt, par daudz efektīvāku risinājumu viņi uzskatīja pārliecināt malorosus, ka viņi nav krievi, bet gan atsevišķa, no krieviem atšķirīga tauta, kas vēlāk Austrijai dos iespēju pievienot sev visas malorosu apdzīvotās teritorijas (tas ir – visu Ukrainu). Austriešiem tik ļoti iepatikās šī ideja, ka viņi ar lielu entuziasmu to sāka realizēt un vēlāk jau pat nozīmēja nākamo Ukrainas karali, par kuru bija jākļūst Austroungārijas erchercogam Vilhelmam Francim Habsburgam (1895-1948). Par „ēsmu” Krievijas malorosiem tika uzskatīta 1868.gadā pieņemtā Austroungārijas konstitūcija, kura deva nacionālo un kultūras autonomiju visām impērijā dzīvojošajām tautām.

Austroungārijas specdienestu, poļu inteliģences un katoļu baznīcas sadarbības rezultātā Galīcijā pretstatā tolaik spēcīgajām „apvienotāju” jeb „moskofīlu” partijām radās ukraiņu „nacionālistu” strāvojumi , kuru kodolu veidoja grieķu katoļu jeb uniātu baznīcas garīdznieki. Tolaik ierindas galīciešiem uniāti vairs neasociējās ar poļu okupantiem, un viņi to uzskatīja par savu „nacionālo” baznīcu, neskatoties uz to, ka tā bija pakļauta Romas pāvestam un ka tās skolās saimniekoja jezuīti.

1868.gadā Ļvovā tika dibināta sabiedriskā organizācija „Prosvita”, kura sevī apvienoja jaunās ukraiņu tautas inteliģenci. Tika izdoti laikraksti („Pravda”, „Dilo”, „Zorja”, „Batkivšina” u.c.). Tika izveidota ukraiņu valoda, par pamatu ņemot malorosu sarunvalodu un tās pieraksta variācijas, papildinot to ar poļu un vācu vārdiem. Savukārt ukraiņu rakstībā no kirilicas alfabēta tika izņemti trīs burti, un tas tika papildināts ar diviem jauniem burtiem.

Starp ievērojamākajiem ukraiņu tautas radītājiem ir minams Jemeļjans Partickis (1840-1895) – valodnieks, etnogrāfs, dzejnieks, pedagogs, ukraiņu valodas pasniedzējs, vairāku ukraiņu valodas mācību grāmatu autors, vācu-ukraiņu valodas vārdnīcas (1867.g.) sastādītājs, ukraiņu valodas profesors skolotāju seminārā Ļvovā, viens no „Prosvet” dibinātājiem, laikraksta „Zorja” izdevējs, caur kuru plaši pazīstami kļuva tādi ukraiņu nacionālie literāti kā Ivans Franko, Lesja Ukrainka, Mihails Gruševskis, Boriss Grinčenko, Mihails Kocjubinskis, Olga Kobiljanskaja, Nikolajs Voronojs u.c., žurnāla „Zerkalo” redaktors.

Polijā dzimušais Mihails Gruševskis (1866-1934) sarakstīja 10 sējumus biezu monogrāfiju „Ukraiņu Rusas vēsture” (1895), kurā pasludināja ukraiņus par Kijevas Krievzemes mantiniekiem un paziņoja, ka krieviem un ukraiņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Gruševskis bija Ļvovas universitātes profesors (1894-1914) un kara laikā Krievijā tika arestēts par spiegošanu Austroungārijas labā.

Par ukraiņu „tautas rakstnieku” kļuva Ivans Franko (1856-1916). Viņš bija rakstnieks, dzejnieks, publicists, politiķis un tulkotājs (pārtulkoja ukrainiski Gētes Faustu, Heines un Bairona darbus), mācījās Ļvovas universitātē, 1915.gadā tika izvirzīts Nobela prēmijas saņemšanai. Padomju laikā par godu Franko otra lielākā Galīcijas pilsēta Staņislavska tika pārdēvēta par Ivano-Frankovsku. Franko bija personiski pazīstams ar tā laika Austroungārijas kultūras eliti, tai skaitā Vīnes modernisma līderiem ebreju Artūru Šnicleru un Hermani Bāru, čehu filozofu un nākamo Čehoslovākijas prezidentu Tomāšu Masariku, cionisma dibinātāju Teodoru Herclu un poļu simbolistu Staņislavu Pšibiševski. Viņa dēls Pjotrs Franko (1890-1941) bija viens no Ļvovas skautu organizācijas „Plast” dibinātājiem 1911.gadā, kurā notika intensīva jauniešu „nacionāli” militāra (nacistiska) apmācība.

Tomēr vislielākie nopelni mūsdienu ukraiņu „nacionālistu” radīšanā ir grāfam Romānam (Andrejam) Šeptickim (1865-1944). Viņš ir cēlies no senas Galīcijas šļahtiču dzimtas, mācījies Krakovā, neilgi dienēja Austroungārijas armijā, 1888.gadā pabeidza Vroclavas universitātes juridisko fakultāti. Tai pat gadā, ceļojot pa Itāliju, tikās ar Romas pāvestu Leonu XIII un iestājās grieķu katoļu garīdznieku kārtā, pieņemot vārdu Andrejs (pirms tam Šeptickis bija ierindas katolis). 1894.gadā Krakovas jezuītu seminārā ieguva teoloģijas doktora grādu, labi runāja ivritā. 1899.gadā Austroungārijas imperators Francis Jozefs I iecēla Šepticki par Staņislavskas bīskapu, bet 1900.gadā viņš kļuva par Galīcijas grieķu katoļu baznīcas metropolītu. Garīdzniecības darbā viņam palīdzēja brālis Kazimirs (Klements), bet cits viņa brālis Staņislavs bija Austroungārijas armijas ģenerālmajors, atjaunotās Polijas armijas ģenerālleitnants un vēlāk arī Polijas Aizsardzības ministrs.

Andrejs Šeptickis pilnībā pārveidoja Galīcijas grieķu katoļu baznīcas garīdznieku apmācības sistēmu. Viņa laikā notika intensīva grieķu katoļu baznīcas „tīrīšana” no „moskofīliem” un jebkura, kurš neatzina ukrainizācijas pamatnostādnes. Katram garīdzniekam bija jāparakstās, ka viņš nav krievs, jānoliedz krieviskā identitāte un jāapliecina ka viņš ir ukrainis. Garīdznieki sāka atklātu un agresīvu, centralizēti vadītu ukrainizācijas propagandu, jo īpaši jauniešu vidū. Šeptickis lika pamatus tai agresīvajai un primitīvajai ukraiņu „nacionālisma” retorikai, ko grieķu katoļu garīdznieki veic joprojām.

Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914.gadā, Šepticka un citu ukrainizētāju pūliņi deva bagātīgus augļus - Austroungārijas armija ieguva lielu skaitu fanātisku antikrievu. Savukārt apmēram desmit tūkstoši Galīcijas „moskofīlu” tika arestēti, ievietoti Telegrofas un Terezinas koncentrācijas nometnēs, kur lielākā daļa no viņiem mira.

Šeptickis bija figūra, kuru neuzdrošinājās aiztikt ne tikai Polijas vadība, kurai ukraiņu „nacionālisti” sagādāja lielas galvassāpes, bet arī Hitlers, kuru viņš publiski atļāvās kritizēt, un pat Staļins, kurš nevarēja nezināt par grieķu katoļu baznīcas un personiski Šepticka lomu ukraiņu nacistu veiktajās masu slepkavībās (pats Šeptickis Staļinu gan publiski lamāja par bezdievi, gan, kad bija skaidrs, ka PSRS karā uzvar, pieglaimojās tam).

Pēc Februāra revolūcijas un juku laiku iestāšanās Krievijā 1917.gadā Kijevā tika nodibināta Centrālā Rada (vēlēšanu nebija, sanāca cilvēki un nosauca sevi par Centrālo Radu), kura pasludināja Ukrainas Tautas Republiku (UTR) – suverēnu Ukrainu Krievijas sastāvā. Zīmīgi, ka tolaik lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nesaprata, par ko ir runa un kas tā tāda Ukraina vispār ir. Par Centrālās Radas priekšsēdētāju kļuva jau pieminētais ukraiņu „nacionālisma” historiogrāfijas „tēvs” Mihails Gruševskis. Mēnesi pēc oktobra revolūcijas Harkovā tika pasludināta Padomju Ukrainas Tautas Republika, kura pasludināja UTR par nelikumīgu.

Sākumā Kijevu ieņēma sarkanā armija. UTR lūdza palīdzību Vācijai, un Kijevā ienāca Vācijas karaspēks. Drīz vien Centrālā Rada tika atlaista (to bez jebkādas pretestības paveica niecīgs vācu armijas kontingents – pusrota), bet UTR vietā tika pasludināta Ukrainas lielvalsts, par kuras vadītāju (hetmanu) tika nozīmēts provāciskais un merkantilais bijušais krievu armijas ģenerālis Pāvels Skoropadskis (1873-1945). Tolaik Skoropadskis rakstīja sievai: „Daņilam [Skoropadska dēls] ir jāsāk mācīties malorosu valoda, es jau nopirku mācību grāmatu un, iespējams, kļūšu par ukraini, tiesa gan, ne par pārlieku pārliecinātu.”

Pēc revolūcijas Vācijā un Austroungārijas impērijas sadalīšanās 1918.gadā vācu armija atstāja Kijevu un UTR padzina Skoropadski. Par UTR vadītāju kļuva bijušais grāmatvedis un žurnālists Simons Petļura (1879-1926). Galīcijā tai pat laikā tika pasludināta Rietumu Ukrainas Tautas Republika (RUTR). 1919.gadā UTR un RUTR noslēdza vienošanos par vienotas valsts izveidi. Kad apvienoto ukraiņu republiku spēki kopā ar Deņikina balto armiju ieņēma Kijevu, tad par godu šim notikumam notika karaspēka parāde, un tika izkārti Ukrainas un Krievijas karogi. Viens no RUTR virsniekiem norāva Krievijas karogu un samina to kājām, kā rezultātā izcēlās militārs incidents, kas noveda pie panikas UTR spēku vidū, kas pārsvarā sastāvēja no mazizglītotiem un nepieredzējušiem zemniekiem. Pārrunājot šo gadījumu ar RUTR Galīcijas armijas komandieri Antonu Kravsu (1871-1945), balto komandieris paziņoja, ka par Galīciju viņš neko nezinot, bet Kijeva ir krievu pilsēta, tāpēc RUTR droši var atgriezties Galīcijā. Pēc tam „baltie” noslēdza vienošanos ar RUTR.

1920.gadā lielāko daļu Ukrainas teritorijas ieņēma Padomju Sarkanā armija, RUTR Galīcijas armija zaudēja divus gadus ilgušo karu pret Poliju (izšķiroša izrādījās Rumānijas armijas negaidītā iejaukšanās), bet UTR Petļuras personā noslēdza vienošanos ar Poliju, uz papīra atdodot tai Galīciju. Gala beigās visu izšķīra Padomju Krievijas un Polijas karš, kurš beidzās ar Rīgas vienošanās parakstīšanu 1921.gadā, saskaņā ar kuru Rietumukraina un Rietumbaltkrievija (arī pašreizējā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa) tika pievienotas Polijai.

Polijas sastāvā Galīcijā tika veikta pārpoļošanas politika, brīvās zemes tika atdotas poļiem, un tika iesūtīti poļu kolonisti. Par ukraiņu galveno ienaidnieku kļuva poļi. Plaši izplatīta bija poļu zemesīpašnieku māju dedzināšana. Tieši šai laikā noformulējās galvenais ukraiņu „nacionālistu” sauklis: „Nāvi žīdiem, moskaļiem [krieviem] un ljahiem [poļiem]”.

Ukraiņu nacisms

1920.gadā Prāgā bijušie Austroungārijas virsnieki nodibināja Ukrainas kara organizāciju (1929.gadā pārdēvēta par Ukrainas Nacionālistu Organizāciju (UNO)) par kuras vadītāju kļuva bijušais Austrijas armijas praporščiks un UTR armijas pulkvedis Jevgēņijs Konovaļcevs (1891-1938; polis no mātes puses, mācījies Ļvovas universitātē, „Prosvit” biedrs ). UNO veica sabotāžas (ēku dedzināšanas, telefonu un telegrāfa infrastruktūras bojāšanu), spridzekļu ievietošanu, īpašumu „ekspropriāciju” un politiskās slepkavības. Tā uzturēja sakarus ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju. 1930. gados fašistiskās Itālijas slepenpolicija, Vācijas drošības dienests un Vācijas militārais izlūkdienests palīdzēja UNO „efektivizēt” savu darbību, izstrādājot organizācijas administratīvo struktūru, tās elementu savstarpējo sakaru teorētisko modeli un palīdzot to praktiski ieviest. Tas UNO vēlāk ļāva pārtapt par spēcīgāko pretpadomju teroristisko organizāciju un saglabāt sevi visu Padomju laiku.

Galvenais ukraiņu nacisma ideologs ir Dmitrijs Doncovs (1883-1973). Zīmīgi, ka Doncovs, runājot ukraiņu „nacionālistu” terminoloģijā, ir moskalizēts vācu-itāļu izcelsmes imigrantu pēctecis no bagātas ģimenes. Ukraiņu hetmanisma kustības ideologs Vjačeslavs Lipinskis (1882-1931), raksturojot Doncovu, pārfrazēja Puškinu: „Tā vēl nav nelaime, ka viņš ir moskalis, bet gan, ka ukrainis tik tādēļ, lai Ukrainu neizveidotu.”

Doncovs mācījās Pēterburgas un Vīnes universitātēs, ieguva juridisko zinātņu doktora grādu. Apprecējās ar ukrainieti un kopš 1911.gada dzīvoja Ļvovā. Līdz tam bija aktīvs marksists. Pirmā pasaules kara laikā bija Austroungārijas ministrijas, kura atbildēja par propagandu, darbinieks. Viņa uzdevums bija visas Ukrainas teritoriju atdalīšanās no Krievijas organizēšana, un šī mērķa sasniegšanai viņš apbraukāja krievu karagūstekņu nometnes un aģitēja par „neatkarīgu” Ukrainu (Austroungārijas virsvadībā, protams). 1919-1921. gadā Doncovs bija UTR preses dienesta vadītājs.

Pēc kara viņš atgāja no aktīvās politikas un koncentrējās uz fantāzijām, kuras masveidā pārņēma jauniņos „plastiešus”. 1926.gadā Doncovs izdeva sacerējumu „Nacionālisms”, kas ātri vien kļuva par „īsto ukraiņu” kulta grāmatu un UNO idejisko platformu. Par primāro un galveno mērķi viņš pasludināja eiropeiskas ukraiņu nācijas izveidi, veicot ukraiņu „attīrīšanu”. Doncova ideju esence ir sekojoša: ukraiņi ir izredzētie, vācieši normāli cilvēki, bet moskaļi un pšeki (poļi) – necilvēki. No ideoloģiskā naida un necilvēcības viedokļa Doncovs pārspēj gan itāļu fašistus, gan Hitleru, jo viņiem vismaz bija vienota tauta, kas ietvēra sevī arī subetnosus (dialektus), savukārt Doncovs paziņo, ka moskalizētie ukraiņi (tas ir – lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju) nav ukraiņi un ka Ukraina no viņiem (no visa moskalizētā) ir „jāattīra”.

Ap 1930. gadiem UNO noteicošu lomu ieguva jaunā ukraiņu „nacionālistu” paaudze, starp kuriem īpaši pieminami ir Romāns Šuhevičs un nākamais ukraiņu nacistu simbols Stepans Bandera (reāli Banderas nopelni ir pārspīlēti, bet pati viņa personība gauži nožēlojama, kas disonē ar nacisma spēka kultu).

Romāns Šuhevičs (1907-1950) ir Ļvovas apgabala pagasta tiesneša dēls. Viņa tēvocis 1919.gadā bija komandieris Galīcijas armijā, bet UNO vadītājs Jevgēnijs Konovaļcevs bija Šuheviču ģimenes draugs, kurš bija biežs viesis viņu mājās un kurš veltīja daudz laika politiskām sarunām ar padsmitgadīgo Romānu. Šuhevičs sākumā iestājās jauniešu organizācijā „Plast”, pēc tam UNO, piedaloties sabotāžu un slepkavību organizēšanā. 1932.gadā tika apcietināts par dalību antipoļu studentu dumpī.

Stepans Bandera (1909-1959) ir grieķu katoļu mācītāja dēls. Viņa jaunības sapnis bija iestāties „Plast”, ko viņš arī izdarīja. Bija UNO aktīvists, kurš pēc organizācijas šķelšanās (iemesls – attieksme pret vāciešiem) kļuva par tās vadītāju. Benderam bija izteiktas psihiatriskas patoloģijas (sadomazohisma) pazīmes (dūra sev aiz nagiem adatas, staigāja kails ziemas salu laikā, žņaudza kaķus).

1934.gadā UNO veica Polijas iekšlietu ministra Broņislava Peracka (1895-1934) slepkavību. Vainīgie tika atrasti, arestēti un notiesāti. Šuhevičam tika piespriesti 4 gadi, un 1938.gadā viņš tika atbrīvots, pēc kā uzreiz aizbrauca uz nacistisko Vāciju, kur izgāja apmācības Minhenes kara akadēmijā, ieguva Vācijas armijas virsnieka pakāpi un kļuva par pirms kara radītā vācu armijas ukraiņu bataljona „Nahtigaļ” komandieri. Bet Banderam tika piespriests nāvessods (viņš tika vainots papildus vēl divu Ļvovas universitātes pasniedzēju slepkavībā), kurš tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.

Visnoslēpumainākā no visām UNO figūrām ir Rihards Jarijs (1898-1969). Drošu ziņu par viņa biogrāfiju nav pat šobrīd. Tiek minētas versijas, ka viņš ir ungāru ebrejs, Sudetijas vācietis, pa pusei čehs, pa pusei ebrejs, austriešu aristokrāts. Pats viņš sevi dēvēja par ukraiņu kazaka pēcteci, tomēr, kad vācu specdienesti pārbaudīja viņa sniegtās ziņas par sevi, tad konstatēja, ka tās nav iespējams apstiprināt. Tāpat miglā tīta ir viņa darbība Pirmā pasaules kara laikā, ir versija, ka viņš bija Austroungārijas specdienesta darbinieks.

Droši ir zināms, ka viņš dienēja RUTR Galīcijas armijā, pēc kara nodarbojās ar zirgu spekulācijām, apprecējās ar ebrejieti (Rozu Špiļfogeļ), emigrēja uz Vāciju un tur iestājās ukraiņu „nacionālistu” rindās un uzreiz kļuva par UNO izlūkdienesta vadītāju. Bija UNO pārstāvis Vācu nacionālsociālistiskajā partijā. Bija vācu militārā izlūkdienesta aģents ar segvārdu „Konsuls-2”, koordinēja dažādas vācu militāristu apmācības programmas ukraiņu kaujiniekiem. 1941.gadā organizēja ukraiņu bataljonu „Roland” un kļuva par tā komandieri. Pašpasludinātās „neatkarīgās” un Vācijai draudzīgās Ukrainas viens no vadītājiem, par ko kopā ar pārējo UNO vadību tika apcietināts. Jarijs vienīgais tika atbrīvots jau pēc gada. Pēc Otrā pasaules kara beigām netraucēti dzīvoja Austrijā, Padomju okupācijas zonā un saglabāja sakarus ar UNO.

„Golodomora” mīts

1932./1933.gadā Padomju Ukrainā izcēlās bads, ko Padomju Savienības un sociālisma ienaidnieki visā pasaulē (tai skaitā arī pašā Padomju Ukrainā) nekavējoties izmantoja PSRS, Staļina un komunisma diskreditācijai. Īpaši neiedziļinoties, tika pārspīlēts un piemelots gan upuru skaits, gan padomju sistēmas atbildība, bet vēlāk vispār tika izziņots, ka bads tika mākslīgi izraisīts, lai sodītu nepaklausīgos ukraiņus. Galīcijas ukraiņu „nacionālisti” kļuva par šī mīta dedzīgākajiem izplatītājiem, pārspīlētājiem un melu izdomātājiem.

Ukrainā ir milzīgas fantastiski auglīgas zemes platības un lauksaimniecībai ideāli piemērots klimats, kas to bez pārspīlējumiem padara par „maizes klēti” (saskaņā ar vācu pirmskara plānu izstrādēm viens no kara uzdevumiem bija atņemt PSRS tās „maizes klēti”, lai tā baro vāciešus, nevis krievus; šai ziņā mūsdienās nekas nav mainījies).

Pēc Padomju varas nostiprināšanās visas zemes tika nacionalizētas (bija valsts īpašumā) un tika nodotas apstrādāšanā zemniekiem. Šādu zemnieku saimniecību bija daudz (attiecīgi bija daudz sīksaimniecību), bet zemnieku tehniskais un arī zināšanu līmenis bija gauži zems. Tomēr, neskatoties uz to, ražas bija pietiekami lielas un ļāva PSRS pat eksportēt pietiekami lielu daudzumu graudu.

PSRS industrializācijas ietvaros (kas vienlaicīgi bija arī gatavošanās karam, jo bija skaidrs, ka kapitālistu iebrukums ir neizbēgams) 1927.gadā tika uzsākta t.s. „kolektivizācija” (kolhozu un sovhozu veidošana), kuras ietvaros bija paredzēts apvienot daudzās sīkzemnieku saimniecības, apgādāt tās ar jaunāko tehniku un efektivizēt visu lauksaimniecības procesu, palielinot ražas un atbrīvojot darbaspēku, kuru pēc tam bija plānots izmantot jaunuzceltajās rūpnīcās. Sākumā kolektivizācija notika uz brīvprātīgi ideoloģiskiem pamatiem. Tas ir, apelējot pie komunistiskās pienākuma apziņas, zemnieki tika aicināti apvienot saimniecības, tomēr tas nedeva vajadzīgo rezultātu.

Mēģinot izprast to zemnieku argumentus, kuri negribēja apvienoties kolhozos, Staļins personiski izbrauca uz vietas un runāja ar zemniekiem. Tiek uzskatīts, ka pēc vienas no šādām sarunām (tieši Ukrainā) Staļins pieņēma lēmumu par piespiedu kolektivizācijas nepieciešamību. Pēc tam, kad Staļins bija izskaidrojis zemniekam, kādēļ nepieciešama kolektivizācija, kādus ieguvumus tas katram dos, ko iegūs paši zemnieki, kādēļ bez tā nekādi nevar iztikt utt. (Staļins bija ģeniāls izskaidrotājs un sarunu biedrs, ko atzīst pat visi viņa ienaidnieki un apmelotāji), tas tomēr palika pie sava. Tad Staļins pajautāja kas viņam ir jāizdara, lai zemnieks atdotu kopējai lietai vajadzīgo daļu ražas (ar nosacījumu, ka zemnieks tiks nodrošināts ar visu nepieciešamo, ieskaitot izglītību), uz ko saņēma izsmējīgi ironisku atbildi: „A Tu man uzdanco!”

1930.gadā tika izdots rīkojums par noteiktu kolektivizācijas apmēru sasniegšanu uz 1931.gadu, kurš tika realizēts, tai skaitā arī Ukrainā. 1932.gadu liela daļa ukraiņu lauksaimnieki bija apvienoti kolektīvās saimniecībās, kas daļā no viņiem izraisīja lielu neapmierinātību. 1932.gads Ukrainas laukos ir raksturīgs ar lielas daļas kolhozu strādnieku sabotāžu (apzinātu nestrādāšanu un kaitniecību, lai kolhozu ideja izgāztos un tiktu atgriezta iepriekšējā kārtība) un kopējās ražas zagšanu (ja jau kopējs, tad var ņemt). Nozagtos graudus slēpa speciālās bedrēs. Tāpat plaši bija izplatītas cita veida kaitnieciskas darbības. Vienā no vēstulēm Padomju Ukrainas vadītājam Staļins pat rakstīja: „Iepazīstieties, lūdzu, rūpīgi ar šīm atskaitēm. Ja tās ir pareizas, tad atsevišķās Ukrainas vietās Padomju vara reāli vairs neeksistē.” Visa tā rezultātā novāktā raža bija ievērojami mazāka, nekā plānots (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; tomēr tā nebija tik maza, lai novestu pie bada; 2.Pasaules kara laikā ar daudzkārt mazākiem ražas apmēriem izdevās pabarot visus), bet 1932./1933.gada ziemā daudzās vietās beidzās iedzīvotājiem paredzētās pārtikas krājumi (pēc oficiālās uzskaites pārtikai bija jābūt, bet reāli nebija), un sākās bads.

Tomēr pats interesantākais, ka masveidā mirt Ukrainas iedzīvotāji sāka 1933.gada pavasarī, vasarā, un mira pārsvarā lauku iedzīvotāji (tieši tad, kad jau bija ienākušies pirmie jaunās sezonas augļi), un mirušie bija nevis izkāmējuši kā tas ir bada gadījumā, bet uzpūtušies, kā tas ir saindēšanās gadījumos. Turklāt daudzos gadījumos pie mirušajām ģimenēm vai netālu no viņu mājām tika atrasti apslēpti graudu krājumi. Padomju varasiestādes tolaik nenoskaidroja, kas par lietu, bet „golodomora” mistifikatori šos viņiem neērtos faktus vienkārši ignorē. Aiziet pat tik tālu, ka viņi ir spiesti falsificēt pierādījumus un, ilustrējot tā laika notikumus, izmanto ASV lielās depresijas laika bada vai PSRS 1921/1922.gada bada laiku uzņēmumus. Pēc tam, kad viens ukraiņu „nacionālists” tika pieķerts šādās falsifikācijās un viņam jautāja, kādēļ viņš tā rīkojās, jo tas ir ļoti muļķīgi, viņš paskaidroja, ka ir pārmeklējis visus arhīvus un nav atradis nevienu šo laiku bada fotogrāfiju (pēc viņa versijas arhīvi PSRS laikā, protams, esot iztīrīti, kas ir stipri apšaubāmi, jo citu PSRS bada laiku fotogrāfijas arhīvos ir un vajadzētu eksistēt taču vēl arī ārzemju avotiem).

Saskaņā ar PSRS oficiālo statistiku 1932.gadā Ukrainā nomira 668,2 tūkstoši cilvēku, bet 1933.gadā - 1850,3 tūkstoši, tas ir par 1182,1 tūkstoti cilvēku vairāk nekā iepriekšējā gadā. Salīdzinājumam laika posmā no 1927-1937.gadam (neskaitot 1932. un 1933.gadu) Ukrainā vidēji gadā nomira 456,6 tūkstoši cilvēku (uz iedzīvotāju skaitu 31,9 miljoni).

No reģistrēto mirstības iemeslu analīzes izriet, ka daļa 1933.gadā virsnormas mirušo ir sakarā ar uzliesmojušām infekcijas slimībām, bet lielākā daļa ir „bada” dēļ (tā ir rakstīts oficiālos PSRS nāves iemeslos, ko uz vietas sastādīja ierindas miliči), kura izpausme masveidā tiek raksturota kā ķermeņa „uzpūšanās”. No tā ir secināms, ka šo cilvēku nāves iemesls nekādi nevarēja būt bads, jo bada izpausme vienmēr ir organisma izkāmēšana (tas ir pārbaudīts, konstatēts un pierādīts neskaitāmajos bados un nacistu koncentrācijas nometnēs), bet ķermeņa uzpūšanās ir raksturīga saindēšanās gadījumos. Ne ierindas miliči, ne paši iedzīvotāji nav ārsti un to varēja nezināt, bet ārsti tolaik lauku apvidos bija liels retums.

Vienīgais, kā var izskaidrot šīs masveida nāves, ir ar graudu toksiskumu. Viena no lauksaimniecības aksiomām ir, ka graudi pirms malšanas ir jāizžāvē, pretējā gadījumā tajos veidojas toksīni. Centralizēti novāktā raža tika centralizēti žāvēta un samalta un no tādiem miltiem tika cepta maize, tāpēc pilsētās, lai gan bads bija, cilvēki nemira, jo kaut kāda pārtika tomēr pietiekami laicīgi tika sagādāta un tā bija salīdzinoši kvalitatīva. Savukārt laukos tie „gudrinieki”, kuri bija sazagušies graudus, mala neizžāvētus graudus un saindējās, un no saindēšanās nomira vai nu uzreiz, vai arī regulāras šādas pārtikas lietošanas rezultātā tika pilnībā traucēta gremošanas sistēma un cilvēki mira jau tad, kad bija pieejama jaunās sezonas raža.

Galvenā šī notikuma morāle ir veca kā pasaule, kas neskaitāmas reizes vēstures gaitā ir apstiprinājusies un pierādīsies vēl un vēl: ko sēsi, to pļausi; ja Dievs kādu grib sodīt, tad viņš tam atņem prātu, un dots devējam atdodas. Bet antipadomju un antistaļinisku histēriju sakarā ir jāpiemin kas cits. NKVD tolaik pietiekami lielos apmēros veica nelegālo zemnieku „rezervju” konfiskāciju (pārsvarā uz kaimiņu ziņojumu pamata), un tā tiek pasniegta kā drausmīga padomju varas darbība, jo zemnieki tādējādi tikuši nolemti badam. Patiesībā tie, kam konfiscēja šos krājumus, tādējādi tika izglābti no saindēšanās (ja nebija vēl kādi citi un neaizņēmās no tādiem pat kaimiņu krājumiem), nebūtu bijis šo konfiskāciju, upuru skaits būtu bijis vēl lielāks, un tas ir cita garīgā principa darbības piemērs, ka daļai grēcinieku tomēr tiek dota iespēja laboties un ka šī iespēja sākotnēji izpaužas ļoti nepatīkamā veidā un kā citu nelietīgas darbības sekas (šai gadījumā – kaimiņu „stučīšanas”).

Visbeidzot, veicot statistisko analīzi, izkristalizējas trīs Ukrainas reģioni, kuros no vienas puses bija vismazākā novāktā raža, bet no otras puses pēcāk vislielākā mirstība (tie bija Kijevas, Harkovas un Dņepropetrovskas apgabali). Šajos apgabalos visvairāk sazagās, visvairāk graudus noslēpa un pēc tam visvairāk arī nomira no saindēto graudu lietošanas.

Ukraiņu nacistu noziegumi

1939.gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai, un sākās 2.Pasaules karš. PSRS savukārt ieņēma Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju (Lietuva tolaik atguva savu galvaspilsētu Viļņu, tiesa gan, kā Lietuvas PSR).

1941.gada 22.jūnijā Vācija uzbruka PSRS, un tās armija strauji virzījās valsts iekšienē. 29.jūnijā vācu armijas ukraiņu bataljons „Nahtigaļ” ieņēma Ļvovu. Pilsētā tika izziņots, ka cietumā esot atrasti NKVD nogalināti ieslodzītie. Līdz jūlija sākumam Ļvovā tika nogalināti apmēram 4000 ebreju, poļu un padomju varai simpatizējoši iedzīvotāji.

Nākamajā dienā pēc Ļvovas ieņemšanas UNO kopā ar „Nahtigaļ” karavīriem organizēja „Rietumukrainas zemju likumdošanas sapulci”, kurā pieņēma aktu par Ukrainas valsts pasludināšanu, un par „valsts” vadītāju tika iecelts UNO priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jaroslavs Stečko (1912-1986; arī grieķu katoļu mācītāja dēls, arī jurists, arī mācījies Ļvovas universitātē). Sanāksmē piedalījās arī grieķu katoļu baznīcas metropolīts Andrejs Šeptickis, kurš aicināja visus ticīgos atbalstīt „šo svētīgo iesākumu”. Sanāksme tāpat oficiāli izteica sveicienu „varenajai un neuzvaramajai vācu armijai”. UNO priekšsēdētāju Stepanu Banderu vācieši tobrīd jau bija arestējuši, un drīz vien tika arestēti arī pārējie UNO vadītāji, tomēr nopietnas vēršanās pret ukraiņu „nacionālistiem” no vācu puses nebija, un „koncentrācijas nometne”, kurā nebrīvē dzīvoja Bandera, bija speciāls VIP personām paredzēts cietums (tajā mita daudzi Rietumvalstu augstākā ranga politiķi, tai skaitā arī Francijas premjerministrs Andrea Blūms (1872-1950), ebrejs pēc tautības un Austrijas kanclers Kurts Šušniks (1897-1977)). Vēlāk katrs, kurš tika turēts šajos komfortablajos, brīvību ierobežojošajos apartamentos, varēja teikt, ka viņš ir antifašists, jo ir bijis ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē.

19.septembrī vācu armija ieņēma Kijevu, bet jau 27.septembrī vācieši kopā ar ukraiņu „nacionālistiem” Babij Jarā (Kijevas pievārtē) sāka veikt pirmās nošaušanas (tika likvidēti apmēram 700 psihiatrisko slimnīcu pacienti). Pēc tam ar vietējo rabīnu palīdzību tur tika sapulcināti apmēram 33-40 tūkstoši ebreju (viņiem tika teikts, ka tiks izvesti uz Palestīnu) un divu dienu laikā (29. un 30. septembrī ) nošauti, tai skaitā arī sievietes un bērni. Turpmāk līdz 1943.gadam Babij Jarā tika nošauti pēc dažādiem datiem vēl 30 – 80 tūkstoši cilvēku.

21.oktobrī no abiem vācu armijas ukraiņu bataljoniem („Nahtigaļ” un „Roland”) tika izveidots policijas bataljons, kurš līdz 1942.gada decembrim cīnījās pret partizāniem mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, pēc kā dīvainā kārtā gandrīz visi tā dalībnieki atteicās pagarināt kontraktus un atgriezās Ļvovā.

1943.gada pavasarī aktīvu darbību sāka UNO dibinātā Ukraiņu partizānu armija (UPA), par kuras vadītāju kļūst Dmitrijs Klačkovskis (1911-1945; pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, dienējis poļu armijā). 1944.gada janvārī UPA virspavēlniecību pārņēma Romāns Šuhevičs. Formāli UPA cīnījās arī pret vāciešiem, bet faktiski tās galvenie spēki tika vērsti pret padomju (žīdmoskaļu ukraiņu nacistu terminoloģijā) un poļu partizāniem, kā arī pret poļu civiliedzīvotājiem (pēc oficiāliem datiem visā UPA darbības laikā tika nogalināti 20 vācieši). Ir fiksēts kāda vācu ģenerāļa izteikums: „Es būšu laimīgs, ja ukraiņi un poļi sāks nogalināt viens otru, bet, ja pa vidu gadīsies kāds ebrejs, tad būs pavisam labi.” Apmēram pēc šī scenārija arī UPA rīkojās.

UPA galēji nacistisko būtību vislabāk raksturo t.s. „Volīnijas traģēdija”, kuras rezultātā tika nogalināti pēc dažādiem datiem 20 – 80 tūkstoši poļu. 1943.gadā UNO pieņēma lēmumu par poļu izdzīšanu no Volīnijas. Sākotnēji UPA darbības bija vērstas pret vācu pārvaldes administrācijā kalpojošajiem poļu ierēdņiem, bet drīz vien par upuriem kļuva visi lauku iedzīvotāji (lielākā UPA operācija – uzbrukums vienlaicīgi 150 poļu ciemiem). Ukraiņi izcēlās ar neiedomājamu cietsirdību (tika pat uzšķērsti zīdaiņi). Poļi atbildēja, un tolaik pēc dažādiem datiem tika nogalināti 2 – 15 tūkstoši ukraiņu. Pēc vācu atkāpšanās tieši Padomju armija pārtrauca poļu "Armija Krajova" sākto izrēķināšanos ar ukraiņiem. Naids starp poļiem un ukraiņiem bija tik milzīgs, ka padomju teritorijā dzīvojošie poļi tika pārvietoti uz Poliju, bet tur dzīvojošie ukraiņi uz Rietumukrainu.

Pēc Padomju armijas ienākšanas Rietumukrainā par UPA galveno ienaidnieku kļuva padomju vara, pret kuru tika aktīvi karots līdz 1949.gadam (1950.gadā tika atrasts un nogalināts UPA vadītājs Romāns Šuškevičs), bet atsevišķas vienības pretojās vēl līdz 1956.gadam (kopsummā pēckara periodā pēc oficiāliem datiem padomju vara pazaudēja mazliet vairāk kā 3000 karavīru).

Pēc SMERŠ dalībnieka liecībām UPA bija nopietna, ļoti labi organizēta un nokonspirēta organizācija. Tās ietekme pilsētās bija salīdzinoši maza, bet vairums Rietumukrainas lauku apvidu pārsvarā bija UPA kontrolē. Galvenie UPA kaujinieku spēki atradās mežos (šiem mērķiem vācu laikā tika uzbūvēti speciāli betona bunkuri, pēc kā nereti viņi arī tika atrasti), bet ciemi atbalstīja UPA ar pārtiku, materiāliem un informāciju. UPA bija stingra hierarhija un disciplīna, un par nepaklausību cilvēki tika nogalināti kopā ar visu ģimeni (tai skaitā bērniem). Tā kā vairums civiliedzīvotāju un pat daudzi ierindas kaujinieki darbojās UPA piespiedu kārtā (pašu un ģimenes nogalināšanas draudu iespaidā), tad pamatvienības tika likvidētas, nogalinot to komandierus, un galvenie pūliņi tika veltīti to identificēšanai un atrašanās vietas noskaidrošanai.

Viens no toreizējiem UPA darbības virzieniem – jauniešu iesaistīšana kaujinieku darbībās (jaunieši tika ņemti no laucinieku ģimenēm). Ideoloģiskas un „praktiskas” apstrādes rezultātā padsmitgadīgi puiši un meitenes tika pataisīti par aukstasinīgiem slepkavām (ar īpašu sadistisku nežēlību izcēlās meitenes). Ne viens vien karavīrs gāja bojā, kad pažēloja rokas pacēlušu jaunu puiku, kurš pēc tam viņu nogalināja, tāpēc bija izplatīta prakse šādus jauniešus gūstā neņemt.

Pēc šī paša SMERŠ dalībnieka liecībām ar laiku UPA stratēģija mainījās, un viņi savus pūliņus sāka koncentrēt iekļūšanai komunistiskajā partijā un valsts pārvaldes aparātā, bet centrālās UPA „soda brigādes” (kuras galvenais uzdevums bija nogalināt nepaklausīgos savējo vidū) pēdas veda uz Ukrainas komunistiskās partijas vadību, kuras vadītājs tolaik bija Ņikita Hruščovs (1894-1971). Tieši Hruščovs bija galvenais „staļinlaiku represiju” organizētājs gan Ukrainā, gan Maskavas pilsētā. Un tieši Hruščovam bija noteicošā loma Staļina nāvē 1953.gadā un vēlākā „Berijas partijas” sagrāvē.

Izmeklēt UPA saistību ar Ukrainas komunistiskās partijas vadību neizdevās, jo 1946.gadā SMERŠ un citas struktūras, kuras cīnījās pret UPA, tika izformētas, NKVD ģenerālis, kurš par to atbildēja, tika nomainīts uz daudz „tolerantāku”, un sāka notikt izrēķināšanās ar NKVD darbiniekiem, kuri cīnījās pret UPA. Bet pēc tam, kad Hruščovs kļuva par PSRS vadītāju un izsludināja vispārēju amnestiju, sagūstītie un notiesātie UPA kaujinieki nokļuva brīvībā un atgriezās mājās.

Krievu un ukraiņu mentalitāšu atšķirības

Gan krievi, gan ukraiņi ir slāvi ar ļoti līdzīgām valodām, tāpēc vairums cilvēku neatšķir viņus vienu no otra, tomēr starpība ir visai liela. Īstie krievi (nejaukt ar visiem krieviski runājošajiem) savā būtībā ir kolektīvisti, pārsvarā altruistiski un lēnprātīgi, kurus ir ļoti grūti piespiest izdarīt kaut ko, viņuprāt, lieku vai nepareizu, pat apelējot pie it kā pašu personīgā ieguvuma (tā dēļ viņi tiek lamāti par sliņķiem). Piemēram, krievs var bez sirdsapziņas pārmetumiem neizdarīt to, ko viņš uzskata par mazbūtisku vai nepieņemamu, saglabājot nesatricināma iekšēja miera un svētīga nevainīguma apziņu, tādējādi tracinot visu mastu menedžerīšus un ar mehānisku, formālu „jābūtību” apsēstus cilvēkus. Pedantisku un disciplinētu vācieti „krievu vaņka” patiesi var novest līdz baltkvēlei. Tai pat laikā krieviem ir raksturīga spēja atšķirt patiesi būtisko no nebūtiskā un izdarīt to būtisko. Ukraiņi ir citādi.

Ukraiņiem ir izteikts individuālisms un no tā izrietošais egoisms (jo īpaši rietumukraiņiem, kuriem ir stipri izteikts egocentrisms). Ukraiņi ir kareivīgi, kas ir vēsturisko cīņu ar turkiem, tatāriem un poļiem sekas. Visbeidzot ukraiņiem ir izteikts viltīgums un nodevīgums. Ukraiņi no poļu paniem ir pārņēmuši gan nodevību, gan cietsirdību, gan atriebīgumu, kas ukraiņu mentalitātē sadzīvo ar ārēju jautrību un dzīvesprieku (tādēļ ukraiņi dabiski, ar minimālu piepūli spēj citus apmānīt, kas poļiem tik labi neizdodas).

Spilgts ukraiņu mentalitātes piemērs ir Ivans Mazepa, kuru ukraiņu „nacionālistu” historiogrāfija taisa par varoni un kvēlu Ukrainas patriotu, kaut gan viņš patiesībā bija slīpēts un mantrausīgs egocentriķis, kurš ar viltu ieguva lielas privilēģijas, salaupīja milzu bagātības un tam visam gribēja piepulcināt monarha titulu. Savu egocentrisko mērķu īstenošanā Mazepa neapstājās nekādu šķēršļu priekšā, upurējot tam pat vistuvākos cilvēkus.

Ukrainas „nacionālistu” antikrieviskuma vēsturiski ideoloģiskais pamats

Ukraiņu „nacionālistu” dzīvnieciskais naids pret krieviem balstās uz tēzi, ka ukraiņi ir senās Kijevas Krievzemes mantinieki, kuru iznīcināja no austrumiem nākušie tatāri-mongoļi.

Cīņā par pareizticīgo zemēm jau poļu laikos plaši tika izmantota pareizticīgo krievu iebiedēšana ar tatāriem, bet, pieņemoties spēkā Maskavas lielkņazistei, tā tieši tika ar tiem identificēta. Šīs jau izstrādātās un praksē pārbaudītās tēzes pārņēma ukraiņu „nacionālisma” radītāji un paziņoja, ka krievi (Maskavas lielkņazistes iedzīvotāji jeb moskaļi, no vārda Moskva - Maskava) ne tikai atšķiras no ukraiņiem (kuri ir „īstie krievi”), bet gan ir tatāru, kuri iznīcināja Kijevas Krievzemi, pēcteči, attiecīgi arī nāvīgi „īsto krievu” (tas ir – ukraiņu) ienaidnieki. Savukārt, uzskaitot hana Batija un citu hanu karavīru pastrādātās drausmīgās necilvēcības un asociējot tās ar krieviem, tiek „pamatota” atziņa, ka krievi esot drausmīgi un cietsirdīgi necilvēki.

Šādas mehāniskas loģikas vājais punkts ir pareizticības kā svarīgākā (vai vismaz ļoti būtiska) faktora ignorēšana. Laikā, kad šāda tipa loģiku mēģināja iedzīvināt Polijas-Lietuvas lielvalstī, tas neizdevās un radīja spēcīgu pareizticīgo iedzīvotāju pretestību, kas bija viens no Žečpospoļitas iznīkšanas iemesliem. Savukārt XIX gadsimtā, kad pietiekami plaši jau bija izplatīti antireliģiski un antikristietiski uzskati, austroungāriem Galīcijā šo loģiku izdevās spīdoši realizēt. Un palīdzēja viņiem Romas katoļu baznīca.

„Nezaļežnā” Ukraina

Pēc PSRS sagrāves 1991.gadā Ukraina ieguva neatkarību, un tās vadībā neadekvāti lielu ietekmi ieguva t.s. „nacionālisti”. Austroungāru ideologu radītā ukraiņu valoda, rakstība un vēsturiskā koncepcija kļuva par noteicošo jaunajā Ukrainā un tika propagandētas gan masu saziņas līdzekļos, gan skolās. Par Ukrainas valsts karogu kļuva 1918.gada Rietumu Ukrainas Tautas republikas (RUTR) zili dzeltenais karogs. Psihopāts un slepkava Stepans Bandera tika oficiāli pasludināts par Ukrainas valsts varoni. No pagrīdes iznāca, no emigrācijas atgriezās un legāli sāka darboties UNO-UPA aktīvisti. Padomju Savienība tika apmelota, bet padomju mantojums maksimāli noliegts.

Tomēr šie procesi notika pakāpeniski un, izejot uz zināmiem kompromisiem ar vairumu Ukrainas iedzīvotāju, kuri ir prokrieviski noskaņoti un kuriem austroungāru mākslīgi radītās valodas, kultūras un vēstures konstrukcijas ir svešas. Ar laiku, pieņemoties spēkā mežonīgajam un pēc tam „civilizētajam” kapitālismam, sāka pāriet arī iepotētā nepatika pret padomju sistēmu. Ja padomju laikā Ukraina (tāpat kā Latvija) bija viena no attīstītākajām PSRS republikām ar augstu dzīves līmeni, tad neatkarības gados daudzi uzņēmumi pārstāja eksistēt, dzīves līmenis kritās, un Ukraina no attīstītas valsts kļuva par trešās pasaules līmeņa valsteli, kurā valda korumpēti ierēdņi, uz totālu peļņu un visa pārdošanu orientēts egocentrisks maziskums, valsts mantu sazagušies oligarhi un kriminālbiznesmeņu bandas – klani. Savu vietu jaunajā Ukrainas sociālajā struktūrā atrada un ieņēma arī ukraiņu nacisti, komercializējoties un pietiekami labi sadzīvojot ar noteicošo vietu ieņemošajiem ebreju lielbagātniekiem.

2004.gadā ASV Ukrainā iemēģināja t.s. „oranžo revolūciju” tehnoloģiju, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus un pulcējot Kijevas centrā (Maidanas laukumā) lielu skaitu protestētāju. Toreiz protesti pūļa agresijā nepārauga, un prezidenta vēlēšanu rezultāti tika pārskatīti par labu vēlēšanas zaudējušajam kandidātam. Par prezidentu tādējādi kļuva ar ASV specdienestiem cieši saistītais Viktors Juščenko (1954) – dzimis un uzaudzis Galīcijā, precējies ar ASV dzīvojošu ukrainieti, ietekmīgu piecdesmitnieku-harizmātu sektas locekli (strādājusi ASV Baltajā namā, Finanšu ministrijā un Kongresā). 1993.-1999. gadā Juščenko bija Ukrainas centrālās bankas prezidents, bet 1999.-2001. gadā Ukrainas premjerministrs (te var vilkt paralēles ar Repši Latvijā, kurš arī ilgu laiku bija Latvijas Bankas vadītājs, pēc tam premjerministrs un arī nesodīti veica antivalstiskas, antitautiskas un proamerikāniskas darbības).

2008.gadā, saasinoties Krievijas – ASV attiecībām (Gruzijas iebrukums Dienvidosetijā un Krievijas atbilde uz to), Juščenko sāka realizēt izteikti antikrievisku politiku, neskatoties uz to, ka to kategoriski neatbalstīja vairums Ukrainas iedzīvotāju. Juščenko paziņoja, ka Ukrainas mērķis ir iestāties NATO, lai aizsargātu Ukrainu no Krievijas. Bija iesaistīts korupcijas skandālā un dēļ tā tika pieprasīta Juščenko atkāpšanās no amata. 2010.gada prezidenta vēlēšanās Juščenko ieguva tikai 5% vēlētāju balsu, bet par prezidentu kļuva pašreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs (1950).

Globālās politiskās spēles

Notikumi Ukrainā ir globālu politisko spēļu rezultāts, kuras galvenie dalībnieki ir ASV un Krievija, bet tieši iesaistīta ir gan ES kopumā, gan Vācija un Polija katra atsevišķi.

ES un Vācijas kā galvenā ES saimnieka interese ir Ukrainas kā noieta tirgus un Ukrainas lauksaimniecības un rūpniecības iegūšana. Pašu ukraiņu intereses te pilnīgi netiek ievērotas par ko liecina galēji neizdevīgais un pazemojošais ES asociācijas līgums. Kā papildus Vācijas rīcības faktori ir minami vācu homoseksuālistu – pedofilu aprindu spiediens uz „homofobisko” Krieviju un ASV spiediens uz Vāciju realizēt kopējas „rietumu intereses” aizstāvošu politiku. Te jāpiebilst, ka Vācija kopš Otrā pasaules kara joprojām nav brīva, tās teritorijā pret Vācijas iedzīvotāju vairākuma gribu joprojām atrodas ASV okupācijas karaspēks, bet katrs jaunievēlētais Vācijas vadītājs, stājoties amatā, ir spiests ar noliektu galvu doties pie amerikāņiem un ar savu parakstu apstiprināt, ka piekrīt pēckara Vāciju ierobežojošajiem nosacījumiem. Tieši tādēļ Vācija, vācu kompānijas un neformālās vācu struktūras, neskatoties uz nepatiku pret krieviem, pietiekami cieši sadarbojas ar Krieviju un intensīvi attīsta šo sadarbību. Krievija vāciešiem ir dabīgs un izdevīgs partneris, ar kura palīdzību var atslābināt ASV okupantu kontrolējošo tvērienu un, iespējams, pat atbrīvoties no tā. Vācu intereses tīrā veidā ir iegūt Ukrainas tirgu un vajadzīgās industrijas (piemēram, lauksaimniecības), tai pat laikā „nesastrīdoties” ar Krieviju un nepieļaujot Ukrainas iestāšanos NATO, kas Krievijai (attiecīgi arī vācu ieguldījumiem Krievijā) militārās stratēģijas ziņā būtu katastrofa. Tāpat jāpiemin, ka gan Vācija, gan ES kopumā ir atkarīga no lētās Krievijas gāzes un attiecību saasināšanās ar Krieviju vai jukas Ukrainā var apdraudēt gāzes saņemšanu vispār vai sadārdzināt gāzes cenu, kas negatīvi ietekmēs Vācijas (visas ES) uzņēmumu konkurētspēju.

Polija ir viens no spēcīgākajiem Vāciju neitralizējošajiem faktoriem ES. Papildus Polijā ir spēcīgas ekspansīvi impēriskas tendences, kuras ir vērstas uz „vecās labās” Žečpospoļitas atjaunošanu tādā vai citādākā mūsdienu formā. Poļi ir jau sazīmējuši kartes, kurās sev ir pievienojuši daļu Baltkrievijas teritoriju (par tādu karšu esamību publiski ir paziņojis Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko). Visdrīzāk šajās fantāzijās poļi neaprobežojas tikai ar Baltkrieviju. Šai ziņā poļu sabiedrotie ir lietuvieši, kuri arī labprāt paplašinātu savu teritoriju un ietekmi. Visbeidzot poļi ir izteikta katoļu valsts, un arī caur Poliju savas intereses realizē Vatikāns, kura viens no galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem ir pareizticīgās baznīcas pakļaušana. Polijas aktivitātes Ukrainā ir saistītas pirmkārt ar amerikāņu un katoļu „pasūtījuma” izpildi, un pati poļu dalība ir kā atsvars „pārāk mērenajiem” vāciešiem. Kā negatīvs poļu līdzdalības Ukrainas notikumos blakus faktors ir senais un dziļais poļu-ukraiņu naids, kurš var izsaukt neprognozējamu reakciju ukraiņu nacistu vidū, kā arī var radīt ļoti negatīvu rezonansi pašā Polijā.

Lielbritānija šai gadījumā stāv gandrīz pavisam malā, kas tai ir ļoti izdevīgi un ļauj ieņemt sev visizdevīgāko pozīciju (vājinot ASV, Vāciju, Krieviju) un visvairāk iegūt ar vismazākajiem zaudējumiem. Līdzīgi izdevīgā situācijā ir arī Ķīna. Izraēlas valdošajai partijai visbūtiskākais ir beidzot panākt Bašara al Asada krišanu (ko lielā mērā nosargāja tieši Krievija), lai varētu turpināt radīt totālu haosu un jukas Tuvajos Austrumos, kuru nākamais posms būtu Irānas pašreizējās varas iznīcināšana, bet tālejošais galamērķis ir Izraēlas lielvalsts izveidošana Vecajā derībā aprakstītās Izraēlas robežās (līdz Eifratai).

No Krievijas skatu punkta notikumi Ukrainā ir kā tiešs iebrukums Krievijā. Pirmkārt, militārās stratēģijas jomā. Jautājuma cena te ir visu Krievijā dzīvojošo iedzīvotāju eksistence kā tāda, jo, ja ASV iegūs stratēģiski nospiedošu militāro pārsvaru, kas ļaus tai dot iznīcinošu kodoltriecienu, kurš teorētiski neļaus Krievijai atbildēt, tad ir vairāk kā skaidrs, ka ASV agri vai vēlu veiks šādu uzbrukumu un nekrāmēsies ar visādām sarežģītām „riņķī apkārt” spēlītēm. Tāpat tas ļaus ASV atrisināt virkni citu savu problēmu (kaut vai tikai iebiedēt uz pāris gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem jebkuru nepaklausīt gribētāju). Šai ziņā var tikai pabrīnīties par daudzu Krievijas un to tuvējo teritoriju (arī Latvijas) iedzīvotāju aprobežotību un muļķību, kuri to nesaprot vai kuri naivi tic „humāno” un „demokrātisko” amerikāņu spriedelējumiem, ka viņi jau nu nekad tā nedarīšot. ASV ir 20. un 21. gadsimta agresīvākā un bezprincipiālākā valsts, kura vienīgā praksē ir pielietojusi kodolieročus un ir nopietni plānojusi tos izmantot preventīvos uzbrukumos, kura nepārtraukti karo pa visu pasauli (pārsvarā uzbrūkot) un kuras daudzās kara bāzes kā zirnekļu tīkls pārklāj visu zemeslodi (uz šī fona visai komiski izskatās antikrievu pārmetumi Krievijai par Krimas karabāzi).

Tāpēc Krievijas atbalsts Krimas iedzīvotāju vairākumam ir likumsakarīgs, un likumsakarīga un pamatota būtu jebkura Krievijas reakcija, atjaunojot kārtību lielākajā daļā Ukrainas (Galīcijas idiotus būtu tikai godīgi atdot izvirtušajiem un mirstošajiem Rietumiem). Lielākā Krievijas problēma ir tās iekšējais vājums un negatavība karam. Ja ukraiņu nacisti paliks līdzšinējā salašņu bandu līmenī, tad Krievijas desantnieki dažu nedēļu laikā ar minimāliem zaudējumiem attīrīs no tiem lielāko daļu Ukrainas. Diemžēl pietiekami reāli ir arī citi scenāriji, kad Ukrainā līdzīgi kā nesen Sīrijā ar NATO tiešu militāru un finanšu atbalstu karos visas pasaules sadisti un bandīti un ka karadarbībā pēc valdības pasūtījuma iesaistīsies arī privātas militārās kompānijas (ASV militārais komplekss ir outsorsēts un privātkompānijas ir spējīgas nokomplektēt pietiekami spēcīgas privātas armijas).

Tieši iestigšanā ilglaicīgā militārā konfliktā pašreizējā Krievija nav gatava, un tas ir saistīts ar pašas Krievijas valsts varas nestabilitāti. Krievijā ir ļoti spēcīga prorietumnieciskā piektā kolona, kura personīgu labumu dēļ ir gatava upurēt savu valsti un vairumu tās iedzīvotāju. Krievijas valsts aparāts ir pārpildīts ar „Rietumu komfortu” un „vērtības” dievinošiem personāžiem, bet „krievu” oligarhi valsti ir izlaupījuši, naudu izveduši un sapirkuši villas ārzemēs. Kapitālistiskās Krievijas zaglīgā elite vārda burtiskā nozīmē ir slima ar „rietumnieciskumu”. Pavisam citos ieskatos ir vairums Krievijas iedzīvotāju (tai skaitā arī vairums esošo un bijušo karavīru), kuri ir apskaužami vienoti antiamerikāniskā, propadomiskā, antiizvirtīgā un prostaļiniskā nostājā. Tieši sakarā ar vairuma iedzīvotāju ieskatiem un salīdzinoši mazskaitliskiem profesionāļiem-entuziastiem amorālie un zaglīgie salašņas ir spiesti kaut kādā mērā realizēt kaut cik konservatīvu un kaut cik antiamerikānisku politiku.

Kaut kādā mērā slims ar „rietumnieciskumu” ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kas viņu nostāda neapskaužamā, gandrīz bezizejas situācijā. No vienas puses viņa realizētā Krievijas politika nonāk tiešā pretrunā Rietumu pasaules ietekmīgāko aprindu interesēm, un tādēļ viņa nākotne jau ir izlemta un viņam ir piespriests Kadafi liktenis (tā dēļ arī intensīvā Putina tēla dēmonizācija lielākajos pasaules plašsaziņas līdzekļos). No otras puses Putins realizē klasiski rietumniecisku un eiropeisku politiku (pretstatā jaunāko laiku antihumānajai un galēji izvirtīgajai Rietumvalstu praksei), kas grauj Krievijas sabiedrības pamatus un atgrūž no viņa vienkāršās tautas un speciālistu-entuziastu masas. Iestigšana ilglaicīgā karā, pirms tam neattīrot sabiedrības pārvaldes struktūras no prorietumniekiem un pērkamiem salašņām, ar lielu varbūtību var novest pie pilnīgas Krievijas katastrofas. Pašreiz Ukrainā nacistu pusē darbojas arī vairāki simti visradikālāko Krievijas organizāciju pārstāvji, kuri tiek gatavoti analoģiskiem notikumiem Maskavā. Un šie notikumi Maskavā būs, pat ja Krievija karā neiestigs (bet vispār neatbildēt un nedarīt neko Putins arī nevar, jo tad viņš strauji zaudēs iedzīvotāju atbalsta bāzi un paātrinās analoģisku notikumu attīstību Maskavā). Tieši Ukrainas bruņota apvērsuma scenārija realizācija Maskavā ir galvenais un visvēlamākais ASV vidēja termiņa mērķis (t.s. „krievu jautājuma” „galīga atrisināšana”). Šai gadījumā pēc apvērsuma (vai apvērsumiem) un Putina publiskas eksekūcijas Krievija tiks sadalīta, totāli aplaupīta (kas ļaus vēl uz kādu laiku paildzināt brūkošās globālās finanšu sistēmas dzīvi), bet tās teritorija tiks „attīrīta”, organizējot tās „lausku” starpā virkni savstarpējo karu pēc pašreizējā Tuvo Austrumu haosa parauga (Latvijai, starp citu, šīs liesmas arī neies secen gan tādēļ ka to šādā situācijā vienkārši būtu grūti nodrošināt, gan arī tādēļ, ka Latvija ir pārāk „krieviska” un ar bagātīgām un dziļām Krievijas valstiskuma tradīcijām).

Tai pat laikā ASV „mīkstais” iebrukums Ukrainā konsolidē un apvieno Krievijas sabiedrību un var kalpot par pamatu tās valsts aparāta un elites patīrīšanai un kardinālai Krievijas valsts politikas maiņai, ko galma politologi sauc par „aukstā kara politiku”. Patiesībā Krievijai un personiski Putinam aukstā kara politika ir ļoti izdevīga un tā ir izdevīga arī lielākai daļai pasaules iedzīvotāju, jo tā aptur globālo Rietumu agresiju, neļaujot tai pieņemties spēkā, un ierobežo to. Savukārt veiksmīgs un ātrs karš Ukrainā var pārvilkt ļoti treknu strīpu pāri jebkādiem ASV mēģinājumiem tuvākajā laikā mainīt valsts vadību Krievijā, radīt neiedomājamu pacēlumu Krievijas sabiedrībā, saliedēt un nostiprināt to un radīt apstākļus straujai Krievijas atdzimšanai.

Visbeidzot ASV rīcība Ukrainā atgādina slavenā amerikāņu aukstā kara ģeopolitika un stratēģa, poļu izcelsmes ebreja Zbigņeva Bžezinska jaunāko domu lidojumu (Bžezinskis ir viens no Obamas skolotājiem), kura galvenais tālejošais un visreālākais mērķis ir radīt „uguns joslu” (haosu un nerimstošu militāru konfliktu) starp Krieviju un ES. Nemieru un haosa pārnešana uz Maskavu ir visvēlamākais mērķis, tomēr ir liela varbūtība, ka tas var neizdoties vai arī tam var būt negatīvi blakusefekti (neprognozējama antiamerikānisko masu rīcība ar kodolieročiem bruņotā valstī), tāpēc kā galvenais, visreālistiskākais amerikāņu mērķis visdrīzāk ir tieši „uguns joslas” radīšana, par ko liecina arī tiešā, rupjā un galēji antidemokrātiskā rīcība sabiedrības kārtības graušanā, visradikālāko nacistisko grupējumu atbalstīšana, apbruņošana un virzīšana varas sagrābšanai, kā arī iedzīvotāju vairākuma provocēšana uz nepakļaušanos ar galējiem izteikumiem, draudiem, lēmumiem un rīcību.

„Uguns josla” Ukrainā, pirmkārt, pārtrauks Krievijas un Ukrainas tuvināšanos, kas ir galvenais priekšnosacījums Krievijas kā impērijas atdzimšanai, otrkārt, atdalīs Krieviju no ES (galvenokārt Vācijas) gan ekonomiski (gāze, ekonomiskā sadarbība), gan politiski („rietumnieciskās” vērtības), treškārt, ievērojami vājinās gan Krieviju, gan ES ar aktīva militāra konflikta esamību to pierobežā, visbeidzot, ceturtkārt, tas ļaus pēc nepieciešamības pārnest militāru konfliktu un haosu uz blakusteritorijām, un visvieglāk to būs izdarīt tieši ES virzienā. Šī scenārija izdošanās gadījumā, neskatoties uz to, ka ASV ekonomika ir gandrīz bankrotējusi un sevi izsmēlusi, tai būs iespējas paildzināt savu līdzšinējo nepamatoti šiko dzīvi uz tā rēķina, ka citur ir sliktāk.

Tā kā ASV objektīvi nevar uzlabot savu politekonomisko situāciju (sabiedrība, tai skaitā arī pati elite, ir pārāk degradējusies, izlaidusies un deģenerējusies, kas atstāj iespaidu arī uz amerikāņu prāta spējām), tās taktikas un stratēģijas būtība ir izmantot savu pagaidām vēl globālo dominējošo stāvokli, lai radītu apstākļus, ka visā pasaulē ir sliktāk nekā ASV. Respektīvi, ASV galvenais ārpolitikas princips ir jebkuriem līdzekļiem slāpēt jebkuru valsti un sabiedrību, kura gūst objektīvus politekonomiskus panākumus salīdzinājumā ar pašu ASV. Sekojot šai loģikai, ja ASV sabiedrība ir tik tālu degradējusies, ka nav spējīga uz produktīvu darbību, tad visai pasaulei ir jākrīt līdzi amerikāņiem. Tos, kuri to negrib, ASV politikāņi, korporācijas, specdienesti un militāristi piespiež un nepaklausības gadījumā fiziski iznīcina. Šī pieeja attiecas arī uz ES (Vāciju), Ķīnu un pat Lielbritāniju, bet Krievija te ir tikai kā „neefektīvi izmantota” milzu resursu krātuve (ko pašreizējā kritiskā brīdī amerikāņi labprāt „izmantotu”) un amerikāņiem nevajadzīgs pasauli stabilizējošs faktors, kurš neļauj ASV pilnā mērā „atraisīties” izrēķināties ar konkurentiem.

Konsekventas šādas ASV politikas realizēšana, ja tā nesastop vērā ņemamu pretestību, neizbēgami novedīs sākumā pie viscietsirdīgākās vispasaules diktatūras un tiešas verdzības (kuras pazīmes ASV jau ir manāmas), bet pēc tam pie visas pakļautās cilvēces galējas degradācijas un bojāejas savstarpēju oligarhisko grupējumu karu vai tehnogēno katastrofu rezultātā. Izejot arī no šiem apsvērumiem, mūsdienu ASV bez pārspīlējumiem ir ļaunuma impērija, kura apdraud pasauli un cilvēces kā tādas pastāvēšanu, tādēļ jebkuram saprātīgam cilvēkam, kurš grib lai vispār „rītdiena pienāktu” un kurš saviem pēcnācējiem vēlas atstāt ja ne „labāku pasauli”, tad vismaz ne „daudz drausmīgāku pasauli”, ir visiem spēkiem jāpretojas ASV un tās aprobežoto satelītu agresīvajām darbībām un plāniem. Cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik veiksmīgi vairumam pasaules iedzīvotāju izdosies identificēt, neitralizēt un nolikt pie vietas dažādas egocentriskas struktūras, starp kurām pašreiz visvairāk izceļas tieši ASV un Ziemeļatlantijas politekonomiskās organizācijas. Tas ir iespējams un nemaz tik daudz tam nav nepieciešams - katram tikai jāpārstāj ticēt šiem nelietīgajiem meļiem un principiāli jāpārtrauc pildīt to vēlmes, aicinājumus un rīkojumus. Un, pats galvenais, ir jāsaprot un ikdienā jārealizē morālā (tikumiskā) determinisma princips, vispirmām kārtām vadoties, nevis no personiskā ieguvuma, izdevīguma un peļņas vadmotīviem, bet gan no morāli tikumiskām vērtībām un vispārcilvēciskām interesēm. Sabiedrībai ir jāatgriežas pie patiesajām kristīgajām vērtībām, pie patiesā humānisma, kas jau labu laiku ir aizstāts ar visdažādākajām imitācijām un surogātiem.

Daži izmantotie avoti:

https://ru.wikipedia.org

http://rutracker.org/forum/viewtopic.php?t=779492

http://www.km.ru/list/news/189337?page=18

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46119.html

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46413.html

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46984.html

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46764.html

http://www.rusproject.org/pages/history/history_9/mor_bez_goloda_miron.php

http://varjag-2007.livejournal.com/3547865.html

http://gazeta.eot.su/article/mechta-boleslava

http://gazeta.eot.su/article/ukrainskiy-kolokol

http://gazeta.eot.su/article/banderizaciya

http://aftershock-2.livejournal.com/365567.html

http://www.km.ru/tv/lindon-larush-ssha-podderzhivayu

http://ruskline.ru/special_opinion/evromajdan_religioznyj_faktor_ukrainskoj_smuty/

http://ruskline.ru/news_rl/2014/02/22/na_ukrainskih_nacionalistov_nemcy_smotreli_kak_na_melkih_lakeev/

http://avrasiya.info/xeberler/378-stenogramma-razgovora-tyagniboka-i-yarosha.html

http://maxpark.com/community/5719/content/2506270

http://russian.rt.com/article/23543

http://www.nebruks.lv/?p=2376

http://www.paulcraigroberts.org/2014/02/12/washington-orchestrated-protests-destabilizing-ukraine/

http://www.paulcraigroberts.org/2014/02/17/us-eu-paying-ukrainian-rioters-protesters-paul-craig-roberts/

http://www.ua-pravda.com/geroi-novostey/evreyskie-tayni-arseniya-bakaya-yatsenuka.html

http://euroua.com/association/

http://www.nytimes.com/2013/09/12/opinion/putin-plea-for-caution-from-russia-on-syria.html?_r=0

http://www.youtube.com/watch?v=WeSCeswgKOs

http://www.youtube.com/watch?v=Q6f3rHZV5JQ

http://www.youtube.com/watch?v=o-jmtLgH2bs

http://www.youtube.com/watch?v=PMB2u6zuAkY

https://www.youtube.com/watch?v=ZEgJ0oo3OA8

http://www.youtube.com/watch?&v=kKG3IYYn6c4

http://www.youtube.com/watch?v=tvLqeDWWbUc

http://www.youtube.com/watch?v=yHAywlBxFFQ

http://www.youtube.com/watch?v=pYjpcI-nz7k

http://www.youtube.com/watch?v=xhbzhrfY1Lo

https://www.youtube.com/watch?v=7W_-k--d2Fg

https://www.youtube.com/watch?v=ireQWi9Xz4k

http://www.youtube.com/watch?v=UpOQYJ9h0s8

http://www.youtube.com/watch?v=R7EuUcp3CNg

http://www.youtube.com/watch?v=WqlHb11hP7w

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

pietiek_postit

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...